Šie vārdi sāpīgi iedzēla viņu sirdīs, un tie jautāja Pēterim un pārējiem apustuļiem: “Ko lai mēs darām, brāļi?”
Tad Pēteris tiem sacīja: “Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus Vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo šis ir apsolījums jums, jūsu bērniem, un visiem, kas vēl ir tālu, ko pieaicinās Kungs, mūsu Dievs.”
Viņš liecināja vēl ar daudz citiem vārdiem un tos mudināja: “Glābieties no šīs samaitātās paaudzes!”
Tie, kas viņa vārdus pieņēma, tika kristīti, un tajā dienā viņiem piepulcējās ap trīs tūkstoši dvēseļu. Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām.
/Apustuļu darbi 2:37-42/

Esmu jau 4 svētrunas veltījis kristības jautājumam un tēmai, un nu atlicis noslēgums. Kāda tad īsti ir kristības saistība ar draudzi? Vai kristīties nozīmē automātiski pievienoties kādai draudzei? Kurai un kāpēc? Pie reizes arī nevaru palaist garām jautājumu – kāpēc vispār ir svarīgi būt kādā draudzē? Jēzus taču nebija nevienas draudzes loceklis.
Šīs vasaras nobeigumā esmu izvēlējies Vasarsvētku notikumu no Apustuļu darbiem, kad Pēteris saka savu svētrunu. Šeit teikts, ka tie vārdi, ar kādiem Pēteris runāja sāpīgi iedzēla klausītāju sirdīs. Tā bija tāda vainas apziņa, ko dzirdētais vārds bija raisījis. Tas, ko Pēteris sludināja – bija patiess evaņģēlijs, kur viņš patiesībā vienkārši liecināja par to, ko ir piedzīvojis. Viņš liecināja par Jēzu, kurš jūdu nonāvēts ir miris kā nevainīgs, bet augšāmcēlies. Un Vasarsvētku brīnums, kad ļaudis sāka runāt dažādās svešvalodās, kuras iepriekš viņi neprata, ir apliecinājums Svētā Gara darbam, kuru Jēzus solīja sūtīt saviem sekotājiem. Viss šis dzirdētais un redzētais lika klausītājiem jautāt: “Ko mums tagad darīt?” Un tas ir vairāk tāds kā izmisuma jautājums, jo šie vārdi bija sāpīgi aizķēruši. Es esmu grēkojis, es esmu vainīgs Jēzus nāvē! Ja man nebūtu grēka, Jēzum nebūtu jāmirst, lai tos izpirktu! Ko man darīt? Kā man atbildēt Jēzum? Pēteris saka: “Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus Vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.” Pēteris aicina sākt jaunu dzīvi un tie kas šos vārdus pieņēma tika kristīti un pievienojās. Tūkstoši cilvēku pievienojās 120 cilvēku lielai draudzei! Viņi pievienojās draudzei, kad tika kristīti, un mēs redzam šo kopsakarību starp kristību un būšanu draudzē. Tās ir saistītas lietas un būšanu draudzē pēc kristībām šī Rakstu vieta parāda caur 4 darbībām.

Apustuļu mācība.
Pirmkārt teikts, ka viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai. Ko nozīmē draudzei būt tādai, kas ir uzticīga apustuļu mācībai? Vai tā ir apustuļu ticības apliecības zināšana? Nu kādā draudzē, vai varbūt pat konfesijā šīs ticības apliecības zināšana un ievērošana ir par priekšnoteikumu būšanai saistībā ar draudzi: “Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;. un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, …” Tomēr tas īsti nav tas par ko šeit raksti runā. Apustuļu ticības apliecības rašanās tiek minēta ap 2. gs. un tās autors īsti nav zināms. Kādi min tradicionālo skatījumu, ka autori ir 12 apustuļi un apliecība sastāv no 12 teikumiem, kurus katrs apustulis ir izrakstījis, bet nu tās ir tādas “garīgās muļķības”, ar kurām daži cilvēki mēģina sevi apmānīt, lai nebūtu jāmeklē atbilde, kur šāda apliecība patiešām radusies. Un tā atkal ir viena liela problēma ar tradīcijām, kuras laika gaitā ir baznīcā iesakņojušās un kuru jēgu mēs vairs nesaprotam.

Pirmā Kristus draudze bija uzticīga apustuļu mācībai, nevis kādai apliecībai, kuru neviens vēl tai laikā nebija definējis. Tur nebija vēl nekādu tradīciju vispār. Tā bija uzticība mācībai, kas nākusi no apustuļiem, no tiem, kuri ir patiesie Jēzus aculiecinieki un līdzgaitnieki. Tā ir tā mācība, kas mums šodien saņemama no Jaunās Derības, kas ir šo apustuļu sarakstīta. Un te protestantu draudzes parasti nonāk vislielākajos konfliktos ar katolisko baznīcu, kurā bez šīs mācības tikpat svarīga ir baznīcas tradīcija. Es nesaku, ka tradīcija ir jāignorē, bet tradīcija nav apustuļu mācība. No vēstures mēs redzam, ka šī baznīcas tradīcija bieži vien ir laika gaitā izveidojusi kaut ko, kas ir pat pretējs apustuļu mācībai. Un jo lielāka ir draudze, jo grūtāk ir pastāvēt šai vienotajā mācībā. Pirmajos gadsimtos draudze pieauga vienkārši fantastiskos tempos un ļoti ātri radās arī dažādi novirzieni, konflikti un maldu mācības, jo problēmas bija ar vienoto apustuļu mācību. Tāpēc tika sasaukti dažādi koncili un izstrādātas ticības apliecības, kas šo mācību varētu pēc iespējas konkrētāk noformulēt. Tās nebija ar mērķi veidot ko savu, bet nostiprināt īstās mācības pamatpatiesības, kas skar Trīsvienību, Jēzus upuri un viņa otro atnākšanu. Arī mēs, mūsu draudze, balstās uz kādām doktrinālajām patiesībām, kuras kaut kad tuvākajā laikā mēģināsim noformulēt skaidrā veidā uz papīra, bet šādas doktrīnas nevar aizstāt personīgās Bībeles studijas. Jo tikai lasot Bībeli, apustuļu mācību, viens kristietis, turoties pie savas draudzes doktrinālās nostājas, var saprast tās pielietojumu savai dzīvei. Tāpēc, ja ir jautājums, kā būt vienotiem apustuļu mācībā šodien, es teiktu divas lietas – esi uzticīgs draudzes pamatnostādnēm un kopīgai Bībeles studēšanai.

Kas ir sadraudzība?
Vēl par pirmo draudzi mēs lasām, ka viņi bija uzticīgi sadraudzībai. Kas ir sadraudzība? Pareizāk tad būtu jautāt, ko nozīmē grieķu vārds koinonia? Ar vārdu “sadraudzība” mēs varam saprast arī regulāru kopā pulcēšanos svētdienas dievkalpojumos, bet tas nu galīgi nav ne tuvu tas, ko koinonia nozīmē. Koinonia nav kopā sanākšana, tā ir kopā būšana. Šis vārds Jaunajā Derībā lietots ap 20 reizes, gan runājot par savstarpējām attiecībām, gan arī Kristum ar katru sekotāju individuāli. Un tās ir abpusējas attiecības. Vēstulē ebrejiem 13:16 teikts: ”Neaizmirstiet labdarību un līdzdalību citu vajadzībās.” Līdzdalība ir šī pati sadraudzība, koinonia. Tāda sadraudzība nav iespējama, ja tev nav šāda paša veida sadraudzība ar Kristu. Patiesībā šāda veida sadraudzība – līdzdalība, ir kristieša apliecinājums, ka viņš patiešām ir kristietis, jo Lūka raksta, ka daudzi tika kristīti, pievienojās un palika uzticīgi sadraudzībai.

