Šī ir tā mīlestība, nevis ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka viņš mīs mīlējis un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem.
/1. Jāņa 4:10/

Cilvēki, kas savā dzīvē kādu iemeslu dēļ ir nonākuši līdz Bībeles lasīšanai parasti atduras pret kādām nodaļām, vai pat grāmatām, kuras šķiet pilnīgs murgs. Nu ja nu ne murgs, tad tāds ūdensgabals, kuru labākajā gadījumā var pārlasīt pa diagonāli. Un daudziem viena no šādām vietām Bībelē ir 3. Mozus grāmata, jeb Leviticus. Varbūt kādam jau šis nosaukums pasaka priekšā, ka tur ir sakars ar levītiem (priesteriem). Un jā tā ir likumu grāmata, kas galvenokārt sastāv no norādījumiem priesteriem saistībā ar upurēšanu. 21. gs. cilvēkam, kurš neko savā dzīvē nekad nav upurējis gluži loģiski šī grāmata šķiet kā no citas planētas. Tomēr es gribētu šoreiz apstāties pie vienas veselas nodaļas. Ceru, ka šī nodaļa viesīs kādu skaidrību arī par visu Leviticus grāmatu.

Grēks nes nāvi.

Izlkasot pirmās divas Bībeles nodaļas mēs redzam, ka faktiski jau pašā sākumā tās sākas ar sagrēkošanos pret Dievu un tā tas turpinās. Tas ir diezgan depresīvs stāstījums, bet reāls, par to ka grēks pret Dievu nes nāvi. Jau pirmajiem cilvēkiem Dievs teica: “No tā koka neēdiet, citādi jūs mirsiet!” Vai cilvēks nomira. Miesīgi uzreiz tomēr nē, bet garīgi – momentāli. Pēc tam šo cilvēku dēli viens otru nonāvē. Kaina grēks nes miesīgu nāvi brālim Ābelam. Pasaule lēnām iet bojā, kā auglis, kurā iemetusies puve. Ja puvums netiks izgriezts, tas sabojās visu. Un Dievs nolemj izgriezt šo puvi, sūtot grēku plūdus. Tie nes nāvi pār grēku, paglābjot vienu vienīgu izraudzītu vīru, kurš ir Dieva izredzēts, bet tomēr dzimis no grēciniekiem. Cilvēki ļoti ātri aizmirst šo īpašo izgrābšanu un atkal tuvojas grēkam. Šķiet cilvēkam patīk ar spēlēties ar nāvi, jo grēks ir nāves ierosinātājs.

Dievs vēlāk arī pasargāja no pelnītās nāves kādu citu izredzētu cilvēku un viņa mantiniekus – Izraēla tautu. Bet šī tauta burtiski raujas atpakaļ grēka verdzībā. Dievs savā žēlastībā, dod pavisam skaidrus likumus. Tauta tos pieņem un visi atbalsta, bet pārkāpj. Tādējādi ļaujoties mirt nu jau, ja tā var teikt, pavisam likumīgā kārtā.
Šodien izlasīsim Leviticus grāmatas 16. nodaļu, bet vispirms apstāsimies pie pirmajiem 2 pantiem.
Un Tas Kungs runāja uz Mozu pēc tam, kad divi Ārona dēli bija miruši, kad tie bija nākuši Tā Kunga priekšā un mira.

Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Saki savam brālim Āronam, ka tas nedrīkst iet kurā katrā laikā svētā vietā aiz priekškara salīdzināšanas vāka priekšā, kas atrodas virs šķirsta, ka viņš nemirst, jo Es atklāšos mākonī virs salīdzināšanas vāka.

