Tas bija ap sesto stundu, un tumsa pārklāja visu zemi līdz pat devītajai stundai, jo saule aptumšojās. Un tempļa priekškars tika pārplēsts vidū pušu.
Jēzus skaļā balsī iesaucās: “Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” To pateicis, viņš nomira.
Centurions, to redzēdams, slavēja Dievu: “Patiesi, šis bija taisns cilvēks.”
Visi ļaudis, kas bija ieradušies, lai redzētu, kas notiek, izklīda, sizdami sev pa krūtīm.
Visi tie, kas viņu pazina, arī sievietes, kas ar viņu bija atnākušas no Galilejas, stāvēja attālāk un redzēja visu, kas notiek.
/Lūkas 23:44-49/

Nezinu, vai tas tā man vienam, bet pēdējos dažus gadus manī uz Jāņu laiku raisās tādas savdabīgas pārdomas. Lai nu kā šie svētki tiktu svinēti, un ko tie katram nozīmētu, tie tomēr laikam ir lielākie latviešu, kā tautas, svētki. Un tas man liek atcerēties Pashas svētkus jūdiem. Tie šai tautai arī bija lielākie svētki. Bija vēl protams citi, bet šie bija ar lielāko līksmību un vairāku dienu garumā. No šāda skatu punkta kaut kas līdzīgs Jāņiem. Domājams katrai tautībai ir šādi vieni lielākie svētki gadā. Neatņemama šādu “garo” svētku sastāvdaļa ir tradicionāls ēdamais un kāds stiprāks dzeramais. Jūdiem tā bija neraudzētā maize un vīns. Kaut arī dienvidnieki nav tik neprātīgi dzērāji, kā ziemeļu tautas, arī šis vīns svētkos, kādam bija labs iemesls kārtīgi apdullināties. Mums, latviešiem ir siers un alus, un uz to dzeramo parasti šais svētkos arī tiek likts īpašs uzsvars. Jo kas tad tie par svētkiem bez jautrības. Un ja jautrību nekas dzīvē nespēj vairs sagādāt, tad to jādara ar kādiem prāta atslēgšanas stimulatoriem. To pašu mēs varam redzēt katru gadu 9.maijā, gan mūsu lielajā kaimiņvalstī, gan tepat mūsu Uzvaras laukumā. Jo lielāki un līksmāki svētki, jo nopietnāka dzeršana.
Un tas par ko man nākas aizdomāties Jāņos – kā šī diena tika svinēta 1940. gadā, kad pirms dažām dienām Latviju šķērsoja Padomju karaspēks un Jāņu vakars tika aizvadīts jau citā valstī. Latgales dziesmusvētku noslēguma koncerts Daugavpilī sakrita arī ar pēdējo brīvās Latvijas dienu. Ko šādi notikumi ienes tautas svētkos? Pirms dažiem gadiem mēs šos svētkus arī saucām par “asiņainiem Jāņiem”, bojā gājušo autobraucēju lielā skaita dēļ. Šogad arī, kāds man pazīstams cilvēks nomira tieši dienu pirms Līgovakara un ģimenei droši vien ir ļoti dīvaina sajūta, kad visi cilvēki apkārt priecājas, dzied un līksmo.
Jēzus Kristus nāve ir notikums lielo svētku laikā, kad parasti ir svinības, līksmība, prieks… Un šodien krusts, pie kura Jēzus tika nonāvēts, ir kristiešu cerības simbols. Vai tas arī nav dīvaini?
Continue reading →

Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs pagodināts viņā. Ja Dievs ir pagodināts viņā, tad Dievs arī pagodinās viņu sevī un pagodinās viņu tūlīt. Bērniņi, vēl mazu brīdi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsit, un, tāpat kā es jūdiem esmu teicis, tā arī jums tagad saku: kurp es aizeju, jūs nevarat nākt. Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi,.”
/Jāņa 13:31-35/

Kas ir Jaunā Derība? Viena no Bībeles daļām? Kāpēc to tad sauc par jauno, bet to otru par veco? Es pat teiktu, ka nekāda jaunā tā nav, jo Jaunā Derība faktiski ir viena no pirmām grāmatām, kas sarakstīta latviešu valodā, un Glika kungs to paveica pirms vairāk nekā 300 gadiem. Oriģinālais teksts ir gandrīz 2000 gadu vecs. Es to par sevišķi jaunu nenosauktu. Bībeles daļas mēs nevaram iedalīt, kā vēsturē – senie laiki, viduslaiki un jaunie laiki. Vecā derība gan ir senāka par jauno, tomēr šis nosaukums nav dēļ to vecuma atšķirībām. Un mani tas nomierina, jo varu būt drošs, ka man nav jāmeklē kāda “visjaunākā derība”.

Bet nu kas tad tomēr tā ir? Jaunie un vecie likumi, bauslība? Ir cilvēki, kas šodien saka: “Mums Veco Derību šodien vairs nevajag. Tur tikai kari un asinis, un likumi, un dīvainas upurēšanas.” Tomēr Jēzus pats saka, ka viņš nav nācis bauslību atcelt, bet gan to nostiprināt un piepildīt. Tātad atkal, nez vai šīs ir divas dažādas bauslības.

Ar ko tev asociējas Jaunā Derība? Četri evaņģēliji, pirmo kristiešu vēstules un viena atklāsmes grāmata par nākotni? Jēzus dzīves biogrāfija? Vai Jaunā Derība ir kristieša vienīgā autoritāte? Kur paliek Svētā gara darbs? Vai Jaunā Derība ir grāmata, jeb varbūt kaut kas, kas atrodams šai grāmatā? Varbūt šis teksts, ko varam lasīt Bībelē ir īpašs tieši tādā veidā, ka nevis tas pats par sevi ir dzīvs, bet gan atdzīvojas, kad tas iespaido mūsu dzīves. Osvalds Čembers ir teicis “Meklējot tu atradīsi, ka vienīgi Jaunā Derība vistiešākā veidā atklāj mūsu nožēlojamo tieksmi palikt pie savām domām un savām tiesībām. Bet Svētais Gars man sniedz spēku redzēt tālāk par savu tiesību apvārsni.” Jaunā Derība atklāj, Svētais Gars dod spēku… Latviski mums ir smags šis vārds “derība” un man labāk patīk Glika Bībeles nosaukums Vecais un Jaunais Testaments. Tad es saprotu, ka derība ir kaut kas atšķirīgs no grāmatas ar daudzām lapaspusēm.
Continue reading →

…”Ej savā namā pie savējiem un stāsti tiem, ko Kungs tev darījis un kā ir tevi apžēlojis.“
/Marka 5:19/

Vai jūs ticat brīnumiem? Nu labi, kristiešiem būtu muļķīgi uzdot šādu jautājumu, bet kā jums šķiet, vai daudz ir cilvēku, kas tic brīnumiem. Bērni tiem tic simtprocentīgi visi, bet pieaugušie vairs ne visi. Tomēr daudzi tic. Ko nozīmē ticēt brīnumiem, un kāpēc ticīgie draudzēs šodien nemaz nav tik daudz? Bībele ir pilna dažādiem brīnumu darbu atstāstiem, bet tie cilvēkiem šķiet izgudrojumi un pasakas.
Kādam dzērājam, kurš bija kļuvis par kristieti, draugs reiz vaicāja: “Tu taču netici tām visām muļķībām, kas sarakstītas Bībelē? Nu tu taču netici, ka Jēzus pārvērta ūdeni vīnā, vai ne?” Un šis jaunais kristietis atbildēja: ”Protams, ka es tam ticu, jo manās mājās viņš viskiju pārvērta par jaunām mēbelēm.”

Daudziem ir neiespējami noticēt Bībeles stāstu brīnumiem, jo tie ir pārāk neticami. Bet, nu tāpēc jau mēs tos saucam par brīnumiem, ka tie ir kaut kas neizskaidrojams un pat neticams. Vēl citi saka, ka brīnumiem nevar ticēt, jo tikai retais tos ir piedzīvojis, tāpēc tie nevar būt uzticami. Bet atkal – brīnumi jau tāpēc ir brīnumi, ka tie nenotiek bieži, tas nav nekas ikdienišķs. Pirms 100 gadiem televizors bija brīnums, bet šodien maz ir tādu, kuri šo kasti uzlūko kā anomālo parādību. Mēs nevaram rēķināties, ka mūsu dzīvē noteikti būs kāds brīnums. Brīnums būs tas, ja tas notiks mūsu dzīvē. Atzīšos, es personīgi esmu ļoti skeptisks pret dažādiem brīnumiem un brīnumdariem, jo es esmu mācījies augstskolā fiziku, mehāniku un matemātiku. Man varbūt tāpēc ir vieglāk atšķirt, kur brīnums samākslots. Bet līdz ar to man ir arī grūtāk akceptēt, ka brīnums ir noticis, ja es to neesmu pats piedzīvojis vai redzējis. Un tad ir jautājums – vai tu tici brīnumiem, kaut pats tos neesi uz sevis izbaudījis? Continue reading →