Arī šeit uzticība praktiski parādās divos veidos. Uzticība sadraudzībā ar Kristu un uzticība savstarpējā sadraudzībā. Ar uzticību Kristum pirmajā momentā nu it kā viss šķiet skaidrs – ja jau es nolemju kristīties un sekot Kristum, tad es jau ar to arī it kā apliecinu savu uzticību. Bet vai tiešām uz šo savstarpējo sadraudzību arī būt jāliek tāds uzsvars? Varbūt pirmie kristieši palika uzticīgi sadraudzībai ar Kristu, neliekot uzreiz uzsvaru uz savstarpējo sadraudzību. Bet tā mēs varam lasīt Bībeli tikai tad, ja gribam pakārtot to sev un saviem grēkiem un tas, man šķiet, ir vēl lielāks grēks, nekā nelasīt Bībeli vispār. Un šo vienu pantu nedrīkst izraut no visas apustuļu darbu grāmatas konteksta, jo šeit pat tālāk Lūka raksta, ka visi ticīgie turējās kopā un viss viņiem bija kopīgs. Kādi cilvēki šādu draudzi sauc par pirmo komunisma modeli, bet tā gan tas gluži nav. Kas vēl labi atceramies komunismu, tie zinām, ka tā bija mantas un īpašumu kopā savākšana, nevis kopā sanešana. Arī apustuļu darbos redzam, ka ne jau visi visu savu īpašumu nopārdeva un naudu atdeva. Viņi pulcējās mājās, tātad dažas mājas noteikti bija palikušas īpašumā. Varam lasīt arī par Ananiju un Safīru, kuri visu nopārdeva, bet daļu naudas paslēpa, tā mēģinot citiem parādīt savu cēlo sirdi. Tomēr viņi tika nobārti. Pāvils teica, ka tad nevajadzēja neko pārdot un dzīvot, kā ir, nevis māžoties un krāpt Dievu, tā grēkojot pret viņa Svēto Garu. Un viņi saņēma arī bargu Dieva sodu.
Sadraudzība nav tas, ko mums jāīsteno, kaut ar sakoztiem zobiem. Sadraudzība ir jāpiedzīvo savā sirdī un tas iespējams vien tad, ja ir sirds ir atvērta sadraudzībai ar Jēzu, kurš ne tikai veltīja visu savu dzīvo kalpojot citiem cilvēkiem, bet arī atdeva visu, kas viņam bija. Īstā sadraudzībā, mēs dodam to, kas mums ir tiem, kam tā nav, un kas pēc tā ilgojas.

Maizes laušana.
Lūka, stāstot par pirmo draudzi, runā arī par vienotību maizes laušanā. Arī šeit mums ir jāraugās uz divu veidu attiecībām – personīgajām un savstarpējām. Mūsdienu Latvijā mēs maizi griežam, nevis laužam, tāpēc arī varbūt savstarpējās attiecības, raugoties uz šo Bībeles vienu, nav tās, kas nāk pirmās prātā. Patiesībā ir tā, ka kopīga maizes laušana arī būtu nosaucama par koinonia. Tā ir kopā būšana, kura nav oficiāla tikšanās, tā ir galda sadraudzība. Svētā Vakarēdiena tādi liturģiskie pirmsākumi izveidojās tad, kad draudžu pulcēšanās pieauga un tajās lielajās sapulcēs vairs īsti neatradās vietas kopējai maltītei. Arī kārtības labad mielasts ar simbolismu pārveidojās par simbolisku mielastu ar simbolismu. Piemēram Korintiešu vēstulē Pāvils norāj draudzi, ka tie nāk tur pieēsties. Ne jau tur kas slikts, ka kādam gribas ēst, bet gan tas, ka tur notiek nevis sadraudzība, bet ēdiena un dzēriena grābšana. Kāpēc ēst mājās, ja draudzes sanāksmēs par brīvu var pamieloties? Kad jūs esat pie kāda ciemos, tad taču nebadojaties 3 dienas, zinādami, ka viesībās taču kārtīgi varēs pieēsties. Tad tā nav sadraudzība ar cilvēkiem, bet sadraudzība ar šniceli. Bet Dieva Vārds nekur nesaka, ka mums ir jābūt koinonia attiecībās ar kādu gaļas gabalu vai torti. Tās ir attiecības ar Kristu un viņa draudzi. Un kas ir svarīgākais pie uzticības maizes laušanā – maizi cilvēkam vajag praktiski katru dienu. Tātad tas, ko Dievs caur šo pirmo draudzi mums atklāj, ka draudzei šī kopība ir pastāvīga.
Kā es tā varu būt drošs, ka te runa ir par kopīgu ēšanu, nevis tā Kunga mielastu? Tāpēc ka 46. pantā teikts, ka Dienu no dienas tie pulcējās templī – tātad katru dienu gāja uz baznīcu. Bet tālāk teikts, ka mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā. Un tas ir kaut kas pavisam vienkāršs uz ko bieži vien mums savā tradīcijām bagātajā baznīcas dzīvē ir grūti tā vienkārši raudzīties un mēs domājām: “Vai tad tā var? Kā tad tas izskatīsies? Nē, labāk tās svētās draudzes lietas lai paliek baznīcā un ar tām miesīgajām vajadzībām tiksim paši galā.” Tad jau tā sanāk tāda dubultā dzīve, kad baznīcā viss ir svēts, bet mājās pie zupas bļodas – ja ne grēcīgs, tad parasts. Vai tā nav?
Ja tu esi nomiris, kā grēcinieks, un Dieva spēkā līdz ar Kristu uzcelts jaunai dzīvei, piepildītai ar Svēto Garu, tad nemeklē savas dzīves modeli grēcīgajā pasaulē, kur ir dzīve sev, savās mājās. Raugies uz savu jaunās dzīvības dāvātāju – Jēzu Kristu un uz viņa modeli. Viņa modelis katrā ēdienreizē jums atgādinās, ka bez Jēzus tu esi miris. Tāpat kā ēdiens un dzēriens tev nepieciešams katru dienu, tā arī Jēzus tev ir nepieciešams. Būt uzticīgam maizes laušanā, nozīmē baudīt savu ēdienu sadraudzībā.

