TICĪBA

Jo žēlastībā jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana; Ne darbu dēļ, lai neviens nelielītos..
/Efeziešiem 2:8-9/

Iesākot mūsu “Habakuka mēnesi”, es esmu izvēlējies Rakstu vietu, kura nebūt nav no Habakuka grāmatas. Tā pat nav no Vecās Derības. Tomēr šī ir rakstu vieta, kas runā par ticību. Ticība – tā varētu būt galvenā tēma visai Habakuka grāmatai. Šī grāmata ir viena no 12 Vecajā Derībā atrodamajām mazo praviešu grāmatām. Daudzi varbūt šo grāmatu vēl ne reizi nav lasījuši, jo tā, visas Bībeles kontekstā, patiešām ir neliela. Tikai 3 nodaļas. Kāpēc gan šādai nelielai grāmatai pievērst sevišķu uzmanību? Habakuks prasa Dievam paskaidrot savu rīcību, Dievs atbild, ka viņa rīcība ir tāda, kāda tā ir. Tad viņš tomēr atkal prasa izskaidrojumu un Dievs atkal atbild: “Tici, ka viss notiks, kā tam jānotiek!”. Un tad Habakuks nonāk pie secinājuma – jā, Dievs kārto visas lietas. Trijos teikumos tas ir aptuveni viss, par ko rakstīts Habakuka grāmatā. Varbūt maz, bet tas ir pietiekami daudz, lai šīs grāmatas 2. nodaļas 4. pants tiktu citēts vairākkārt Jaunā Derībā. Tur teikts – “Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ”. Es labprāt šo liktu arī par Habakuka grāmatas virsrakstu. Tā ir viena liela un svarīga tēma ikviena kristieša dzīvē.

Ja es tādā multfilmas sižeta skatījumā raudzītos uz dzīvi pie Dieva mūžīgajā Debesu valstībā, tad šodien mani droši vien neuztrauktu, kur es tur atradīšos, bet gan – vai es tur atradīšos. Šīs paļāvīgās ticības tēma dod saprast to, kas patiešām ir tas svarīgais, kas cilvēkam ir nepieciešams – izprast Dievu, vai būt pie Dieva. Habakuks ir savādāks pravietis, jo mēs Bībelē nelasām kā viņš uzrunā cilvēkus. Pravietis, Bībeles skatījumā, ir cilvēks, kurš pavēstī to, ko Dievs grib teikt. Habakuks nerunā uz saviem līdzgaitniekiem kādus pravietojumus, bet runā uz ikvienu, kurš lasa šo grāmatu. Tā ir viņa personīga saruna ar Dievu, kurā lasām, ka Dievs ir tas, kurš arī licis šos vārdus pierakstīt (Hab 2:2). To ka tas ir spēcīgs Dieva vārds, apliecina arī apustulis Pāvils, kurš piemēram Antiohijas draudzē citē Habakuka 1:5 un šo otrās nodaļas 4 pantu konkrēti citē gan Romiešiem 1:17, gan Galatiešiem 3:11, gan Ebrejiem 10:38. Un ja mēs pieņemam, ka lietas, kas tiek atkārtotas ir tās, kuras ir īpaši svarīgi paturēt, tad nu šī ir viena no tām, ko Dievs caur savu Vārdu atkārto vairākkārt: “Taisnais no ticības dzīvos”.
Ko tad īsti nozīmē šie vārdi? Kurš ir Dieva priekšā taisnīgs un vai tas ir tas pats kurš ir ticīgs?

