Bet Tas Kungs ir Savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!
/Habakuka 2:20/
Turpināsim sekot Habakuka grāmatai. Bībeles grāmatai, kas izskaidro ticību. Pirmā nodaļa sākās ar Habakuka sūdzību Dievam par apkārt pasaulē valdošo netaisnību. Netaisnība nevienam cilvēkam nepatīk. Netaisnīgo ir jāsoda tā, lai viņš labotos un tā nekad vairs nedarītu. Diemžēl prakse ir tāda, ka ļoti bieži, kad ir pastrādāts kāds noziegums, vainīgais ir agrāk sodīta persona. Tātad vai nu sods ir pārāk maigs, vai arī nepareizs. Pirms aptuveni 10 gadiem veiktas aptaujas liecina, ka Latvijā 70% iedzīvotāju atbalsta nāvessodu, kā soda izpildes līdzekli. Kad dzirdam atkal par kādu briesmīgu noziedznieku, tad šis procents droši vien vēl palielinās. Kāpēc tā? Man liekas pavisam tieši, bez aplinkiem, to presē paudis kāds uzņēmējs: “Man ļoti zīmīgs šķiet salīdzinājums ar dārzu, kurā aug dažādi augi, arī nezāles. Ja nezāle nekontrolēti sāk izplatīties, ja sāk traucēt pārējiem, tad loģisks solis ir to vienkārši izravēt, likvidēt.” Un, lai cik nežēlīgi tas neizklausītos, patiesībā tas ir vienīgais risinājums ar 100% garantiju. Tāpēc jau lielākajai daļai cilvēku tas liekas pareizs solis cīņā ar ļaunumu. Un tīri cilvēciski mēs arī saprotam, ka par kaut ko slikti darītu, mums pienāktos sods. Tāpēc ikviena cilvēka tieksmes ir izvairīties no vainīgā statusa. Pat, ja ir izdarīts kaut kas slikts, tad mums ir desmitiem argumentu, kāpēc es neesmu tas vainīgais.
Es iesitu sievai, jo viņa pati bija vainīga. Viņa mani nokaitināja. Radio nesen dzirdēju par kādu vīru, kurš apzadzis valūtas maiņas punktu. Viņš esot nevainīgs, jo īpašnieki ir viņam parādā. Eiropas čempionāta basketbola spēlē mūsu spēlētājs sāpīgi iesita pretiniekam, jo pie vainas bija emocijas par sāpīgo zaudējumu. Tāpat jau kādu laiku atpakaļ sabiedrību šokēja ziņa ka sieviete līdz nāvei piekāvusi savu 7 mēnešus veco bērnu, jo viņš pārāk skaļi naktī trokšņojis un traucējis gulēt. Un mums bieži vien ir šī atbilde par saviem pārkāpumiem: “Jā, atzīstu, ka rīkojos slikti, bet…”
Mēs jau lasījām Habakuka sūdzības Dievam, ka Dievs neko nedara ar to kas notiek apkārt. Un Dievs atbildēja Habakukam, ka apkārt notiek tas kas notiek tikai tāpēc, ka viņš neiedegas emociju dusmās, bet ir pacietīgs. Tomēr Dievs nav arī nevērīgs un vienaldzīgs. Viņš sola problēmas atrisināt. Un te sākas interesantākā daļa cilvēka un Dieva attiecībās. Cilvēks cer, ka Dievs nevis patiešām sodīs, bet kaut kā ļaus izlocīties. Līdzīgi kā ātrumpārkāpējs uz ceļa ieraugot policistu, cer uz brīdinājuma izteikšanu. Bet tas nav risinājums.
Sliktākais soda slikto
Dievs Habakukam saka, ka celsies babilonieši un nāks un sodīs viņa tautu par tās darbiem. Tas ir apmēram tas pats, kas valdība nolemtu, ka no cietuma tiks izlaisti visi ieslodzītie, lai tie ietu un atņemtu naudu uzņēmējiem par to, ka viņi izvairās no nodokļu maksāšanas. Tāpēc Habakuks atkal griežas pie Dieva.