Lūgšanas.
Un pēdējā draudzes kopā būšanas pazīme ir uzticība lūgšanās. Arī lūgšanas ir daļa no koinonia sadraudzības. Lūgšanas ir tās, kas tevi notur pastāvīgās attiecībās ar Dievu un, kas vieno draudzi savstarpēji. Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Esi ar Dievu, savu Radītāju, savu Tēvu attiecībās. Kristības fakts būs kā dzimšanas apliecība, kas varbūt pierādīs kaut ko formāli, bet ja tur nebūs bijušas kontakts ar vecākiem, tas dokuments neko nenozīmēs.

Bija Latvijā tāds gadījums, kad pirms vairākiem gadiem pie veikala no ratiņiem tika izzagts mazulis un tikai pēc 16 gadiem viņš tika atrasts. Izrādās to bija nozaguši kādi cilvēki un to audzinājuši pēc tam kā savējo. Un šodien tas zēns tāpat dzīvo ar saviem neīstajiem vecākiem. Varbūt viņš nezin, varbūt zin, varbūt nespēj pieņemt, ka viņa vecāki nemaz nav vecāki bet zagļi, bet savus īstos vecākus viņš nepazīst.
Tik tikko arī ASV bija līdzīgs gadījums, kad pēc 18 gadiem atradās nolaupīta meitene, kura nu jau ir sieviete. Viņa bija turēta ieslodzīta, bet nu viņa ir atgriezusies pie savas mātes.
Mums visiem ir viens radītājs, bet tas, kurš ir cilvēkus nolaupījis Dievam Bībelē tiek saukts par zagli un melu tēvu. Viņš pret katru no cilvēkiem attiecas dažādi un kādi jūtamies, kā ieslodzīti, citiem atkal viss liekas labi, bet tā situācija visiem cilvēkiem ir viena – šis pasaules tēvs ir krāpnieks un melis un dzīvojot ar viņu cilvēks ir pazudis. Jēzus ir tas, kas tevi var atbrīvot un vest atpakaļ pie Tēva. Un tad tu vari teikt: “Jā, Jēzu, es jau tev varētu sekot, bet mans tagadējais tēvs, lai arī ir melis un zaglis, tomēr es vismaz viņu pazīstu un zinu, kāds viņš ir.” Bet tu taču zini kāds viņš ir – melis un zaglis. Tāpēc izšķirties sekot Dievam, nodoties kristībai, pievienoties viņa draudzei dažkārt ir liels lēmums, jo savu Tēvu mēs neviens neesam redzējuši. Bet Jēzus saka, kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Pieņemot Jēzu, tu tiec atgriezts pie Tēva. Esot kopīgā apustuļu mācībā, sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās, tu esi Dieva ģimenē. Jēzū Kristū atbrīvots.