Uz farizeju jautājumu, kad nāks Dieva valstība, viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāks redzamā veidā. Nedz arī kādi sacīs: redzi, šeit! – vai: tur! – jo, redzi, Dieva valstība ir jūsu vidū.”
/Lūkas 17:20-21/

Vasarsvētki it kā tiek uzskatīti par kristīgās baznīcas trešo lielāko dienu aiz Lieldienām un Ziemsvētkiem. Kas tad tur tik liels šis dienā? Pareizi, tā tiek saukta par draudzes aizsākuma dienu, kaut gan nekādas draudzes atklāšana šai dienā nenotika. Šai dienā atceramies pārdabisko notikumu, kas notika ar Jēzus sekotājiem, kad pār tiem nāca Svētais Gars. Svētais Gars ir viena no Trīsvienības personām, kuru parasti kristiešiem ir visgrūtāk izprast. Gars ir it kā kaut kas neredzams, tomēr Vasarsvētku dienā tas bija redzams uguns mēlēs un tad, kad Jēzus bija kristīts tas parādījās baloža izskatā. Tātad tas nav arī gluži neredzams. Tāpat nevaram teikt, ka tas ir arī kaut kas neticami pārdabīgs. Apustuļi pēc Svētā Gara nākšanas pār viņiem, sāka runāt nesaprotamās valodās, kas cilvēkiem no malas šķita, ka viņi ir vienkārši piedzērušies. Tāpat arī tas balodis, kas lidinājās virs Jēzus galvas, taču nav nekas šausmīgi pārdabisks. Ir kādas pārsteidzošas lietas, bet es domāju, ka iluzionistu festivālā var ieraudzīt daudz vairāk pārsteidzošu momentu. Tomēr pirms Vasarsvētku dienas, kad Jēzus atvadās no saviem mācekļiem, viņš saka: “Jūs saņemsiet Spēku, lai liecinātu par mani”.

Tātad Vasarsvētku centrālā vēsts nav par brīnumiem, ko Svētais Gars darīs, bet gan par spēku, ko viņš dāvās. Un šis spēks nepieciešams liecināšanai par Jēzu, par viņa darbiem, par to kas viņš ir un ko viņš ir dāvājis – Dieva Valstību. Dieva Valstība ikdienišķam cilvēkam ir kaut kas tik pat noslēpumains, kā Svētais Gars. Ir tik daudz viedokļu par to kur tā ir un kāda tā ir. Viens saka, ka tā ir tālu aiz mākoņiem un galaktikām, cits – ka tepat, tikai tā ir neredzama. Ir tik daudz mācību par to. Piemēram, Jehovas liecinieki saka, ka Dieva Valstība nav vieta, bet valdība, kur 1914. gadā Jēzus iecelts par pagaidu valdnieku Dieva vietā, bet Dievs savu troni vēlāk paņems atpakaļ. Tā ir mācība, ka valdība nesēž Rīgā ministru kabinetā, vai kaut kur Baltajā Namā, bet gan debesīs. Nemācēšu atbildēt, kāpēc 1914. gads ir tas liktenīgais gads, bet nu tagad mēs dzīvojot pārejas posmā. Dažus cilvēkus Jēzus ņemšot sev palīgā, valdīt no Debesīm, pārējie šeit pat piepildīs Dieva valstību. Tā saka Jehovas liecinieki. Bet tie ir tikai vieni no daudzajiem. Multfilmas rāda Dieva Valstība ir tur, kur visiem cilvēkiem ir spārniņi un viņi lidinās apkārt spēlējot arfu. Bet kāda tad ir patiesība?

Neredzamā Dieva Valstība

Šīs reizes pārdomu teksts no Lūkas evanģēlija sākas ar farizeju neizpratni un jautājumu: “Kad nāks Dieva valstība?” Jūdi gaidīja Dieva valstību un viņiem bija arī priekšstats par to, kādai šai valstībai jābūt. Ir jānāk solītajam ķēniņam, kuras ugunīgu eņģeļu pavadībā jāsakauj visi ienaidnieki. Viņam jābūt atbrīvotājam no citām varām un ķēniņiem. Tomēr viņus sagaidīja vilšanās, jo šis ķēniņš nāca pavisam savādāk. Viņš nenolaidās no debesīm Supermena tērpā, bet iejāja Jeruzālemē uz ēzeļa. Viņš nenokāva tautas ienaidniekus, bet izdzina ļaunos garus. Un redzot kādu šādi darbojamies, par Jēzu bija slēdziens arī farizejiem, līdzīgi kā filmā “Velna kalpi”. Šie reliģiskie līderi redzot ka tauta uzklausa Jēzu, tāpat kā superintendants Samsons filmā, Jēzu nosauc par “velna kalpu”.
Kādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms; dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no tiem sacīja: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka palīdzību.” Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas sevī sašķeļas, iet bojā, un nams uz namu krīt. Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. (Lk.11:14-23)