Uz farizeju jautājumu, kad nāks Dieva valstība, viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāks redzamā veidā. Nedz arī kādi sacīs: redzi, šeit! – vai: tur! – jo, redzi, Dieva valstība ir jūsu vidū.”
/Lūkas 17:20-21/

Vasarsvētki it kā tiek uzskatīti par kristīgās baznīcas trešo lielāko dienu aiz Lieldienām un Ziemsvētkiem. Kas tad tur tik liels šis dienā? Pareizi, tā tiek saukta par draudzes aizsākuma dienu, kaut gan nekādas draudzes atklāšana šai dienā nenotika. Šai dienā atceramies pārdabisko notikumu, kas notika ar Jēzus sekotājiem, kad pār tiem nāca Svētais Gars. Svētais Gars ir viena no Trīsvienības personām, kuru parasti kristiešiem ir visgrūtāk izprast. Gars ir it kā kaut kas neredzams, tomēr Vasarsvētku dienā tas bija redzams uguns mēlēs un tad, kad Jēzus bija kristīts tas parādījās baloža izskatā. Tātad tas nav arī gluži neredzams. Tāpat nevaram teikt, ka tas ir arī kaut kas neticami pārdabīgs. Apustuļi pēc Svētā Gara nākšanas pār viņiem, sāka runāt nesaprotamās valodās, kas cilvēkiem no malas šķita, ka viņi ir vienkārši piedzērušies. Tāpat arī tas balodis, kas lidinājās virs Jēzus galvas, taču nav nekas šausmīgi pārdabisks. Ir kādas pārsteidzošas lietas, bet es domāju, ka iluzionistu festivālā var ieraudzīt daudz vairāk pārsteidzošu momentu. Tomēr pirms Vasarsvētku dienas, kad Jēzus atvadās no saviem mācekļiem, viņš saka: “Jūs saņemsiet Spēku, lai liecinātu par mani”.

Tātad Vasarsvētku centrālā vēsts nav par brīnumiem, ko Svētais Gars darīs, bet gan par spēku, ko viņš dāvās. Un šis spēks nepieciešams liecināšanai par Jēzu, par viņa darbiem, par to kas viņš ir un ko viņš ir dāvājis – Dieva Valstību. Dieva Valstība ikdienišķam cilvēkam ir kaut kas tik pat noslēpumains, kā Svētais Gars. Ir tik daudz viedokļu par to kur tā ir un kāda tā ir. Viens saka, ka tā ir tālu aiz mākoņiem un galaktikām, cits – ka tepat, tikai tā ir neredzama. Ir tik daudz mācību par to. Piemēram, Jehovas liecinieki saka, ka Dieva Valstība nav vieta, bet valdība, kur 1914. gadā Jēzus iecelts par pagaidu valdnieku Dieva vietā, bet Dievs savu troni vēlāk paņems atpakaļ. Tā ir mācība, ka valdība nesēž Rīgā ministru kabinetā, vai kaut kur Baltajā Namā, bet gan debesīs. Nemācēšu atbildēt, kāpēc 1914. gads ir tas liktenīgais gads, bet nu tagad mēs dzīvojot pārejas posmā. Dažus cilvēkus Jēzus ņemšot sev palīgā, valdīt no Debesīm, pārējie šeit pat piepildīs Dieva valstību. Tā saka Jehovas liecinieki. Bet tie ir tikai vieni no daudzajiem. Multfilmas rāda Dieva Valstība ir tur, kur visiem cilvēkiem ir spārniņi un viņi lidinās apkārt spēlējot arfu. Bet kāda tad ir patiesība?
Continue reading →