Bet vai Tu, Kungs, neesi no laika gala mans Dievs, mans Svētais? Nē, mēs taču nemirsim! Jeb vai Tu, mūsu stiprā klints, tiešām šo mūsu ienaidnieku esi nolicis mums par tiesātāju, esi izraudzījis viņu, lai mūs pārmācītu?(Hab.1:12) Dievs, tu tā nedrīksti rīkoties! Varbūt tu nezini, bet babilonieši ir vēl sliktāki par manu tautu. Šie Habakuka vārdi man liek domāt arī par savu tautu. Tas nav apgalvojums, bet man ir tāda sajūta, ka Dievs varētu mūsu tautu un visu pārējo Eiropu sodīt par savu grēcīgumu, ļaujot mūs pārņemt musulmaņiem. Jau šobrīd musulmaņu skaits strauji pieaug Eiropas valstīs, bet paši eiropieši paliek mazāk. Latvijā katru mēnesi vidēji paliek par 1000 latviešiem mazāk. Tās nav ekonomiskas sekas, bet izvirtības sekas. Šodien tas nav normāli, ka tev 20 gados nav bijušas seksuālas attiecības, un nav arī normāli, ka tu šajā vecumā esi precējies un tev ir bērni. Šodien bērni vispār ir nevis svētība, bet traucēklis karjerai un izklaidēm.
Tavas acis ir pārāk šķīstas, lai Tu varētu skatīt ļaunumu, un varas darbus Tu arī nevari uzlūkot. Kāpēc tad Tu mierīgi noraugies uz laupītājiem un ciet klusu, kad ļaundaris aprij to, kas taisnāks par viņu? Tu padari cilvēku līdzīgu zivīm jūrā, līdzīgu kādam rāpulim, kas nepazīst valdnieka. Viņš izvilks visus tos ar savas makšķeres auklu, viņš savāks visus savos tīklos un saķers savos valgos; tad viņš priecāsies un gavilēs par to. Tādēļ arī sava kaujamā upura tiesu viņš nes savam tīklam un kvēpināmo upuri nes savai makšķeres auklai, jo tikai ar šo abu lietu palīdzību viņa īpašuma daļa ir trekna un barība tik bagāta ar aizdaru. Lai viņš tad arī izmet un tukšo savu tīklu, bet vai viņš pastāvīgi drīkst nokaut tautas bez žēlastības? (Hab.1:14-17) Šie cilvēki nevar mūs sodīt, jo tie nav ticīgi. Viņi par savām uzvarām nepateiksies Tev, bet sev un saviem dieviem. Tas taču nebūtu godīgi. Un mēs domājam, ka mums apkārt ir labie un sliktie cilvēki un sliktie. Sliktie nevar mūs ne mācīt ne sodīt. Ja kāds ko mums aizrāda, tad lai pa priekšu paskatās uz sevi. Ja mācītājs kaut ko baznīcā runā, tad lai vispirms īsteno to savā dzīvē un tad mani māca. Šādas attieksmes cilvēkiem patīk citēt Mateja 7:1 “Netiesājiet, tad jūs netiksiet tiesāti”. “It kā jūs, tiesātāji paši būtu bez grēka. Neviens nedrīkst mani tiesāt. Tikai Dievs var mani tiesāt!” Un tici man, viņš to arī darīs.
Klausīties var klausoties
Habakuks ir vīrs, kas šodien varētu raksturot katru ticīgu kristieti. Brīdī, kad viņam ir lieli un smagi jautājumi, viņš nesaka: “Man nav atbildes, tāpēc es ar savu ticību esmu kļūdījies.” Viņš gaida atbildes un gaida tās tikai un vienīgi no Dieva.
