Jēzus bērnībā

Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.
/Lūkas 2:52/

Bērnības atmiņas mums daudziem ir vienas no jaukākajām dzīves atmiņām. Mums ir patīkami atcerēties par to prieku, ko kādreiz spēja sagādāt pavisam vienkāršas lietas. Kāds ir teicis, ka spēles bērniem ir svarīga nodarbošanās, bet spēlējas tikai pieaugušie. Man ļoti patīk šī doma, jo tajā ir kāda dziļa patiesība. Bērni spēj priecāties par vienkāršām lietām. Ģimenes dienā tāpēc draudzēs bieži dzirdam citējam Jēzus vārdus: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība, kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.” Tā ir tā lielākā lieta, ko mēs ikviens no bērniem varam mācīties. Nevajag piedauzīties pie šī teksta, domājot, ka mums visam jāatmet ar roku un jānododas rotaļām. Šis teksts vairāk runā par attieksmi pret dzīvi kā bērniem. Un šeit mums, pieaugušajiem, ļoti var palīdzēt mūsu bērni, kad uz viņiem raugāmies, un palīdzēt var arī mūsu atmiņas. Atmiņas ir mūsu personiskā pieredze. Tās dažkārt ir ļoti spilgtas un notikumi pirms vairākiem desmitiem gadu var šķist kā vēl vakar piedzīvoti. Es šodien gandrīz sīkākajās detaļās varu atcerēties, kā ar brāli spēlējām trolejbusus. To varēju izbaudīt un darīt katru dienu.

Bet…, ko mēs varam uzzināt par Jēzus bērnību? Tā pavisam nedaudz ir pieminēta tikai vienā evaņģēlijā Bībelē un ļoti daudz Bībelē neiekļautos “evaņģēlijos”.

Vispirms, ja mums Bībelē Jēzus bērnība ir aprakstīta tik maz, tad kāpēc kanonā nevarēja iekļaut arī kādu no šīm grāmatām, kas gari un plaši izklāsta viņa bērnu dienu gaitas? Ar šādām lietām mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo otrajā un trešajā gadsimtā parādījās ļoti daudz izdomātu leģendu par Jēzu. Tāpat kā šodien neviens nepazīst nevienu no ASV slepenā dienesta, bet visi zin, ko viņi tur slepeni dara. Šodien stāsti un leģendas klīst apkārt vēl lielākā ātrumā kā pirmajos gadsimtos. Matejs, Marks, Lūka un Jānis evaņģēlijos piemin Jēzus dzimšanu un tad ir 30 gadu pārtraukums. Lūkas aprakstītais notikums ar Jēzu 12 gadu vecumā, ir stipri atšķirīgs no apokrifu “evaņģēlijiem”, jo tur nekādi fantastiskie brīnumi nenotiek. Lai tas būtu saprotamāks, apskatīsim pāris šos “bērnības evaņģēliju” notikumus.

Kristīgās pasakas

“Toma evaņģēlijā” ir stāsts par Jēzu 5 gadu vecumā, kurš spēlējas un no māla veido dažādas putnu figūriņas. Tas notiek sabata dienā, un kāds īstens jūds to redzēdams, aiziet un nokaunina Jēzu tēvam Jāzepam. Tad Jāzeps nāk un Jēzum aizrāda, bet Jēzus sasit kopā savu roku plaukstas, uzsauca zvirbuļiem un teica tiem: “Kustat, lidojiet prom! Un kamēr dzīvosiet, pieminat mani.” Zvirbuļi atdzīvojās un aizspurdza prom, bet jūdi vaļā mutēm nobrīnījās un gāja to stāstīt saviem vadoņiem.
Interesants stāstiņš, vai ne. Un vēl kāds stāsts no “Jēzus bērnības evaņģēlija”:
Vēl tai pašā dienā, kad Jēzus spēlējās ar zēniem, un skraidīja turpat, viņš gāja garām krāsotāja darbnīcai, kuram bij Salems vārdā. Un viņa darbnīcā bija daudzi drēbes gabali, kas tās pilsētas iedzīvotājiem piederēja, kurus tie domāja pārkrāsot. Tad Tas Kungs Jēzus iegāja krāsotāja darbnīcā, paņēma visas drēbes un iemeta katlā. Kad Salems mājās pārradās un ieraudzīja savas drēbes samaitātas, viņš norāja Jēzu, teikdams: ”Kāpēc Tu to man darīji, Tu, Marijas Dēls? Tu nodarīji postu gan man, gan maniem kaimiņiem; visi viņi kāroja savas drēbes noteiktās krāsās, bet atnāci Tu un samaitāji tās visas.” Jēzus atbildēja: “Es varu izmainīt krāsu katrai drēbei tajā tonī, kādu tu vēlies;” Un tad viņš sāka vilkt laukā drēbes no katla, un visas tās bija nokrāsojušās tieši tajās krāsās, kurās krāsotājs bija vēlējies. Un kad jūdi redzēja šo pārsteidzošo brīnumu, viņi slavēja Dievu.
Šie stāsti vairāk izklausās pēc pasakas, nekā stāstiem. Arī valoda, kādā šie stāsti sarakstīti liecina, ka tie radušies diezgan patālu no Jēzus ģimenes dzīvesvietas. Un ir tikai pavisam loģiski, ka šāda veida pasakas nav iekļautas kanonā, jo tām nav nekāda sakara ar Jēzus dzīvi un tie ir kāda autora fantāzijas lidojums, vai arī tīša faktu sajaukšana. Līdzīgi mēs šodien varam teikt par Dena Brauna “Da Vinči kodu”, kur autors pats saka, ka tas ir viņa romāns, bet daudz cilvēku to lasa kā zinātnisku dokumentu.
Kurš vislabāk varētu zināt kaut ko par Jēzus bērnību? Pilnīgi noteikti viņa vecāki. Lūkas evaņģēlijs Jēzus bērnu dienu atstāstā vairākkārt atkārto, ka Marija to dziļi paturēja savā sirdī. Tās lietas, kas bija īpašas pie Jēzus viņa nekad neaizmirsa. Un Lūka visticamāk arī šo stāstu par Jēzu 12 gadu vecumā saņēma no Marijas. Pats Lūka savu grāmatu raksta Teofilam un iesāk ar vārdiem:
Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā, kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi, tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt, lai tu pārliecinātos, ka vārdi, kas tev mācīti, ir droši.

