…”Ej savā namā pie savējiem un stāsti tiem, ko Kungs tev darījis un kā ir tevi apžēlojis.“
/Marka 5:19/

Vai jūs ticat brīnumiem? Nu labi, kristiešiem būtu muļķīgi uzdot šādu jautājumu, bet kā jums šķiet, vai daudz ir cilvēku, kas tic brīnumiem. Bērni tiem tic simtprocentīgi visi, bet pieaugušie vairs ne visi. Tomēr daudzi tic. Ko nozīmē ticēt brīnumiem, un kāpēc ticīgie draudzēs šodien nemaz nav tik daudz? Bībele ir pilna dažādiem brīnumu darbu atstāstiem, bet tie cilvēkiem šķiet izgudrojumi un pasakas.
Kādam dzērājam, kurš bija kļuvis par kristieti, draugs reiz vaicāja: “Tu taču netici tām visām muļķībām, kas sarakstītas Bībelē? Nu tu taču netici, ka Jēzus pārvērta ūdeni vīnā, vai ne?” Un šis jaunais kristietis atbildēja: ”Protams, ka es tam ticu, jo manās mājās viņš viskiju pārvērta par jaunām mēbelēm.”

Daudziem ir neiespējami noticēt Bībeles stāstu brīnumiem, jo tie ir pārāk neticami. Bet, nu tāpēc jau mēs tos saucam par brīnumiem, ka tie ir kaut kas neizskaidrojams un pat neticams. Vēl citi saka, ka brīnumiem nevar ticēt, jo tikai retais tos ir piedzīvojis, tāpēc tie nevar būt uzticami. Bet atkal – brīnumi jau tāpēc ir brīnumi, ka tie nenotiek bieži, tas nav nekas ikdienišķs. Pirms 100 gadiem televizors bija brīnums, bet šodien maz ir tādu, kuri šo kasti uzlūko kā anomālo parādību. Mēs nevaram rēķināties, ka mūsu dzīvē noteikti būs kāds brīnums. Brīnums būs tas, ja tas notiks mūsu dzīvē. Atzīšos, es personīgi esmu ļoti skeptisks pret dažādiem brīnumiem un brīnumdariem, jo es esmu mācījies augstskolā fiziku, mehāniku un matemātiku. Man varbūt tāpēc ir vieglāk atšķirt, kur brīnums samākslots. Bet līdz ar to man ir arī grūtāk akceptēt, ka brīnums ir noticis, ja es to neesmu pats piedzīvojis vai redzējis. Un tad ir jautājums – vai tu tici brīnumiem, kaut pats tos neesi uz sevis izbaudījis? Continue reading →

Uz farizeju jautājumu, kad nāks Dieva valstība, viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāks redzamā veidā. Nedz arī kādi sacīs: redzi, šeit! – vai: tur! – jo, redzi, Dieva valstība ir jūsu vidū.”
/Lūkas 17:20-21/

Vasarsvētki it kā tiek uzskatīti par kristīgās baznīcas trešo lielāko dienu aiz Lieldienām un Ziemsvētkiem. Kas tad tur tik liels šis dienā? Pareizi, tā tiek saukta par draudzes aizsākuma dienu, kaut gan nekādas draudzes atklāšana šai dienā nenotika. Šai dienā atceramies pārdabisko notikumu, kas notika ar Jēzus sekotājiem, kad pār tiem nāca Svētais Gars. Svētais Gars ir viena no Trīsvienības personām, kuru parasti kristiešiem ir visgrūtāk izprast. Gars ir it kā kaut kas neredzams, tomēr Vasarsvētku dienā tas bija redzams uguns mēlēs un tad, kad Jēzus bija kristīts tas parādījās baloža izskatā. Tātad tas nav arī gluži neredzams. Tāpat nevaram teikt, ka tas ir arī kaut kas neticami pārdabīgs. Apustuļi pēc Svētā Gara nākšanas pār viņiem, sāka runāt nesaprotamās valodās, kas cilvēkiem no malas šķita, ka viņi ir vienkārši piedzērušies. Tāpat arī tas balodis, kas lidinājās virs Jēzus galvas, taču nav nekas šausmīgi pārdabisks. Ir kādas pārsteidzošas lietas, bet es domāju, ka iluzionistu festivālā var ieraudzīt daudz vairāk pārsteidzošu momentu. Tomēr pirms Vasarsvētku dienas, kad Jēzus atvadās no saviem mācekļiem, viņš saka: “Jūs saņemsiet Spēku, lai liecinātu par mani”.

Tātad Vasarsvētku centrālā vēsts nav par brīnumiem, ko Svētais Gars darīs, bet gan par spēku, ko viņš dāvās. Un šis spēks nepieciešams liecināšanai par Jēzu, par viņa darbiem, par to kas viņš ir un ko viņš ir dāvājis – Dieva Valstību. Dieva Valstība ikdienišķam cilvēkam ir kaut kas tik pat noslēpumains, kā Svētais Gars. Ir tik daudz viedokļu par to kur tā ir un kāda tā ir. Viens saka, ka tā ir tālu aiz mākoņiem un galaktikām, cits – ka tepat, tikai tā ir neredzama. Ir tik daudz mācību par to. Piemēram, Jehovas liecinieki saka, ka Dieva Valstība nav vieta, bet valdība, kur 1914. gadā Jēzus iecelts par pagaidu valdnieku Dieva vietā, bet Dievs savu troni vēlāk paņems atpakaļ. Tā ir mācība, ka valdība nesēž Rīgā ministru kabinetā, vai kaut kur Baltajā Namā, bet gan debesīs. Nemācēšu atbildēt, kāpēc 1914. gads ir tas liktenīgais gads, bet nu tagad mēs dzīvojot pārejas posmā. Dažus cilvēkus Jēzus ņemšot sev palīgā, valdīt no Debesīm, pārējie šeit pat piepildīs Dieva valstību. Tā saka Jehovas liecinieki. Bet tie ir tikai vieni no daudzajiem. Multfilmas rāda Dieva Valstība ir tur, kur visiem cilvēkiem ir spārniņi un viņi lidinās apkārt spēlējot arfu. Bet kāda tad ir patiesība?
Continue reading →

