Bet Viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis.
Un tie, Viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās.
Jēzus piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi,
Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
/Mateja 28:16-20/

Šis ir pēdējais stāsts mūsu apskatītajā “Dieva stāstā”. Šis stāsts bija par Dievu un cilvēku. Ja atceraties, tad tas sākās ar to, kā Viņš radīja pasauli un cilvēku tajā, kā cilvēks novērsās, kā nāca pelnītais sods, kā Dievs vienalga palīdzēja cilvēkam, kā sargāja, sodīja un brīdināja, kā sūtīja savu Dēlu, kā Dēls tika nonāvēts un pieskaitīts par grēku izpirkšanas upuri, un kā Dieva Dēls piecēlās no mirušajiem. Šis stāsts ir ļoti sens un katram cilvēkam par šo stāstu ir daudz jautājumu. Vienalga, ticīgajiem vai neticīgajiem, katram. Un tas ir tikai dabīgi. Mēs šodien savās starpā strīdamies par vēstures jautājumiem, kas risinājušies pagājušā gadsimtā, taču “Dieva stāsts” tiecas tūkstošiem gadu dziļā pagātnē. Ja Bībele, pati par sevi, kā grāmata, veido daļu no pasaules vēstures, tad tāpat ir arī ar tajā aprakstītajiem notikumiem. Tā stāsta, kā Dievs ir darbojies cilvēku un tautu vidū. Tā dod atbildes uz daudziem jautājumiem un un arī uzdod daudz jaunu jautājumu.

Netālu no Mazsalacas ir viena no vissenākajām atklātajām cilvēku apmetnēm Ziemeļeiropā “Zvejnieki”, Burtnieka krastā. Tie izrakumos atrastie materiāli dod priekštatu par to, kā senāk ir bijis un sniedz kādas atbildes uz daudzajiem jautājumiem. Tomēr rodas ļoti daudz arī neskaidru jautājumu. Piemēram, vai tiešām Burtniekā ir dzīvojušas 50kg smagas līdakas, jo apmetnē atraktie asaku fragmenti liek tā secināt. Vai arī 150kg smagi sami.

Bet ja nu Bībele, tev ir tik vien kā arheoloģiska liecība un nekas vairāk, tad arī tā satur materiālu, kam būtu jāsniedz atbildes uz daudziem jautājumiem. Lai uzzinātu par senajiem cilvēkiem Latvijā vairāk, arheologi katru gadu Burtnieka apmetnē veic meklējumus un pētījumus. Mēs tāpat darām pētot un studējot Bībeli. Lai rastu atbildes uz jautājumiem, kurus Bībele mums uzstāda, tā ir regulāri jālasa un jāstudē. To darīsim arī turpmāk. Bet šīs Grāmatas stāsta noslēgums runā par manu un tavu dzīvi šodien. Kā piedzīvot savā dzīvē Dievu, par kuru ir šis senais vēstījums?

Visa vara

Jēzus dzīvoja 2000 gadu atpakaļ. Tā ir liecība, kas mums atklāta. Viņš nedzīvoja pilī, bet sevi sauca par Dieva Dēlu un tāpēc tika nonāvēts, un tāpēc viņam bija daudz sekotāju un mācekļu. Nāve viņu nespēja uzveikt, viņš atstāja kapu un parādījās saviem mācekļiem, apliecinot, ka viņš patiesi ir tas, par ko ir mācījis. Šeit ir ļoti daudz jautājumu un ļoti daudz neticamu faktu. Acīmredzot tāpēc viņa dzīvi ir aprakstījuši vienlaikus 4 viņa līdzgaitnieki Matejs, Marks, Lūka un Jānis. Un man jādomā, ka tā vien ir īpaša Dieva žēlastība un brīnums, kad lasīt un rakstīt nemācēja kurš katrs, šī vēsts ir tomēr pierakstīta.