“Es nostāšos savā sarga vietā, es turēšos stingri savā sargu tornī, un es novērošu un pārbaudīšu kā izlūks, ko Viņš man sacīs un kādu atbildi dos uz manu sūdzību.” (Hab.2:1) Viņš saka – es novērošu un pārbaudīšu. Tie patiesībā ir nobrieduša kristieša vārdi. Ar to kristieša bagāžu, kas man ir, man grūti pieņemt, ka tas, kas notiek ir no tā Dieva, kam es ticu. Nav tā, ka es to nepieņemu, bet man tas ir jāpārbauda. Šodien pasaulē ir tik daudz un dažādu “kristīgu novirzienu”, un daži no tiem ir grūti pieņemami. Mēs nevaram pieņemt visu kas sauc sevi par kristīgu, jo Jēzus ir teicis: “Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” Jāņa vēstulē arī ir aicinājums neticēt visiem gariem, bet pārbaudīt tos. Mēs ikvienu šķietami “dīvainu mācību” varam pārbaudīt Rakstos. Un Habakuka grāmata ir atrodama šajos Rakstos tieši sekojošās Dieva atbildes dēļ:
Bet man atbildēja Tas Kungs un teica man: “Apraksti tevis redzēto parādību un uzraksti to uz plāksnēm, lai to ikviens viegli var lasīt.(Hab.2:2) Habakuks pierakstīja viņam teikto un kā redziet, mēs to pat šodien varam diezgan viegli lasīt.
Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr stipri būs cerēt uz to, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks. (Hab.2:3) Dievs saka Habakukam – zini, tu nepārklausījies. Un pat ja tev liksies, ka nekas nenotiek, tas notiks, kā esmu sacījis.
Šeit faktiski ir trīs lielas lietas, ko Dievs saka – klausies, pieraksti, gaidi. Ja man kāds piezvana un kaut ko stāsta, tad bez pierakstīšanas man bieži aizmirstas tas, ko esmu dzirdējis. Es nezinu vai visiem cilvēkiem tā ir, jeb tikai man uz vecumu sanāk ļoti daudz ko aizmirst. Es esmu aizdevis naudu un aizmirsis to pierakstīt, un tad vēlāk domājis – cik es tur aizdevu, vai vispār aizdevu jeb tikai gribēju, man atdeva jeb nē, vai visu atdeva. Tāpat ir arī ar lietām, ko Dievs dara mūsu dzīvēs, ja mēs to kaut kā sev nepiefiksējam, tad pēc laiciņa var sanākt atzīt, ka īsti nezinu vai Dievs manā dzīvē ko ir darījis.
Lūk, uzpūtīgs un pārgalvīgs savā sirdī ir iekarotājs. Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ. (Hab.2:4) Tas ir mierinājums Habakukam un mums katram, raudzīties uz sevi. Nesatraukties par to, kurš ir tas kurš mani sodīs, bet gan dzīvot tā, lai netiktu sodīts. Šeit tu nevari daudz darīt, lai sevi aizstāvētu, bet tu vari uzticēties kādam, kas tevi var aizstāvēt.
Bēdas grēciniekam
Sods nav nekas patīkams. Tas ir bēdīgs risinājums. Un Dievs apliecina, ka ikvienam grēkam pienākas sods. Tād pienāksies arī tiem grēciniekiem, kuri it kā ir sliktāki par tevi, kuri nāks kā sods. Šeit tālāk Dievs piecas reizes pasludina bēdas ļauna darītājiem.