Labāk izdaliet, to kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un redzi, viss jūsos būs šķīsts.
/Lūkas 11:41/

Nesen “Bez Tabu” rādīja kādu sižetu, kur policija mēģināja pārbaudīt auto vadītāju, kurš ar savu braukšanas stilu radīja aizdomas par braukšanu dzērumā. Apturot šo auto, vadītājs ieslēdzās un un blakus sēdvietā tēloja aizmigušo. Varbūt atceraties šo atgadījumu, kas man tik tālu šķiet visai komisks. Kad policija izdauzījusi logu, atvēra durvis, vadītājs lepni paziņoja: “Es esmu Romas katoļu baznīcas priesteris! Mani nedrīkst aiztikt!” Es varētu šeit sevi mierināt – labi ka tas bija katoļu nevis baptistu mācītājs, tomēr runa šeit nav par konfesiju. Tik pat labi šis vīrs varēja nebūt vispār nekāds mācītājs. Tonis, kādā viņš runāja, liecināja, ka priesteri ir kādi, kurus neviens nedrīkst aiztikt. Varbūt tā būtu, ja šis būtu kāds 13. gadsimts, taču šodien tādi paziņojumi ir visai smieklīgi.
Vai mums būtu jāuztraucas, ka pret mācītājiem un baznīcu šodien netiek izrādīta tāda cieņa kā agrāk? Kāpēc agrāk tika cienīta baznīca un mācītāji? Tāpēc, ka bija vara sodīt. Ja negribi tikt sodīts, labāk cieni baznīcu. Šodien baznīcai nav sevišķas varas, un cieņa pret to ir kā nu kuram.

Jēzus laikā vara piederēja arī kādiem politiskiem grupējumiem. Viens no tādiem bija grupējumiem bija farizeju sekta. Šodien farizejs ir vārds ar negatīvu nozīmi, bet šādas grupas veidošanās pirmsākumi ir vēlme būt nošķirtiem no grēka. Farizejs nozīmē “nošķirtais”. Šie vīri sargāja Mozus bauslību un likumus, lai Izraēla tauta saglabātu savu identitāti, kas ir sekošanā Dievam. Tautas acīs viņi ieguva autoritāti, kura vēlāk pārauga autoritārismā kuram tauta seko bijībā. Ka tikai es neizdaru ko tādu, pie kā kāds farizejs mani nosodīt. Un protams arī Jēzum nācās saskarties ar šiem vīriem, kuri sevi uzskatīja par pilnīgās taisnības nesējiem. Tie bija reliģiskie līderi, kas Bībelē dažās vietās tiek saukti arī par rakstu mācītājiem. Viņi rakstus zināja pilnīgi un nekļūdīgi. Vismaz tāds bija uzskats. Viņi bija ne tik daudz kā mācītāji, bet vairāk kā draudzes padomes locekļi, vai pašvaldības deputāti. Jūdejā šīs bija saistītas institūcijas. Un viņi noteica, ko jāsludina, kā jāsludina un kam jāsludina. Viņi bija tas etalons.

Vai nešķiet loģiski, ka sirdī daudziem cilvēkiem šādi līderi nepatika? Šādi reliģiozie cilvēki nepatīk arī Jēzum, un uz nevienu grēcinieku viņš nedusmojas tā, kā uz šāda veida reliģiozajiem liekuļiem. Continue reading →

Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, tad, Viņam Dievu lūdzot, debesis piepeši atvērās, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts.” Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu. Pēc ļaužu domām viņš bija Jāzepa dēls.
/Lūkas 3:21-23a/

Sen bērnības laikā atceros tādu multfilmu “Kas tas ir – kolhozs?”. Man šis jautājums šķita muļķīgs, jo domāju, ka to taču katrs zin. Abi mani vecāki strādāja kolhozā. Tomēr atceros, ka tā multene tomēr bija arī interesanta, jo kaut kas tur jauns arī tika pateikts. Vai arī tika pateikts, kā kolhozā būtu jābūt, bet dabā neko tādu netiku novērojis. Tāpēc šoreiz man radās arī līdzīgs jautājums “Kas tas ir – kristīts?” Kristietim šis jautājums droši vien šķiet pašsaprotams, bet varbūt mēs tur varam saskatīt arī jaunas nianses, tāpat kā es bērnībā ar to kolhozu?

Bībelē visi četri evaņģēliji piemin Jāņa Kristītāja kristību un to, kā viņš kristī arī Jēzu. Es šoreiz izvēlējos Lūkas aprakstu, bet nedaudz ieskatīsimies arī citos. Vispār jau Bībeles lasīšana tādam rūdītākam kristietim kādreiz izvēršas par tādu kā rutīnu, jo es jau tos notikumus visus it kā zinu un atkārtošanas pēc varu arī pārlasīt. Varbūt arī pārdomāt, bet tas viss pēc laika var likties kaut kā mehāniski un sausi. