Svētruna 20. aprīlī

Mt. 28:17-20
Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.
Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”

Šos Mateja evanģēlija pantus mēs, kristieši, mēdzam saukt arī par Lielo Pavēli. Tie ir Jēzus pēdējie vārdi pirms aiziešanas pie Tēva. Jēzus savu misiju uz zemes ir beidzis. Vai tas var būt? Nekas taču sevišķi, Jēzum atnākot, pasaulē neuzlabojās. Kā bija ļaunuma pārņemta, tā palika. Nu jā, nesenie Lieldienu notikumi mums ir atstājuši vēsti, ka Kristus nav nonāvējams. Un ja Dievs mājoja Kristus miesā, tad varam arī droši teikt – nāvei nav varas pār Dievu. Bet ko tas mums dod šodien? Jēzus aizgāja no šīs zemes nevienu ļaundari tā arī nepieveicis. Tad nonākam pie secinājuma – varbūt viņam bija pavisam cita misija.

Dažreiz mums varbūt šķiet, ka nevar būt Dievam svarīgāka misija, kā atbrīvot mūs no ļaunuma. No mūsu pašu radītā ļaunuma. Mateja evanģēlijā šeit 17. pantā arī lasām – tie nokrita Jēzus priekšā ceļos, tomēr citi šaubījās. Kas bija šie cilvēki? Tie bija vistuvākie Jēzus cilvēki, viņa 11 mācekļi. Divpadsmitais māceklis Jūda jau Jēzu bija nodevis. Šie ir palikuši un piedzīvojuši Jēzus augšāmcelšanos. Un daži šaubījās. Jūs teiksiet – kā tas vispār iespējams? Pat skeptiķis Toms bija aptaustījis Jēzus rētas un ticēja. Par ko tad viņiem tagad šaubīties? Vai viņi jau bija aizmirsuši tikšanos augšistabā? Un kāpēc Jēzus neko nenorāda attiecībā uz šīm šaubām?
Vai patiešām Jēzus nenorāda? Pirms tā, ka daži šaubījās, viņi tomēr nometās ceļos. Viņi nevis vienkārši nometās ceļos bet pielūdza Dieva Dēlu. Tātad diez vai mācekļi šaubījās par Jēzu, kā Dieva Dēlu. Bet nu par ko tad? Skatamies tālāk, kā rīkojas Jēzus. Jēzus pieiet pie saviem sekotājiem un saka: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes” Pārfrāzējot varam teikt, ka Jēzus šeit saka: “Jā, es esmu valdnieks pār visumu.” Un zinot visu to, kas noticis iepriekš, jāsaka, ka šie vienpadsmit par to arī nešaubās. Viņi nometušies ceļos pielūdz kungu Kungu, debess un zemes Valdnieku. It kā absurda situācija – pielūdz, bet šaubās.
Kā ir ar mums šodien? Es šo jautājumu vairāk gribu attiecināt uz kristiešiem. Cik liels šaubu procents ir mums, kad mēs pielūdzam savu Kungu? Nu man jau gribas domāt un cerēt, ka tās nav šaubas par to, vai tas ko mēs pielūdzam ir Dieva Dēls, jeb pats Dievs. Ja ir šīs šaubas, tad tās drīzāk ir par to – vai Dievs uzklausa mūsu lūgšanas. Vai jums kādreiz ir šādas šaubas uznākušas? Mācekļi, tāpat kā mēs, kristieši, bija ticīgi cilvēki. Iespējams viņu ticība bija vēl spēcīgāka, jo viņi Jēzu bija skatījuši un redzējuši viņa darītos brīnumdarbus.
Bet mums ar tiem vienpadsmit mācekļiem ir kāda kopīga lieta. Mēs esam grēkā dzimuši cilvēki. Grēks ir kā lāsts, kurš cilvēcei nācis līdz jau kopš pašiem pasaules pirmsākumiem. 1.Mozus grāmatā, Radīšanas grāmatā 2. nodaļas 17. pantā Dievs dod norādi, kas notiks ar cilvēku, kurš baudīs no aizliegtā augļa – “jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi”. Cilvēks sevi mūžībai iznīcināja jau sen, gan savu miesu, gan savu prātu. Un šī grēcīgā daba arī šodien ir pakļauta ļaunā viltībām un kārdināšanām, tāpat kā Ēdenes dārzā tika kārdināti Ieva un Ādams. Ko čūska tur teica? Viņa izšaubīja: “Vai tiešām Dievs jums visus augļus atļāvis baudīt? Vai tiešām šis ir indīgais? Kāpēc gan šis ir sliktāks par citiem? Es zinu, jūs nekur nenomirsiet, ja nobaudīsit. Šis auglis ir garšīgs, salds un skaists. Nu pagaršo, neviens jau tāpat neredzēs!” Un kā šī čūska darbojas šodien? Tāpat kā tad, kad šaubījās Jēzus tuvākie mācekļi: “Vai tiešām viņš tagad aizies? Kad viņš ķersies pie ļaunuma iznīcināšanas? Kāpēc viņš nevar palikt šeit uz visiem laikiem, ja jau viņam ir vara pār nāvi? Varbūt viņš kaut ko ir noklusējis. Varbūt viņš tūlīt ieviesīs savu valstību uz zemes.” Mēs lasījām, ka daži tādi bija, kas šaubījās, bet nu daži tātad arī bija bez šīm šaubām.
Tā vien liekas, ka tādas bija šo dažu vīru šaubas. Vai tiešām Kristus misija jau ir piepildīta? Un Kristus to apstiprina un dzēš pēdējās šaubas. Kristus misija bija noņemt šo grēka lāstu, pārējais tiek atstāts mācekļu ziņā. Tā tēlaini runājot, varam teikt – Jēzus atraisa grēkā sasaistītos. Un, kas atraisīts, tas ir brīvs. Ja rokas it atraisītas, tās vairs nav jātur aizmuguras kopā saliktas.