1. Pilnā mērā gan atzīstams: vīns krāpj savu baudītāju; vīna noskaņā pārgalvīgam un pārdrošam vīram nekad nav miera, tādam, kas savu kāro rīkli izpleš plašu kā apakšzemi un kas ir nepiesātināms kā nāve, tā ka viņš cenšas sagrābt un uzņemt sevī visas tautas. Vai tās visas nesacerēs par viņu kādu zobgalīgu dziesmu un neteiks nievājumu pilnu runu, izsaukdamās: bēdas tādam, kas savu labumu nemitīgi vairo ar to, kas viņam nepienākas! Cik ilgi to vēl lai ciešam? Un kādu smagu parādu viņš uzņemas uz sevi! Vai pēkšņi nesacelsies pret tevi tavi parādu devēji? Vai tevi neizbiedēs tie, pret kuriem tu esi bijis varmācīgs un kurus tu esi mocījis? Tad tu kļūsi viņiem par laupījumu. Tu taču pats esi izlaupījis daudzas svešas tautas, un tādēļ arī tevi izlaupīs visas vēl atlikušās tautas, izlaupīs daudzu cilvēku asinsizliešanas un daudzu zemju varmācīgas apspiešanas dēļ, jo no tevis ir cietušas gan pilsētas, gan to iedzīvotāji! (Hab.2:6-8)
Tas, ko Dievs šeit saka – lai arī šie ļaunie babilonieši nāks un jūs iznīcinās pēc manas gribas, viņi nepaliks nesodīti. Nevis tā dēļ, ka viņi jūs soda, bet gan tā dēļ, ka šis iebrukums viņiem sagādā baudu. Tas ir kā alkohols, kas apreibina, dod drosmi, ļauj aizmirsties, radot mānīgu sajūtu. Bēdas tādiem, kas iedzīvojas uz to kas viņiem nepienākas. Ja tu ne reizi neesi oficiāli strādājis, neesi maksājis nodokļus, neesi slims un dzīvo visu savu dzīvi uz pabalstiem, tad gribētos teikt, tu šajā jomā neatšķiries no Babiloniešu iekarotāja. Citi strādā vaiga sviedros, bet tu dzīvo uz strādājošo rēķina. Atceros, strādājot benzīntankā, mums bija domstarpības ar dažiem darbiniekiem, kuri uzskatīja, ka viss, kas atrodas veikala plauktos ir arī viņu. Kādā pētījumā tika atklāts, ka uzņēmumiem vislielākos zaudējumus nodara nevis zagļi, bet pašu darbinieki. Biroja darbiniekiem šķiet normāli nest sev uz mājas dažādus kancelejas piederumus, celtniekiem – būvmateriālus, maizes cepējiem – miltus. Bēdas tiem, kas iedzīvojas uz to, kas tiem nepienākas.
2. Bēdas tam, kas kāri un sīksti rauš kopā netaisnu mantu savam namam. Velti viņš cenšas novietot savu ligzdu augstā vietā, lai paglābtos no nelaimes nesējas rokas. Tavs iepriekšējais apsvērums ir nesis tikai kaunu tavam namam, jo tu esi centies panākt daudzu tautu pilnīgu iznīcināšanu, bet ar to tu esi uzvēlis savai dvēselei smagu grēku nastu. Jo akmeņi sienās kliegs un koka sijas griestos tiem pievienosies!(Hab.2:9-11)
Šie ir cilvēki, kas zog uzmanīgi. Šāds cilvēks nekas neko nenesīs laukā no veikala, jo viņš ir piesardzīgs. Viņš ieies veikalā un turpat pie stenda “padegustēt” un tad, kad būs piedegustēts vēders, tad varēs doties mājās labi ietaupījis. Šāds cilvēks darba devējam pieprasīs lielāku algu, papīra atskaitēs pierādot savu lielo slodzi un daudzos darba pienākumus.
3. Bēdas tam, kas ceļ pilsētas ar asinsizliešanu un kas pilis uztaisa ar netaisnību! Ievērojiet, vai tas tā nav Tā Kunga Cebaota nolikts, ka tautas nopūlas tikai tādēļ, lai uguns izpostītu viņu pūliņu augļus, un ka bojā jāaiziet tam, kā dēļ tautas tik neatlaidīgi ir pūlējušās! Jo zeme tiks piepildīta ar Tā Kunga godības atziņu, tāpat kā ūdeņi apklāj jūras pamatus. (Hab.2:12-14)
Latvija nav liela iekarotājvalsts, bet savās sirdīs daudziem ir ilgas pēc tā. Kuršu karotāji tiek uzskatīti par varoņiem un dažs labs būtu gatavs pieteikt karu Krievijai un ieņemt Abreni, patriecot visus tur dzīvojošos kas nav mūsējie. Bēdas šādiem karotājiem.