Slikts cilvēks
Šķiet vislabāk pie šī jautājuma apskates varam pieiet no otras puses. Vismaz tas šķiet vienkāršāk. Kurš tad nav taisnīgs? Domāju, ka mums atbilde ilgi nav jāmeklē. Tie ir visi tie sliktie cilvēki mums apkārt – zagļi, slepkavas, kaušļi, apmelotāji, korumpētie ierēdņi, krāpnieki un tamlīdzīgie. Tie visi ir sliktie cilvēki. Viņi neievēro normas. Viņi ir tie kas mums dara pāri un padara mūsu dzīvi grūtāku. Ar šādu uzskaitījumu sākas arī Habakuka saruna ar Dievu. Kāpēc tu, Dievs pieļauj ko tādu? Kādēļ tas ko es ikdienā redzu pa TV ir ziņas, kad kāds ir aplaupīts, kāds Afganistānā uzspridzināts, kāds piekauts? Kādēļ negodīgie cilvēki dzīvo labāk par godīgajiem? Pasaule ir pilna ar sliktiem cilvēkiem. Habakuks sauc uz Dievu tāpat kā daudzi no mums šodien par apkārt valdošo netaisnību: “Bezdievīgais uzveic taisno, un tiesa tiek sagrozīta.” Un šādas ziņas lasām un sašūtam ik dienas, kad atkal kāds policists, kurš dzērumā avarējis, tiek atlaists bez jebkāda soda. Kā var būt tik netaisnīgi un slikti cilvēki? Ja pazustu visi šie sliktie cilvēki – ļauna darītāji, tad gan mēs dzīvotu paradīzē. Tā gan būtu ļoti maza paradīze, jo tur būtu ļoti maz cilvēku, bet tomēr. Bet tā būtu arī viena interesanta paradīze, kurā cilvēku skaits samazinātos, jo tiklīdz par kādu no cilvēkiem mums būtu kāda sūdzība, tā viņam tur vairs nebūtu vietas, līdz beidzot tā kļūtu par vientuļu paradīzi, kurā dzīvotu tikai viens pats labais cilvēks – es.

Kur ir tā robeža, kad cilvēks ir bišķiņ slikts, vai pavisam slikts? Vai nav tā, ka mūsu dzīvēs viskaitinošākie parasti ir tie bišķiņ sliktie cilvēki, kuri ir visapkārt? Laulības parasti izjūk ne jau tāpēc, ka kāds kāds šajā laulībā kļūst slikts, bet gan tāpēc ka vairs nav iespējams sadzīvot. No sākuma otrs cilvēks tikai kaitina, bet vēlāk jau vienkārši negribas viņu vairs redzēt. Tā kā sliktums ir tāds diezgan neskaidrs jēdziens, un ja mēs esam pret sevi pavisam godīgi, tad agri vai vēlu nāksies nonākt pie secinājuma, ka arī es nemaz tāds labiņais neesmu.
Bet kādi cilvēki Dievam patīk visvairāk? Labi cilvēki, vai ne? Tātad slikti cilvēki viņam patīk vismazāk. Mēs varam sevi tagad mēģināt ielikt skalā, kur pavisam sliktais cilvēks ir ar 0 vērtību un pavisam labais ar vērtību 10. Kādu vērtību tu sev pieliktu? Kāda vērtība ir tā, kuru par vērtību pieņems Dievs. Leviticus 11:44 teikts – jums būs svētīties un būt svētiem, kā es esmu svēts. Vai tas nenorāda, ka Dieva priekšā derīgs ir tikai tas, kurš ir desmitniekā – perfektais? Un tad jau iznāk, ka mana vienīgā atšķīrība no tā visļaunākā cilvēka ir tāda, ka es Dievam varbūt būšu pietuvojies daudz tuvāk, bet nomirstot tāpat nebūšu viņu sasniedzis, jo svēts arī es neesmu. Kā es varu būt svēts? Nevis pietuvojies Dievam, bet būt pie viņa.

Labs cilvēks
Acīmredzot man ir jābūt labam. Un labs es varu būt tikai tad, kad es nedaru sliktas lietas. Bet ja es es izdaru sliktu lietu, tad man par to jāsaņem pelnītais sods. Ja sanāk kādam nozagt piecus latus, tad, lai būtu atpakaļ labā cilvēka stadijā man droši vien jāatdod tie 5 un vēl pieci, lai uz mani netiktu turēts ļauns prāts un neviens mani neuzskatītu par sliktu. Man jābūt nevainojamam Dieva un cilvēku priekšā – neko ne no viena neņemt bez atļaujas, neko sliktu par citiem nerunāt, maksāt visus nodokļus, lūgt Dievu trīs reizes dienā, katru svētdienu būt baznīcā, pilnībā novērsties no jebkādas alkohola lietošanas un smēķēšanas, dziedāt tikai kristīgas dziesmas, lasīt tikai kristīgas grāmatas un darīt visu ko, lai būtu priekšzīmīgs. Ja to visu es izpildīšu, tad es zinu, ka daudziem cilvēkiem es nepatikšu, bet tas būs tikai tāpēc, ka viņi ir slikti un viņiem nepatīt pareizie un labie cilvēki. Kāda man, labajam, daļa gar sliktajiem cilvēkiem un ko viņi domā par mani. Un tā vien jau ir viena no sliktākajām cilvēka pazīmēm – nelikties ne zinis par citiem. Būt egoistam un lepnam. Lepnums ir briesmīgs grēks un to part varētu nosaukt par visu grēku sakni. Maka ev. 7:20-23 lepnums ir pielīdzināts ikvienam no to slikto cilvēku darbiem – “Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaids, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.” Tas ir tas, kas iziet no cilvēka sirds. Un lepnums tas nav ticības Dievam rezultāts. Lepnums tā ir ticība sev un savām spējām – “Es nebūšu tāds kā tas dzērājs, es nebūšu sliņķis, es nebūšu pļāpa, es būšu labs un labāks par visiem citiem. Es būšu desmitniekā un es tāds labs patikšu Dievam.
Bībelē atrodam vairākus tādus “labos” cilvēkus. Kains domāja, ka viņš būs Dievam tīkams tad, kad būs viņam ziedojis labus gurķus un bumbierus. Sauls bija vīrs, kurš, kā teikts Filipiešiem 3:6 bija taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams. Dievs neuzlūkoja Kaina dāvanas un viņš neslavēja Saulu par bauslības darbiem, bet gan vaicāja: “Saul, kāpēc tu mani vajā?” Šie ir tikai divi vīri, kuri domāja, ka kalpo Dievam iznīcinot savā ceļā visu, kas viņiem likās par šķērsli ceļā pie viņa. Tā nav kalpošana Dievam, bet vēlme, lai Dievs kalpo man.
Bībelē atrodam stāstu arī par vēl vienu labo cilvēku – Ījabu. Par viņu Sātans teica, ka tas cilvēks kalpo Dievam tikai tāpēc, ka Dievs viņu svētī. Un Dievs atļāva Sātanam pārbaudīt šī vīra kalpošanas patiesumu, atņemot Ījabam visu, kas viņam piederēja. Un lai arī Ījabs nesaprata, kāpēc viņa dzīvei nāk pāri tādas grūtības, viņš tomēr palika uzticīgs un nožēloja savus pārmetumus Dievam.

Dieva cilvēks
Tātad Dievam tīkams cilvēks nav ne labs ne slikts. Pareizāk sakot, tas, ka tu sevi uzskati par labu, nenozīmē, ka tu tāds arī esi, jo tas kurš novērtē labo un ļauno Dieva acīs, diemžēl neesi tu. Un tas nav arī neviens cilvēks un neviens likums, bet gan pats Dievs.
Viens no viduslaiku ievērojamākiem cilvēkiem, Mārtiņš Luters, izgāja cauri smagai personīgai krīzei, lai nonāktu pie šāda paša secinājuma. Viņš, būdams katoļu mūks, katru dienu gāja izsūdzēt grēkus un viņa grēksūdzes bija tādas, kuras nācās pārtraukt, lai tās kādreiz arī beigtos. Viņš izsūdzēja visus savus sliktos darbus. Tad atskārta, ka viņam pēc šī grēksūdzes ir sajūta, viņa motivācija grēksūdzei nav bijusi pareiza, un izsūdzēja arī to. Tad redzot, ka citi mūki jau savas grēksūdzes ir beiguši, sajutās labāks Dieva priekšā par citiem un saprata, ka no šī briesmīgā lepnības grēka viņam arī jātiek atbrīvotam. Tad citi sāka viņam aizrādīt, ka būtu laiks doties uz dārzu strādāt un viņam nācās izsūdzēt arī savas dusmas uz brāļiem mūkiem. Luters nonāca līdz tādai stadijai, kad viņš sāka pats sevi sist, lai nodarītu sāpes sev par saviem pārkāpumiem, jo viņam taču vajadzēja darīt visu, lai Dievs viņu neatstumtu. Un pēc dedzīgām Bībeles studijām, lai iegūtu savu doktora grādu teoloģijā, viņš atskārta šo baznīcas apslēpro skaidro Svēto Rakstu patiesību: “Jo žēlastībā jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana” Un viņš palīdzēja atdarīt acis daudz citiem cilvēkiem, izmainot viņu dzīves un meklējot Dievu pie Dieva, nevis pie pāvesta. Viņš pavisam loģiski, nonāca konfliktā ar katoļu baznīcu, kuras autoritāte ir pāvests, taisnīgākais un nemaldīgākais no cilvēkiem. Viņš aicināja uz diskusiju par purgatoriju un indulgencēm izplatot 95 tēzes par šo tēmu. Un galvenā ideja Lutera “revolūcijas” pamatā bija tā, ka cilvēku neglābj viņa darbi, bet gan ticība. Taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ. Un taisnots Dieva priekšā viņš tiks ne savas taisnās dzīves dēļ, bet gan savas ticības dēļ.
Ar ko tad ticīgā cilvēka dzīve atšķiras no “taisnīgā” cilvēka dzīves? Domāju ka vislielākā atšķirība ir tā, ka, lai dzīvotu taisnīgi ir visu savu dzīvi jāvelta tam, lai labotu to, kas bijis netaisnīgs. Ticīgā dzīve ir paļāvība, ka, ja Dievs to nemaina, es tur neko nevaru darīt. Bet ja Dievs to ir izmainījis, tad tur vairs neko nevajag darīt. Un ticīgais kristietis ir tas, kurš tic, ka Dievs ir izmainījis tavu dzīvi un samaksājis par visiem saviem pārkāpumiem. Ticīgais no “taisnīgā” atšķiras, jo viņš vēlas izmainīt savu rītdienu, nevis domā, kā mainīt vakardienu. Bet, lai tava rītdiena būtu savādāka, kā vakardiena, tad par to jāveido neraugoties uz atpakaļu, lai tā ir visa mūsu dzīves pieredze. Lai rītdiena būtu savādāka, tai ir jābūt jaunai dzīvei. Nevis uzprišinātai vai uzlabotai, bet jaunai dzīvei.
Jauna dzīve ar Dievu iespējama vien tad, kad to mēs pilnībā uzticam Dievam. Tas nozīmē, ka mēs nevis ļaujam viņam tajā arī piedalīties, bet paši piedalāmies īstajā un patiesajā dzīvē, kādu to Radītājs ir paredzējis. Vai es varu mācīt to, kurš ir radījis mani un pasauli ap mani, kā pasaulei ap mani būs funkcionēt? Es varu būt tikai pateicīgs, ka viņš mani nav pametis un lūgt, un ticībā paļauties, ka viņš visu ir ne tikai radījis, bet visu arī pārrauga un kontrolē. Tā ir atziņa pie kā noved Habakuka grāmata. Sargieties no maldu mācītājiem, kas saka, ka ja tev kas trūkst, vai, ja tev ir sāpes vai slimības, tev jālabojas Dieva priekšā un kaut kas viņam jādara. Habakuka atziņa ir šāda: “Pat ja nekas no tā, ko vēlos nepiepildīsies, es tomēr gribu gavilēt savam Kungam, jo viņš ir tas kas mani vada.” Nejauksim to ar aklo un muļķīgo ticību, jo akli un muļķīgi ir ticēt sev kā tādam, kas stāv pāri visam.

Šodien ticēt nav viegli, jo informācijas apjoms, kas mums ir pieejams ir milzīgs. Un ir svarīgi izšķirties, kam ticēt un uzticēties. Vai Dievam, viņa vārdam, jeb tam, kam man gribas ticēt. Esiet gudri domājot par ticību, jo ticība Dievam un mūsu vēlme, lai kaut kas būtu tā, kā mums gribas, var būt ļoti atšķirīgas lietas. Tomēr taisnais dzīvos no ticības, kas ir no Dieva dota, bet vēlmes apstājas pie mums pašiem. Un pati ticība ir Dieva dāvana, tāpēc, ja ko līdziet no viņa, lūdziet vispirms pēc tās.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>