Es domāju, Jēzus varēja demonstratīvi arī nepamest kapu, jo lai taisnība notiktu par cilvēku pārkāpumiem viņam bija jānomirst un jāatstāj cilvēku ar šo apziņu, ka par grēkiem ir samaksāts. Tomēr tā atkal ir Dieva žēlastība uz cilvēku, ko viņš parāda šajā notikumā. Pirmkārt Jēzus parāda katram, ka ar kapu viss var arī nebeigties. Otrkārt viņš fiziski apliecināja praviešu vēstīto, ka nāve viņu neuzveiks un iepriekš mācītais ir patiesība. Viņš to varēja nedarīt. Viņš mācekļiem pēc augšāmcelšanās arī teica: “Jūs ticat tāpēc, ka jūs redzat. Svētīgs tas, kas neredz, bet tic!” Esmu pateicīgs Jēzum, ka viņš tomēr stiprina arī mazticīgos. Tomēr, lai notiktu pēc taisnības, pēc dažām dienām Jēzus tomēr atstāja šo pasauli. Ne vairs caur kapu!!!, bet devās pie Tēva, atpakaļ tur, no kurienes viņš tika cilvēkiem sūtīts.

Viņš sastapa mācekļus vēl pēdējo reizi un sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes!” Visa vara – vai tas nav kāds neiedomājams lielums? Filipiešiem 2:9-11 teikts: Tādēļ arī Dievs Viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu. Viņam dota visa vara. Tā nav laicīgā un pasaulīgā vara. Tā ir vara pār visu – velnu, eņģeļiem un dēmoniem, dabas likumiem un spēkiem, molekulāriem un atomu lielumiem, visiem augiem un dzīvniekiem, cilvēku un visām viņa ķermeņa funkcijām, valdībām, armijām, izklaidēm un atrakcijām, ģimenēm un draudzēm. Šī autoritāte ir neiedomājams lielums, jo tāds ir Dievs, un Jēzus Kristus ir patiess Dievs. Viņa dzīve uz zemes par to liecina un šī grāmata, Bībele, par to šodien katram liecina. Un katrs cilvēks ar šo valdnieku reiz sastapsies aci pret aci, un viņš reiz noslaucīs un nomazgās visu šo grēka pasauli, lai tā atkal taptu šķīsta kā toreiz, kad tā tika izveidota.

Mīlošs iedrošinājums

Tomēr mēs redzējām arī, ka Jēzus šeit nenāca kā valdnieks – diktators, lai visus sodītu un iznīcinātu. Viņš tāds nav arī šodien, kad sēž tronī pie sava Tēva. Viņš ir mīlošs valdnieks un vēlas saudzēt cilvēku, pirms notīrīt šo pasauli. Ja tu esi īstens dabas draugs tad arī nezāģēsi bīstami sapuvušu koku, kurā ligzdo putni. Viņiem tiks sagatavota labāka ligzdiņa citur un tad šos putnus mēģināsi pārcelt tur. Jēzus solījies sargāt savus ļaudis, kā tu varbūt sargātu šos putniņus: “Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” Tas ir mīlošs iedrošinājums.

Dievs viscaur cilvēces vēsturē ir vēlējies cilvēku pasargās un paglābt no pasaules, šī sapūdētā koka, kurā viņš dzīvo. Dievs ir vēlējies atjaunot attiecības ar cilvēku, lai rūpētos par viņu.

Kristus ir apsolījis būt klāt vienmēr. Tas nozīmē bez jebkāda pārtraukuma. Viņš var klusēt, bet viņš neatstās. “Dieva stāsts” māca un atgādina, ka lai arī cilvēki lauž savus solījumus Dievs nemainās un solījumus nemaina. “Lai jūsu domas ir brīvas no mantkārības, lai jums pietiek ar to, kas jums ir! Pats Dievs taču ir sacījis: es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu” (Ebr. 13:4)
“Līdz laiku beigām” nozīmē arī to, ka Dievs ne tikai nepārtrauks rūpēties par tevi, viņš to nekad nebeigs darīt. Tā ir arī atbilde, vai Dieva žēlastību iespējams pazaudēt. Droši vien tikai tad, ja tās būs tavas ilgas, jo nekas no ārpuses tevi nevar izraut no Kristus rokām. Viņš būs ar tevi un viņam pieder visa vara. Viņš izraus no lauvas mutes un pasargās no Sātana. Kristu apiet nav iespējams.

