Uz farizeju jautājumu, kad nāks Dieva valstība, viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāks redzamā veidā. Nedz arī kādi sacīs: redzi, šeit! – vai: tur! – jo, redzi, Dieva valstība ir jūsu vidū.”
/Lūkas 17:20-21/
Vasarsvētki it kā tiek uzskatīti par kristīgās baznīcas trešo lielāko dienu aiz Lieldienām un Ziemsvētkiem. Kas tad tur tik liels šis dienā? Pareizi, tā tiek saukta par draudzes aizsākuma dienu, kaut gan nekādas draudzes atklāšana šai dienā nenotika. Šai dienā atceramies pārdabisko notikumu, kas notika ar Jēzus sekotājiem, kad pār tiem nāca Svētais Gars. Svētais Gars ir viena no Trīsvienības personām, kuru parasti kristiešiem ir visgrūtāk izprast. Gars ir it kā kaut kas neredzams, tomēr Vasarsvētku dienā tas bija redzams uguns mēlēs un tad, kad Jēzus bija kristīts tas parādījās baloža izskatā. Tātad tas nav arī gluži neredzams. Tāpat nevaram teikt, ka tas ir arī kaut kas neticami pārdabīgs. Apustuļi pēc Svētā Gara nākšanas pār viņiem, sāka runāt nesaprotamās valodās, kas cilvēkiem no malas šķita, ka viņi ir vienkārši piedzērušies. Tāpat arī tas balodis, kas lidinājās virs Jēzus galvas, taču nav nekas šausmīgi pārdabisks. Ir kādas pārsteidzošas lietas, bet es domāju, ka iluzionistu festivālā var ieraudzīt daudz vairāk pārsteidzošu momentu. Tomēr pirms Vasarsvētku dienas, kad Jēzus atvadās no saviem mācekļiem, viņš saka: “Jūs saņemsiet Spēku, lai liecinātu par mani”.
Tātad Vasarsvētku centrālā vēsts nav par brīnumiem, ko Svētais Gars darīs, bet gan par spēku, ko viņš dāvās. Un šis spēks nepieciešams liecināšanai par Jēzu, par viņa darbiem, par to kas viņš ir un ko viņš ir dāvājis – Dieva Valstību. Dieva Valstība ikdienišķam cilvēkam ir kaut kas tik pat noslēpumains, kā Svētais Gars. Ir tik daudz viedokļu par to kur tā ir un kāda tā ir. Viens saka, ka tā ir tālu aiz mākoņiem un galaktikām, cits – ka tepat, tikai tā ir neredzama. Ir tik daudz mācību par to. Piemēram, Jehovas liecinieki saka, ka Dieva Valstība nav vieta, bet valdība, kur 1914. gadā Jēzus iecelts par pagaidu valdnieku Dieva vietā, bet Dievs savu troni vēlāk paņems atpakaļ. Tā ir mācība, ka valdība nesēž Rīgā ministru kabinetā, vai kaut kur Baltajā Namā, bet gan debesīs. Nemācēšu atbildēt, kāpēc 1914. gads ir tas liktenīgais gads, bet nu tagad mēs dzīvojot pārejas posmā. Dažus cilvēkus Jēzus ņemšot sev palīgā, valdīt no Debesīm, pārējie šeit pat piepildīs Dieva valstību. Tā saka Jehovas liecinieki. Bet tie ir tikai vieni no daudzajiem. Multfilmas rāda Dieva Valstība ir tur, kur visiem cilvēkiem ir spārniņi un viņi lidinās apkārt spēlējot arfu. Bet kāda tad ir patiesība?
Continue reading
Nesen “Bez Tabu” rādīja kādu sižetu, kur policija mēģināja pārbaudīt auto vadītāju, kurš ar savu braukšanas stilu radīja aizdomas par braukšanu dzērumā. Apturot šo auto, vadītājs ieslēdzās un un blakus sēdvietā tēloja aizmigušo. Varbūt atceraties šo atgadījumu, kas man tik tālu šķiet visai komisks. Kad policija izdauzījusi logu, atvēra durvis, vadītājs lepni paziņoja: “Es esmu Romas katoļu baznīcas priesteris! Mani nedrīkst aiztikt!” Es varētu šeit sevi mierināt – labi ka tas bija katoļu nevis baptistu mācītājs, tomēr runa šeit nav par konfesiju. Tik pat labi šis vīrs varēja nebūt vispār nekāds mācītājs. Tonis, kādā viņš runāja, liecināja, ka priesteri ir kādi, kurus neviens nedrīkst aiztikt. Varbūt tā būtu, ja šis būtu kāds 13. gadsimts, taču šodien tādi paziņojumi ir visai smieklīgi.
Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, tad, Viņam Dievu lūdzot, debesis piepeši atvērās, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts.” Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu. Pēc ļaužu domām viņš bija Jāzepa dēls.
Bērnības atmiņas mums daudziem ir vienas no jaukākajām dzīves atmiņām. Mums ir patīkami atcerēties par to prieku, ko kādreiz spēja sagādāt pavisam vienkāršas lietas. Kāds ir teicis, ka spēles bērniem ir svarīga nodarbošanās, bet spēlējas tikai pieaugušie. Man ļoti patīk šī doma, jo tajā ir kāda dziļa patiesība. Bērni spēj priecāties par vienkāršām lietām. Ģimenes dienā tāpēc draudzēs bieži dzirdam citējam Jēzus vārdus: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība, kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.” Tā ir tā lielākā lieta, ko mēs ikviens no bērniem varam mācīties. Nevajag piedauzīties pie šī teksta, domājot, ka mums visam jāatmet ar roku un jānododas rotaļām. Šis teksts vairāk runā par attieksmi pret dzīvi kā bērniem. Un šeit mums, pieaugušajiem, ļoti var palīdzēt mūsu bērni, kad uz viņiem raugāmies, un palīdzēt var arī mūsu atmiņas. Atmiņas ir mūsu personiskā pieredze. Tās dažkārt ir ļoti spilgtas un notikumi pirms vairākiem desmitiem gadu var šķist kā vēl vakar piedzīvoti. Es šodien gandrīz sīkākajās detaļās varu atcerēties, kā ar brāli spēlējām trolejbusus. To varēju izbaudīt un darīt katru dienu.
Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību. Un tas uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.