…Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības – un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai Tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību – un Tu nesniedz palīdzību?…
/Habakuka 1:1-11/

Sabiedriskās aptaujas liecina, ka 43% Latvijas iedzīvotāju tic, ka pasauli ir radījis Dievs. It kā paliels rādītājs, tomēr mēs nevaram teikt, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju ir ticīgi. Dīvainākais un vienlaikus arī skumīgākais, vērojot šādu statistiku ir tas, ka ar to arī attiecības ar Dievu lielākajai daļai cilvēku beidzas. Ir ļoti savdabīga situācija, ja tu apzinies, ka tu esi dzimis kādiem vecākiem, bet tev nav ne mazākā interese un vēlme uzzināt, kādi viņi ir, kur viņi ir, kāpēc tu viņus neesi redzējis utt. Es teiktu, ka šādai apziņai – man ir vecāki, nav nekāda nozīme. Varbūt kādam liekas, ka Dievs ir mūs radījis un kādreiz jau mēs pie viņa nonāksim, tikai kā tu to vari zināt, ja neesi neko par viņu pat painteresējies?

Patiesībā es ar pilnu apziņu un pavisam droši varu teikt, ka Latvijā ticīgo skaits varētu būt 10 reizes mazāks, pat neveicot nekādus pētījumus, bet ieskatoties, kas notiek baznīcās. Man labāk par statistiku patīk fizika, nevis procenti, bet lietderības koeficients. Baznīcu solu lietderības koeficients šodien līdzinās tam, kāds tas ir ar kūdru kurinātam kamīnam. Kaut kas jau tur ir, bet jēga maza. Ja raugāmies no lietderības viedokļa, tad lielākai daļai no draudzēm būtu no baznīcām jāpārvācas uz trīsistabu dzīvokli. Tas nav nekas briesmīgs, jo līdzīgos apstākļos pulcējās arī pirmie kristiešu un varbūt tas būtu pat daudzkārt veselīgāk pašai draudzei. Tomēr es gribu šoreiz uzsvērt nevis veselīgumu, bet to realitāti, kādā šodien atrodas mūsu valsts. Dievs nav godā! Un nemelošu, ja teikšu, ka tā ir visā pasaulē, tikai šis lietderības koeficients katrā valstī būs mazliet atšķirīgs. Latvija laikam pasaules kontekstā būs kaut kur pa vidu. Dievs šodien ne tikai nav godā, bet par viņu smejas. Pasaulslavenā dziedātāja Madonna publiski piesmej Jēzus nāvi pie krusta, un pat mūsu valsts vadītāji izbrīvē sev laiku, lai arī varētu papriecāties par šo jauko priekšnesumu. Šogad īsi pirms mūsu valsts svētkiem Rīgā notiks gada lielākais koncerts – superzvaigzne Merilins Mansons, kurš atklāti ņirgājas par Dievu. Var jau par to visu pasmieties un uzskatīt, ka šāda veida izdarības vienkārši tagad ir stilīgas. Tomēr, ja ņirgāties par Dievu ir stilīgi, tad tas vien jau skaidri parāda, ka cilvēku attiecības ar Dievu ir vienīgi kā ar modes aksesuāru. Pat, ja man tas nepatīk, varu to pārdot par labu naudu.

