Un Viņš nogāja uz Kapernaumu, pilsētu Galilejā, un tos mācīja sabatā. Un ļaudis bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.
Tur sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, tas sāka stiprā balsī saukt: “Laid, kāda tev ar mums daļa, Jēzu Nacarieti! Vai esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas Tu esi – Dieva Svētais.”
Bet Jēzus viņu apsauca, sacīdams: “Apklusti un izej no viņa.” Un ļaunais gars nogāza apsēsto zemē viņu vidū un izgāja no tā, nekā ļauna nenodarījis.
Tad bailes pārņēma visus, un ļaudis jautāja cits citam: “Kas tie par vārdiem, kuru varā un spēkā Viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie aiziet?” Un valodas par Viņu izpaudās pa visu apkārtējo zemi.
/Lūkas 4:31-37/

Un tā iepriekš Lūkas evanģēlijā atrodam arī rakstītu, ka Jēzum nonākot dzimtajā Nācaretē, viņš jau tur bija kļuvis par tādu kā slavenību. Ļaudis gaidīja, lai viņš darītu to, par ko jau dzirdējuši viņu darām Kapernaumā. Attālums starp šīm Galiejas pilsētām varētu būt nepilni 100km, kas kalnotā apvidū un bezauto laikmetā ir lielāks nekā mums varētu likties. Tomēr ziņas par Jēzu šo attālumu jau bija veikušas ātrāk, kā viņš pats. Ar nozīmīgām lietām tā mēdz notikt, jo tad tās ir lietas, par kurām runā gandrīz ikviens. Nu ko tad TĀDU Jēzus paveica Kapernaumā. Viens notikums, ko mums Dievs caur Lūkas evanģēliju atklāj ir mācīšana sinagogā. Tātad notikums Kapernaumas baznīcā. Mēs kristieši šos notikumus saucam par brīnumiem.

Pārsteidzoša sludināšana
Jēzum sludinot, ļaudis viņā klausījās pavērtām mutēm. Viņa sludināšanā bija spēks, ko klausītāji nekad agrāk nebija dzirdējuši. Ļaudis bija izbrīnījušies. Ļaudis, tāpat kā mēs svētdienās, bija atnākuši uz kārtējo dievkalpojumu, kur viss notika pēc ierastās kārtības. Sludinātājam bija jārunā ierastā runa, aptuveni pusstundas garumā, ar kādiem 3 plāna punktiem. Tad vēl pēdējā kopdziesma, kas parasti palīdz kārtīgi atmosties, lai tūlīt “ar svētumu uzpildīts” jau visai ņipri varētu doties mājās. Taču šoreiz sludinātāja runa bija jūtami atšķirīga. Evanģēlists Marks raksta, ka Jēzus esot runājis kā tāds kam vara, nevis kā rakstu mācītāji.
Strādājot par krāsotāju, kamēr brigadieris nav klāt, jums kādreiz varbūt uznāk vēlme mazliet paslinkot. Kolēģis varbūt aizrādīs, mēģinās iedrošināt, iebaidīt vai citādi panākt, lai jūs čaklāk strādātu. Tomēr tas nekad tā neuzrunās, kā kilometra attālumā sadzirdēta auto izpūtēja radītās skaņas, kuras mazliet atgādina jūsu priekšnieka auto.
Diemžēl tā ir realitāte arī mūsdienu baznīcā. Sludinātājs baznīcā no kanceles vai jebkādā citā veidā un ikvienu solu rindās sēdošu runā dažādas lietas par dzīvošanu Dievam. Kādas no šīm uzrunām varbūt ir motivējošākas, kādas varbūt mazāk. Kādu reizi sludinātājs pabaida ar elli un tad varbūt saspicējam ausis, vai arī pilnīgi pretēji, ja mūsos ir apziņa, ka tur nenonāksim. Kādu citu reizi varbūt tiek atgādināts par atbildību pret tiem cilvēkiem, kuri iet pazušanā. Tad varbūt tas neliekas ļoti aktuāli tieši mums. Un iespējams, ka daļa no mums visam baznīcā teiktajam piekrīt. Tā piekrīt jau visus savus 50 draudzē pavadītos gadus, dzīvojot pēc devīzes “Nevienam neko sliktu neesmu izdarījis un apņemos arī turpmāk nedarīt”. Tomēr liela daļa mēs sludināto tekstu vērtējam. Jāatzīstas, ka arī es laikam sevi pieskaitītu pie šiem vērtētājiem. Un ja sludināšana tiek vērtēta, tad sludinātājam gribas iegūt augstāku atzīmi. Tā pavisam nemanot sludināšanas mērķis izmainās no mudināšas dzīvot Dievam, par dievbijīgu tekstu daiļrunāšanas konkursu, kur pēc dievkalpojuma varam teikt: “Jā, šodien gan mācītājs labi norunāja”. Es domāju, daudzi no jums šo teikumu esat lietojuši. Un es negribu teikt, ka ir slikti novērtēt runāto vārdu. Lai runāto vārdu novērtētu, tas ir labi jāuzklausa. Bet Jēzus teicis tā: “Kas dzirdējis tā nerīkojas, ir pielīdzināms muļķim, kurš savu namu ceļ uz smiltīm”. Cik tas būtu jauki, ja mums gribētos ik svētdienu piedalīties Dieva vārda vērtēšanā! Kā es to domāju? Liecināšana! Liecināšana par Dieva darbiem manā personīgajā dzīvē ir vislabākais Dieva vārda novērtējums. Ja šodien dzirdot šo vārdu, jūs rīkosieties ar to saskaņā un tas radīs izmaiņas jūsu personīgajās attiecībās ar Dievu, tad liecība būs šī vārda novērtējums. Un Jēzus iespējams bija pirmais, kurš sludināja tā, ka šī sludināšana pavisam konkrēti aicināja arī uz rīcību.

