Labāk izdaliet, to kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un redzi, viss jūsos būs šķīsts.
/Lūkas 11:41/

Nesen “Bez Tabu” rādīja kādu sižetu, kur policija mēģināja pārbaudīt auto vadītāju, kurš ar savu braukšanas stilu radīja aizdomas par braukšanu dzērumā. Apturot šo auto, vadītājs ieslēdzās un un blakus sēdvietā tēloja aizmigušo. Varbūt atceraties šo atgadījumu, kas man tik tālu šķiet visai komisks. Kad policija izdauzījusi logu, atvēra durvis, vadītājs lepni paziņoja: “Es esmu Romas katoļu baznīcas priesteris! Mani nedrīkst aiztikt!” Es varētu šeit sevi mierināt – labi ka tas bija katoļu nevis baptistu mācītājs, tomēr runa šeit nav par konfesiju. Tik pat labi šis vīrs varēja nebūt vispār nekāds mācītājs. Tonis, kādā viņš runāja, liecināja, ka priesteri ir kādi, kurus neviens nedrīkst aiztikt. Varbūt tā būtu, ja šis būtu kāds 13. gadsimts, taču šodien tādi paziņojumi ir visai smieklīgi.
Vai mums būtu jāuztraucas, ka pret mācītājiem un baznīcu šodien netiek izrādīta tāda cieņa kā agrāk? Kāpēc agrāk tika cienīta baznīca un mācītāji? Tāpēc, ka bija vara sodīt. Ja negribi tikt sodīts, labāk cieni baznīcu. Šodien baznīcai nav sevišķas varas, un cieņa pret to ir kā nu kuram.

Jēzus laikā vara piederēja arī kādiem politiskiem grupējumiem. Viens no tādiem bija grupējumiem bija farizeju sekta. Šodien farizejs ir vārds ar negatīvu nozīmi, bet šādas grupas veidošanās pirmsākumi ir vēlme būt nošķirtiem no grēka. Farizejs nozīmē “nošķirtais”. Šie vīri sargāja Mozus bauslību un likumus, lai Izraēla tauta saglabātu savu identitāti, kas ir sekošanā Dievam. Tautas acīs viņi ieguva autoritāti, kura vēlāk pārauga autoritārismā kuram tauta seko bijībā. Ka tikai es neizdaru ko tādu, pie kā kāds farizejs mani nosodīt. Un protams arī Jēzum nācās saskarties ar šiem vīriem, kuri sevi uzskatīja par pilnīgās taisnības nesējiem. Tie bija reliģiskie līderi, kas Bībelē dažās vietās tiek saukti arī par rakstu mācītājiem. Viņi rakstus zināja pilnīgi un nekļūdīgi. Vismaz tāds bija uzskats. Viņi bija ne tik daudz kā mācītāji, bet vairāk kā draudzes padomes locekļi, vai pašvaldības deputāti. Jūdejā šīs bija saistītas institūcijas. Un viņi noteica, ko jāsludina, kā jāsludina un kam jāsludina. Viņi bija tas etalons.

Vai nešķiet loģiski, ka sirdī daudziem cilvēkiem šādi līderi nepatika? Šādi reliģiozie cilvēki nepatīk arī Jēzum, un uz nevienu grēcinieku viņš nedusmojas tā, kā uz šāda veida reliģiozajiem liekuļiem.

Jēzus un tradīcijas
Kad Jēzus beidza runāt, kāds farizejs uzaicināja viņu pie sevis uz maltīti. Un iegājis viņš apsēdās pie galda. Farizejs brīnījās, redzēdams, ka viņš pirms azaida nemazgājas. Un Kungs tam sacīja: “Tagad jūs, farizeji, šķīstāt kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir pilna alkatības un ļaunuma. Jūs nejēgas, vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? Labāk izdaliet, to kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un redzi, viss jūsos būs šķīsts. (Lk.11:37-41)

