Viens no visietekmīgākajiem cilvēkiem, kura darbību rezultātā veidojusies šodienas rietumu kultūra, pie kuras mēs taču pieskaitām arī sevi, ir Mārtiņš Luters. Viņš dzīvoja no 1482. līdz 1546. gadam. Tas bija nozīmīgs laika periods, kad savu revolūciju piedzīvoja drukātā prese, laiks kurā dzīvoja arī tādi cilvēki kā Koperniks, Leonardo da Vinči, Mikelandželo, Kristofers Kolumbs, Žans Kalvins…

Mārtiņs Luters nebija mācītāja dēls, viņa tēvs strādāja Vara raktuvēs. Luters bija intelektuāli apdāvināts, viņš piedzima Vācijas pilsētā Eizlēbenē un jau 13 gadu vecumā sāka studēt tiesību zinātnes, iegūstot gan bakalaura, gan maģistra grādu visīsākajā atļautajā laika sprīdī.


No jurista par mūku
21. gada vecumā, dodoties uz savām mājām, viņš iekļuva negaisā un gandrīz tika sasperts ar zibeni. Luters to uztvēra kā nopietnu zīmi no Dieva un nolēma kļūt par mūku. Kā katoļu mūks viņš dzīvoja paniskās bailēs no Dieva dusmām un visādi centās kļūt taisnīgs viņa acīs. Tas izpaudās nemitīgās lūgšanās, vairākkārtējā gavēšanā (kā rezultātā vēlāk viņu skāra nopietnas veselības problēmas), negulētās naktīs, salšanā un pat sevis sišanā līdz sāpēm, lai saņemtu sodu, tā samaksājot Dievam par saviem grēkiem. Tas viss bija sekas tam, kādu teoloģiju Luters bija saņēmis. Viņš tika mācīts un tā arī saprata, ka visa pasaule ir iedalīta labos un sliktos cilvēkos, un, ka Dievs mīl labos un ienīst sliktos. Tāpēc vienīgais veids, kā iepatikties Dievam, ir padarīt sevi par svētu, dzīvojot taisnīgi. Tātad, ja kaut kādā veidā ir grēkots pret Dievu, tas ir jāizpērk, lai būtu taisnīgi.

Tā dzīvojot un tiecoties jau pēc doktora grāda teoloģijā, Luters sāka ieraudzīt patieso evaņģēliju. Viņš īpaši nodevās Psalmu un Romiešu vēstules studēšanai. Viņā nāca saprašana, kas bija līdzīga piedzimšanai no jauna – Dieva taisnība ir tā, caur ko taisnīgais dzīvo ticībā. Luters arvien vairāk saprata un piedzīvoja, ka taisnīgums nav tas, ko grēcinieks var sasniegt, bet gan Dieva dāvana, ko viņš dod grēciniekam, kurš uzticas Jēzum Kristum kā vienīgajam glābējam. Šī varenā Bībeles patiesība – taisnošana ticībā caur žēlastību – tika beidzot atkal atbrīvota un izplatīta visās reformācijas draudzēs.

Šeit es stāvu
1517. gadā Luters publiski nosodīja indulgenču tirgošanu, kas radīja konfliktu. Katoļu baznīca tirgoja t.s. indulgences (dokumentu, kas apstiprina grēku piedošanu), gan katram priekš sevis, gan priekš mirušajiem radiem, draugiem un paziņām, kuri cieš mītiskajā purgatorijā. Par purgatoriju tiek saukta vieta “starp debesīm un zemi”, jeb citiem vārdiem arī šķīstītava, kur nonāk ikviens ticīgais, lai tiktu pilnībā attīrīts no grēkiem. Acīmredzot ar tādu domu, ka Jēzus nāves upuris pilnībā tomēr neattīra. Luters savus apsvērumus pret to visu pauda 95 tēzēs un aicināja un publisku diskusiju.

Lutera kriticisms panāca to, ka 1521. gadā viņš Vācijas pilsētā Vormsā tika izsaukts pie ķeizara Kārļa V. Uz viņu tika izdarīts milzīgs spiediens un pieprasīja atteikties no viņa paša grāmatās sarakstītajām domām, kā arī solīja grāmatas iznīcināt. Uz savām apsūdzībām Luters lepni atbildēja: “Pārlieciniet mani ar skaidriem Svēto Rakstu vārdiem un loģisku domāšanu! Ja jūs to nespējat, mana sirdsapziņa sekos Dieva vārdam. Es nevaru un negribu noliegt, ko esmu mācījis, jo tad man būtu jārunā pret savu sirdsapziņu, kas nav ne pareizi, ne droši.” Un nobeidza savu aizstāvību ar vārdiem: “Šeit es stāvu, citādi es nevaru, lai Dievs man palīdz! Āmen.” Viņš protams tika pasludināts par ķeceri un bezdievi, un turpmākos 10 mēnešus nācās bēguļot un slēpties.

Tas, ko Luters pēc sevis atstāja bija vācu valodā iztulkota Bībele, pazīstamā baznīcas dziesma “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”, grāmatas – kopā ap 60 tūkstoš lapaspušu, lielo un mazo katehismu.
Savas dzīves beigās Mārtiņš Luters no galvas zināja lielāko daļu Jaunās un atsevišķas sadaļas no Vecās Derības. Viņš nomira 63 gadu vecumā, kad burtiski izdega no darba un intensīvās sludināšanas, kurā ieguldīja visu savu dzīvi. Dzīvi, kas balstījās neliekuļotā ticībā.