VAI DIEVS IR TAISNĪGS?

…Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības – un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai Tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību – un Tu nesniedz palīdzību?…
/Habakuka 1:1-11/

Sabiedriskās aptaujas liecina, ka 43% Latvijas iedzīvotāju tic, ka pasauli ir radījis Dievs. It kā paliels rādītājs, tomēr mēs nevaram teikt, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju ir ticīgi. Dīvainākais un vienlaikus arī skumīgākais, vērojot šādu statistiku ir tas, ka ar to arī attiecības ar Dievu lielākajai daļai cilvēku beidzas. Ir ļoti savdabīga situācija, ja tu apzinies, ka tu esi dzimis kādiem vecākiem, bet tev nav ne mazākā interese un vēlme uzzināt, kādi viņi ir, kur viņi ir, kāpēc tu viņus neesi redzējis utt. Es teiktu, ka šādai apziņai – man ir vecāki, nav nekāda nozīme. Varbūt kādam liekas, ka Dievs ir mūs radījis un kādreiz jau mēs pie viņa nonāksim, tikai kā tu to vari zināt, ja neesi neko par viņu pat painteresējies?

Patiesībā es ar pilnu apziņu un pavisam droši varu teikt, ka Latvijā ticīgo skaits varētu būt 10 reizes mazāks, pat neveicot nekādus pētījumus, bet ieskatoties, kas notiek baznīcās. Man labāk par statistiku patīk fizika, nevis procenti, bet lietderības koeficients. Baznīcu solu lietderības koeficients šodien līdzinās tam, kāds tas ir ar kūdru kurinātam kamīnam. Kaut kas jau tur ir, bet jēga maza. Ja raugāmies no lietderības viedokļa, tad lielākai daļai no draudzēm būtu no baznīcām jāpārvācas uz trīsistabu dzīvokli. Tas nav nekas briesmīgs, jo līdzīgos apstākļos pulcējās arī pirmie kristiešu un varbūt tas būtu pat daudzkārt veselīgāk pašai draudzei. Tomēr es gribu šoreiz uzsvērt nevis veselīgumu, bet to realitāti, kādā šodien atrodas mūsu valsts. Dievs nav godā! Un nemelošu, ja teikšu, ka tā ir visā pasaulē, tikai šis lietderības koeficients katrā valstī būs mazliet atšķirīgs. Latvija laikam pasaules kontekstā būs kaut kur pa vidu. Dievs šodien ne tikai nav godā, bet par viņu smejas. Pasaulslavenā dziedātāja Madonna publiski piesmej Jēzus nāvi pie krusta, un pat mūsu valsts vadītāji izbrīvē sev laiku, lai arī varētu papriecāties par šo jauko priekšnesumu. Šogad īsi pirms mūsu valsts svētkiem Rīgā notiks gada lielākais koncerts – superzvaigzne Merilins Mansons, kurš atklāti ņirgājas par Dievu. Var jau par to visu pasmieties un uzskatīt, ka šāda veida izdarības vienkārši tagad ir stilīgas. Tomēr, ja ņirgāties par Dievu ir stilīgi, tad tas vien jau skaidri parāda, ka cilvēku attiecības ar Dievu ir vienīgi kā ar modes aksesuāru. Pat, ja man tas nepatīk, varu to pārdot par labu naudu.
Continue reading

Filma “Luters”

Sākot ar šo nedēļu, katru piektdienu plkst. 18:00 ikvienam ir iespēja būt kopā MBD videovakaros.
Tā kā šajā mēnesī īpaši domājam par ticību, kā to saprotam no Habakuka grāmatas, aicinām arī noskatīties tam atbilstošu filmu. Mākslas filma “Luters” savu pirmizrādi piedzīvojusi 2003. gadā. Tas ir biogrāfisks stāsts par 16. gs. ievērojamāko personību – Mārtiņu Luteru, viņa personīgajām ticības cīņām un neliekuļoto sludināšanu, kas izmainīja visa pasaules vēsturi. Šobrīd Lutera vārdu mums pavisam konkrēti atgādina luteriskā baznīca, taču Luters nav tikai kādas konfesijas dibinātājs. Viņa konkrētā vēršanās pret baznīcas maldiem, netaisnībām un liekulība ir bijusi par pamatu ikvienas protestantu draudzes pamatā, pie kurām mēs pieskaitām arī sevi. Filma būs skatāma angļu valodā, ar tulkojumu latviski un uz lielā ekrāna.

