Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai. Viņā jūs esat saņēmuši arī apgraizīšanu – ne to, kas ar rokām veikta, bet atbrīvoti no miesas dabas, jūs esat saņēmuši apgraizīšanu Kristū: jūs esat līdz ar viņu apbedīti kristībā, kurā arī jūs caur ticību esat augšāmcelti Dieva spēkā, tā spēkā, kas viņu atmodināja no mirušajiem. Jūs, kas bijāt miruši savos grēkos un miesā neapgraizīti, Dievs darīja dzīvus līdz ar Kristu, dāvinādams mums visu grēku piedošanu. Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta, – viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas un, tās atklāti kaunā likdams, svinēja pār tām uzvaru Kristū.
/Kolosiešiem. 2:8-15/

Turpināšu apskatīt, ko Bībele mums māca par kristību. Es esmu ieplānojis tam veltīt 5 svētrunas un šī jau būs otrā. Kāds varbūt vaicās, kāpēc tik daudz? Man liekas, ka šis jautājums ir pietiekami svarīgs un mēs parasti tam esam veltījuši nepietiekami daudz savas uzmanības. Šodien cilvēki gandrīz katru dienu runā kaut ko par valdību, Saeimu, pašvaldības darbu utml. Cik bieži mēs runājam par kristību? Mūsu draudzēs kristība ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem tās dzīvē. Ir divi nozīmīgi baznīcas ‘rituāli’, par kuriem mēs piekrītam, ka tie ir svarīgi katram kristietim, bet par kuriem runājot, nākas apjaust, daudziem nav īstas skaidrības. Šos ‘rituālus’ arī dažkārt dēvējam par sakramentiem – svētais vakarēdiens un kristības.

Ja man jāatceras savas kristības, tad jāsaka godīgi tādu sevišķi spilgtu atmiņu man nav. Es atceros šo notikumu, kādas nianses ir spilgtākā atmiņā, kādas pagaisušas pavisam. Tas bija 1992. gada 5. jūlijs – 17 gadus atpakaļ. Un arī šo datumu es neatceros, bet man tas ir ierakstīts Bībelē, kuru šai dienā draudzē saņēmu kā dāvanu. Bībele ir vislabākā dāvana, ko kādam uzdāvināt un it sevišķi jau kristību dienā. Tas nekas, ka mājās jau ir kāda Bībele. Man mājās ir vismaz 5 latviski, 4 angliski, viena krieviski un vēl vairākas Jaunās Derības, vienmēr kāda no tām atradīsies pa rokai. Protams nevajag jau arī iziet galējībās un kraut Bībeles mājās kalnos, bet kāpēc tas ir labi? Bībele ir dzīvais Dieva Vārds. Tas ir mācījis, uzrunājis un mainījis mani un visu šo gadu laikā devis arī daudz jaunu atbilžu attiecībā uz lēmumu būt kristītam.
Continue reading →

Bet Viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis.
Un tie, Viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās.
Jēzus piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi,
Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
/Mateja 28:16-20/

Šis ir pēdējais stāsts mūsu apskatītajā “Dieva stāstā”. Šis stāsts bija par Dievu un cilvēku. Ja atceraties, tad tas sākās ar to, kā Viņš radīja pasauli un cilvēku tajā, kā cilvēks novērsās, kā nāca pelnītais sods, kā Dievs vienalga palīdzēja cilvēkam, kā sargāja, sodīja un brīdināja, kā sūtīja savu Dēlu, kā Dēls tika nonāvēts un pieskaitīts par grēku izpirkšanas upuri, un kā Dieva Dēls piecēlās no mirušajiem. Šis stāsts ir ļoti sens un katram cilvēkam par šo stāstu ir daudz jautājumu. Vienalga, ticīgajiem vai neticīgajiem, katram. Un tas ir tikai dabīgi. Mēs šodien savās starpā strīdamies par vēstures jautājumiem, kas risinājušies pagājušā gadsimtā, taču “Dieva stāsts” tiecas tūkstošiem gadu dziļā pagātnē. Ja Bībele, pati par sevi, kā grāmata, veido daļu no pasaules vēstures, tad tāpat ir arī ar tajā aprakstītajiem notikumiem. Tā stāsta, kā Dievs ir darbojies cilvēku un tautu vidū. Tā dod atbildes uz daudziem jautājumiem un un arī uzdod daudz jaunu jautājumu.

Netālu no Mazsalacas ir viena no vissenākajām atklātajām cilvēku apmetnēm Ziemeļeiropā “Zvejnieki”, Burtnieka krastā. Tie izrakumos atrastie materiāli dod priekštatu par to, kā senāk ir bijis un sniedz kādas atbildes uz daudzajiem jautājumiem. Tomēr rodas ļoti daudz arī neskaidru jautājumu. Piemēram, vai tiešām Burtniekā ir dzīvojušas 50kg smagas līdakas, jo apmetnē atraktie asaku fragmenti liek tā secināt. Vai arī 150kg smagi sami.

