Šie vārdi sāpīgi iedzēla viņu sirdīs, un tie jautāja Pēterim un pārējiem apustuļiem: “Ko lai mēs darām, brāļi?”
Tad Pēteris tiem sacīja: “Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus Vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo šis ir apsolījums jums, jūsu bērniem, un visiem, kas vēl ir tālu, ko pieaicinās Kungs, mūsu Dievs.”
Viņš liecināja vēl ar daudz citiem vārdiem un tos mudināja: “Glābieties no šīs samaitātās paaudzes!”
Tie, kas viņa vārdus pieņēma, tika kristīti, un tajā dienā viņiem piepulcējās ap trīs tūkstoši dvēseļu. Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām.
/Apustuļu darbi 2:37-42/

Esmu jau 4 svētrunas veltījis kristības jautājumam un tēmai, un nu atlicis noslēgums. Kāda tad īsti ir kristības saistība ar draudzi? Vai kristīties nozīmē automātiski pievienoties kādai draudzei? Kurai un kāpēc? Pie reizes arī nevaru palaist garām jautājumu – kāpēc vispār ir svarīgi būt kādā draudzē? Jēzus taču nebija nevienas draudzes loceklis.
Šīs vasaras nobeigumā esmu izvēlējies Vasarsvētku notikumu no Apustuļu darbiem, kad Pēteris saka savu svētrunu. Šeit teikts, ka tie vārdi, ar kādiem Pēteris runāja sāpīgi iedzēla klausītāju sirdīs. Tā bija tāda vainas apziņa, ko dzirdētais vārds bija raisījis. Tas, ko Pēteris sludināja – bija patiess evaņģēlijs, kur viņš patiesībā vienkārši liecināja par to, ko ir piedzīvojis. Viņš liecināja par Jēzu, kurš jūdu nonāvēts ir miris kā nevainīgs, bet augšāmcēlies. Un Vasarsvētku brīnums, kad ļaudis sāka runāt dažādās svešvalodās, kuras iepriekš viņi neprata, ir apliecinājums Svētā Gara darbam, kuru Jēzus solīja sūtīt saviem sekotājiem. Viss šis dzirdētais un redzētais lika klausītājiem jautāt: “Ko mums tagad darīt?” Un tas ir vairāk tāds kā izmisuma jautājums, jo šie vārdi bija sāpīgi aizķēruši. Es esmu grēkojis, es esmu vainīgs Jēzus nāvē! Ja man nebūtu grēka, Jēzum nebūtu jāmirst, lai tos izpirktu! Ko man darīt? Kā man atbildēt Jēzum? Pēteris saka: “Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus Vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.” Pēteris aicina sākt jaunu dzīvi un tie kas šos vārdus pieņēma tika kristīti un pievienojās. Tūkstoši cilvēku pievienojās 120 cilvēku lielai draudzei! Viņi pievienojās draudzei, kad tika kristīti, un mēs redzam šo kopsakarību starp kristību un būšanu draudzē. Tās ir saistītas lietas un būšanu draudzē pēc kristībām šī Rakstu vieta parāda caur 4 darbībām.
Continue reading →

Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai. Viņā jūs esat saņēmuši arī apgraizīšanu – ne to, kas ar rokām veikta, bet atbrīvoti no miesas dabas, jūs esat saņēmuši apgraizīšanu Kristū: jūs esat līdz ar viņu apbedīti kristībā, kurā arī jūs caur ticību esat augšāmcelti Dieva spēkā, tā spēkā, kas viņu atmodināja no mirušajiem. Jūs, kas bijāt miruši savos grēkos un miesā neapgraizīti, Dievs darīja dzīvus līdz ar Kristu, dāvinādams mums visu grēku piedošanu. Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta, – viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas un, tās atklāti kaunā likdams, svinēja pār tām uzvaru Kristū.
/Kolosiešiem. 2:8-15/

Turpināšu apskatīt, ko Bībele mums māca par kristību. Es esmu ieplānojis tam veltīt 5 svētrunas un šī jau būs otrā. Kāds varbūt vaicās, kāpēc tik daudz? Man liekas, ka šis jautājums ir pietiekami svarīgs un mēs parasti tam esam veltījuši nepietiekami daudz savas uzmanības. Šodien cilvēki gandrīz katru dienu runā kaut ko par valdību, Saeimu, pašvaldības darbu utml. Cik bieži mēs runājam par kristību? Mūsu draudzēs kristība ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem tās dzīvē. Ir divi nozīmīgi baznīcas ‘rituāli’, par kuriem mēs piekrītam, ka tie ir svarīgi katram kristietim, bet par kuriem runājot, nākas apjaust, daudziem nav īstas skaidrības. Šos ‘rituālus’ arī dažkārt dēvējam par sakramentiem – svētais vakarēdiens un kristības.