Šis stāsts Lūkas evaņģēlijā ir tikai viens no tiem, kas stāsta par Jēzus attiecībām ar farizejiem. Un šis ir tikai sākums. Mēs nevarētu teikt, ka šis sākums no Jēzus puses ir ļoti pieklājīgs. Jēzu ieaicina ciemos, bet viņš, maigi sakot ir ass un, pieklājīgajiem latviešiem, pārāk tiešs. Šeit sākas diskusija par mazgāšanos, kas sākas no nemazgātām rokām. Farizeju neizbrīnīja tas, ka viņš pie galda apsēdies ar netīrām rokām vai arī pēc slimnieku apmeklēšanas varētu visus aplipināt ar kādu vīrusu. Roku mazgāšana pirms ēdienreizes nav arī kāds no Mozus bauslības daudzajiem likumiem. Tā ir sena jūdu tradīcija, kā tas aprakstīta Marka ev. 7:3-4. Tas rada izbrīnu līdzīgu, kā šodien daudzos latviešos būs izbrīns, ja es Jāņos neierodos ciemos ar alu, sieru, šašliku vai vismaz tautasdziesmu vācelīti. Un mūsu draudzēs līdzīgu izbrīnu droši vien rada latviešu baptistu mācītājs, kurš draudzes priekšā ģērbies nevis uzvalkā ar kaklasaiti, bet džīnās un t-kreklā. Tā taču nav pieņemts, mēs tā neesam pieraduši un mums jāpadomā vai vispār tas tā ir pareizi.

Bet Jēzus nesaka, ka roku mazgāšana ir slikta tradīcija. Jēzus nesaka arī, ka turpmāk rokas vairs nemazgājiet. Viņš saka to, ko bija jau sagatavojis farizejiem norādīt un tradīcijas neievērošana tikai ir veiksmīga ilustrācija šim galvenajam tematam. Jēzus salīdzina farizejus ar traukiem, kuri spīd un laistās, bet kuru iekšpuse ir neskarta. Tādam traukam ārpuse parasti ir tā, ko pamanām, bet ēdot no tā, mums tomēr svarīgāk ir ka tur nav kāda pagājušās nedēļas maltītes palieka. Ja ārpusē būs kaut kas pielipis, tad tas ēdāju neuztrauks ne tuvu tik daudz, kā iekšpuse.

Atceros, ka man sievai bija dāvināta krūze, kura bija tādas interesantas formas, un vēl interesanti bija tas, ka osiņa tai krūzei bija ar cauru vidu. Tātad viss dzēriens caurtecēja arī osiņu. Mani visu laiku uztrauca, kā izskatās tās osiņas iekšpusē, un, ja godīgi, es par to pat baidījos domāt. Un vai arī tā nav ar mums, ka tās lietas mūsos, kas apkārtējiem ir neredzamas, ir arī tās netīrākās, par kurām mums bail kādreiz pat domāt. Ir viegli nosodīt kādu dzērāju, smēķētāju vai kādu, kas šķiras no sava laulātā. Bet tikpat viegli ir dzīvot ar grēku, kuru neviens neredz – dusmām, naidu, iekāri.

Reliģiozie vīri
Jēzus paziņo trīs bēdīgas ziņas farizejiem. (Lk.11:42-44)
Vai! jums, farizeji! Jūs atdodat desmito daļu no mētrām un dillēm, un visādiem dārzeņiem, bet neievērojat Dieva tiesu un mīlestību; tas jums bija darāms, bet nevajadzēja atstāt novārtā arī šo.
Vai! jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietas sinagogās un tikt sveicinātiem uz ielām.
Vai! jums! Jūs esat kā apslēpti kapi – ļaudis staigā jums pāri un to nezina.”