TICĪBA

Jo žēlastībā jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana; Ne darbu dēļ, lai neviens nelielītos..
/Efeziešiem 2:8-9/

Iesākot mūsu “Habakuka mēnesi”, es esmu izvēlējies Rakstu vietu, kura nebūt nav no Habakuka grāmatas. Tā pat nav no Vecās Derības. Tomēr šī ir rakstu vieta, kas runā par ticību. Ticība – tā varētu būt galvenā tēma visai Habakuka grāmatai. Šī grāmata ir viena no 12 Vecajā Derībā atrodamajām mazo praviešu grāmatām. Daudzi varbūt šo grāmatu vēl ne reizi nav lasījuši, jo tā, visas Bībeles kontekstā, patiešām ir neliela. Tikai 3 nodaļas. Kāpēc gan šādai nelielai grāmatai pievērst sevišķu uzmanību? Habakuks prasa Dievam paskaidrot savu rīcību, Dievs atbild, ka viņa rīcība ir tāda, kāda tā ir. Tad viņš tomēr atkal prasa izskaidrojumu un Dievs atkal atbild: “Tici, ka viss notiks, kā tam jānotiek!”. Un tad Habakuks nonāk pie secinājuma – jā, Dievs kārto visas lietas. Trijos teikumos tas ir aptuveni viss, par ko rakstīts Habakuka grāmatā. Varbūt maz, bet tas ir pietiekami daudz, lai šīs grāmatas 2. nodaļas 4. pants tiktu citēts vairākkārt Jaunā Derībā. Tur teikts – “Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ”. Es labprāt šo liktu arī par Habakuka grāmatas virsrakstu. Tā ir viena liela un svarīga tēma ikviena kristieša dzīvē.
Continue reading

Ticības vīrs Luters

Viens no visietekmīgākajiem cilvēkiem, kura darbību rezultātā veidojusies šodienas rietumu kultūra, pie kuras mēs taču pieskaitām arī sevi, ir Mārtiņš Luters. Viņš dzīvoja no 1482. līdz 1546. gadam. Tas bija nozīmīgs laika periods, kad savu revolūciju piedzīvoja drukātā prese, laiks kurā dzīvoja arī tādi cilvēki kā Koperniks, Leonardo da Vinči, Mikelandželo, Kristofers Kolumbs, Žans Kalvins…

Mārtiņs Luters nebija mācītāja dēls, viņa tēvs strādāja Vara raktuvēs. Luters bija intelektuāli apdāvināts, viņš piedzima Vācijas pilsētā Eizlēbenē un jau 13 gadu vecumā sāka studēt tiesību zinātnes, iegūstot gan bakalaura, gan maģistra grādu visīsākajā atļautajā laika sprīdī.


No jurista par mūku
21. gada vecumā, dodoties uz savām mājām, viņš iekļuva negaisā un gandrīz tika sasperts ar zibeni. Luters to uztvēra kā nopietnu zīmi no Dieva un nolēma kļūt par mūku. Kā katoļu mūks viņš dzīvoja paniskās bailēs no Dieva dusmām un visādi centās kļūt taisnīgs viņa acīs. Tas izpaudās nemitīgās lūgšanās, vairākkārtējā gavēšanā (kā rezultātā vēlāk viņu skāra nopietnas veselības problēmas), negulētās naktīs, salšanā un pat sevis sišanā līdz sāpēm, lai saņemtu sodu, tā samaksājot Dievam par saviem grēkiem. Tas viss bija sekas tam, kādu teoloģiju Luters bija saņēmis. Viņš tika mācīts un tā arī saprata, ka visa pasaule ir iedalīta labos un sliktos cilvēkos, un, ka Dievs mīl labos un ienīst sliktos. Tāpēc vienīgais veids, kā iepatikties Dievam, ir padarīt sevi par svētu, dzīvojot taisnīgi. Tātad, ja kaut kādā veidā ir grēkots pret Dievu, tas ir jāizpērk, lai būtu taisnīgi.