Bet ja nu Bībele, tev ir tik vien kā arheoloģiska liecība un nekas vairāk, tad arī tā satur materiālu, kam būtu jāsniedz atbildes uz daudziem jautājumiem. Lai uzzinātu par senajiem cilvēkiem Latvijā vairāk, arheologi katru gadu Burtnieka apmetnē veic meklējumus un pētījumus. Mēs tāpat darām pētot un studējot Bībeli. Lai rastu atbildes uz jautājumiem, kurus Bībele mums uzstāda, tā ir regulāri jālasa un jāstudē. To darīsim arī turpmāk. Bet šīs Grāmatas stāsta noslēgums runā par manu un tavu dzīvi šodien. Kā piedzīvot savā dzīvē Dievu, par kuru ir šis senais vēstījums?
Continue reading →

Tas bija ap sesto stundu, un tumsa pārklāja visu zemi līdz pat devītajai stundai, jo saule aptumšojās. Un tempļa priekškars tika pārplēsts vidū pušu.
Jēzus skaļā balsī iesaucās: “Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” To pateicis, viņš nomira.
Centurions, to redzēdams, slavēja Dievu: “Patiesi, šis bija taisns cilvēks.”
Visi ļaudis, kas bija ieradušies, lai redzētu, kas notiek, izklīda, sizdami sev pa krūtīm.
Visi tie, kas viņu pazina, arī sievietes, kas ar viņu bija atnākušas no Galilejas, stāvēja attālāk un redzēja visu, kas notiek.
/Lūkas 23:44-49/

Nezinu, vai tas tā man vienam, bet pēdējos dažus gadus manī uz Jāņu laiku raisās tādas savdabīgas pārdomas. Lai nu kā šie svētki tiktu svinēti, un ko tie katram nozīmētu, tie tomēr laikam ir lielākie latviešu, kā tautas, svētki. Un tas man liek atcerēties Pashas svētkus jūdiem. Tie šai tautai arī bija lielākie svētki. Bija vēl protams citi, bet šie bija ar lielāko līksmību un vairāku dienu garumā. No šāda skatu punkta kaut kas līdzīgs Jāņiem. Domājams katrai tautībai ir šādi vieni lielākie svētki gadā. Neatņemama šādu “garo” svētku sastāvdaļa ir tradicionāls ēdamais un kāds stiprāks dzeramais. Jūdiem tā bija neraudzētā maize un vīns. Kaut arī dienvidnieki nav tik neprātīgi dzērāji, kā ziemeļu tautas, arī šis vīns svētkos, kādam bija labs iemesls kārtīgi apdullināties. Mums, latviešiem ir siers un alus, un uz to dzeramo parasti šais svētkos arī tiek likts īpašs uzsvars. Jo kas tad tie par svētkiem bez jautrības. Un ja jautrību nekas dzīvē nespēj vairs sagādāt, tad to jādara ar kādiem prāta atslēgšanas stimulatoriem. To pašu mēs varam redzēt katru gadu 9.maijā, gan mūsu lielajā kaimiņvalstī, gan tepat mūsu Uzvaras laukumā. Jo lielāki un līksmāki svētki, jo nopietnāka dzeršana.
Un tas par ko man nākas aizdomāties Jāņos – kā šī diena tika svinēta 1940. gadā, kad pirms dažām dienām Latviju šķērsoja Padomju karaspēks un Jāņu vakars tika aizvadīts jau citā valstī. Latgales dziesmusvētku noslēguma koncerts Daugavpilī sakrita arī ar pēdējo brīvās Latvijas dienu. Ko šādi notikumi ienes tautas svētkos? Pirms dažiem gadiem mēs šos svētkus arī saucām par “asiņainiem Jāņiem”, bojā gājušo autobraucēju lielā skaita dēļ. Šogad arī, kāds man pazīstams cilvēks nomira tieši dienu pirms Līgovakara un ģimenei droši vien ir ļoti dīvaina sajūta, kad visi cilvēki apkārt priecājas, dzied un līksmo.
Jēzus Kristus nāve ir notikums lielo svētku laikā, kad parasti ir svinības, līksmība, prieks… Un šodien krusts, pie kura Jēzus tika nonāvēts, ir kristiešu cerības simbols. Vai tas arī nav dīvaini?
Continue reading →

Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs pagodināts viņā. Ja Dievs ir pagodināts viņā, tad Dievs arī pagodinās viņu sevī un pagodinās viņu tūlīt. Bērniņi, vēl mazu brīdi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsit, un, tāpat kā es jūdiem esmu teicis, tā arī jums tagad saku: kurp es aizeju, jūs nevarat nākt. Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi,.”
/Jāņa 13:31-35/

Kas ir Jaunā Derība? Viena no Bībeles daļām? Kāpēc to tad sauc par jauno, bet to otru par veco? Es pat teiktu, ka nekāda jaunā tā nav, jo Jaunā Derība faktiski ir viena no pirmām grāmatām, kas sarakstīta latviešu valodā, un Glika kungs to paveica pirms vairāk nekā 300 gadiem. Oriģinālais teksts ir gandrīz 2000 gadu vecs. Es to par sevišķi jaunu nenosauktu. Bībeles daļas mēs nevaram iedalīt, kā vēsturē – senie laiki, viduslaiki un jaunie laiki. Vecā derība gan ir senāka par jauno, tomēr šis nosaukums nav dēļ to vecuma atšķirībām. Un mani tas nomierina, jo varu būt drošs, ka man nav jāmeklē kāda “visjaunākā derība”.