Farizejiem ir par ko pārdomāt, jo tas skan kā uzbrukums. Ievērot desmitās tiesas likumu nav slikti, bet nedomāt, kāpēc tu dod to desmito, ir daudz sliktāk. Nav slikti sēdēt baznīcas pirmajās rindās un es pat uz to iedrošinātu. Bet, ja tu tur sēdi nevis, lai nevis labāk dzirdētu, bet visi tavu svētumu pamanītu, tu esi lepns augstprātis. Pazemība ir tā, kas ved pie cilvēku pie Dieva. Pazemība nav tas pats, kas kūtrums, bet gan atteikšanās, no tā ko tu patiesi vēlētos, kāda cita labā. Šos reliģiozos vīrus – garīgos vadoņus Jēzus salīdzina ar kapiem. Skaista kopiņa, skaistas puķītes, smukas svecītes, jauks soliņš… un neviens neredz to, kas patiesībā tur zem šīs kopiņas atrodas. Esmu dzirdējis kristiešus un pat kādus mācītājus sakām, ka viņiem ir nepieciešama privātums. Priekš kam? Lai būtu iespējas grēkot? Vienīgais privātums, kas jums nepieciešams ir vannas istabā un laulības gultā. Ja vēlaties, lai jūsu trauka iekšpuse ir tīra, lietojiet šķīvi nevis māla krūku. Šonedēļ atkal bija publiskoti kādi izmeklēšanas dati, par to, ka Īrijas katoļu priesteri gadu desmitiem situši, pazemojuši un izvarojuši bērnus. Tāds ir skats uz māla krūku, kad tā saplīst. Un tā varbūt ir katoļu baznīcas tāda fundamentāla problēma, kur liels uzsvar ir uz priesteru ārējo šķīstību. Tāds reliģiozais cilvēks – paštaisns grēcinieks. Un es nevēlos uzbrukt, katoļiem, jo arī baptistiem ir “nerakstītie likumi”, kuru uzstādījums nereti liecina, ka pasaule ir pilna ar labiem un ļauniem cilvēkiem. Un mūsu draudzēs drīkst atrasties tikai labie cilvēki. Taču pasaule ir pilna tikai ar grēciniekiem, kuri nožēlo grēkus un grēciniekiem, kas tos nenožēlo, sevi uzskatot par svētajiem. Un galu galā reliģiozie cilvēki ir tie, kas nogalināja Dievu. Izlasiet līdzību, ko Jēzus stāstīja tiem, kuri sevi uzskatīja par taisniem Lk. 18:9-14. Ja ir kaut kas, ko varam no cilvēkiem noslēpt, tad Dievam nekas nav aplēpts. Bet ja mums šķiet, ka varam noslēpt, tad tas tikai motivē slēpt vēl vairāk.

Bet atgriežoties namā, kur viesojās Jēzus, tur bez farizejiem bija vēl kādi cilvēki. Tie bija likuma zinātāji. No farizejiem viņi atšķīrās ar to, ka nevis sekoja cilvēkiem un sodīja pārkāpējus, bet bija tie, kas likumus rakstīja.
Kāds likuma zinātājs vērsās pie viņa un teica: “Skolotāj, tā runādams, tu aizvaino arī mūs.” (Lk.11:45)
Es saprotu Jēzu, ka tie farizeji ir slikti, bet tā kā tu to tagad pasaki, tas arī mūs aizvaino. Neliec mūs ar viņiem vienā maisā. Un draudzē mēs arī gribam domāt, ka nu jā ir jau mums ar te kādi liekuļi, bet vajag runāt tad ar viņiem zem četrām acīm, vai arī norādīt uz kuru tas konkrēti attiecas. Citādi vēl var aizvainot kādus uz kuru tam nebūtu jāattiecas. Un Jēzum ir arī atbilde (Lk. 11:46-52)
Bet viņš teica: “Vai! Jums, likuma zinātāji! Jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši šai nastai nepiedurat ne pirksta.
Vai! jums! Jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos nonāvēja. Tādējādi jūs apliecināt, ka piekrītat savu tēvu darbiem, jo viņi tos nonāvēja, bet jūs ceļat pieminekļus. Tāpēc arī Dieva gudrība ir teikusi: es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus, no tiem citus nonāvēs, citus vajās, tā ka visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules sākuma, tiks atprasītas no šīs paaudzes – no Ābela asinīm līdz Zeharjas asinīm, kas tika nonāvēts starp altāri un svētnīcu. Patiesi, es jums saku: tās tiks atprasītas no šīs paaudzes.
Vai! Jums, likuma zinātaji! Jūs esat piesavinājušies atziņas atslēgas. Jūs paši neesat iegājuši un tos, kas grib ieiet, jūs kavējat!”

Rakstu mācītājus Jēzus nosauc par tādiem pašiem liekuļiem. Gan tos, kas grēko meklējot pieķert cilvēkus grūti izpildāmajos likumos, gan tos, kas šos likumus ir nosprauduši un par to neliekas ne zinis. Šādu cilvēku dēļ ir nokauti pat pravieši. Uzreiz jāsaka, ka šeit Jēzus nerunā par tādiem pieminekļiem, kā Ulmanim, bet par tiem, kas kapos. Tēvi nonāvēja, jūs ceļat kapus. Līdzīgi mēs varētu teikt, par kristietības ienākšanu Latvijā. Tur ir daudz lietu, ar kurām mums nav ko lepoties.
Un šīs pēdējais ir vissmagākais pārmetums: “Jūs paši esat tālu no Dieva un sataisāt tādus likumus, ka arī citiem pie viņa grūti nonākt.” Visā cilvēces vēsturē Dievs ir tas kurš nāk pie cilvēka. Ja kāds cilvēks saka: “Izvērtēsim, vai šis grēcinieks ir taisns!”, tad tas nav nekas cits, kā Dieva troņa piesavināšanās. Likumi paši par sevi nav slikti, bet tikai Dieva likumi ir mūžīgi nemainīgi. Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko, kā sevi pašu. Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” (Mt.22:37-40)

