Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.
/Lūkas 2:52/

Bērnības atmiņas mums daudziem ir vienas no jaukākajām dzīves atmiņām. Mums ir patīkami atcerēties par to prieku, ko kādreiz spēja sagādāt pavisam vienkāršas lietas. Kāds ir teicis, ka spēles bērniem ir svarīga nodarbošanās, bet spēlējas tikai pieaugušie. Man ļoti patīk šī doma, jo tajā ir kāda dziļa patiesība. Bērni spēj priecāties par vienkāršām lietām. Ģimenes dienā tāpēc draudzēs bieži dzirdam citējam Jēzus vārdus: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība, kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.” Tā ir tā lielākā lieta, ko mēs ikviens no bērniem varam mācīties. Nevajag piedauzīties pie šī teksta, domājot, ka mums visam jāatmet ar roku un jānododas rotaļām. Šis teksts vairāk runā par attieksmi pret dzīvi kā bērniem. Un šeit mums, pieaugušajiem, ļoti var palīdzēt mūsu bērni, kad uz viņiem raugāmies, un palīdzēt var arī mūsu atmiņas. Atmiņas ir mūsu personiskā pieredze. Tās dažkārt ir ļoti spilgtas un notikumi pirms vairākiem desmitiem gadu var šķist kā vēl vakar piedzīvoti. Es šodien gandrīz sīkākajās detaļās varu atcerēties, kā ar brāli spēlējām trolejbusus. To varēju izbaudīt un darīt katru dienu.

Bet…, ko mēs varam uzzināt par Jēzus bērnību? Tā pavisam nedaudz ir pieminēta tikai vienā evaņģēlijā Bībelē un ļoti daudz Bībelē neiekļautos “evaņģēlijos”.
Continue reading →

Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību. Un tas uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.
/2. Samuēla 7:12-13/

Mums, cilvēkiem, ir tik daudz un dažādi jautājumi uz kuriem vēlamies saņemt atbildes. Uz kādiem jautājumiem šīs atbildes mums tiek sniegtas, bet tās mūs neapmierina. Un uz dažādiem jautājumiem no dažādiem cilvēkiem tiks sniegtas arī dažādas atbildes. Vieni teiks, ka princeses Diānas nāve bija nelaimes gadījums, citi – ka plānota sazvērestība. Vieni teiks, ka prāmja “Estonia” nogrimšana bija nelaimes gadījums, citi – ka slepenu organizāciju plāns. Vieni teiks, ka Ņujorkas dvīņu torņus iznīcināja teroristi, citi, ka tā bija plānota lieta no pašu Amerikas slepeno dienestu puses. Vieniem skatījums uz visu būs vienkāršs, otri – aiz katras neparastās lietas saskatīs sazvērestību. Tad kuram viedoklim ticēt? Tam, kas man šķiet ticamāks un labāk iet pie sirds, jeb patiesajam? Un kurš tad ir patiesais? Es pats parasti esmu vienkāršā viedokļa piekritējs, kaut arī pieņemu citus gadījumus. Šajās situācijās nevaram paļauties arī uz kādiem pierādījumiem, jo parasti abu viedokļu atbalstītājiem tie it kā ir gana spēcīgi. Un kādreiz pat ir apbrīnojami, ka jo tālāk mēs laikā atvirzāmies no notikuma, jo arvien jaunāki un pārsteidzošāki pierādījumi rodas. Līdzīgi ir arī ar Bībeles notikumiem. Cilvēki meklē tiem pierādījumus pētot izrakumus, akmeņus, kapus utt., bet nonicinot pierakstītās liecības. Mēs domājam: “Nu bet kā tad mēs varam ticēt, ka tas, ko viņš pierakstījis, patiešām ar viņu ir noticis?” Un tās ir it kā pamatotas šaubas. Bet vai vēl pamatotākām nebūtu jābūt šaubām par notikumu skaidrojumiem no cilvēkiem, kurus no attiecīgajiem notikumiem atdala tūkstošiem gadu? Vēsturnieki un arheologi ir atzinuši vēsturisku Bībeles notikumu eksistēšanu vismaz no Mozus laikiem. Nu protams arī ne visi. Bet mēs cilvēciski tomēr nereti meklējam kādus jaunus pierādījumus, jo šī rakstītā liecība mūs kaut kā neapmierina. Ticība Bībelei, kā patiesībai un Dieva vārdam ir šis vienkāršais veids. Tā tas bija un tur neko nevaram darīt. Nesamierināšanās ar “tā tas bija” ir sazvērestības teoriju meklēšana. To mums skaidri parāda kaut vai tādas “zinātniskās” filmas, kā “Zeigeist”.