Ja man jāatceras savas kristības, tad jāsaka godīgi tādu sevišķi spilgtu atmiņu man nav. Es atceros šo notikumu, kādas nianses ir spilgtākā atmiņā, kādas pagaisušas pavisam. Tas bija 1992. gada 5. jūlijs – 17 gadus atpakaļ. Un arī šo datumu es neatceros, bet man tas ir ierakstīts Bībelē, kuru šai dienā draudzē saņēmu kā dāvanu. Bībele ir vislabākā dāvana, ko kādam uzdāvināt un it sevišķi jau kristību dienā. Tas nekas, ka mājās jau ir kāda Bībele. Man mājās ir vismaz 5 latviski, 4 angliski, viena krieviski un vēl vairākas Jaunās Derības, vienmēr kāda no tām atradīsies pa rokai. Protams nevajag jau arī iziet galējībās un kraut Bībeles mājās kalnos, bet kāpēc tas ir labi? Bībele ir dzīvais Dieva Vārds. Tas ir mācījis, uzrunājis un mainījis mani un visu šo gadu laikā devis arī daudz jaunu atbilžu attiecībā uz lēmumu būt kristītam.
Continue reading →

Bet Viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis.
Un tie, Viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās.
Jēzus piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi,
Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
/Mateja 28:16-20/

Šis ir pēdējais stāsts mūsu apskatītajā “Dieva stāstā”. Šis stāsts bija par Dievu un cilvēku. Ja atceraties, tad tas sākās ar to, kā Viņš radīja pasauli un cilvēku tajā, kā cilvēks novērsās, kā nāca pelnītais sods, kā Dievs vienalga palīdzēja cilvēkam, kā sargāja, sodīja un brīdināja, kā sūtīja savu Dēlu, kā Dēls tika nonāvēts un pieskaitīts par grēku izpirkšanas upuri, un kā Dieva Dēls piecēlās no mirušajiem. Šis stāsts ir ļoti sens un katram cilvēkam par šo stāstu ir daudz jautājumu. Vienalga, ticīgajiem vai neticīgajiem, katram. Un tas ir tikai dabīgi. Mēs šodien savās starpā strīdamies par vēstures jautājumiem, kas risinājušies pagājušā gadsimtā, taču “Dieva stāsts” tiecas tūkstošiem gadu dziļā pagātnē. Ja Bībele, pati par sevi, kā grāmata, veido daļu no pasaules vēstures, tad tāpat ir arī ar tajā aprakstītajiem notikumiem. Tā stāsta, kā Dievs ir darbojies cilvēku un tautu vidū. Tā dod atbildes uz daudziem jautājumiem un un arī uzdod daudz jaunu jautājumu.

Netālu no Mazsalacas ir viena no vissenākajām atklātajām cilvēku apmetnēm Ziemeļeiropā “Zvejnieki”, Burtnieka krastā. Tie izrakumos atrastie materiāli dod priekštatu par to, kā senāk ir bijis un sniedz kādas atbildes uz daudzajiem jautājumiem. Tomēr rodas ļoti daudz arī neskaidru jautājumu. Piemēram, vai tiešām Burtniekā ir dzīvojušas 50kg smagas līdakas, jo apmetnē atraktie asaku fragmenti liek tā secināt. Vai arī 150kg smagi sami.

Bet ja nu Bībele, tev ir tik vien kā arheoloģiska liecība un nekas vairāk, tad arī tā satur materiālu, kam būtu jāsniedz atbildes uz daudziem jautājumiem. Lai uzzinātu par senajiem cilvēkiem Latvijā vairāk, arheologi katru gadu Burtnieka apmetnē veic meklējumus un pētījumus. Mēs tāpat darām pētot un studējot Bībeli. Lai rastu atbildes uz jautājumiem, kurus Bībele mums uzstāda, tā ir regulāri jālasa un jāstudē. To darīsim arī turpmāk. Bet šīs Grāmatas stāsta noslēgums runā par manu un tavu dzīvi šodien. Kā piedzīvot savā dzīvē Dievu, par kuru ir šis senais vēstījums?
Continue reading →