Pasaule ir nepareiza.
Es jau uzsvēru, ka tāda bezdievīga pasaule mums ir ŠODIEN. Bet kā tad ir bijis agrāk? Jāsaka, kā nu kurā laikā un kā nu kurā vietā. Tomēr ieskatoties šajā vecākajā grāmatā, Bībelē, redzam, ka arī pirms diviem ar pus tūkstoš gadiem situācija bija līdzīga. Habakuka grāmata sākas ar sūdzību Dievam.
Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības – un Tu to nedzirdi?
Mums, pareizajiem ticīgajiem, pirmajā brīdī šķiet: “Nu kā tā drīkst teikt?” Bet Habakuks ir patiess un viņš meklē atbildes tur, kur viņam ir vienīgā cerība tās atrast – pie Dieva.
Dievs! Es tev esmu jau lūdzis mēnešiem un gadiem pēc palīdzības, vai tu mani nedzirdi?
Tas ir izmisums! Pasaulē valda ļaunums – tā palīdzēt nevar. Dievs arī man nepalīdz! Ko lai es daru!
Cik ilgi lai Tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību – un Tu nesniedz palīdzību?
Dievam taču būtu jādzird, ja viņš ir visuresošs. Bet tad kāpēc viņš man nepalīdz? Slepkavas paliek nesodīti. Valstī ir krīze, policistu skaits tiek samazināts un viņu atalgojums nemotivē aizsargāt. Kāpēc man atkal jādzird, ka vecai sievai ir uz lauka nokauta vienīgā gotiņa, ka atkal ir aplaupīta kāda pastniece, ka vīrietis nežēlīgi piekauj savu draudzeni un piespiež dzert veļas mīkstinātāju, sajauktu ar alkoholu un etiķi? Tie nav manis izdomāti piemēri, lai jums liktu justies neērti, bet reāli fakti no svaigiem laikrakstiem. Kad tam vienreiz tiks pielikts punkts? Kāpēc Dievs neiejaucas un nedara kaut ko?
Kādēļ Tu man liec redzēt pārestību, kas kādam tiek nodarīta, un kādēļ Tu liec man noskatīties mokās? Laupīšanas un noziegumi notiek manā acu priekšā, rodas asas domstarpības un uzliesmo naids!
Kāpēc ir cilvēki, kuri dara pāri citiem, bet viņiem neviens neko nevar padarīt.
Dažas dienas atpakaļ lasīju par austrumu cīņu treneri, kurš piekauts tuvi nāvei. Viņš bija devies trenēt bērnus Ukrainā un, lai tiktu atpakaļ ārstēties Latvijā, viņa mātei vajadzēja atteikties no apsūdzības policijā. Tas nozīmē, ka šie nežēlīgie cilvēki varēs mierīgi justies kā varoņi. Kārtējā netaisnība un Dievs to pieļauj!
Tāpēc bauslība kļuvusi maznozīmīga, un taisnība nekur nevar kļūt par uzvarētāju. Bezdievīgais uzveic taisno, un tiesa tiek sagrozīta.
Dieva sods šodien cilvēkiem ir vienaldzīgs. Ja mūsu valsts likumi, vel kādu spēj iebaidīt, tad par Dieva likumiem ir nospļauties. Kādi vēl “tev nebūs iekārot vai laulību pārkāpt”? Labāk apmeklēt pavedināšanas kursus, kur apgūt prasmes, ko darīt, lai meitene pēc pirmās iepazīšanās minūtes piekristu kaut kur kopā aizbraukt? Un bērniem mācīt Bībeli ir tik arhaiski! Bērniem labāk abonēt žurnālu “Sīrups”, kur uzzināt cik kaislīgi ir viņu skūpsti.