Patiesība vai nu atbrīvo, vai sadusmo
Jēzus ar šiem garīgajiem vīriem runāja pavisam tiešu, skaidru un skarbu valodu. Bez jebkādiem aplinkiem. Tāpēc nevaram šaubīties par to, ka šeit palika vēl kaut kas nesaprasts vai pārprasts. Tā bija “kailā patiesība”. Un patiesība biežāk mums ir nepatīkama, nekā patīkama. Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka, ka patiesība jūs darīs brīvus no grēka. Bet vai šī patiesība ir pieņemama? Reliģiozs cilvēks uz patiesību reaģē kā uz uzbrukumu sev un savai (pašnoteiktajai) ticībai. Tā bija arī ar farizejiem un likumu zinātājiem.
Kad Viņš no turienes aizgāja, rakstu mācītāji un farizeji sāka viņam neganti uzbrukt ar uzbāzīgiem jautājumiem, slepus glūnēdami, lai viņu varētu pieķert kādos vārdos un apsūdzēt. (Lk.11:53-54)

Uzbrukums esot vislabākā aizsardzība. Tikai kā aizsardzība? Kas jāpasargā farizejiem? Savi likumi. Farizeji bija tie, kas panāca, ka Jēzus tika nonāvēts, bet viņu likumus tāpat šodien neviens necenšas ievērot, jo atšķirībā no “bauslības un praviešu mācības”, šie nav likumi mūžībai.
Jēzus sadusmoja daudzus reliģiozos līderus, bet tomēr kādi no viņiem pārdomāja viņa vārdus un atgriezās no likumiem pie mīlestības. Viens no tādiem bija Nikodēms kuram bija lieli jautājumi un viņa saruna ar Jēzu bija pagrieziena punkts dzīvē. Bībele nestāsta, kad īsti Nikodēmam notika tas klikšķis, bet viņš ir tas, kurš nav atrodams Jēzus krustā sitēju pūlī, bet atnesa svaidāmās zāles pirms to guldīja kapā.
Farizeja Saula dzīvē bija kāds klikšķis, kad miesīgās acis tika aizvērtas, bet gara acis atdarītas.

Ja arī uz tevi Jēzus runā, tad iespējams ir kādi smagi jautājumi, kurus grūti ir “pārkost”. It sevišķi ja šie jautājumi ir saistīti ar to, kam visu laiku esmu ticējis un savu dzīvi veltījis. Varbūt kādām labām lietām, kas reiz bija nepieciešamas, bet šodien ir kā šķērslis attiecībām ar Dievu. Bet iespējams, ka līdzīgi kā Pāvilam ir šis klikšķis – es esmu kļūdījies un citi manis dēļ ir cietuši veltīgi.
Kristīgajās draudzēs cilvēki visvairāk cieš no citiem kristiešiem, viens no otra. Vieni reliģiskie egoisti cieš no citiem, jaunie kristieši cieš no iedomīgiem vecbaptistiem, vecie cieš no tiem, kuri ar citiem nerēķinās, un notiek karš, kurā cieš arī draudze, kas ir Kristus miesa šeit uz zemes. Tāpēc Pēteris – grēcinieks, pirmās draudzes aizsācējs, Jēzus sekotājs saka: “Un beidzot esiet visi vienprātīgi, pilni līdzjūtības, brāļu mīlestības, sirds iejūtības, pazemības,” (1.Pēt.3:8)
Nav tādas draudzes, kur karotu pazemīgie ar pazemīgajiem. Karš ir tikai pie lepnajiem un pazemīgajiem, vai lepnajiem un lepnajiem. Šis stāsts par Jēzu pie farizejiem un vēl daudz citi Jaunajā Derībā rāda, ka Jēzum nebija nekāda respekta pret reliģiozitāti, tāpēc pat Pāvils (bij. farizejs Sauls) Kol.2:8 saka: ”Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū.”