MŪŽĪBAS SVĒTDIENĀ
2008.GADA 23. NOVEMBRĪ

Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos.
/1.Kor. 15:17/

1994. gadā izdevums “Christian Times” rakstīja par kādu notikumu, kur piedalījās arī tā laika ASV viceprezidents Džordžs Bušs seniors. Aprakstītais notikums bija PSRS līdera Leonīda Brežņeva bēres. Bušs esot bijis ļoti aizkustināts pēc Brežņeva atraitnes klusā protesta šo bēru laikā. Viņa nekustīgi stāvēja pie zārka, kad pēc dažām sekundēm tika aizvērts tā vāks. Tiklīdz zaldāts aizskāra zārka vāku, Brežņeva sieva nodemonstrēja drosmes un cerības zīmi. Tas iespējams bija tā laika viens no lielākajiem cilvēku nepakļaušanās simboliem. Viņa noliecās un pārmeta krusta zīmi sava vīra krūtīm. Ateisma spēka lielvalstī tā vīra, kurš visu to vadīja, sieva pauda cerību, ka viņas vīrs ir kļūdījies. Viņa cerēja, ka ir vēl kāda dzīve un to dod Jēzus, kurš nomira pie krusta, un ka šis pats Jēzus vēl varētu dot žēlastību viņas vīram.
Ja šis vīrs savas dzīves laikā šo cerību noraidīja, tad katram no mums tomēr ir iespēja to pieņemt, pirms vēl nav par vēlu. Tomēr kāpēc bijušajiem Padomju līderiem un tik daudz cilvēkiem šodien uz šīs pasaules ir tik grūti uzticēties šai cerībai? Apustulis Pāvils sniedz mums atbildi uz šo jautājumu.

Ja nu Jēzus nav augšāmcēlies?
1. Korintiešiem 15:12-19
Mēs varam šausmināties par kādiem kristiešiem mūsu draudzēs. Mēs varbūt varam šausmināties arī par kādu atsevišķu draudzi, tomēr reti kura būs tik drausmīga kā Korintas draudze. Korinta bija izteikti kosmopolītiska pilsēta Romas impērijā un mums pat šodien grūti iedomāties, ka vispār tādas lietas pasaulē var notikt, kādas notika šai draudzē. Pilnīgs vērtību sajaukums kā viens ķīselis ar zemenēm, rozīnēm un naglām pa vidu. Šai vēstulē Pāvils mēģina visu šo ārprātu sakārtot pa plauktiņiem un jautājums par augšāmcelšanos ir daļa no šī visa. Viņš saka, ka daži neticot mirušo augšāmcelšanai. Nevis tikai netic, bet saka, ka ar nāvi viss beidzas. Kaps ir viss. Pēc kapa varbūt ir kaut kas mistisks, bet ne dzīve. Mirušie nevar celties atkal augšā. Būtu pavisam saprotam šāds viedoklis cilvēku starpā, ja tā nebūtu kristiešu draudze. Lai arī kristietība ir lielākā reliģija pasaulē, tomēr lielākais vairums cilvēku neseko Kristum. Šie cilvēki vēl nezin, ka nāve nav beigas un domāt, ka augšāmcelšanās nepastāv tad ir pavisam normāli. Tomēr tam netic arī cilvēki draudzē un es zinu, ka arī šodien ir kristieši, kuriem šis jautājums liekas pārāk sarežģīts, nesaprotams vai pat neticams. Lai būtu skaidrs šis jautājums, Pāvils pierakstījis veselu lapaspusi to izskaidrodams, tāpēc mums šodien jau ir daudz vieglāk, nekā korintiešiem.
Lai mēs būtu objektīvi savos spriedumos un secinājumos vispareizākais veids ir paskatīties it kā no malas un izvērtēt visus viedokļus. To dara Pāvils un šeit viņš atkal atgādina par Jēzu. Varam Jēzum ticēt vai neticēt. Personīgi es pieņemu un ticu, ka viņš ir dzīvojis tāpat kā Gagarins, Pēteris I, Īzaks Ņūtons, Platons un citi, kurus ne reizi neesmu sastapis, bet esmu par viņiem dzirdējis no nostāstiem un to cilvēku liecībām, kuri to piedzīvojuši. Bībele ir pasaulē visvairāk pārdotākā, drukātākā, tulkotākā, izplatītākā, vecākā, lasītākā grāmata un tā visa satur liecības par šo personu – Jēzu. Manuprāt pietiekami uzticams avots. Un šai grāmatā ir vairāku cilvēku liecības, kas pieredzējuši Jēzu dzīvu pēc viņa guldīšanas kapā. Ja mums tam grūti noticēt, tad nevajag domāt, ka tā laika cilvēkiem bija vieglāk. Viņi nespēja tam ticēt, tāpēc Jēzus teica: “Ņemiet un aptaustiet brūces manās rokās un sānos”. Tā bija nereāla un neticama lieta, kas tika piedzīvota un kas visai ātri atkal tika aizmirsta. Bībele un vēstule korintiešiem atgādina – Ja Kristus nav piecēlies no nāves, tad visai kristietībai un tās sludināšanai nav pilnīgi nekāda satura un jēgas. Un ja mirušie nevar celties no nāves, tad tas arī automātiski nozīmē – Kristus nevarēja piecelties. Tas nozīmē, ka Viņš ir melojis un ka visa Jaunā Derība ir meli, kurus visi nez kāpēc lasa vairāk nekā Veco Derību.
Ir cilvēki, kas kristietību uzskata par vēl vienu labu veidu, kā nodzīvot labu un tikumīgu dzīvi. Kristietība palīdz atgriezt uz pareizā ceļa cietumniekus un novērš ļaunumu cilvēkos. Ļoti laba reliģija. Šai tekstā bija arī teikts, ka tad, ja uz Kristu un viņa palīdzību ceram vien šai pasaulē, mēs esam nožēlojami cilvēki.
Kā kopsavilkumu varētu teikt Pāvils norāda un 7 likumsakarībām, kas izriet no skatupunkta balstoties pieņēmumā “Jēzus nav piecēlies no mirušajiem”.