Mēs redzam, ka vēsture atkārtojas vairākkārtīgi, gan viduslaikos, gan šur tur arī šodien. Cilvēki ilgojas pēc varas, kas sakaus viņu ienaidniekus un nodibinās “Dieva valstību”. Un šodien mūsu tautā arī ļoti daudz cilvēku gaida šādu mesiju, kas atbrīvos no parādu jūga, kas atbrīvos no naudas trūkuma, kas atbrīvos no kādiem nepatīkamiem cilvēkiem. Iespējams, ka šāds vadonis arī nāks un ko labu mums šais lietās palīdzēs, bet tā nebūs Dieva valstība. Tas būs kaut kas, kas vairāk līdzinās zelta teļam, nevis Dieva valstībai. Un jāsaka tā, ka zelta teļš nebija vainīgs, ka cilvēki izvēlējās viņu pielūgt. Zelta teļš droši vien bija skaists un varētu pat būt žēl, ka Mozus lika viņu iznīcināt. Taču zelta teļš bija cilvēku veidots dievs. Farizeju iztēle veidotais dievs bija līdzīgs. Viņi gaidīja uz kaut ko labu un šo labo, nolika priekšā Dievam.
Jēzus saka: “Dieva valstība ir pie jums atnākusi”, apliecinot to ar kādiem darbiem, kas nav tādi, kā cerēts. Dieva valstība ir noslēpums, tā nenāk redzamā vaidā. To skaidrojot, Jēzus lieto vairākas līdzības.

Dieva valstība ir draudzē

Jēzus farizejiem atbild, ka Dieva valstība ir viņu vidū. Šeit ir mazliet jāapstājas un jāpaskaidro vairāk. Jēzus nesaka, ka Dieva valstība ir jūsos pašos. To saka vairākas maldu mācības. Jēzus saka, ka valstība ir jūsu vidū, jo pie jums esmu es. Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Tātad Dieva valstība ir tur, kur ir Jēzus.
Kā tad ir šodien, teiksim draudzē, vai mēs varam teikt ka šī vide – draudze, ir Dieva valstība? Caur Dieva Vārdu Jēzus šodien mums saka, “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.” (Mt. 18:20) Kur ir Jēzus, tur ir Dieva valstība. Jāņa ev. 15:26-27 dod ieskatīties šai valstībā vēl vairāk. “Kad nāks Aizstāvis, ko es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kurš no Tēva iziet, – viņš liecinās par mani. Arī jūs lieciniet, jo jūs esat kopā ar mani no iesākuma.” Jēzus pasludina jaunu sākumu, jaunai valstībai.

Tas nenozīmē, ka Svētais Gars nācis Jēzu šeit nomainīt. Tas arī nenozīmē to, ka Svētais Gars iepriekš pie cilvēkiem nav darbojies. Vēl krietni pirms nāves un augšāmcelšanās Jēzus mācīja, ka lai mantotu Dieva valstību ir jāpiedzimst no jauna, ir jāpiedzimst no Dieva Gara. Un varam skatīties vēl tālāk atpakaļ līdz pat Mozus laikam. Dievs liek Mozum uzlikt rokas Jozuam, kuram ir Gars (Num. 27:18). Vēl pirms tam faraons apliecina, ka arī Jāzepam ir Dieva Gars. Tātad mēs redzam, ka arī ikviens cilvēks, kuru Dievs ir izredzējis, dzīvo ar Dieva Garu. Vasarsvētki nav Svētā Gara dzimšanas diena, bet gan Dieva draudzes dzimšanas diena, kad Dievs ar Svēto Garu par sevi atgādina un apliecina darot kādas īpašas zīmes pie saviem sekotājiem. Dievs atgādina par savu spēku un apsola, ka šis spēks ir ar ikvienu, kas atdzimis viņa garā. Tas ir brīnišķīgs iedrošinājums. Ja tu esi nācis pie Dieva, kā grēcīgs cilvēks un ļāvis Jēzum paņemt prom savus grēkus, ja tu esi nolicis visu savu dzīvi pie viņa kājām un solījies sākt visu no jauna, to sauc par jaunpiedzimšanu. Jo Jēzus ir teicis, ka tāpēc viņš nācis pasaulē, lai ikviens, kas viņam tic nepazustu, bet mantotu mūžīgo dzīvību. Un ja tu esi šādi saņēmis atdzimšanu Svētajā Garā, par ko liecināja jau Jānis Kristītājs, tad šis pats Gars arī tev dāvā spēku. Ne vienmēr tas ir tas ir fizisks spēks, jo tas ir spēks liecināt. Svētais Gars pats par sevi ir liecinieks un viņš dod arī spēku. Un esot draudzē kristiešiem Svētais Gars ir mūsu vidū. Tam nav nekādas nozīmes, ja šodien mums nav virs galvas uguns mēles, vai arī mēs pēkšņi nerunājam nesaprotamās valodās. Nikodēmam, kurš bija mācīts jūdu skolotājs, farizejs, bija daudz neskaidrību par to, kā tas izskatās – būt atdzimušam caur Svēto Garu. Tas ir noslēpums, kurš cilvēkiem nav atklāts, bet uzticēšanās Jēzum un viņa apsolījumiem, ļauj šai noslēpumā ieskatīties un un to sajust katram personīgi.

Dieva Valstība un miers Svētajā Garā

Mēs pilnīgi droši varam teikt, ka draudzes vidū Dieva Valstība, vismaz daļēji, ir sastopama jau šodien. Kāpēc daļēji? Atbildi nevajadzētu meklēt nekur citur, kā pie Jēzus. Mateja ev. 13. nodaļā viņš lieto 7 līdzības, lai aprakstītu Dieva valstības noslēpumu. Un viņš saka, ka Dieva valstība ir kā sinepju graudiņš. Ja tev kādreiz liekas, “Nu ja tā kā ir draudzē, tā ir Dieva valstībā, tad es nemaz tur nevēlos būt”, tad atceries, ka tas ir tikai sinepju graudiņš. Tas ir mazs graudiņš no kura izaugs milzīgs, pamatīgs koks.
Tāpat vēl arī Jēzus stāsta līdzībā, ka Debesu valstība līdzīga tīklam, kas izmests jūrā un kur saķeras dažādas zivis. Dažas no šīm zivīm ir izmetamas, jo viņas ir nederīgas.
Vai arī Debesu valstība ir līdzīga sējējam, kas apsēj lauku, bet šo lauku pa tumsiņu kāds cits apsēj ar nezālēm. Tas ir Jēzus dotais ieskats šai noslēpumā – Dieva valstībā. Un es domāju, ka šis Jēzus ieskats dod kādu saprašanu un mazliet skaidrāks top arī mums, kā Dieva valstība var šodien būt tāda, kāda man liekas, tai nevajadzētu būt.

Mēs katrs noteikti Dieva valstību kaut kā vizuāli esam iedomājušies. Pāvils romiešiem 14:17 raksta, ka ne ēdiens, ne dzēriens, un es vēl piebilstu, ne manta, nav Dieva Valstība. Dieva Valstība ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Taisnība nav taisnīga dzīve, bet drīzāk ticība, kuru Dievs pielīdzina par taisnību (Rom. 4:5). Tas ir miers, ko dod Jēzus Kristus – miers Svētajā Garā. Mēs nevaram teikt, ka žēlastība, miers un prieks ir tas, ko Jēzus reiz dāvājis un ko mums vienmēr jāpūlas atcerēties. Pāvils runā par žēlastību, mieru un prieku Svētajā Garā. Tas nozīmē kas tas ir Svētā Gara darbs šodien, dāvājot zēlastību tur, kur tās ilgojamies, mieru tur, kur ir nemiers, un prieku jebkādos dzīves apstākļos. Svētais Gars veido kristiešu dzīves katru dienu, ražojot šīs trīs gara dāvanas. Šis Svētā Gara darbs ir Dieva valstības klātbūtnes apliecinājums šodien. Tādēļ pēc tam arī Pāvils raksta, “Kas šajās lietās kalpo Kristum, tas Dievam tīkams un pie cilvēkiem cieņā.”
Dievam tīkams ir cilvēks, kurš nevis kalpo ar kādiem darbiem vai pienākumiem, kas var šķist labi. Raksti saka, ka Dievam tīkams ir tāds, kas kalpo Kristum Svētajā Garā – tātad saņemot žēlastību, mieru un prieku. Tas nozīmē, ka ir iespējams arī kalpot Kristum viņu nepagodinot. Marka 10:25 Jēzus saka, ka viņš nav nācis, lai viņam kalpotu, bet, lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību. Ir iespējams kalpot Dievam tā, ka tas viņu galīgi nepagodina. Viņam nekalpo cilvēku rokas, jo nav kaut kas, ko viņš nespētu, teikts Apustuļu darbos.

Veids, kā kalpot Kristum un Dievam, to nepagodinot, ir kalpošana, kura mums liekas Dievam ļoti svarīga. Kad mums liekas, viņam mani vajag. Tas liek domāt, ka Dieva darbs ir atkarīgs no tevis. Un šāda veida kalpošana var novest līdz rezultātam, kā ar Kainu un Ābelu. Ja mēs dodam Dievam kā devēji un uz Dievu raugāmies kā tādu, kam ir vajadzības, viņš nav iepriecināts. Šādi Dievu mēs redzam, ka tādu, kurš ir atkarīgs, bet tā nav.
Dieva Vārds saka, ka kalpošana Svētajā Garā ir Dievam tīkama. Un ne tikai Dievam, bet arī pie cilvēkiem cieņā. Tādēļ Rom. 14:19 Pāvils turpina: “Tieksimies pēc miera un pēc tā, lai varētu celt cits citu!”
Neesi lepns par tev dāvāto brīvību. Mīli savas māsas un brāļus! Mēz zinām, ka savā spēkā to kādreiz ir neiespējami, tāpēc lūdz, lai Dievs dāvā Svētā Gara spēku un dzīvo tajā! Tā ir Dieva Valstība jūsu vidū. Tā nav šeit, tur vai citur, tā ir jūsu vidū, ja tur ir Kristus caur sevis sūtīto Aizstāvi – Svēto Garu.