Ārona dēli Nadabs un Abijs, bija iesvētīti priesteru kārtā, bet arī viņi nepaklausīja Dievam, pienesot kvēpināmo upuri pa savam. Mums liktos, ka ir nu gan ārprāts, paņēma tur ne tādu uguni, bet nepārsteigsimies ar šādiem secinājumiem. To laiku kultūrā upurēšanai ir pavisam cita nozīme, kura šodien mums te sen vairs nav aktuāla. Upurēšana nav kaut kāds Dieva izgudrojums, lai cilvēkiem būtu ko darīt. Upuru pienešana Dievam ir nošķirts veids no tiem upuriem, kas tika pienesti dažnedažādiem izdomātiem elku dieviem. Upura pienešana ir tā, kas atspoguļoja šī pienesēja sirds stāvokli. Atceramies kaut vai Kainu un Ābelu, kur abi upuri paši par sevi bija labi, bet veids, kā tie tika pienesti, bija tas nozīmīgākais. Dievam nav svarīgi, lai tiktu pienests kāds konkrēts upuris, jo tas viņam labāk patīk. Dievam patīk, ka upuris tiek pienests paklausībā un bez viltus.
Ja es būtu komponists, kas savu dziesmu notis atļautu brīvi izplatīt un lietot, tad man būtu prieks par to, ka tās lieto pēc iespējas vairāk cilvēku. Bet man būtu dusmas uz ikvienu, kurš šīs notis parakstītu ar savu vārdu. Tā ir nelietīga mana darba izmantošana.
Ārona dēli upuri Dievam pienesa veidā, kas sadusmo Dievu. Dievs, bija teicis, ka šādā veidā pienest upuri ir grēks, bet viņi to vienalga darīja un mira.

No grēka ir jāatbrīvojas.
Tomēr mēs arī nevaram teikt, ka cilvēki ir kādi mazohisti, kas to vien vēlas, kā mirt. Apustulis Pāvils ir atklāts par šo mūsu dabu un raksta: ”Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.” (Rom. 7:14-15)
Tāpēc Dievs savā žēlastībā arī šoreiz uzlūko cilvēku un dod iespēju šķīstīties no šī pastrādātā grēka. Novilkt strīpu pār pagātnes grēkiem un raudzīties uz priekšu dzīvībā. Paņemiet un izlasiet tālāk visu Leviticus 16. nodaļu.

Neviens no mums nav bez grēka, arī priesteri nē. Tāpēc pirmais upuris Dievam ir jādod pašam augstajam priesterim. Un interesanti, ka izmēros tas arī ir vislielākais upuris – bullis. Un tad ir šie divi upuri par tautu – kaujamais āzis un grēkāzis. Jā grēkāzis ir ļoti kristīgs vārds un kādu nosaucot par grēkāzi nozīmē, ka viņš tiek pataisīts par vainīgu visas tautas grēkos. Upura āzis tiek nokauts ar domu – dzīvība pret dzīvību. Grēkāzim tiek sakrauti virsū visi tautas grēku un viņš tiek aizsūtīts prom. Pie Azazēla, pie grēka avota velna.

Protams šim visam ir dziļi simboliska nozīme. Man liekas pat lieki ir jautāt, kāpēc tai upurēšanai jānotiek tā un ne savādāk. Šis veids ir ļoti saprotams, jo šī mūsu garīgā pasaule ir neredzama un simboli ir viens no veidiem, kas to vislabāk atspoguļo. Priestera mazgāšanās un baltās linu drēbes mums šodien varētu atgādināt arī par kristību, kas arī ir kāds simbols. Mēs draudzē atzīstam kristību, kas notiek pagremdējot cilvēku pilnībā ūdenī. Un viena no lietām, ko šis kristības simbols mums parāda ir pilnīga grēka nomazgāšana. Mēs vēlamies atbrīvoties no grēka un mēs to apliecinām. Un tā kā kristībai ir šī simboliskā nozīme, kuru dažādas konfesijas izprot atšķirīgi, es personīgi neuzskatu, ka cilvēkam pārejot no vienas draudzes citā, būtu jākristās pa jaunam. Ir mācītāji, kas pie tā stingri turas un es mīlu šos brāļus, un mēs varam diskutēt par šiem jautājumiem. Tomēr visā Bībeles simbolu kontekstā raugoties mēs redzam, ka Dievam nav svarīgs veids, bet gan sirds.

Paklausīga sirds. Es saprotu, ka būt paklausīgam tas it kā nav moderni. Tāpēc laikam arī šodien skolās ir lielākas disciplīnas problēmas, kā jebkad agrāk. Brīvību nedrīkst ierobežot! Bet šāda pārprasta brīvība noved pie haosa, nesaprašanas, grēka, pazušanas un nāves. Tāpēc ka patiesa brīvība ir vienīgi pie Radītāja, kurš šo brīvību ir izgudrojis un radījis. Simboli no Dieva ir kā ceļa zīmes, kas norāda uz ceļu, kurš ved uz šo patieso brīvību, kādu mēs nespējam pat iedomāties.

