Tas bija ap sesto stundu, un tumsa pārklāja visu zemi līdz pat devītajai stundai, jo saule aptumšojās. Un tempļa priekškars tika pārplēsts vidū pušu.
Jēzus skaļā balsī iesaucās: “Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” To pateicis, viņš nomira.
Centurions, to redzēdams, slavēja Dievu: “Patiesi, šis bija taisns cilvēks.”
Visi ļaudis, kas bija ieradušies, lai redzētu, kas notiek, izklīda, sizdami sev pa krūtīm.
Visi tie, kas viņu pazina, arī sievietes, kas ar viņu bija atnākušas no Galilejas, stāvēja attālāk un redzēja visu, kas notiek.
/Lūkas 23:44-49/

Nezinu, vai tas tā man vienam, bet pēdējos dažus gadus manī uz Jāņu laiku raisās tādas savdabīgas pārdomas. Lai nu kā šie svētki tiktu svinēti, un ko tie katram nozīmētu, tie tomēr laikam ir lielākie latviešu, kā tautas, svētki. Un tas man liek atcerēties Pashas svētkus jūdiem. Tie šai tautai arī bija lielākie svētki. Bija vēl protams citi, bet šie bija ar lielāko līksmību un vairāku dienu garumā. No šāda skatu punkta kaut kas līdzīgs Jāņiem. Domājams katrai tautībai ir šādi vieni lielākie svētki gadā. Neatņemama šādu “garo” svētku sastāvdaļa ir tradicionāls ēdamais un kāds stiprāks dzeramais. Jūdiem tā bija neraudzētā maize un vīns. Kaut arī dienvidnieki nav tik neprātīgi dzērāji, kā ziemeļu tautas, arī šis vīns svētkos, kādam bija labs iemesls kārtīgi apdullināties. Mums, latviešiem ir siers un alus, un uz to dzeramo parasti šais svētkos arī tiek likts īpašs uzsvars. Jo kas tad tie par svētkiem bez jautrības. Un ja jautrību nekas dzīvē nespēj vairs sagādāt, tad to jādara ar kādiem prāta atslēgšanas stimulatoriem. To pašu mēs varam redzēt katru gadu 9.maijā, gan mūsu lielajā kaimiņvalstī, gan tepat mūsu Uzvaras laukumā. Jo lielāki un līksmāki svētki, jo nopietnāka dzeršana.
Un tas par ko man nākas aizdomāties Jāņos – kā šī diena tika svinēta 1940. gadā, kad pirms dažām dienām Latviju šķērsoja Padomju karaspēks un Jāņu vakars tika aizvadīts jau citā valstī. Latgales dziesmusvētku noslēguma koncerts Daugavpilī sakrita arī ar pēdējo brīvās Latvijas dienu. Ko šādi notikumi ienes tautas svētkos? Pirms dažiem gadiem mēs šos svētkus arī saucām par “asiņainiem Jāņiem”, bojā gājušo autobraucēju lielā skaita dēļ. Šogad arī, kāds man pazīstams cilvēks nomira tieši dienu pirms Līgovakara un ģimenei droši vien ir ļoti dīvaina sajūta, kad visi cilvēki apkārt priecājas, dzied un līksmo.
Jēzus Kristus nāve ir notikums lielo svētku laikā, kad parasti ir svinības, līksmība, prieks… Un šodien krusts, pie kura Jēzus tika nonāvēts, ir kristiešu cerības simbols. Vai tas arī nav dīvaini?

Jēzus labprātīgi atdod savu dzīvību.