Pēdējā pavēle

Jēzus, dodoties pie Tēva, vēl dod saviem sekotājiem pēdējo pavēli: “tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis” Šie 4 panti Bībelē tiek saukti arī par “Lielo pavēli”. Diemžēl jāsaka, ka kristieši bieži to uzlūko kā lielu atvadu runu, vai lielo vēstījumu, vai lielo iedrošinājumu, vai vēl kā savādāk, tikai ne pavēli. Pavēle vispār ir vārds, kurš parasti mums nepatīk. Šis vārds neizklausās sevišķi demokrātisks: “Kurš gan man var pavēlēt? Es pats izlemšu!” Vai atcerieties “Dieva stāstā” šādu attieksmi? Tā iet viscaur cilvēces vēsturei un pavada visās viņas likstās. Ēdenes dārzā likās, kāpēc gan cilvēkam tika pavēlēts neaiztikt augļus no tā viena koka? Vai tad viņš pats nevar izlemt? Un viņš nodomāja: “Neviens man nepavēlēs! Es pats izlemšu!” Dievs neko nepavēl, lai tevi izkomandētu. Dievs vēlas pasargāt tevi no sevis paša. Lepnums ved pazušanā, jo tas nav no Dieva, jo tas nav labs. Dievs pats neskaitāmas reizes ir rādījis piemēru kā pārvarēt savu lepnumu un būt pazemīgam. Jēzus mazgāja savu mācekļu kājas, rādīdams, ka tas, kurš ir pirmais ir arī visu kalps. Jēzus nomira pie Krusta par cilvēku grēkiem, kad grēku iznīcināt varēja arī vienkārši iznīcinot grēciniekus – atbrīvojoties no cilvēkiem. Klausīt Dieva pavēlēm, nozīmē uzvarēt sevi, savu egoismu un lepnumu, un tuvoties mūžīgajam Dievam.

Mēs esam izredzēta tauta. Dievs, kuru pielūdzam, nav ebreju Dievs, bet visas pasaules Radītājs. Viņš ir katra cilvēka radītājs. Mums nav savi latviešu dievi, bet ir viens Dievs. Mums ir latviešu tradīcijas, kuras varbūt pašas par sevi nav nekas slikts. Ir labi turēt cieņā savus senčus, ja vien nesākam slavināt un piekopt kādus viņu ļaunos darbus. Mēs latvieši dažkārt tik ļoti lepojamies un paceļam augstumos savu latviskumu, ka aizmirstam – Dievs neradīja latviešus. Viņš radīja cilvēku, kura pēcnācēji ir visas tautas. Šis cilvēks grēkoja un visas tautas ir grēka mantinieki. Dievs izraudzīja Ābrahāmu, kuru uzglābt, kura pēcnācējus veidot par lielu tautu, kuru svētīt, lai tā varētu būt par svētību visām citām tautām. Diemžēl Ābrahams nav latviešu vecvecvec…tēvs, bet arī šī izredzētā tauta turpināja grimt lepnības grēkā. Tāpēc Dievs sūtīja savu Dēlu, lai ikvienam būtu pieeja pie sava Radītāja. Jēzus atgādina, ka viņš ir katras tautas pamatā. Viņa pavēle ir: “Ejiet un sludiniet to visiem!” Kristījiet tos vienīgā, trīsvienīgā Dieva Vārdā! Vai tu esi gatavs to darīt? Kas tevi tam kavē? Jēzus stāv pāri visām varām un viņš būs kopā ar tevi! Neļausim mūsu tautai nomirt kā grēciniekiem.