Un tā vienkāršās patiesības pieņemšana ir – Dievs ir radījis šo pasauli un cilvēkus, cilvēks grēkojot pievērsies ļaunumam, bet Dievs vēlas atjaunot attiecības ar cilvēku.
Continue reading →

Šī ir tā mīlestība, nevis ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka viņš mīs mīlējis un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem.
/1. Jāņa 4:10/

Cilvēki, kas savā dzīvē kādu iemeslu dēļ ir nonākuši līdz Bībeles lasīšanai parasti atduras pret kādām nodaļām, vai pat grāmatām, kuras šķiet pilnīgs murgs. Nu ja nu ne murgs, tad tāds ūdensgabals, kuru labākajā gadījumā var pārlasīt pa diagonāli. Un daudziem viena no šādām vietām Bībelē ir 3. Mozus grāmata, jeb Leviticus. Varbūt kādam jau šis nosaukums pasaka priekšā, ka tur ir sakars ar levītiem (priesteriem). Un jā tā ir likumu grāmata, kas galvenokārt sastāv no norādījumiem priesteriem saistībā ar upurēšanu. 21. gs. cilvēkam, kurš neko savā dzīvē nekad nav upurējis gluži loģiski šī grāmata šķiet kā no citas planētas. Tomēr es gribētu šoreiz apstāties pie vienas veselas nodaļas. Ceru, ka šī nodaļa viesīs kādu skaidrību arī par visu Leviticus grāmatu.
Continue reading →

Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam – tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm.
/Exodus 12:13-14/

Grūti pateikt vai šī ir tā Bībeles rakstu vieta, kuru jūs sagaidījāt dzirdēt šais Lieldienās. Tomēr šīs ir pirmās, pašas pirmās jūdu Lieldienas. Mums šais svētkos ir pierasts un vairāk patīk dzirdēt par skaisti krāsotām olām, līksmu izšūpošanos, vai vismaz jauki saulainu rītu, kurā sievas atrod tukšo kapu. Tas viss protams piederas pie Lieldienām un līdz saulainajam rītam arī mēs nonāksim. Tomēr lai rīts iestātos, ir jāpaiet tumšajai naktij.

Man, laukos dzimušam un dzīvojušam, tādi asiņaini skati ir bijuši diezgan pierasta lieta. Cūku bēres, vistu bēres, aitu bēres un citu mājlopu bēres nešķiet nekas sevišķs. Tas tā šodien tikai cilvēkiem nāk ģībiens, ieraugot asins pilienu uz pirkstiņa, kad jānodod analīzes. Atceros, smalki, kā cūku nokaujot tika spainī tika salietas asinis un tad tās asinis tika pildītas desās. Tas, kas to darīja, bija pamatīgi notašķījies. Nu nekāda romantika un apburošais skats tas nebija. Padomājiet, kas jums ir bijis tas asiņainākais skats ko nācies piedzīvot. Tās nav patīkamas atmiņas, bet reiz gadījās, ka skolas laikā savai radiniecei netīšam iemetu pa galvu ar pamatīgu akmeni un vienā momentā asinis burtiski pārklāja visu viņas galvas virsu. Skats galīgi nebija no tiem patīkamākajiem. Ja godīgi, tas bija briesmīgs skats. Šodien mēs sakām, ka tik daudz asiņu ir televīzijā un ka tas ir par traku. Tas ir nepatīkami un briesmīgi. Var jau kādreiz par šīm lietām pasmieties, bet kad tas nonāk līdz kaut kam personīgam, tad asiņainie skati ir briesmīgi un pat pretīgi. Tomēr gan jūdu, gan kristiešu Lieldienas nav iedomājamas bez šiem briesmīgajiem un pretīgajiem skatiem. Tad kāds asinīm sakars ar šiem gaišajiem un līksmajiem pavasara svētkiem?
Continue reading →

Dievs senlaikos daudzkārt un dažādi caur praviešiem runāja uz tēviem, bet šajās pēdējās dienās Viņš ir runājis uz mums caur Dēlu. Dievs ir licis viņu visam par mantinieku, caur viņu arī radījis visu pasauli. Dēls, būdams Dieva godības mirdzums un būtības atveids un nesdams visu ar sava spēka pilno vārdu, ir šķīstījis cilvēku no grēkiem un nosēdies augstībā pie visuvarenā Dieva labās rokas. Tā viņš tapis tik daudz augstāks par eņģeļiem, cik augstāku vārdu
pār tiem ir iemantojis.
/Ebrejiem 1:1-4/

Šodien ir Palmu svētdiena. Mēs, latvieši to saucam par pūpolsvētdienu, palmas pie mums neaug, bet šis ir laiks, kad parasti viskrāšņāk sāk ziedēt pūpoli. Bet ar pašiem pūpoliem šai atzīmējamai dienai nav nekāda sakara. To gan katrs pēc savas labpatikas var radīt. Piemēram Pedvālē šai dienā ar pūpolu zariem mēģinās izpērt laukā no zemes akmeņus. Notikšot akmeņu modināšanas rituāls. Nu lai veicas viņiem tur. Es gan šodien aicinātu atgriezties pie šīs atceres dienas tur, kur tā ir veidojusies. Pūpolsvētdiena ievada kluso nedēļu un tāpat kā adventa laikā mēs sagaidām Ziemsvētkus, tā šī ir diena, kas ievada Lieldienu notikumus. Šī ir atceres diena Jēzus ienākšanai Jeruzālemē. Viņš sēdēja ēzeļa mugurā un ļaudis tam no palmu zariem izklāja priekšā ceļu saucot: “Ozianna, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!”. Šī ir līksmes pilna diena, jo solītais Ķēniņš un Glābējs ir ieradies.
Continue reading →