Ko mums būs darīt?
“Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” Jēzus pirmā norāde. Ejiet un dariet! Dariet par tādiem, kā esat jūs – par mācekļiem. Kurš mācekļus darīja par mācekļiem? Jēzus. Un Jēzus šeit saka – jūs esat iesākums, jūs esat izaudzēti manī, kā vārpa. Jūs katrs esat graudiņš, no kura jāizaug jaunai vārpai, no kuras graudiem jāizaug jaunai vārpai. Dariet visus par mācekļiem! Tā ir tā misija, kuru Jēzus nodod tiem vienpadsmit. Misija, kas jāturpina, nevis kaut kas pavisam jauns un neredzēts. Vai šīs uzdevums attiecas arī uz kristiešiem šajās dienās? Kas ir Kristus mācekļi šodien? Mācītāji? Vai šie vienpadsmit bija mācītāji? Nē, tie bija mācekļi. Tas nozīmē, ka šis Kristus dotais uzdevums attiecināms uz visiem Kristus sekotājiem, nevis tikai uz kādu šauru cilvēku loku – draudžu ganiem, diakoniem, misionāriem utml. Ejiet un dariet par mācekļiem! Taču ko tas nozīmē un kā to paveikt?
Labi, ka Jēzus uzruna šeit nebeidzas. Lielā Pavēle ar to nebeidzas. Kas tiek teikts tālāk? “tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā” Šī ir norāde, kā darīt grēciniekus par mācekļiem. Kā veikt šo konvertēšanu. Tie, kas vēl neesat kristīti, bet vēlaties kļūt par Kristus sekotājiem, kā viens no šiem vienpadsmit. Kristība ir tas burvju vārdiņš. Kristība ir tā, kas nošķir veco dzīvi no jaunās. Kristība ir izšķiršanās sekot Jēzum.
Bet tie no mums, kas jau esam izšķīrušies, vai mēs sekojam Jēzum? Sekošana nozīmē turpināt viņa misiju, kā tika uzticēts šiem mācekļiem. Es negribu, lai kāds tagad skaļi atbild visu priekšā, bet cik graudu ir jūsu vārpiņā? Cik cilvēkus jūs esat darījuši par mācekļiem? Cik cilvēkus jūs esat kristījušu, vai cik esat pieveduši pie kristībām? Varbūt kādu māc šaubas, vai tad tas nav mācītāja darbs. Bet Jēzus šeit nesaka: “ Dariet visas tautas par mācekļiem, lai mācītāji var viņus kristīt!” Jēzus mācekļiem izskaidro, kā jāaicina sekotāji. Izlasiet Ap.d. 8:38, kolīdz galminieks atzina Jēzu par Kungu, viņš tika kristīts. Ap.d. 2:41 – Vasarsvētku notikums. Vienā dienā tika kristīti 3000 cilvēki. Vai varētu būt, ka Pēteris viens pats bija tas kristītājs? 24 stundas bez apstājas, kats cilvēks 30 sekundēs? Kristīt – tā ir Jēzus Lielās Pavēles sastāvdaļa, jo bez kristības nevar rasties mācekļi. Diemžēl mums kaut kā vienmēr labāk patīk tā mācīšana, jeb pamācīšana. Vai arī Jēzus pavēl mums mācīt? Jāņa 4:2 Ļoti interesants pants. Jēzus ir tas, kas māca bet mācekļi kristī. Vai šis pants nesasaucas ar mums nolasīto.