Kur ir Dievs?
Vai Dievs no visu neredz? Daudzi cilvēki saka, ka Dieva nav, jo pasaulē ir tik daudz ļaunuma. Tas laikam bija Nīče, kas reiz skaļi paziņoja “Dievs ir miris!” Ja viņš ir šo pasauli radījis, tad šodien viņš ir miris, jo šī nav nekāda Dieva pasaule, bet gan drīzāk elle. Habakuks nav atmetis Dievu, bet viņš nesaprot. Un ja arī tev ir šie lielie, bet tik nozīmīgie jautājumi, tad nebaidies, ka tu nesaproti. Habakuks nesaka, ka nu beidzot viņš ir sapratis, ka viņa lūgšanas ir bijušas veltīgas, jo Dieva nav. Viņš drīzāk ir kā bērns, kā mana mazā Rebeka, kurai ir garlaicīgi un grib skatīties multenes. Un viņa jau stundu no vietas ir teikusi multene, multene, multene, ….. un izraudājusies un izraustījusi tēti aiz biksēm, tad viņa nevis nonāk pie secinājuma, ka tētis nav, bet gan, ka viņš vai nu nedzird, vai nesaprot. Un viņa vienkārši nesaprot, kāpēc tētis nevar paņemt tv pulti un šo milzu problēmu atrisināt ar vienu rokas mājienu. Habakuks nesaprot, kāpēc visspēcīgais, visvarenais, viszinošais Dievs nereaģē. Un Dievs atbild Habakukam. Tāpēc Habakuks tiek saukts par pravieti, ka Dievs viņu īpaši uzrunājis. Ja jūs Dievs šādi nekad nav uzrunājis, tas ir normāli, jo Rakstos teikts, ka katram mums Dievs dod dažādas dāvanas. Pravieša dāvana ir īpaša Dieva dāvana. Un Dievs saka Habakukam: “Aplūkojiet citas tautas, skatieties cits uz citu un brīnieties, jo Es darīšu kaut ko jūsu dienās, kas jums būtu neticams, ja jums to stāstītu.”
Kāpēc Dievs klusē? Tāpēc, ka tam ko viņš solīs darīt tāpat neviens neticēs.
Jo redzi, Es atmodināšu kaldejus, skaudru, nežēlīgu un kustīgu tautu, kas ar mieru pat kājām doties līdz pašam zemes galam, lai iegūtu sev jaunas dzīves vietas, kas viņiem nepieder. Tā ir briesmīga un nežēlīga tauta; savu taisnību un pārgalvību tā uzliek visiem par likumu. Viņu straujie zirgi zviedz, leopardu izbiedēti, viņi ir tramīgi tiem uzglūnošo tuksnešu vilku dēļ. Viņu jātnieki atauļo no lielas tālienes, viņi atlido kā ērgļi, kas steidz gūt savu ēsmu. Viss viņu pulks nāk, lai darītu varas darbus; kurp tie vērš savu skatu, tur tie izlaužas cauri kā rīta vējš; viņu savākto gūstekņu skaits ir kā tuksneša smiltis. Viņi ļauni zobojas par ķēniņiem un apsmej vadoņus; par cietokšņiem tie smejas, jo tie uzber smilšu valni un ieņem cietoksni. Tā viņi aizdrāžas tālāk kā vējš, turpinādami apgrēcību, un uzskata savu spēku par savu dievu.
Dievam pasaulē valdošais grēks rada daudz lielākas sirds sāpes, kā mums, grēcīgajiem cilvēkiem. Ja mēs spētu iejusties Viņa vietā tā pavisam reāli, tad drīzāk bītos uzkurināt viņa dusmas uz šo pasauli. Viņš ir radījis šo pasauli un viņš ir Tēvs, kuram ir neviltota atbildības sajūta pret saviem bērniem. Varbūt kādam liekas, ka pasaule mums nodara tik daudz pāri, tikai žēl, ka Dievs to nesaprot. Viņš lieliski to saprot, jo pasaule ir nogalinājusi viņa vienīgo dēlu, kurš dziedināja, pabaroja, deva to kas trūka un spēja atbrīvot no visām problēmām. Jēzus pie Krusta bija pasaules atbilde, par Dieva labestību.