Jēzus no nāves varēja izvairīties. Tieši tāpēc, ka viņš bija nevainīgs. Bet viņš sevi nenonāvēja pats, ļaudams to izdarīt tiem, kas pēc tā alka, tiem, kuri, nesaprata, ko viņi dara. Jēzus bija bez vainas un viņš par to netaisnojās, vai nemēģināja pierādīt. Viņš ļāva sevi pienaglot pie krusta un tika tur nolemts nāvei kopā ar diviem slepkavām, no kuriem viens nespēja saprast, kāpēc starp viņiem, ļaundariem, ir šis bezvainīgais. Redzams, ka jebkurš cilvēks, kura prātus nav aptumšojis naids un ļaunums, saprot ka Jēzum pie krusta nav jābūt. Jēzus pats to pieņem un atdod savu dzīvību: “Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās”. Tā bija dienas sestā līdz devītā stunda, t.i. Pēcpusdiena starp divpadsmitiem un trijiem. Saule aptumšojās un tas nebija saules aptumsums, kuru varbūt kāds arī kādreiz esiet novērojuši. Saules aptumsums var notikt tikai noteiktā laikā, kad ir jauns mēness, bet Pashas svētkus svin pilnmēness laikā. Tā bija īpaša pārdabiska zīme. Varbūt kaut kas līdzīgs tai tumsai, ko Dievs sūtīja pār Ēģipti, kā vienu no mocībām, lai atbrīvoju jūdus no verdzības. Vecās derības praviešu grāmatā teikts:”Un notiks tanī dienā,” saka Dievs Tas Kungs, “Es likšu saulei norietēt jau pusdienas laikā un likšu tumsai nākt pār zemi visgaišākā dienas stundā. Es visas jūsu svētku dienas pārvērtīšu sēru dienās un visas jūsu dziesmas raudu dziesmās; Es ietērpšu jūsu gurnus maisu drānās, Es likšu mesties jūsu galvām plikām; Es likšu jums visiem pārdzīvot sēras, kādas izjūt cilvēks sava vienīgā dēla nāves dēļ. Un visu šo lietu gals būs rūgta nelaimes diena! ”(Amosa 8:9-10)

Lielās svētku dienas kulminācijas momentā tiek nonāvēts vienīgais Dieva Dēls… Pēc viņa nāves blakus stāvošais kareivis arī atzīst, ka šis bija taisns cilvēks. Apkārt stāvošie, kas uz šo sodu bija ieradušies, kā uz soda izpildes šovu, pamet šo vietu ar rūgtumu sirdī, sitot sev pie krūtīm. Sišana pie krūtīm nozīmēja nožēlu. Jēzus reiz stāstīja līdzību par vīru, kurš sita sev pie krūtīm. Tas bija vīrs, kurš nespēja iet dievnamā, apzinoties savu grēcīgumu. Tas bija kāds muitnieks (likumīgs zaglis), kurš sita sev pie krūtīm, sacīdams: ”Dievs, esi man grēciniekam želīgs!”

Kad mēs saprotam, ka esam nodarījuši kaut ko nepareizi, tad vismaz iekšēji katram cilvēkam ir šī nelāgā sajūta – tas ir noticis, es taču varēju darīt savādāk, bet nu vairs nevar tur neko darīt. Jēzus ir nomiris pie krusta. Viņš tika sodīts būdams pilnīgi bezvainīgs.

Viņa nonāvēšanas brīdī templī arī notika kas ārkārtējs. Tempļa priekškars pārplīsa vidū uz pusēm, tas nebija nekāds aizkars, kurš aiz vecuma pēkšņi var saplīst, kad tam iepūš stiprāks vējš vai kāds neveikli pieskaras. Tas bija milzīgs, 18 metrus augsts, pamatīga biezuma auduma priekškars, kurš nošķīra vissvētāko vietu templī. Tā bija tā vieta, kur Dievs apsolījās mājot savas tautas vidū un kura jātur par svētumu, pie kura neviens grēcinieks nevar pastāvēt. Tāpēc, lai cilvēki, kuri ikviens ir grēcinieks, saglabātu savu dzīvību, šī svētuma klātbūtnē nevarēja atrasties. Vissvētākā vietā nebija atļauts nevienam ieiet, tā bija labi noslēgta, bet nu šī vieta ir pilnībā atklāta. Biezais priekškars krīt, kad Jēzus dzīvība tiek paņemta pie krusta.

Es nemāku pateikt, kas notika tālāk ar vissvētāko vietu un priekškaru. Tad tur atsevišķi būtu jāpēta vēstures materiāli. Bet par šo priekškara krišanu skaidri varu teikt, ka Dievs to pats pārplēš. Dievs nepārplēš priekškaru kā lauva, kas izlaužas no krātiņa. Dievs neizlaužas no savas vissvētākās vietas, lai tiktu klāt cilvēkiem un šādi iznīcinātu ļaunumu. Dievs ikvienu cilvēku, grēcinieku, ir atbrīvojis no šī grēka, un nu ikviens var būt svēts un nākt pie viņa. Dievs pats sevi salīdzina ar grēcīgo cilvēku un, kā Jēzus Kristus ir tapis pats par cilvēka grēku, kuram ir jāmirst, lai šo neiespējamo lietu – būt Svētā Dieva klātbūnē, varētu piedzīvot ikviens. Vēstulē Ebrejiem 10:20 teikts: Tas ir jauns, dzīvs ceļš, ko viņš mums atvēris caur tempļa priekškaru, tas ir, caur savu miesu… Jēzu, kā cilvēku, Bībele pielīdzina šim tempļa priekškaram un viņam mirstot arī priekškars krīt.