Arī dievnamā ir apsēsti cilvēki
Tomēr rīkoties ne vienmēr ir patīkami. It sevišķi, ja tas ir kaut kas, kas liek pilnībā pārtraukt mūsu agrāko rīcību. Lasījām, ka šajā Kapernaumas sinagogā bija kāds vīrs ar nešķīstu garu. Iespējams, ka ārēji šis cilvēks izskatījās pavisam parasts. Domājot par apsēstiem cilvēkiem, mēs ļoti esam iespaidojušies no mūsu drauga televizora. Šis vīrs nekādā veidā netraucēja dievkalpojuma kārtību. Kad cilvēki brīnījās par Jēzus mācību, šis vīrs sāka kliegt. Un viņš runā par sevi daudzskaitlī: “Vai tu esi nācis mūs pazudināt? Kāda mums daļa gar tevi?” Šis apsēstais vīrs vienīgais atklāti pasaka, kas ir Jēzus – Dieva Svētais. Viņš vienīgais atklāti nostājas pretī Jēzus mācībai. Bet vai viņš ir vienīgais, kuram tā nepatīk? Vai viņš ir vienīgais, kuru šajā sinagogā ir apsēdis ļauns gars?
Jēzus daudz sludināja sinagogās un reiz viņam sanāca visai asa vārdu pārmaiņa ar kādiem rakstu mācītājiem templī. Tik asa, ka viņu tik tikko nenomētāja ar akmeņiem. Jēzus viņiem teica ļoti skarbus vārdus: “Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas darīt sava tēva kārības.” Tas tika teikts uz pašiem regulārākajiem dievnamā gājējiem. Es nezinu, vai šī vīra apsēstība bija tāda, par kuru Jēzus runāja ar farizejiem templī. Tomēr arī šeit Jēzus mācību dzirdēt negrib, pat atzīstot, ka tā ir no Dieva. Un tas mums šodien parāda, ka arī šodien baznīca var būt pilna ar apsēstiem cilvēkiem – velna bērniem, kas negrib uzņemt Kristus mācību.

Apsēsts cilvēks negrib Jēzu
Kā pazīt ļauna gara apsēstu cilvēku baznīcā? Iespējams, ka nekā. Un pat iespējams, ka šis cilvēks mums ir tuvāk, nekā mēs domājam. Iespējams, ka viņu ieraudzīt mēs varam tikai ūdenī, kādā spoža metāla virsmā vai spogulī. Iespējams, ka šis cilvēks izskatās visai simpātisks. Bet kas ir pavisam noteikti, šis cilvēks negrib savā namā Jēzu. Jā, viņš smuki runā, stāsta dzīves patiesības, var no viņa smelties ko noderīgu. Tomēr savu namu pārvaldīšu es pats. “Kāda tev ar mums daļa, Jēzu Nācarieti!” Un tad mūsu attiecības ar Jēzu ir kā krāsotājam ar savu priekšnieku. Kā padzirdu par viņa tuvošanos , tā esmu pirmklasīgs darbinieks. Man kāda paziņa, kura īsti nav kristiete, reiz jautāja: “Kāpēc, lai cilvēks sastaptos ar Dievu ir jānotiek kādai nelaimei?” Vai nav tā, nav nelaime ir tas brīdis, kad mēs sadzirdam mūsu Kunga tuvošanos? Vai pareizāk sakot nelaimē mēs aizveram savas acis un un ausis pasaulei, kā rezultātā varam sadzirdēt Kristus tuvumu. Kāda avārija liek aizdomāties par to, ka biju jau tik tuvu nāvei, vai tiešām tas tad būtu viss? Pirms diviem gadiem Latvijas Lepnuma balvu saņēma nesavtīgi izpalīdzīgs cilvēks Māris Ceirulis. Šis vīrs pirms 10 gadiem bija zaudējis redzi pēc autoavārijas. Kādā intervijā viņš izteicās, ka ir pateicīgs Dievam par zaudēto dienasgaismu. Izklausās pilnīgi traks cilvēks. Tad viņš teica, ka tikai šādi viņš spēja ieraudzīt Jēzu. Aiztaisot acis pasaulei, var ieraudzīt kas stāv aiz pasaules. Atceroties par Māri Ceiruli man ik reizi jādomā par to, vai arī es neesmu tāds kas čakli strādā tikai brigadiera uztveramības zonā…