Kādu upuri man pienest?
Tad nu ir šis lielais jautājums: “Bet ko tad man darīt šodien?”
Pavisam noteikti, varu jūs nomierināt, nav jāmeklē šodien bullis un āži, ko pienest Dievam. Protams variet to darīt, ja no sirds ir tāda vēlēšanās, bet svarīgākais par upuru pienešanu ir pateikts vēstules Ebrejiem 10. nodaļas 4. pantā, ka vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus. Trešā pantā teikts, ka upuri ik gadu atgādina par grēkiem, bet tie tos neatņem. Šie upuri, kas ik gadu tika pienesti, bija kā sagatavošana kādam lielākam upurim, kam ir šī vara iznīcināt grēku. Ne vairs simboliskā, bet tiešā nozīmē. Jānis Kristītājs, ieraugot Jēzu, iesaucās: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku”. Jānis Kristītājs Jēzu pielīdzina šim grēkāzim, kam tika uzkrauti visas tautas grēki. Jānis saka: “Redz kur nāk tas, ko mēs ar zīmēm un simboliem ilgojāmies sagaidīt!”

Jēzus pats svinēja arī Pashā svētku mielasu un viņš teica: “Šī maize, ko jūs baudāt ir mana miesa, kas top atdota par jūsu grēkiem. Šis vīns, ko jūs dzerat ir manas asinis jūsu grēka salīdzināšanai.” Šie simboli tiek piepildīti Jēzus personā. Šie simboli mums joprojām atgādina par Jēzu svinot piemiņas mielastu. Jo nav nekā tāda, ko es spētu dot Dievam, lai tiktu darīts brīvs no grēka. Vienīgi Dievs var atbrīvot. Ja mēs to spētu, tad vismaz kādiem cilvēkiem būtu jābūt nemirstīgiem, jo viņi tad saviem spēkiem uzveiktu šo nāves nesēju grēku. “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem”

Šī ir tā mīlestība, par ko runāju arī iepriekšējā svētrunā. Dieva mīlestība nav atbilde uz mūsu jūtām un darbiem. Atbilde uz tiem ir Dieva dusmas. Dieva mīlestība ir viņa dāvana – vienīgais bezvainīgais par upuri. Pravietojumi par to, ka šis upuris reiz nāks ir pilna Vecā Derība. Jesajas grāmatas 52. un 53. nodaļu daži pat sauc par piekto evanģēliju, jo tās ir pilnas ar pravietojumiem par Jēzu un viņa nāvi. Viņa nonāvēšana bija šaušalīgi nežēlīga, kā pravietots. Dieva Dēls ir upuris, kas tika gatavots cilvēku glābšanai jau Mozus laikā. Un pirms vakarēdiena parasti lasām 1.Kor. 15 “Jo es vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem”. Kristus nāve grēku dēļ nav kristiešu izgudrojums, bet Svēto Rakstu mācība.
Jēzus tuvākais līdzgaitnieks Pēteris saka: “Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā.”

Mēs Dievam varam pienest dažādus upurus – laiku, mantu, naudu, līdzjūtību pret līdzcilvēkiem, savus hobijus un daudz citu. Tomēr vienīgais upuris, kas var tikt pienests atbrīvošanai no grēka, no tiem darbiem, kas ved prom no Dieva uz pazušanu, ir Jēzus Kristus. Mūsu grēki tika uzkrauti viņam. Viss mūsu ļaunums tika uzlikts viņam, lai mēs varētu dzīvot.
Šī ir tā mīlestība. Un Jāņa vēstule arī vēstī: “Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dievs paliek viņā un viņš Dievā”. Šī ir tā Labā Vēsts Salīdzināšanas dienā. Ja tu savus grēkus uzkrauj Kristum, Dievs dāvā tev otro iespēju. Ja tu Jēzu mīli, to nav viegli izdarīt, bet viņš uz to tevi aicina, lai būtu ar viņu kopā mūžībā.