Svētruna 20. aprīlī

Mt. 28:17-20
Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.
Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”

Šos Mateja evanģēlija pantus mēs, kristieši, mēdzam saukt arī par Lielo Pavēli. Tie ir Jēzus pēdējie vārdi pirms aiziešanas pie Tēva. Jēzus savu misiju uz zemes ir beidzis. Vai tas var būt? Nekas taču sevišķi, Jēzum atnākot, pasaulē neuzlabojās. Kā bija ļaunuma pārņemta, tā palika. Nu jā, nesenie Lieldienu notikumi mums ir atstājuši vēsti, ka Kristus nav nonāvējams. Un ja Dievs mājoja Kristus miesā, tad varam arī droši teikt – nāvei nav varas pār Dievu. Bet ko tas mums dod šodien? Jēzus aizgāja no šīs zemes nevienu ļaundari tā arī nepieveicis. Tad nonākam pie secinājuma – varbūt viņam bija pavisam cita misija.
Continue reading →