Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, aizgāja no Jordānas un garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts. Šinīs dienās Viņš nekā nebija ēdis, un, kad tās bija pagājušas, Viņam gribējās ēst.
Tad velns Viņu uzrunāja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.”
Bet Jēzus viņam atbildēja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien.”
Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. Un velns Viņam sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.”
Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: “Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.”
Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzālemi un nostatīja Viņu Tempļa jumta galā un sacīja Viņam: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties no šejienes lejā. Jo stāv rakstīts: Viņš dos Saviem eņģeļiem pavēli Tevis dēļ pasargāt Tevi, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.”
Bet Jēzus viņam atbildēdams sacīja: “Ir sacīts: tev nebūs Dievu, savu Kungu, kārdināt.”
Un velns, visu savu kārdināšanu izbeidzis, atstāja Viņu līdz turpmākam laikam.
/Lūkas 4:1-13/

Slavenais Jēzus kārdināšanu stāsts, kas aprakstīts visos 3 sinoptiskajos Jaunās derības evaņģēlijos. Jēzus tika kārdināts. Tas mums šodien parāda, ka Jēzum tomēr piemita arī šī cilvēciskā daba. Kārdināšanas ir tās, kas vajā katru cilvēku. Cilvēks ir ticis kārdināts jau kopš pasaules iesākuma. Un jau pirmajam kārdinājumam viņš padevās. Tas notika Ēdenes dārzā. Kas tad ir velna kārdināšanas? No evaņģēlijiem mēs noprotam, ka kārdināšanas nāk no velna. No kārdinātāja. Tas velns, par ko mēs šeit runājam nav Mazsalacas velniņu muzeja velns. Tas ir kārdinātājs, kurš miesīgām acīm parasti ir neredzams. Taču viņš vienmēr ir nomodā par mani un tevi. To saka Bībeles vēstījums.

Cilvēces kārdinātājs
Ziniet, velns nav pretējais personāžs Dievam. Ja tā būtu, tad mums šodien būtu ļoti jāsāk uztraukties, kurš no viņiem diviem izrādīsies stiprākais. Velns ar Dievu necīnās, jo viņš zin, ka tas ir bezjēdzīgi. Kādā vietā apustuļu vēstulēs mēs varam lasīt, ka velns tic Dievam vairāk kā dažs labs no mums. Viņš tic un dreb. Bet cilvēks, lai arī radīts Dieva līdzībā, ir tas, kurš velnam ir pa spēkam. Man nereti ir kauns par kādiem brāļiem kristiešiem, kuri tik ļoti pārlieku mēģina heroizēt velnu: “Es redzēju velnu! Velns man stājas pretī un neļauj darīt kādas lietas!” Es negribu apstrīdēt to, ko nu katrs no jums ir redzējis. Es piemēram esmu redzējis lidojošas čipsu pakas, kuras man dzenas pakaļ un sauc: “Tūlīt tevi apēdīsim!” Mūsdienu sabiedrības cilvēkam pēc vienas šausmu filmas noskatīšanās arī dažnedažādi rēgi var mākties virsū. Un diemžēl šie “Es redzēju velnu!” stāsti, parasti jau daudz neatšķiras no tām šausmu filmām, ko vēlos vakaros rāda kādreiz pa televizoru. Es savai sievai jau esmu teicis, ja man patiešām parādīsies velns, tad viņš būs viens liels muļķis. Man parādoties tas būs tad 100% apliecinājums, ka ja ir velns tātad Bībele pilnīgi noteikti nemelo. Tas būtu viens varens ticības stiprinājums.
Bet nu kā tad tas nelabais izpaužas? Vislabāk atainotu velnu – kārdinātāju laikam nācies redzēt filmiņā “Jēzus, brīnumu darītājs.” Tur gan Jēzus teiktās līdzības, gan šis kārdināšanu stāsts, tika atainoti tādā kā citā dimensijā. Un tas galvenais lauciņš, kur kārdinātājs darbojas ir cilvēka prāts. Un tad jau šis prāts tam nelabajam piešķir kādu vien formu, izskatu un īpašības vien vēlas.
Kad Jēzu kārdinātājs uzrunāja? Tad kad viņš bija noguris. Tad kad viņš bija sabijis tuksnesī bez ēdiena 40 dienas. To vispār grūti ir aptvert, kā pēc tik ilga neēšanas perioda vispār vēl cilvēks eksistē. Un ja tad, šajā milzīgajā nogurumā sāk rādīties kādas parādības, vai vēl kas cits, tas manuprāt ir visai loģiski. Noguruma brīdī cilvēks ir iespaidojams un tas, kurš kārdina, to ļoti labi zina.