Tā dzīvojot un tiecoties jau pēc doktora grāda teoloģijā, Luters sāka ieraudzīt patieso evaņģēliju. Viņš īpaši nodevās Psalmu un Romiešu vēstules studēšanai. Viņā nāca saprašana, kas bija līdzīga piedzimšanai no jauna – Dieva taisnība ir tā, caur ko taisnīgais dzīvo ticībā. Luters arvien vairāk saprata un piedzīvoja, ka taisnīgums nav tas, ko grēcinieks var sasniegt, bet gan Dieva dāvana, ko viņš dod grēciniekam, kurš uzticas Jēzum Kristum kā vienīgajam glābējam. Šī varenā Bībeles patiesība – taisnošana ticībā caur žēlastību – tika beidzot atkal atbrīvota un izplatīta visās reformācijas draudzēs.

Šeit es stāvu
1517. gadā Luters publiski nosodīja indulgenču tirgošanu, kas radīja konfliktu. Katoļu baznīca tirgoja t.s. indulgences (dokumentu, kas apstiprina grēku piedošanu), gan katram priekš sevis, gan priekš mirušajiem radiem, draugiem un paziņām, kuri cieš mītiskajā purgatorijā. Par purgatoriju tiek saukta vieta “starp debesīm un zemi”, jeb citiem vārdiem arī šķīstītava, kur nonāk ikviens ticīgais, lai tiktu pilnībā attīrīts no grēkiem. Acīmredzot ar tādu domu, ka Jēzus nāves upuris pilnībā tomēr neattīra. Luters savus apsvērumus pret to visu pauda 95 tēzēs un aicināja un publisku diskusiju.

Lutera kriticisms panāca to, ka 1521. gadā viņš Vācijas pilsētā Vormsā tika izsaukts pie ķeizara Kārļa V. Uz viņu tika izdarīts milzīgs spiediens un pieprasīja atteikties no viņa paša grāmatās sarakstītajām domām, kā arī solīja grāmatas iznīcināt. Uz savām apsūdzībām Luters lepni atbildēja: “Pārlieciniet mani ar skaidriem Svēto Rakstu vārdiem un loģisku domāšanu! Ja jūs to nespējat, mana sirdsapziņa sekos Dieva vārdam. Es nevaru un negribu noliegt, ko esmu mācījis, jo tad man būtu jārunā pret savu sirdsapziņu, kas nav ne pareizi, ne droši.” Un nobeidza savu aizstāvību ar vārdiem: “Šeit es stāvu, citādi es nevaru, lai Dievs man palīdz! Āmen.” Viņš protams tika pasludināts par ķeceri un bezdievi, un turpmākos 10 mēnešus nācās bēguļot un slēpties.

Tas, ko Luters pēc sevis atstāja bija vācu valodā iztulkota Bībele, pazīstamā baznīcas dziesma “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”, grāmatas – kopā ap 60 tūkstoš lapaspušu, lielo un mazo katehismu.
Savas dzīves beigās Mārtiņš Luters no galvas zināja lielāko daļu Jaunās un atsevišķas sadaļas no Vecās Derības. Viņš nomira 63 gadu vecumā, kad burtiski izdega no darba un intensīvās sludināšanas, kurā ieguldīja visu savu dzīvi. Dzīvi, kas balstījās neliekuļotā ticībā.

Svētdienskola ir atpakaļ!

Tieši tā, vasaras brīvlaiks ir cauri un svētdienskola atkal atsāks savu darbu. Šī jaunā sezona mums solās būt īpaša, jo nu būs iespējas tikties ne tikai svētdienās, bet arī darba dienu pēcpusdienās uz sporta nodarbībām. Esam domājuši par to, lai arī dziedāšana, rokdarbi un Bībeles mācības varētu piedāvāt interesantākus. Citiem vārdiem, lai jaunā Svētdienskolas sezona dāvā jaunus piedzīvojumus.

Cikos, kad un kā viss notiks uzzināsi jau šosvētdien.
Lielā atklāšana, 6. septembrī 14’00! Nāc pats un ņem līdz arī draugus!