Dievs ir pacietīgs.
Mums bieži ir sajūta, ka Dievs kaut kur kavējas. Domājot par Dievu man jādomā par igauņiem. Mēs šos ziemeļu kaimiņus saucam par lēniem, bet visās lietās viņi mums ir priekšā. Dievs ir tālu mums priekšā. Ja Dievs rīkotos tā, lai mums nebūtu bēdu un ciešanu, tad mūsu nemaz nebūtu, jo tad šī ļaunā pasaule tiktu iznīcināta jau sen atpakaļ, pirms mūsu dzimšanas. Dievam ir svarīgs katrs cilvēks un tu viņam biji svarīgs, pirms biji vēl dzimis. Dieva Vārds saka:”Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu…” Pravietis Habakuks pieredzēja Dieva solīto sodu Izraēlam. Visa Izraēla vēsture ir: grēks – Dieva sods – atgriešanās no grēkiem – Dieva svētība – grēks – Dieva sods -… utt.utjp. Tas ir pacietīgais Dievs. Tas, ka Izraēlu iznīcinās kaldeji (babilonieši), nav nekāds patīkamais pravietojums. Tas kā Dievs pats šo tautu apraksta būtu salīdzināms ar nacistu armiju sākoties otrajam pasaules karam. Tā virzās uz savu mērķi un ir spēcīgāka par jebkuru citu karaspēku. Tā nediskutē un viņu vienīgais dievs ir viņu spēks.Tagad Habakukam vairs sevišķi nepatīk, ka Dievs tomēr ir nolēmis rīkoties.
Vai skatoties šo stāstu par Habakuku un Dievu, mēs varētu teikt, ka nu tas ir brīdis, ka Dieva pacietības mērs ir pilns? Ja tā būtu, tad kāpēc mēs vēl esam šeit šodien? Es esmu sapratis vienu, ka būt par Dievu priekš cilvēkiem ir ļoti neapskaužami. Ja viņš nerīkojas, tātad ir slikts, jo nepalīdz. Ja viņš rīkojas, tad atkal ir slikti, jo pietrūkst pacietības. Dievs ir pacietīgāks, nekā mēs spējam iedomāties. Viņš cilvēcei ir devis neskaitāmas “otrās iespējas”. Viņš ir sodījis, brīdinājis un arī iznīcinājis tautas. Tas izklausās nežēlīgi, un kāds var būt teiks, ka nevar jau ar sodiem nevienu izmācīt. Tas radīs tikai pretreakciju. Bet Dievs deva savu vienīgo Dēlu, kuru pasaule nonāvēja, un vienalga turpināja grēkot. Un arī tad Dieva pacietības mērs nebija pilns. Viņš ir pacietīgs žēlastības un mīlestības Dievs, kurš neatstās grēku nesodītu. Dieva vārds māca, ka pasaule reiz tiks tiesāta pilnīgi. Variet to saukt par pasaules galu, Armagedonu, vai pastardienu, bet par to viņš ir brīdinājis ikvienu cilvēku šodien, tāpat kā Habakuku pirms 2500 gadiem: “Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša iesākuma, kopš Dievs pasauli radījis, līdz šim, un kādu arī vairs nebūs.” (Mk. 13:19) Ja tu sauc pēc Dieva taisnības tad viņš ir taisnīgs un viņš darīs galu ļaunumam. Viņš darīs galu grēkam un grēciniekiem. Un lai arī cik nežēlīgi tas neizklausītos, mums ir nepieciešama svētā Dieva Dēla Jēzus nāve, jo tikai tā spēj mūs salīdzināt ar to svētumu, kas mīt pie Dieva.
Tas ir kā badā mirstošo nabagu var glābt tikai maize. Tad ir divas iespējas – atņemt kādam naudu, kam tā ir, lai nopirktu maizi, vai nomirt badā. Tu būsi ņēmis to kas nav tavs, bet tu dzīvosi. Jēzum Kristum vienīgajam pieder tas, kas var dāvāt tev dzīvību. Jēzus saka: “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” (Jņ. 6:51)
Jēzus ir vienīgā iespēja kā tev, grēciniek, izsprukt no Dieva dusmām un soda. Tu vari būt kautrīgs, lepns, apdomīgs, piesardzīgs, nogaidošs attiecībā uz Jēzus pieņemšanu. Tu vari apšaubīt vai Jēzus tiešām būs pietiekams tavai glābšanai. Tomēr es šaubos, ka tad, ja kāds tev, nabagam, dāvātu maizi, tu teiktu – man jāpadomā, varbūt tur ir pārāk daudz e-vielas.

Dievs nav vainīgs pie šodienas ciešanām un problēmām šai pasaulē. Un ja tev ir ciešanas, tas nenozīmē arī, ka tu esi pie tā vainīgs. Pie tā ir vainīga Dieva žēlastība, kas šo samaitāto paaudzi vēl saudzē, lai dotu cerību tiem, kuri vēl to nepazīst.

Šoreiz gribu nobeigt ar kādu Jēzus teikto līdzību. Tā stāsta par to kāpēc pasaule šodien vēl pastāv un kāda ir Dieva Dēla vieta tajā.
“Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīna dārzā, un viņš nāca un meklēja uz viņa augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja dārzniekam: redzi, jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus uz šī vīģes koka, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet tas viņam atbildēja un sacīja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet, ja ne, tad tu vari nocirst.”(Lk. 13:6-9)