Šī ir tā mīlestība, nevis ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka viņš mīs mīlējis un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem.
/1. Jāņa 4:10/

Cilvēki, kas savā dzīvē kādu iemeslu dēļ ir nonākuši līdz Bībeles lasīšanai parasti atduras pret kādām nodaļām, vai pat grāmatām, kuras šķiet pilnīgs murgs. Nu ja nu ne murgs, tad tāds ūdensgabals, kuru labākajā gadījumā var pārlasīt pa diagonāli. Un daudziem viena no šādām vietām Bībelē ir 3. Mozus grāmata, jeb Leviticus. Varbūt kādam jau šis nosaukums pasaka priekšā, ka tur ir sakars ar levītiem (priesteriem). Un jā tā ir likumu grāmata, kas galvenokārt sastāv no norādījumiem priesteriem saistībā ar upurēšanu. 21. gs. cilvēkam, kurš neko savā dzīvē nekad nav upurējis gluži loģiski šī grāmata šķiet kā no citas planētas. Tomēr es gribētu šoreiz apstāties pie vienas veselas nodaļas. Ceru, ka šī nodaļa viesīs kādu skaidrību arī par visu Leviticus grāmatu.
Continue reading →

Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam – tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm.
/Exodus 12:13-14/

Grūti pateikt vai šī ir tā Bībeles rakstu vieta, kuru jūs sagaidījāt dzirdēt šais Lieldienās. Tomēr šīs ir pirmās, pašas pirmās jūdu Lieldienas. Mums šais svētkos ir pierasts un vairāk patīk dzirdēt par skaisti krāsotām olām, līksmu izšūpošanos, vai vismaz jauki saulainu rītu, kurā sievas atrod tukšo kapu. Tas viss protams piederas pie Lieldienām un līdz saulainajam rītam arī mēs nonāksim. Tomēr lai rīts iestātos, ir jāpaiet tumšajai naktij.

Man, laukos dzimušam un dzīvojušam, tādi asiņaini skati ir bijuši diezgan pierasta lieta. Cūku bēres, vistu bēres, aitu bēres un citu mājlopu bēres nešķiet nekas sevišķs. Tas tā šodien tikai cilvēkiem nāk ģībiens, ieraugot asins pilienu uz pirkstiņa, kad jānodod analīzes. Atceros, smalki, kā cūku nokaujot tika spainī tika salietas asinis un tad tās asinis tika pildītas desās. Tas, kas to darīja, bija pamatīgi notašķījies. Nu nekāda romantika un apburošais skats tas nebija. Padomājiet, kas jums ir bijis tas asiņainākais skats ko nācies piedzīvot. Tās nav patīkamas atmiņas, bet reiz gadījās, ka skolas laikā savai radiniecei netīšam iemetu pa galvu ar pamatīgu akmeni un vienā momentā asinis burtiski pārklāja visu viņas galvas virsu. Skats galīgi nebija no tiem patīkamākajiem. Ja godīgi, tas bija briesmīgs skats. Šodien mēs sakām, ka tik daudz asiņu ir televīzijā un ka tas ir par traku. Tas ir nepatīkami un briesmīgi. Var jau kādreiz par šīm lietām pasmieties, bet kad tas nonāk līdz kaut kam personīgam, tad asiņainie skati ir briesmīgi un pat pretīgi. Tomēr gan jūdu, gan kristiešu Lieldienas nav iedomājamas bez šiem briesmīgajiem un pretīgajiem skatiem. Tad kāds asinīm sakars ar šiem gaišajiem un līksmajiem pavasara svētkiem?
Continue reading →

Dievs senlaikos daudzkārt un dažādi caur praviešiem runāja uz tēviem, bet šajās pēdējās dienās Viņš ir runājis uz mums caur Dēlu. Dievs ir licis viņu visam par mantinieku, caur viņu arī radījis visu pasauli. Dēls, būdams Dieva godības mirdzums un būtības atveids un nesdams visu ar sava spēka pilno vārdu, ir šķīstījis cilvēku no grēkiem un nosēdies augstībā pie visuvarenā Dieva labās rokas. Tā viņš tapis tik daudz augstāks par eņģeļiem, cik augstāku vārdu
pār tiem ir iemantojis.
/Ebrejiem 1:1-4/

Šodien ir Palmu svētdiena. Mēs, latvieši to saucam par pūpolsvētdienu, palmas pie mums neaug, bet šis ir laiks, kad parasti viskrāšņāk sāk ziedēt pūpoli. Bet ar pašiem pūpoliem šai atzīmējamai dienai nav nekāda sakara. To gan katrs pēc savas labpatikas var radīt. Piemēram Pedvālē šai dienā ar pūpolu zariem mēģinās izpērt laukā no zemes akmeņus. Notikšot akmeņu modināšanas rituāls. Nu lai veicas viņiem tur. Es gan šodien aicinātu atgriezties pie šīs atceres dienas tur, kur tā ir veidojusies. Pūpolsvētdiena ievada kluso nedēļu un tāpat kā adventa laikā mēs sagaidām Ziemsvētkus, tā šī ir diena, kas ievada Lieldienu notikumus. Šī ir atceres diena Jēzus ienākšanai Jeruzālemē. Viņš sēdēja ēzeļa mugurā un ļaudis tam no palmu zariem izklāja priekšā ceļu saucot: “Ozianna, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!”. Šī ir līksmes pilna diena, jo solītais Ķēniņš un Glābējs ir ieradies.
Continue reading →