• Neviens nāvi uzveikt nespēj
• Apustuļu sludināšana ir bezjēdzīgi meli
• Kristiešu ticība ir bezjēdzīga
• Grēks nav piedodams
• Kristieši, kuri cerēja dzīvot pēc nāves tāpat kā Kristus, bija vienkārši muļķi
• Pēc kapa vairs nav nekādas cerības
• Kristieši ir nožēlojami muļķi

Ja nu Jēzus ir piecēlies no mirušajiem.
1. Korintiešiem 15:20-28
Un šeit otrs skatījums. Ja nu Bībele tiešām ir tā vērta un satur liecības par Jēzu Kristu? Ja nu tiešām ir noticis neticamais un viņš ir piecēlies no kapa? Kādus secinājumus mēs tad varam izdarīt? Pāvils šeit norādīja 4 galvenās vadlīnijas, jeb svētības:

• Mēs piecelsimies tāpat kā Viņš
• Mēs piederam Jēzum nevis Ādamam
• Sātans, grēks un nāve tiks uzveikti
• Jēzus ir Kungs kur valda pār visu radību uz mūžīgiem laikiem

Bībele saka, ka cilvēks tika radīts bez grēka, Dieva klātbūtnē. Pirmais cilvēks izvēloties nepaklausīt Dievam tika izraidīts ne tika no kāda skaista dārza, bet viņš tur pazaudēja arī savu mūžīgo dzīvību. Tā kā grēka alga ir nāve, tad caur pirmo cilvēku – Ādamu, mēs ikviens reiz mirsim. Nāve ir realitāte ko apzinās ikviens cilvēks. Ļoti daudz cilvēku izvēlas par to nedomāt, jo nāve viņu apziņā ir viss. Pāvils šeit norādīja uz to labo ziņu, kas mums jāņem vērā tad, ja nu izrādās, ka Bībele nemelo. Un labā ziņa ir tā, ka tieši tāpat, kā caur Ādamu mūžība ir pazaudēta, caur Kristu to iespējamas atkal iegūt. Grēcīgā pasaule ir kā nelabvēlīga ģimene un Dievs redzot šīs ģimenes nožēlojamo statusu un nākotnes bezcerību izvēlējās palīdzēt un sūtīja Jēzu, lai adoptētu ikvienu kurš viņam sekos. Tad cilvēka piederība vairs nav šai Ādama ģimenei, bet Kristum. Aizbildnim, kas mūs dara piederīgus Dieva ģimenei, kur neviens nav nolemts nāvei, un kas dzīvo mūžīgi.

