MŪŽĪBAS SVĒTDIENĀ
2008.GADA 23. NOVEMBRĪ

Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos.
/1.Kor. 15:17/

1994. gadā izdevums “Christian Times” rakstīja par kādu notikumu, kur piedalījās arī tā laika ASV viceprezidents Džordžs Bušs seniors. Aprakstītais notikums bija PSRS līdera Leonīda Brežņeva bēres. Bušs esot bijis ļoti aizkustināts pēc Brežņeva atraitnes klusā protesta šo bēru laikā. Viņa nekustīgi stāvēja pie zārka, kad pēc dažām sekundēm tika aizvērts tā vāks. Tiklīdz zaldāts aizskāra zārka vāku, Brežņeva sieva nodemonstrēja drosmes un cerības zīmi. Tas iespējams bija tā laika viens no lielākajiem cilvēku nepakļaušanās simboliem. Viņa noliecās un pārmeta krusta zīmi sava vīra krūtīm. Ateisma spēka lielvalstī tā vīra, kurš visu to vadīja, sieva pauda cerību, ka viņas vīrs ir kļūdījies. Viņa cerēja, ka ir vēl kāda dzīve un to dod Jēzus, kurš nomira pie krusta, un ka šis pats Jēzus vēl varētu dot žēlastību viņas vīram.
Ja šis vīrs savas dzīves laikā šo cerību noraidīja, tad katram no mums tomēr ir iespēja to pieņemt, pirms vēl nav par vēlu. Tomēr kāpēc bijušajiem Padomju līderiem un tik daudz cilvēkiem šodien uz šīs pasaules ir tik grūti uzticēties šai cerībai? Apustulis Pāvils sniedz mums atbildi uz šo jautājumu.
Continue reading →

Un Viņš nogāja uz Kapernaumu, pilsētu Galilejā, un tos mācīja sabatā. Un ļaudis bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.
Tur sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, tas sāka stiprā balsī saukt: “Laid, kāda tev ar mums daļa, Jēzu Nacarieti! Vai esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas Tu esi – Dieva Svētais.”
Bet Jēzus viņu apsauca, sacīdams: “Apklusti un izej no viņa.” Un ļaunais gars nogāza apsēsto zemē viņu vidū un izgāja no tā, nekā ļauna nenodarījis.
Tad bailes pārņēma visus, un ļaudis jautāja cits citam: “Kas tie par vārdiem, kuru varā un spēkā Viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie aiziet?” Un valodas par Viņu izpaudās pa visu apkārtējo zemi.
/Lūkas 4:31-37/

Un tā iepriekš Lūkas evanģēlijā atrodam arī rakstītu, ka Jēzum nonākot dzimtajā Nācaretē, viņš jau tur bija kļuvis par tādu kā slavenību. Ļaudis gaidīja, lai viņš darītu to, par ko jau dzirdējuši viņu darām Kapernaumā. Attālums starp šīm Galiejas pilsētām varētu būt nepilni 100km, kas kalnotā apvidū un bezauto laikmetā ir lielāks nekā mums varētu likties. Tomēr ziņas par Jēzu šo attālumu jau bija veikušas ātrāk, kā viņš pats. Ar nozīmīgām lietām tā mēdz notikt, jo tad tās ir lietas, par kurām runā gandrīz ikviens. Nu ko tad TĀDU Jēzus paveica Kapernaumā. Viens notikums, ko mums Dievs caur Lūkas evanģēliju atklāj ir mācīšana sinagogā. Tātad notikums Kapernaumas baznīcā. Mēs kristieši šos notikumus saucam par brīnumiem.
Continue reading →

Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, aizgāja no Jordānas un garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts. Šinīs dienās Viņš nekā nebija ēdis, un, kad tās bija pagājušas, Viņam gribējās ēst.
Tad velns Viņu uzrunāja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.”
Bet Jēzus viņam atbildēja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien.”
Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. Un velns Viņam sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.”
Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: “Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.”
Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzālemi un nostatīja Viņu Tempļa jumta galā un sacīja Viņam: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties no šejienes lejā. Jo stāv rakstīts: Viņš dos Saviem eņģeļiem pavēli Tevis dēļ pasargāt Tevi, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.”
Bet Jēzus viņam atbildēdams sacīja: “Ir sacīts: tev nebūs Dievu, savu Kungu, kārdināt.”
Un velns, visu savu kārdināšanu izbeidzis, atstāja Viņu līdz turpmākam laikam.
/Lūkas 4:1-13/
Continue reading →

Svētruna 27. aprīlī

Lūkas 18:1-8
Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.
“Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku. Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā.”
Un Tas Kungs sacīja: “Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?” Es jums saku: “Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?”

Cik ļoti un vai mums ir nepieciešama lūgšana? Cik reizes lūgt par vienu un to pašu lietu? Vai būtu solīdi no Dieva prasīt tik daudz? Kādai jābūt lūgšanai? Ja Dievs dzird katru mūsu nopūtu, vai lūgšanai ir jābūt kaut kam vairāk kā klusai nopūtai pie sevis? Šie ir tikai daži jautājumi, kurus vismaz man pa laikam neviļus sanāk sev uzdot un uz kuriem meklēsim atbildes arī šodien. Pirmām kārtām jau vispār cik nepieciešama ir lūgšana. Šodien pasaulē lietas notiek tik strauji un ir visa kā tik daudz, ka laiks lūgšanai tad arī būtu jāiekļauj mūsu dienas plānā. Varbūt kādiem tā dzīve šeit laukos tik strauja nav kā pilsētniekiem un tas ir ļoti labi. Taču aktīviem cilvēkiem parasti vienmēr atrodas daudz svarīgu un interesantu, un neatliekamu lietu ko darīt. Un ja tā nav, tad mūsu informācijas laikmets ir visu salicis tomēr pa plauktiņiem, jo brīvie brīži pie televizora, tā jau ir ikdiena. Bet vai mūsu ikdienā ir vieta arī lūgšanai? Un cik lūgšana ir svarīga?
Continue reading →

Svētruna 20. aprīlī

Mt. 28:17-20
Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.
Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”

Šos Mateja evanģēlija pantus mēs, kristieši, mēdzam saukt arī par Lielo Pavēli. Tie ir Jēzus pēdējie vārdi pirms aiziešanas pie Tēva. Jēzus savu misiju uz zemes ir beidzis. Vai tas var būt? Nekas taču sevišķi, Jēzum atnākot, pasaulē neuzlabojās. Kā bija ļaunuma pārņemta, tā palika. Nu jā, nesenie Lieldienu notikumi mums ir atstājuši vēsti, ka Kristus nav nonāvējams. Un ja Dievs mājoja Kristus miesā, tad varam arī droši teikt – nāvei nav varas pār Dievu. Bet ko tas mums dod šodien? Jēzus aizgāja no šīs zemes nevienu ļaundari tā arī nepieveicis. Tad nonākam pie secinājuma – varbūt viņam bija pavisam cita misija.
Continue reading →