Jēzus ir piecēlies no kapa.

Tomēr ar to vien Dieva mīlestības plāns uz cilvēku nebeidzas. Mēs varētu teikt: “Nu Dievs pats kā cilvēks nāca uz zemes, nomira par visiem cilvēku pārkāpumiem, bet nu un? Varu jau viņu pieminēt un pateikties par šo cēlo rīcību, bet tagad iznāk vēl muļķīgāka situācija, jo mēs tāpat reiz nomirsim un Dievs piedevām arī ir ļāvis sevi nonāvēt.” Tomēr Bībele māca un mēs to zinām arī no pieredzes un no kādām dzīves situācijām, ka tas, kas atnes nāvi, ir grēks. Slepkava nevienu nenogalina tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka viņā ir ļaunums pret šo cilvēku. Cilvēks kļuva mirstīgs tikai tad, kad viņš izdarīja pirmo pārkāpumu savā dzīvē. Dieva Dēls Jēzus Kristus bija bezvainīgs, to atzina pat viņa nonāvētāji. Viņam nebija nekāda pārkāpuma. Tas rakstīts arī vēl citās vietās Bībelē. Un tas ir tikai likumsakarīgi, jo viņš būdams Svētais Dievs, nevar vienlaikus būt arī tāds, kas stāv sev pretī. Un šis Dievs ir mūžīgs. Tā ir viena no Dieva īpašībām – viņam nav ne iesākuma ne nobeiguma. Tāpēc Jēzus nāve ir viņa cilvēciskajai miesai, bet ne viņam pašam. Varbūt šo miesu varam pat salīdzināt ar apģērbu, kurš mūs raksturo, pēc kura mūs pazīst, kurš mums patīk, bet kas neesmu es pats. Un lai man un tev pierādītu savu un ikviena, kurš ir svēts, nemirstību, Jēzus jau pēc dienas piecēlās no kapa. Jēzus jau iepriekš bija uzmodinājis kādu savu mirušo draugu un vienu jaunu meiteni. Un viņš izgāja no kapa arī pats, visi taču esam dzirdējuši Lieldienu stāstu.

Kur viņš bija šo vienu dienu? Es negribētu ielaisties kādās spekulācijās, jo es Jēzum šai dienā līdzi nudien nebiju, bet domāju, ka Jēzus šai dienā nevis gulēja kapā, bet gan bija turpat, kur pirms savas nākšanas uz zemes kā cilvēks – mūžībā. Jo ja viņš ir mūžīgs, tas nozīmē, ka viņš nevar būt vienu dienu nekur, vai ellē. Un vēl pie krusta Jēzus teica, blakus pienaglotajam slepkavam, kurš atzina Jēzus svētumu un savu grēcīgumu:”Šodien tu būsi ar mani paradīzē.” Jēzus pēc nāves devās turp, kur dosies ikviens, kurš ir taisns Dieva priekšā.

Kurš tad var tik taisnots? Vecajā derībā, mēs redzam, ka Dievs izvēlas kādu cilvēkus kurus glābt taisnot un viņi uzticējās. Jaunā Derībā teikts, ka Dievs atdevis savu Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Atslēgas vārdi ir – kas viņam tic. Ticēt Dievam mūsu laikā – Jaunās Derības laikā pēc Kristus, nozīmē pavisam vienkāršas lietas.

1. Atzīt savu grēcīgumu (nesvētumu)
2. Atzīt, ka cilvēka nāve ir grēka sekas
3. Atzīt, ka Jēzus ir Dievs, kurš pats tapis par manu grēku
4. Atzīt, ka Jēzus ir nomiris manā vietā
5. Sekot Jēzum, tam ko viņš māca.