4. Bēdas tam, kas savu tuvāku dzirdina no lielas krūzes, tur klāt piemaisot savu indi, un tā panāk, ka tas piedzeras, lai pēc tam redzētu viņa apslēpto kailumu un ieskatītos viņa gara un prāta noslēpumos! Goda vietā tu piesātinies ar kaunu; tad nu dzer arī tu un atsedz savas miesas apslēptākās vietas. Un, iedams no rokas rokā, pie tevis pienāk Tā Kunga labās rokas kauss, un pār tavu godību nāk pilnīgs apkaunojums, jo tavs Libanonā izdarītais noziegums gulsies pār tevi, un iztrenkātie un iznīcinātie meža zvēri tevi biedēs izlieto cilvēku asiņu un noziegumu dēļ, ko tu esi izdarījis gan pret zemi, gan pilsētu, gan arī pret tās iedzīvotājiem. (Hab.2:15-17)
Bēdas izvirtušajiem. Šodienas bāru apmeklētāji noteikti ir lasījuši Habakuka grāmatu, jo viņi zin, ka lai tiktu pie sievietes, viņai ir jānopērk alkohols. Jūs domājat, ka bāros nāk džentelmeņi, kam ļoti gribas kādam izmaksāt alkoholu, jo viņiem ir cēlas sirdis? Ja es ieietu bārā, varētu stundām sēdēt pie letes un neviens man neko neizmaksātu, jo neviens vīrietis negrib ieskatīties cita vīrieša gara un prāta noslēpumos, un kur nu vēl kailumā. Un šeit Dievs nesaka, ka alkohols ir grēks, bet gan tā radītās izvirtības.
Pāvils ne velti raksta Efeziešiem: “Un neapreibinieties ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve”. Vīns nav grēks, bet gan vīnā balstīta dzīve.
5. Ko tad līdz kokā izgrieztais elka tēls, ko veidojis izgriezējs, vai arī izlietā neīstā dieva tēls, uz ko gan paļaujas tā darinātājs, kaut arī apzinādamies, ka viņš izveidojis tikai mēmu elku. Bēdas tam, kas kokam saka: uzmosties! – un mēmam akmeniem: piecelies! Ko gan var mācīt tāds elks? Redzi, tas ir gan pārklāts ar zeltu un sudrabu, un tomēr tajā nav nekāda dzīva gara. (Hab.2:18-19)
Kādu reliģiju piekopējiem mēdz būt mājās savi altāri, kur viņi pienes saviem dieviem dāvanas arī šodien. Mēs neesam tik pirmatnēji mums ir altāra kaste, ko sauc par televizoru. Mēs no sava tv dieva vēlamies iegūt vairāk savām dzīvēm, tāpēc esam gatavi uz tā nolikt noteiktu naudas summu katru mēnesi. Un jo vairāk kanāli, jo labāk, jo mūsu dievam būs neierobežotākas iespējas. Redziet, daudzi no jums domā, ja elku pielūgšana ir kaut kas, kur jāstaigā prievītēs ap ugunskuru, jādauza bungas un jāskaita kādi pantiņi. Tā šodien nav nekāda elku pielūgšana bet tautiskas atmiņas vai savas identitātes meklējumi kopējo tautu vidū. Ļoti maz ir to cilvēku, kuriem tie pagāniskie rituāli saistās ar kādu dievu uz ko paļauties. Tomēr vārdiem “bet vienā raidījumā rādīja”, vai ”vienā žurnālā bija rakstīts” ir tāds spēks! Tāpat daudz populārāks šodienas elks ir vārdā Hobijs. Ko tikai cilvēki nav gatavi darīt, sava hobija labā. Šai elkos nav nekāda dzīva gara.
Bet Tas Kungs ir Savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!(Hab. 2:20) Šis ir vārds, kas liek mums norimt Dieva priekšā. Pasaulē ir ļaunums, izvirtības, ārdīšanās, mantrausība, ķildas un klačas. Bet Dievs ir savā vietā un mums pienāktos nevis izvirzīt apsūdzības, bet noliekt galvu un paklusēt viņa priekšā. Dievs neko nav aizmirsis nekas nav viņam nepamanīts. Domājot par to Dienu, kad Jēzus atkal nāks, mums daudziem ir bailes un varbūt par ir cerība, ka manas dzīves laikā tas nenotiks. Un šādām bailēm ir pamats, jo viņš nāks ne vairs brīdināt, bet tiesāt. Tāpēc labāk nostājies viņa pusē laikus, jo tāpat kā Habakukam viņa laikā, par Jēzu teikts, ka viņš nāks, kad būs izlemts īstais laiks. Tas var notikt arī ne tavā dzīves laikā, bet var notikt arī rītdien. Un tad bēdas tam, kam nāksies viņa priekšā taisnoties. Uzticoties viņam un tā būs diena, kas nesīs ilgi gaidīto atbrīvošanas prieku, nevis bēdas!