Kāda jēga tam, ka Jēzus piecēlās?
1. Korintiešiem 15:29-34
Kristīšana par mirušajiem ir viena no visdažādāk interpretētajām rakstu vietām Bībelē. Daudzi kristieši un pat mācītāji vispār vairās šo rakstvietu skaidrot. Un nepareizi izprotot tieši šo rakstu vietu ir veidojušās vairākas maldu mācības. Vislabāk laikam mums zināmi ir mormoņi, kas tiešām veic kristību, cerot uz aizgājēju atgriešanu mūžīgā dzīvībā. Viens no Jēzum tuvākajiem mācekļiem, Pēteris raksta, ka dažviet Pāvila rakstīto ir grūti saprast (1.Pēt.3:15,16). Ja Pēteris to saka, tad mums nav jākaunas no tā, ka mēs nesaprotam. Slikti ir tad, ja uz šīm grūti saprotamajām vietām mēs sākam būvēt savu teoloģiju. Papētot, ko saka vairāki Bībeles komentatori, un to kā šis pants iederas visu apustuļa Pāvila vēstuļu kopumā, visticamāk viņš šeit pavisam vienkārši runā par kādiem kristiešiem, kuri jau miruši un viņu draugi vai radi ir pieņēmuši kristību, viņu atstātās liecības dēļ. Un tātad te ir vēl šausmīga vilšanās, ja nav tādas mūžīgās dzīves. Tad šiem cilvēkiem būtu jājūtas savu aizgājušo tuvinieku piekrāptiem.
Tāpat arī tie apustuļi, kuri pakļāva sevi smagām vajāšanām, ciešanām un pat nāvei. Kāda viņiem to darīt tad bija jēga? Muļķīgi izniekota dzīve, kuru izniekot varētu pavisam savādāk – kārībās, uzdzīvē, dažādās izvirtībās…
“Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus”. Ir taču tik labi apzināties, ka nekas man par to, ko citi cilvēki nezin nesekos. To, ka ar kapu viss beigsies un nekāds spriedums par manu dzīvi vairs nesekos ir pieņemt daudz patīkamāk nekā to, ka mūžīgai dzīvei nepieciešama grēku nožēla. Ik dienas. Pāvils raksta korintiešiem: “Es mirstu ik dienas”

Kristus ir vienīgais, kurš uzveicis nāvi, un par kuru ir šo faktu apliecinošas cilvēku liecības. Un ja tā, tad šī ir tā cerība, ka pie viņa mums ir patvērums arī pēc savas zemes dzīves. Pāvils draudzei saka “Nāciet pie skaidra prāta” (citos tulkojumos “Esiet skaidrā prātā”). Tas šeit nenozīmē alkohola vai apreibinošu vielu lietošanu. Protams arī tas raksturo skaidru prātu, bet tas nav tas, kas šeit tiek teikts. Par apreibināšanos Pāvils raksta citur vēstulēs. Mums latviešiem ir tāds labs teiciens “Nāc tak nu vienreiz pie prāta” un šis akurāt ir tas ko Pāvils šeit saka draudzei. Nāciet pie prāta un negrēkojiet. Nedzīvojiet kā neprāši, jo jūs nezinat, kad būs tā diena, kad nāksies stāties Dieva priekšā. Un galu galā draudze tiek nokaunināta par to, ka viņi par Dievu patiesībā neko nesajēdz. Vai tad Pāvils tagad norāj draudzi par to, ka kādi slikti studējuši rakstus un nav tik izglītoti kā viņš pats? Nebūt nē. Viņš skaidri norāda, ka patiesā problēma augšāmcelšanās noliegšanā nav jau nav gudrības trūkums, bet gan nocietināta sirds. Un šis sirds stāvoklis ir arī tas, kas neļauj Dievu izprast.

Ir ļoti grūti būt pacietīgam ar cilvēkiem, kuri saka “Nāves nav” vai “Nāvei nav nozīmes”. Nāve ir. Un jebkam, kas ir, ir nozīme. Un jebkam, kas notiek, ir sekas, un šīs sekas ir neatsaucamas un negrozāmas. Tad jau tikpat labi varētu teikt ka dzimšanai nav nozīmes. [C.S.Lewis]

Par nāvi mēs varam nedomāt, kā to dara lielākais vairums cilvēku vismaz mūsu valstī. Bet tas nenozīmē, ka tā mums nepienāks. Tā ar katru dienu pienāk arvien tuvāk un tuvāk. Jautājums tikai ir, vai mēs būsim gatavi tai stāties pretī un savu dzīvību nodot tam, kurš vienīgais spēj uzveikt nāvi. Kristus dotā cerība ir vienīgā, kas dos drosmi raudzīties rītdienā, nākamajā gadā un palīdzēs pieņemt to realitāti, kuras priekšā mēs visi reiz nonāksim. Lai Dievs palīdz katram no jums Viņu iepazīt un ar viņu dzīvot savas dienas un mūžību. Tas jādara kamēr vēl ir laiks.