Un tas ir viss, kas cilvēkam jādara, lai atgrieztos atpakaļ pie Dieva. Vai mums daudz Dievs prasa? Bauslības darbi prasa darbus, Jēzus žēlastība prasa vienkāršu uzticēšanos. Jēzus vārdi: ”Seko man!” attiecas arī uz tavām pēdējām dienām, atrodoties uz nāves sliekšņa. “Seko man, un tu jau šodien būsi ar mani paradīzē.”

Augstais priesteris

“Seko man!” izsaka tik daudz.
Pirmkārt, tie ir gana vārdi ganāmajam pulkam. Gans nav bērnudārza audzinātāja, kam visi bērni smuki striķītī seko no aizmugures. Gans pats iet ganāmpulkam no aizmugures un vada savu pulku, viņa vēlme ir lai tas sekotu šai vadībai. Jēzus teica: “Es esmu Labais Gans.”

Otrkārt, “Seko man!” aicina pie Dieva. Šie vārdi aicina raudzīties uz vissvētāko vietu, kur reizi gadā atļauts ieiet tikai augstajam priesterim, lai izdarītu salīdzināšanu Dieva priekšā. Šī vissvētākā vieta ir atvērta un tas, kurš tur mājojis, saka “Seko man!” Vēstulē ebrejiem 4:14 teikts, ka Jēzus ir mūsu augstais priesteris “Mums ir varens augstais priesteris, kas nācis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, turēsimies pie ticības apliecinājuma.”

Treškārt, “Seko man!” norāda arī uz tukšo kapu Lieldienas rītā. Sekojot Jēzum, kaps ir viena no priecīgākajām ziņām. Daudzus cilvēkus pasaulē šai nedēļā satrauca sēru vēsts, ka miris viņu elks Maikls Džeksons. Viens no viņa tuvākajiem draugiem, Elizabete Teilore, teica: “Viņš dzīvos manā sirdī mūžīgi, bet ar to nepietiek. Mana dzīve vienalga liekas tik tukša.” Ja tev sirdī ir Jēzus, tad ar to pietiek, jo tad tas, kas liekas tukšs ir nevis dzīve bet gan kaps. Tai jābūt prieka vēstij ikvienam, jo ko gan vēl vairāk mēs varētu vēlēties?

Jā, kristieši ir interesanti cilvēki. Viņi goda vietā liek krusta simbolu. Kāds slavens cilvēks pat reiz teicis, ka, ja Jēzus dzīvotu divdesmitajā gadsimtā, tad šodien kristieši karinātu sev kaklā nevis krustiņus, bet elektriskos krēsliņus. Krusts ir nāves soda izpildes rekvizīts un patiešām, kā simbols tas tika sākts lietot, lai atgādinātu, ka Jēzus uzņēmās šo sodu mūsu vietā. Varbūt šodien šis simbols daudziem ir sen mainījis nozīmi un tas jau kļuvis par modes aksesuāru, tomēr domājot par Jēzu, krusts ir mūsu paņemtais sods. Jēzus ir kā augstais priesteris uzklausa ikvienu cilvēka grēku nožēlu. Tas ir augstā priestera uzdevums. Bet Bībele saka: “Viņš ir varens augstais priesteris”. Un tā ir, kaut gan viņš šos cilvēku grēkus neuzkrauj kādam āzim, kurš jānokauj atkal un atkal, jo cilvēki atkal un atkal grēko. Viņš tavus grēkus nevienam neuzkrauj, bet paņem šo grēku pats uz sevi. “Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.” (Jes 53:6)

Redziet, šīs ir grūti saprotamas lietas, jo tās nav taustāmas lietas. Bet interesanti, ka mēs tomēr uzticamies daudz citām netaustāmām lietām. Piemēram elektrībai un radio signāliem. Mēs nezinām īsti, kā tie mūs, kā fiziskas būtnes iespaido, bet mēs zinām, ka tie reāli pastāv un darbojas pēc noteiktām likumsakarībām, kuras varbūt visas vēl nemaz nav apzinātas. Un līdzīgi kā tad, ja mēs gribam apzināties radio signālu esamību, ir jāieslēdz uztvērējs, Dieva apzināšanai ir jāatver Bībele. Bībele ir grāmata par Dievu un tā stāsta par Jēzus dzīvi, lai mēs zinātu, ko viņš māca un kā viņam ticībā sekot. Un tur teikts: “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jņ.6:47) Vai tu tam spēj noticēt?