Bet nu kas tad tomēr tā ir? Jaunie un vecie likumi, bauslība? Ir cilvēki, kas šodien saka: “Mums Veco Derību šodien vairs nevajag. Tur tikai kari un asinis, un likumi, un dīvainas upurēšanas.” Tomēr Jēzus pats saka, ka viņš nav nācis bauslību atcelt, bet gan to nostiprināt un piepildīt. Tātad atkal, nez vai šīs ir divas dažādas bauslības.

Ar ko tev asociējas Jaunā Derība? Četri evaņģēliji, pirmo kristiešu vēstules un viena atklāsmes grāmata par nākotni? Jēzus dzīves biogrāfija? Vai Jaunā Derība ir kristieša vienīgā autoritāte? Kur paliek Svētā gara darbs? Vai Jaunā Derība ir grāmata, jeb varbūt kaut kas, kas atrodams šai grāmatā? Varbūt šis teksts, ko varam lasīt Bībelē ir īpašs tieši tādā veidā, ka nevis tas pats par sevi ir dzīvs, bet gan atdzīvojas, kad tas iespaido mūsu dzīves. Osvalds Čembers ir teicis “Meklējot tu atradīsi, ka vienīgi Jaunā Derība vistiešākā veidā atklāj mūsu nožēlojamo tieksmi palikt pie savām domām un savām tiesībām. Bet Svētais Gars man sniedz spēku redzēt tālāk par savu tiesību apvārsni.” Jaunā Derība atklāj, Svētais Gars dod spēku… Latviski mums ir smags šis vārds “derība” un man labāk patīk Glika Bībeles nosaukums Vecais un Jaunais Testaments. Tad es saprotu, ka derība ir kaut kas atšķirīgs no grāmatas ar daudzām lapaspusēm.
Continue reading →

…”Ej savā namā pie savējiem un stāsti tiem, ko Kungs tev darījis un kā ir tevi apžēlojis.“
/Marka 5:19/

Vai jūs ticat brīnumiem? Nu labi, kristiešiem būtu muļķīgi uzdot šādu jautājumu, bet kā jums šķiet, vai daudz ir cilvēku, kas tic brīnumiem. Bērni tiem tic simtprocentīgi visi, bet pieaugušie vairs ne visi. Tomēr daudzi tic. Ko nozīmē ticēt brīnumiem, un kāpēc ticīgie draudzēs šodien nemaz nav tik daudz? Bībele ir pilna dažādiem brīnumu darbu atstāstiem, bet tie cilvēkiem šķiet izgudrojumi un pasakas.
Kādam dzērājam, kurš bija kļuvis par kristieti, draugs reiz vaicāja: “Tu taču netici tām visām muļķībām, kas sarakstītas Bībelē? Nu tu taču netici, ka Jēzus pārvērta ūdeni vīnā, vai ne?” Un šis jaunais kristietis atbildēja: ”Protams, ka es tam ticu, jo manās mājās viņš viskiju pārvērta par jaunām mēbelēm.”

Daudziem ir neiespējami noticēt Bībeles stāstu brīnumiem, jo tie ir pārāk neticami. Bet, nu tāpēc jau mēs tos saucam par brīnumiem, ka tie ir kaut kas neizskaidrojams un pat neticams. Vēl citi saka, ka brīnumiem nevar ticēt, jo tikai retais tos ir piedzīvojis, tāpēc tie nevar būt uzticami. Bet atkal – brīnumi jau tāpēc ir brīnumi, ka tie nenotiek bieži, tas nav nekas ikdienišķs. Pirms 100 gadiem televizors bija brīnums, bet šodien maz ir tādu, kuri šo kasti uzlūko kā anomālo parādību. Mēs nevaram rēķināties, ka mūsu dzīvē noteikti būs kāds brīnums. Brīnums būs tas, ja tas notiks mūsu dzīvē. Atzīšos, es personīgi esmu ļoti skeptisks pret dažādiem brīnumiem un brīnumdariem, jo es esmu mācījies augstskolā fiziku, mehāniku un matemātiku. Man varbūt tāpēc ir vieglāk atšķirt, kur brīnums samākslots. Bet līdz ar to man ir arī grūtāk akceptēt, ka brīnums ir noticis, ja es to neesmu pats piedzīvojis vai redzējis. Un tad ir jautājums – vai tu tici brīnumiem, kaut pats tos neesi uz sevis izbaudījis? Continue reading →