Jēzus templī

Tagad apskatīsim šo stāstu, par ko es runāju:
Lk.2:41 Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos.
Jēzus vecāki audzināja viņu pēc Dieva likumiem un paši tā arī dzīvoja. Iepriekš Lūka ir arī vienīgais, kas apraksta Jēzus bērniņa svētīšanu templī, kas tika veikta pēc bauslības. Tā, kā tam pienākas būt, sekojot Dievam un viņa likumiem. Un vēl viena svarīga lieta, ko tas mums atgādina, ir, ka jūdi Jēzu nenogalināja tāpēc, ka viņš nebija tāds kā viņi. Jēzus tika audzināts pēc patiesām jūdu tradīcijām. Viņa vecāki ik gadu gāja uz Jeruzālemi.

Lk. 2:42 Kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku paražas gāja uz Jeruzālemi.
12 gadi ir īpašs vecums jūdu cilvēkam. Tas ir “oficiālais” pārejas vecums no bērna par jaunieti. Līdz 12 gadu vecumam zēna tēvam ir jāmāca bauslība un 12 gados tiek nokārtots tāds kā eksāmens. Katra jūdu zēna dzīvē šis vecums ir tāds kā pagrieziena punkts, kurā viņš faktiski tiek uzņemts sinagogā. Kaut kā interesanti, ka es arī baznīcā pirmo reizi ienācu laikam 12 gadu vecumā. Tas ir vecums, kur var apvainoties par to, ka tiec nosauks par bērnu, bet arī par pieaugušu 12gadīgu nenodēvēsi.

Lk. 2:43-44 Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem.
Esat taču redzējuši filmu “Viens pats mājās”? Līdzīga situācija – liela ģimene, daudz radu, lidostā daudz citu cilvēku un galapunktā saproti, ka tavs Dēls ir kaut kur pazudis. Bet šajā daļā ir vēl kāda svarīga lieta. Jāzeps un Marija uzticas Jēzum. No tālākā teksta skaidri redzam, ka Jēzus vecākiem nebija vienalga, kur dēls ir. Tomēr viņi veselu dienu varēja iet un būt pārliecināti, ka ar dēlu viss ir kārtībā. Vai tā ir vieglprātība? Nē! Zēnam ir jau 12 gadu un Dieva Vārds māca labi audzināt savus bērnus. Bērnam 12 gados ir jābūt gana patstāvīgam un kādreiz ir komiski, un vienlaikus arī traģiski, noraudzīties kā kādas mātes aptekalē savus bērnus, kuri jau sen nav vairs tajā vecumā, kad jānoslauka mute, jāaizsien kurpes, jāsakārto džemperis vai jāskraida nopakaļ brīdinot: “Nekāp tur, neslapini kājas, neej uz ielas!” Tas, ka vecāki uzticas savam dēlam, ka viss ar viņu ir kārtībā ir labas audzināšanas pazīme. Tāpat, kā tas, ka vakarā viņi iet meklēt savu bērnu. Jūs taču zināt, ka vecāki ari atbildīgi par bērniem līdz 16 gadiem, kuri vieni ir ārā pēc pulksten desmitiem? To nosaka likums.