Bet tomēr atkāpjoties, kā tā varēja gadīties, ka Jēzus tik ilgi maldījās pa tuksnesi. Bībele saka, Jēzus tur tapa garā vadīts uzreiz pēc kristībām Jardānas upē. Citiem vārdiem, viņš devās uz tuksnesi, lai tur būtu kopā ar Dievu un pavadītu laiku lūgšanās un gavēnī. Nebija apkārt neviens, kas varētu patraucēt. Patiesībā, ja mēs domājam vēl dziļāk, tad šeit sākās Jēzus kalpošana. Jēzus kristības bija tam apliecinājums. Viņš saprata to lielo darbu un atbildību, kas stāv priekšā, tāpēc šis laiks tuksnesī, tas bija iekšējs sagatavošanās laiks.
Vai atceraties, kurš tuksnesī bija 40… gadus? Tas bija Mozus ar Izraēla tautu. Viņi tur nemaldījās tāpēc, ka nemācēja pareizo ceļu atrast. 40 gadi bija laiks, kas bija paredzēts tautas sagatavošanai, lai ieietu apsolītajā zemē. Un arī mums katram, kad priekšā ir kāds lielāks un atbildīgāks uzdevums, ir laiks, kad vajag mierīgi apsēsties un par to padomāt. Uz to koncentrēties. Sagatavoties. Tā taču ir. Un arī tad ir īstais laiks, kad kādam pačukstēt kādu viltību: “Tev nekas nesanāks! Dari labāk savādāk! Labāk nedari vispār! Tu esi neveiksminieks!”

Jēzus piemērs kārdināšanās
Tas, kas Jēzum tiek pačukstēts: “Tev gribas ēst? Tu taču esi Dieva Dēls, tu visu spēj! Dari akmeņus par maizes klaipiem.” Kāpēc Jēzus nevarēja teikt, nu ja jau Izraēla tauta pārtika no mannas tuksnesī, tad es ar tāpat varētu? Vai Jēzus bija cilvēks? Jā, viņš tika īpaši Dieva sūtīts kā līdzīgs pie līdzīgajiem. Viņam bija smagi un gribējās ēst, jo viņš bija fiziski tāds pats cilvēks kā katrs no mums. Viņš nelidinājās pa gaisu, bet staigāja uz divām kājām tāpat kā mēs. Viņam arī vajadzēja gulēt pa nakti. Viņam arī sāpēja. Dievs izvēlējās būt tāds pats kā mēs. Un, ja viņš ir tāds pats kā mēs, tad mēs nespējam paēst no akmeņiem. Jēzus iekšējā cīņa ir vārdos neaprakstāma, jo viņa dievišķajā spēkā visas lietas tomēr ir iespējamas. Pateikt: “Stāv rakstīts. Cilvēks nedzīvo tikai no maizes.” šādā stāvoklī var šķist pat neiespējami.
Tad velns viņu uzveda kalnā. Tikai atkal nevajag vizualizēt šo ainu. Galvenais šeit ir tas ka kārdinātājs šoreiz čukst: “Klau, tu Jēzu tagad sāksi savu kalpošanu. Es tev varu atdot visu pasauli. Visu manu ļauno pasauli. Tu varēsi valdīt pār to kā Ķēniņu Ķēniņš. Palūdz tikai man un tu to dabūsi.” Un tā matemātiski domājot mēs gan te varētu teikt, nu palūgt kādam atdot to, ko viņš ir savācis, jau nenozīmē kalpot viņam. Bet Jēzus saka atkal: “Kā jau teicu, stāv rakstīts.” Un citē pirmo bausli – tev būs vienīgi Dievu pielūgt.
Un pēdējā kārdinātāja viltība. Ok, ja tu visu dari kā stāv rakstīts, tad stāv rakstīts… Un velns atgādina 91. psalma vārdus – Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Meties zemē no šī jumta. Pierādi, ka tu esi Dieva Dēls. Jēzus atbilde ir: “Ir arī teikts – nekārdini savu Dievu”.
Vai ar to Jēzus kārdināšanas izbeidzās? Šajā brīdī jā, bet 13. pantā lasījām ka tas no viņa atstājās līdz turpmākajam laikam. Tātad kārdināšanas tikai sākās. Tas ko šis notikums mums parāda nav tas, ka velns kārdina. Tas neko nenozīmē, jo man ir vienalga vai tas kārdinātājs ir velns, vai arī tapīrs no zvērudārza. Svarīgākais ir tas, ka smagākās kārdināšanas sākas pēc izvēles sekot Dievam. Tie, kas esat nodevuši Kristum savas dzīves, kas esat viņu pieņēmuši par savas dzīves kungu, es domāju katrs to varētu arī apliecināt. Kristieši, kas atkrīt no savas ticības, kas atkrīt no draudzes, visbiežāk ir tie, kuri Viņam savas dzīves nodevuši pavisam nesen. Vai tā ir? Vai jūs arī to esat novērojuši?