Jēzus spēks gāž lielus vīrus
Vai ir kāds veids kā atbrīvoties no šīs apsēstības? Nu protams ka jā, un atbildi jau katrs no Jums droši vien zina. Jēzum uzrunājot ļaunā gara apsēsto, tas tika nogāzts gar zemi. Un visi, kas bija sinagogā brīnījās. Un ne jau tā, ka nebūtu agrāk redzējuši kādu pa zemi valstāmies. Ja tas būtu bijis kāds trakais, tad viņa zemē gāšanās cilvēkos izsauktu sašutumu vai līdzjūtību. Brīnums tas nu noteikti nebūtu. Šis bija vīrs, kurš negribēja Jēzu, iespējams bravūrīgs un pārdrošs vīrs. Vīrs, pēc kura kliegšanas Jēzus teica: “Apklusti! Izej no viņa!” Un zīmīgi, ka ļaudis nebrīnās par apsēstā atbrīvošana, bet gan par pašu atbrīvotāju. Kā tas tā? Jo tādi paši apsēstie varētu būt katrs no klātesošajiem. Jo Jēzus spēja tikt galā ar vienu “drosminieku”. Jēzus ir tas, kura priekšā bezspēkā saļimst gan sirmas sievas, gan olimpieši spēka gados. Kas bija Jēzus brīnumdarbs šajā notikumā? Apsēstā dziedināšana? Vai varam droši teikt, ka līdzcilvēku acīs šis cilvēks bija apsēsts?
Es gribētu, ka mēs nebūtu tie, kas par visu varu, ikvienā vietā tiecamies ieraudzīt brīnumus. Jā brīnumi notiek, bet brīnumi tie ir tikai tad, ja notiek negaidot. Gaidīts brīnums vairs nav īsts brīnums. Kapernaumā notika kas negaidīts – visa “draudze” sastapās ar kādu, kurš spēj uzveikt ļaunos garus. Nācaretē, Jēzus dzimtajā vietā, ļaudis gribēja redzēt to pašu. To pašu triku ar zemē gulošo onkuli. Būsim uzmanīgi neaizrauties ar zīmju gaidīšanu, bet ļausim Jēzum caur Svēto Garu darboties mūsu ikdienā. Un tas arī ir vislielākais brīnums, ka Jēzus pie katra no mums darbojas personīgi. Tas nav izskaidrojams.

Par tiekšanos pēc zīmēm Jēzus farizejiem (tātad baznīcā gājējiem, ikvienam no mums) teica Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Jonam bija uzdevums nest Dieva vārdu grēcīgajai Ninives pilsētai. Kāda varētu būt šī Jonas zīme mums šodien? Uz to būtu jāatbild jums katram pašam. Kad ļaudis redzēja, ko Jēzus darīja Kapernaumā, lasījām – valodas par viņu izpaudās visā apgabalā. Valodas par viņu nepalika sinagogas sienās, bet nonāca līdz Nācaretei vēl pirms Jēzus. Ko Jēzus ir darījis tavā dzīvē? Neko? Tad lūdz Dievu, lai tavas acis tiek atdarītas nesāpīgākā veidā kā pieminētajam Mārim Ceirulim! Ja Jēzus tavā dzīvē ir kaut ko darījis, cik tālu par to valodas ir izpaudušās?

Kāds pazīstams evaģēlists teicis šādus vārdus
Vai Jēzus Kristus nav izdarījis kaut ko tik brīnišķīgu priekš tevis, lai tu nespētu klusēt par to? Jā! Viņa žēlastības brīnumi ir pietiekoši lieli, lai par tiem stāstītu citiem. Mūsu līdzcilvēkiem tas ir jāzina, jo bez Kristus tiem nav cerības.
Lai šis citāts ir iedrošinājums mums nākamajā nedēļā un visu turpmāko dzīvi. Liecināšana padara kristietību dzīvu un redzamu. Liecināsim par Jēzus darbiem mūsu dzīvē sākot ar draudzi un beidzot ar saviem kaimiņiem vai paziņām. Jo tikai Viņš var atbrīvot pasauli no apsēstības gara. Āmen!