Lk . 2:45-46 Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot.
Šeit parādās viena dīvainā un nesaprotamā lieta, kas notiek ar Jēzus vecākiem. Viņu atrod pēc 3 dienām. Visticamāk otro dienu viņi iet atpakaļ uz Jeruzālemi un visu trešo dienu pavada meklējumos. Kur jūs meklētu savu bērnu svešā pilsētā? Visur – policijā, veikalos uz ielām, slimnīcā. Filmā “Viens pats mājās” māte izmisumā skraidīja un visiem prašņāja pēc sava dēla un beigās sāka domāt no viņa pozīcijas. Kur gan viņš ietu? Un tur viņu arī atrada, pie lielās svētku egles. Kur Jāzepam un Marijai meklēt Dieva Dēlu. Ja Jāzeps vēl varētu šaubīties par Jēzu, kā Dieva Dēlu, tad Marija taču bija piedzīvojusi šo īpašo veidu, kādā viņa bērnu laida pasaulē un to, ka tas nav no vīra dzimis. Arī viņi meklē visur, gandrīz visur. Un varbūt to var norakstīt arī uz satraukumu un paniku, bet šie ir arī brīži, kad mūsu emocionālais un sirds stāvoklis nevar palikt apslēpts. Visa Jeruzāleme tiek apgriezta ar kājām gaisā, un visbeidzot Jēzus tiek atrasts templī – dievnamā.

Lk. 2:47 Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm.
Jēzus nerāda nekādus trikus ar zvirbuļiem vai audumu krāsošanu. Tomēr apkārt esošie ļaudis bija pārsteigti. Vai tas bija kaut kas, kas nekad agrāk nebija redzēts. Grūti pateikt – Jēzus gudrība bija pārsteidzoša, bet ne neticama. Tā aizrāva mācītājus templī un es teikšu, ka arī šodien mani dažu bērnu gudrība spēj pārsteigt. Un tas ir dažādās lietās. Jēzus ir patiess Dievs un miesīgi arī patiess cilvēks, kurš ir pārsteidzošs, bet tāds pats kā viens no mums.

Lk. 2:48-50 Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte sacīja Viņam: “Bērns, kāpēc Tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus.
Mēs bieži nesaprotam Jēzus vārdus. Mums tie liekas sarežģīti, vai vienkārši nesaprotami. Viņa vecākiem šie vārdi šai brīdī šķita bērnišķīgi, un viņi tos nepārdomāja. Pārdomājot tos patiesi mēs redzam, ka Jēzu meklēt nevajadzēja. Viņš bija vietā, kur loģiski viņam būtu arī jābūt. Marija to nesaprata. Mēs pieaugušie bieži vien vienkāršas lietas spējam padarīt tik sarežģītas. Topiet kā bērni, saka Jēzus. Viņam sludinot par savu nāvi un augšāmcelšanos mācekļi arī neko no tā nesaprata. Šķirtiem no Dieva un dzīvojot pasaulei mūsu acis rāda miglaini un ausīs skan sveši trokšņi. Jēzus ir labā vēsts pasaulei, kas ved mūs atpakaļ pie Dieva, noņem plīvuru no mūsu acīm un ļauj Viņu sadzirdēt tīri. Tāpēc pats svarīgākais mums šodien ir teikts 51. pantā:

Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nācareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.
Tie nav tikai šie vārdi, ko Marija nesaprata templī. Šie vārdi ir viss notikums no Lūkas evaņģēlija. Marija paturēja sirdī šo savādo, satraucošo, bet kā vēlāk izrādījās arī īpašo notikumu, kas viņai atgādināja par dēlu. Dēlu kurš dāvāts viņai un visai pasaulei. Dēlu, kuru nevajag meklēt tur, kur tu mierīgi padomājot saproti: “Tur viņš nemaz nevar būt.” Viņš darbojas Tēva lietās. Viņš ir tur, kur ir Dievs un Dievs ir ar viņu.

Marija daudz savā dzīvē mācījās no sava dēla. Mēs arī no viņa varam mācīties. Pēdējais 52. pants saka:”Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem”
Jēzus, kā Dieva Dēls pieauga un arī mums ik dienas ir jāpieaug. Neatkarīgi no tā cik mums gadu, vai kāda ir mūsu garīgā pieredze, vai izglītība. Ja pieaugt bija vajadzīgs Dieva Dēlam, tad vēl jo vairāk man. Un tāpat kā Marija, mēs daudz savās dzīvēs varam mācīties arī no bērniem. Vispirms jau raudzīties uz lietām vienkāršāk, caur tīru stiklu, bez pasaules aizkara. Un Jēzus saka: “Kas Dieva Valstību nesaņems kā bērniņš, neieies tajā.”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>