Kārdināšanas ir tas no kā mēs varam arī ļoti baidīties. Kristus mācīja mūs lūgt: “…un neieved mūs kārdināšanās, bet atpestī no ļauna…”. Tomēr kārdināšanas nav grēks. Ervins Lutzers ir teicis: “Kārdināšana nav grēks, bet aicinājums kaujā.” Kārdināšanas ir uzbrukumi, kurus iespējams atvairīt. Uzbrukumi mums nemazināsies līdz mūža galam, par to esiet droši. Tomēr, tam kurš uzbrukumus atvaira, tas dod rūdījumu, ka turpmāk šo atvairīšanu ir veikt daudz vieglāk. Kārdināšanas ir cīņa pašam ar sevi, tur nav stiprākā. Šodien kārdinājumi ir mums visapkārt – avīzēs, žurnālos televīzijā, uz ielas. Un arī tāpat kā pirms 2000 gadiem, pat tuksnesī.
Vai es esmu pietiekami stiprs, lai tiem stāvētu pretī. Es nezinu, neesmu drošs. Bet Dievs ir tas vairogs, ka mums palīdz atvairīt jebkurus uzbrukumus. Mums labāk gribētos pašiem visu atrisināt un nodarīt, Dievu “neapgrūtinot”. Kaimiņš piedzēries, es atvainojos, apčurājis manu durvju priekšu. Mans pienākums ir vismaz viņu par cūku nosaukt. Lai saprot ko izdarījis. Bet tāpēc jau kaimiņš nenonāks debesīs, ja es situāciju šādi būšu atrisinājis.

Kristus attīra, Dievs dziedina
Apustulis Pāvils raksta, ka viņš trīs reizes lūdzis to Kungu, lai viņa slimība tiktu dziedināta. Bet nekā. Un viņš samierinājās, jo Dievu nebūs kārdināt. No Bībeles teksta mēs noprotam, ka viņš nodzīvoja diezgan garu mūžu, atšķirībā no kādiem citiem pirmkristiešiem. Un šis pats Pāvils arī saka: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” Vai mums tā nav gadījies, ka gribējām tik labas lietas, bet sanāca pavisam citādi? Un tas ir grēks, tas ir ievainojums, kā sekas neatvairītajiem kārdinājumiem. Taču tāpat kā veselīgam cilvēkam katru fizisku ievainojumu ar aprūpi ir iespējams sadziedēt. Tāpat arī mūsu garīgo ievainojumu, kurš varbūt apkārtējiem nemaz nav redzams, var sadziedēt. Tāpat kā mūsu fiziskās brūces mēs attīrām ar ūdeņraža pārskābi, vai citu līdzekli, tāpat mūsu garīgās brūces var attīrīt ar Dieva Dēla asinīm. Tāpat, kā fiziskās brūces mēs dziedinām tās apsienot, tāpat arī garīgās brūces – nododot tās Dieva aprūpei lūgšanā, grēksūdzē. Un ja mēs brūces neattīrām, nedziedinām, tad drīz vien tur ir infekcija, iekaisumi, lielas sāpes un sekas var būt pavisam bēdīgas. Un vai tad mūsu garīgo, emocionālo, iekšējo brūču dziedināšana ir iespējams sadziedēt tāpat vien? Šie savainojumi, bez tīrīšanas Kristus asinīs un pazemīgas grēksūdzes Dieva priekšā iekaist, uztūkst, līdz cilvēks aiziet bojā.
Bet labā ziņa ir tā, ka šie garīgie ārstniecības līdzekļi ir bez maksas un pieejami ikvienam. Tos ir tikai jāpieņem. Mums ir grūti noticēt, ja kaut kas mums tiek piedāvāts tik vienkārši. Jā, noticēt Dievam un viņa žēlastībai nav viegli, jo tas viss ir pārāk vienkārši. Pārāk neticami.
Brūces un ievainojumi ir tie, kas mūs norūda. Neviens spēcīgs sportists nav sasniedzis kādu līmeni, negūstot traumas vai ievainojumus. Sportisti baidās no traumām, jo tās ir nepatīkamas, taču jo drošāk viņi jūtas, jo mazāka iespēja šīs traumas iegūt. Un mēs, gan sportotāji, gan nesportotāji, jo drošāki mēs būsim domājot par velna darbību mūsu dzīvēs, jo pārliecinātāki mēs būsim par Dieva palīdzību visās kārdināšanās un ļaunā viltībās. Un tad arī būs lielāka iespēja, ka šo velnu mēs nemaz savā ceļā nepamanīsim. Ja mūsu skats būs vērsts uz mērķi, ja mūsu dzīves būs mērķtiecīgi vadītas Dieva virzienā, tad kādam mūs iztraucēt būs ļoti grūti. Mans Dievs ir lielāks par jebko citu. Kas gan var aizsegt manu skatienu Viņa virzienā un likt novērsties? Iesim katru dienu tuvāk Dievam. Viņš ir tavas bruņas, tavs vairogs. Viņš viens ir tas, kam tu vari pilnībā uzticēties. Āmen.