Kā mums būs darīt?
Lasīsim vēlreiz šīsdienas tekstu “…tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” Mēs kristieši varam jau sevi mānīt un teikt ka mēs mācam turēt Kristus pavēles. Tomēr realitāte ir tāda, ka nereti mēs to nabaga grēcinieku tik daudz mācām, ka viņš līdz kristībām tā arī netiek. Vēl trakāk – dažkārt mēs pamācam arī citus, norādot, kuru cilvēku varētu kristīt, bet kuru nē. Arī man ir bijušas šādas šaubas, vai būtu pareizi kristīt kristīgi neizmācītu cilvēku. Tomēr tās ir vienas no tām šaubām, kuras kāds grib mūsos iesēt, jo Bībelē mēs redzējām, ka vienīgais, kas galminiekam bija jādara, lai tiktu kristīts, bija jāapliecina Jēzus kā savas dzīves Kungs. Tātad Jēzus saka – kristījiet un tad māciet manas pavēles! Kādas priekšzināšanas par to, ko nozīmē būt Kristus sekotājam, protams ir jāsniedz. Pret kristību mēs nevaram attiekties arī pavirši. Kristīšana prasa no mums arī kādu atbildību – mācīt Kristus pavēles. Tad jau arī paliek skaidrāks, kāpēc mūsu draudzēs kristīšana ir mācītāja uzdevumā, jo šādi mēs esam brīvi no atbildības par šiem cilvēkiem. Lai jau mācītājs māca, tas ir viņa amata pienākums. Un tad nu draudzē iemaldās kāds nabaga grēcinieks, kurš gribētu kristīties un mūsu pamācības sietam arī cauri izkļūst. Tad mēs vedam viņu, kur nu kādu mācītāju var atrast, lai nokristītu. Un tad darbiņš ir padarīts. Bet tad šī jaunatgieztā avs nemanot pazūd no mūsu redzes loka. Kāpēc? Jo uz mūsu pleciem nekāda atbildība negulstas – laikam mācītājs vainīgs, jo kristīja īsti nepārbaudījis. Vai tā mēs dažkārt nedomājam?

Apsolījums
“Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”
Tie ir Jēzus paši pēdējie vārdi mācekļiem. Man šī visa, ja tā varētu teikt, Jēzus atvadu runa kaut ko ļoti atgādina. Bauslība. Ar ko iesākas 10 baušļi? Ar atgādinājumu “Es esmu Tas kungs, kas izvedis jūs no Ēģiptes verdzības” Un turpinājumā ir norādes, kā dzīvot. Dieva likumu kodekss. Un pēc šiem likumiem ir aicinājums šos baušļus vienmēr turēt par acuraugu. Vērojiet analoģiju. Jēzus atgādina, ka viņam pieder visa vara. Mācekļi to ir piedzīvojuši. Tad Viņš norāda, kā būs dzīvot. Un tad iedrošinājums – Es esmu pie jums līdz pasaules galam. Tā ir Jaunā Derība – jaunās bauslības esence.
Vai tu gribi būt kopā ar Jēzu līdz pasaules galam? Tad seko viņam. Jēzum sekot ir vienkārši . Klausi viņa Lielo Pavēli, kas saka: “Rūpējies, lai tava vārpa būtu ar graudiem. Ar tādiem graudiem, kuri ir spēj izdīgt uz veidot jaunas vārpas. Uzticies Jēzus apolījumam, ka viņš ir tepat blakus un iedrošinādams stiprinās.
Un vēlreiz es gribu atgriezties pie Jēzus un viņa vienpadsmit mācekļiem. Kāpēc tas divpadsmitais, Jūda, Jēzu nodeva? Vai varam teikt, ka Jūda ticēja mazāk? Varbūt varam teikt, ka Jūda vispār bija viltvārdis un neticēja nemaz? Vai Ādams un Ieva neticēja Dievam, ja viņi krita grēkā? Ziniet, Jūda bija tas, kurš šaubījās. Kurš sāka šaubīties, vai Jēzus patiešām ir solītais mesija un atbrīvotājs. Viņš šaubījās, jo Jēzus rīcība bija tāda, kādu neviens no mācekļiem nebija paredzējis. Cilvēks var paredzēt tikai sev līdzīgu – miesīgi dzimušu, grēcīgu cilvēku rīcību. Dievam ir iespējams tikai uzticēties.
Nebūsim tie, kas šaubās par Kristus vārdu patiesumu, bet pazemībā sekosim viņam. Šaubas noved pie pazušanas. Piemērs ir pirmie cilvēki, Jūda, arī Pēteris, kurš tomēr spēja stāvēt pāri visām šaubām un krišanām. Mācekļiem kuri šaubījās, Kristus neteica: “Nešaubies, palaidni mācekli”, bet teica “Ej un dari.”
Āmen!

Jēzus Mācekļi
Reiz Jēzus teica Tēvam: “Es esmu vientuļš. Man gribas draugus.”
“Izvēlies sev divpadsmit mācekļus,” Dievs Jēzum ierosināja.
“Viņi būs mani draugi?”Jēzus jautāja Tēvam.
“Jā, bet viens no tiem tevi nodos.”
“Tad kāpēc lai viņš ir mans māceklis?”
“Tāpēc, lai ar viņu sevi var identificēt visi tavi mācekļi, kas katrs šad tad šaubās par taviem vārdiem,”Dievs atbildēja Jēzum.