Labāk izdaliet, to kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un redzi, viss jūsos būs šķīsts.
/Lūkas 11:41/

Nesen “Bez Tabu” rādīja kādu sižetu, kur policija mēģināja pārbaudīt auto vadītāju, kurš ar savu braukšanas stilu radīja aizdomas par braukšanu dzērumā. Apturot šo auto, vadītājs ieslēdzās un un blakus sēdvietā tēloja aizmigušo. Varbūt atceraties šo atgadījumu, kas man tik tālu šķiet visai komisks. Kad policija izdauzījusi logu, atvēra durvis, vadītājs lepni paziņoja: “Es esmu Romas katoļu baznīcas priesteris! Mani nedrīkst aiztikt!” Es varētu šeit sevi mierināt – labi ka tas bija katoļu nevis baptistu mācītājs, tomēr runa šeit nav par konfesiju. Tik pat labi šis vīrs varēja nebūt vispār nekāds mācītājs. Tonis, kādā viņš runāja, liecināja, ka priesteri ir kādi, kurus neviens nedrīkst aiztikt. Varbūt tā būtu, ja šis būtu kāds 13. gadsimts, taču šodien tādi paziņojumi ir visai smieklīgi.
Vai mums būtu jāuztraucas, ka pret mācītājiem un baznīcu šodien netiek izrādīta tāda cieņa kā agrāk? Kāpēc agrāk tika cienīta baznīca un mācītāji? Tāpēc, ka bija vara sodīt. Ja negribi tikt sodīts, labāk cieni baznīcu. Šodien baznīcai nav sevišķas varas, un cieņa pret to ir kā nu kuram.

Jēzus laikā vara piederēja arī kādiem politiskiem grupējumiem. Viens no tādiem bija grupējumiem bija farizeju sekta. Šodien farizejs ir vārds ar negatīvu nozīmi, bet šādas grupas veidošanās pirmsākumi ir vēlme būt nošķirtiem no grēka. Farizejs nozīmē “nošķirtais”. Šie vīri sargāja Mozus bauslību un likumus, lai Izraēla tauta saglabātu savu identitāti, kas ir sekošanā Dievam. Tautas acīs viņi ieguva autoritāti, kura vēlāk pārauga autoritārismā kuram tauta seko bijībā. Ka tikai es neizdaru ko tādu, pie kā kāds farizejs mani nosodīt. Un protams arī Jēzum nācās saskarties ar šiem vīriem, kuri sevi uzskatīja par pilnīgās taisnības nesējiem. Tie bija reliģiskie līderi, kas Bībelē dažās vietās tiek saukti arī par rakstu mācītājiem. Viņi rakstus zināja pilnīgi un nekļūdīgi. Vismaz tāds bija uzskats. Viņi bija ne tik daudz kā mācītāji, bet vairāk kā draudzes padomes locekļi, vai pašvaldības deputāti. Jūdejā šīs bija saistītas institūcijas. Un viņi noteica, ko jāsludina, kā jāsludina un kam jāsludina. Viņi bija tas etalons.

Vai nešķiet loģiski, ka sirdī daudziem cilvēkiem šādi līderi nepatika? Šādi reliģiozie cilvēki nepatīk arī Jēzum, un uz nevienu grēcinieku viņš nedusmojas tā, kā uz šāda veida reliģiozajiem liekuļiem. Continue reading →

Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, tad, Viņam Dievu lūdzot, debesis piepeši atvērās, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts.” Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu. Pēc ļaužu domām viņš bija Jāzepa dēls.
/Lūkas 3:21-23a/

Sen bērnības laikā atceros tādu multfilmu “Kas tas ir – kolhozs?”. Man šis jautājums šķita muļķīgs, jo domāju, ka to taču katrs zin. Abi mani vecāki strādāja kolhozā. Tomēr atceros, ka tā multene tomēr bija arī interesanta, jo kaut kas tur jauns arī tika pateikts. Vai arī tika pateikts, kā kolhozā būtu jābūt, bet dabā neko tādu netiku novērojis. Tāpēc šoreiz man radās arī līdzīgs jautājums “Kas tas ir – kristīts?” Kristietim šis jautājums droši vien šķiet pašsaprotams, bet varbūt mēs tur varam saskatīt arī jaunas nianses, tāpat kā es bērnībā ar to kolhozu?

Bībelē visi četri evaņģēliji piemin Jāņa Kristītāja kristību un to, kā viņš kristī arī Jēzu. Es šoreiz izvēlējos Lūkas aprakstu, bet nedaudz ieskatīsimies arī citos. Vispār jau Bībeles lasīšana tādam rūdītākam kristietim kādreiz izvēršas par tādu kā rutīnu, jo es jau tos notikumus visus it kā zinu un atkārtošanas pēc varu arī pārlasīt. Varbūt arī pārdomāt, bet tas viss pēc laika var likties kaut kā mehāniski un sausi. Vai jums nav bijusi tāda sajūta? Man tā ir bijis. Un šādās reizēs ir labi sev pašam uzdot kādus kritiskus jautājumus par lasīto tekstu un tad lūgt Dievu sniegt atbildes, to pārdomājot. Tā arī darīsim!
Continue reading →

Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.
/Lūkas 2:52/

Bērnības atmiņas mums daudziem ir vienas no jaukākajām dzīves atmiņām. Mums ir patīkami atcerēties par to prieku, ko kādreiz spēja sagādāt pavisam vienkāršas lietas. Kāds ir teicis, ka spēles bērniem ir svarīga nodarbošanās, bet spēlējas tikai pieaugušie. Man ļoti patīk šī doma, jo tajā ir kāda dziļa patiesība. Bērni spēj priecāties par vienkāršām lietām. Ģimenes dienā tāpēc draudzēs bieži dzirdam citējam Jēzus vārdus: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība, kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.” Tā ir tā lielākā lieta, ko mēs ikviens no bērniem varam mācīties. Nevajag piedauzīties pie šī teksta, domājot, ka mums visam jāatmet ar roku un jānododas rotaļām. Šis teksts vairāk runā par attieksmi pret dzīvi kā bērniem. Un šeit mums, pieaugušajiem, ļoti var palīdzēt mūsu bērni, kad uz viņiem raugāmies, un palīdzēt var arī mūsu atmiņas. Atmiņas ir mūsu personiskā pieredze. Tās dažkārt ir ļoti spilgtas un notikumi pirms vairākiem desmitiem gadu var šķist kā vēl vakar piedzīvoti. Es šodien gandrīz sīkākajās detaļās varu atcerēties, kā ar brāli spēlējām trolejbusus. To varēju izbaudīt un darīt katru dienu.

Bet…, ko mēs varam uzzināt par Jēzus bērnību? Tā pavisam nedaudz ir pieminēta tikai vienā evaņģēlijā Bībelē un ļoti daudz Bībelē neiekļautos “evaņģēlijos”.
Continue reading →

Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību. Un tas uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.
/2. Samuēla 7:12-13/

Mums, cilvēkiem, ir tik daudz un dažādi jautājumi uz kuriem vēlamies saņemt atbildes. Uz kādiem jautājumiem šīs atbildes mums tiek sniegtas, bet tās mūs neapmierina. Un uz dažādiem jautājumiem no dažādiem cilvēkiem tiks sniegtas arī dažādas atbildes. Vieni teiks, ka princeses Diānas nāve bija nelaimes gadījums, citi – ka plānota sazvērestība. Vieni teiks, ka prāmja “Estonia” nogrimšana bija nelaimes gadījums, citi – ka slepenu organizāciju plāns. Vieni teiks, ka Ņujorkas dvīņu torņus iznīcināja teroristi, citi, ka tā bija plānota lieta no pašu Amerikas slepeno dienestu puses. Vieniem skatījums uz visu būs vienkāršs, otri – aiz katras neparastās lietas saskatīs sazvērestību. Tad kuram viedoklim ticēt? Tam, kas man šķiet ticamāks un labāk iet pie sirds, jeb patiesajam? Un kurš tad ir patiesais? Es pats parasti esmu vienkāršā viedokļa piekritējs, kaut arī pieņemu citus gadījumus. Šajās situācijās nevaram paļauties arī uz kādiem pierādījumiem, jo parasti abu viedokļu atbalstītājiem tie it kā ir gana spēcīgi. Un kādreiz pat ir apbrīnojami, ka jo tālāk mēs laikā atvirzāmies no notikuma, jo arvien jaunāki un pārsteidzošāki pierādījumi rodas. Līdzīgi ir arī ar Bībeles notikumiem. Cilvēki meklē tiem pierādījumus pētot izrakumus, akmeņus, kapus utt., bet nonicinot pierakstītās liecības. Mēs domājam: “Nu bet kā tad mēs varam ticēt, ka tas, ko viņš pierakstījis, patiešām ar viņu ir noticis?” Un tās ir it kā pamatotas šaubas. Bet vai vēl pamatotākām nebūtu jābūt šaubām par notikumu skaidrojumiem no cilvēkiem, kurus no attiecīgajiem notikumiem atdala tūkstošiem gadu? Vēsturnieki un arheologi ir atzinuši vēsturisku Bībeles notikumu eksistēšanu vismaz no Mozus laikiem. Nu protams arī ne visi. Bet mēs cilvēciski tomēr nereti meklējam kādus jaunus pierādījumus, jo šī rakstītā liecība mūs kaut kā neapmierina. Ticība Bībelei, kā patiesībai un Dieva vārdam ir šis vienkāršais veids. Tā tas bija un tur neko nevaram darīt. Nesamierināšanās ar “tā tas bija” ir sazvērestības teoriju meklēšana. To mums skaidri parāda kaut vai tādas “zinātniskās” filmas, kā “Zeigeist”.

Un tā vienkāršās patiesības pieņemšana ir – Dievs ir radījis šo pasauli un cilvēkus, cilvēks grēkojot pievērsies ļaunumam, bet Dievs vēlas atjaunot attiecības ar cilvēku.
Continue reading →

Šī ir tā mīlestība, nevis ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka viņš mīs mīlējis un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem.
/1. Jāņa 4:10/

Cilvēki, kas savā dzīvē kādu iemeslu dēļ ir nonākuši līdz Bībeles lasīšanai parasti atduras pret kādām nodaļām, vai pat grāmatām, kuras šķiet pilnīgs murgs. Nu ja nu ne murgs, tad tāds ūdensgabals, kuru labākajā gadījumā var pārlasīt pa diagonāli. Un daudziem viena no šādām vietām Bībelē ir 3. Mozus grāmata, jeb Leviticus. Varbūt kādam jau šis nosaukums pasaka priekšā, ka tur ir sakars ar levītiem (priesteriem). Un jā tā ir likumu grāmata, kas galvenokārt sastāv no norādījumiem priesteriem saistībā ar upurēšanu. 21. gs. cilvēkam, kurš neko savā dzīvē nekad nav upurējis gluži loģiski šī grāmata šķiet kā no citas planētas. Tomēr es gribētu šoreiz apstāties pie vienas veselas nodaļas. Ceru, ka šī nodaļa viesīs kādu skaidrību arī par visu Leviticus grāmatu.
Continue reading →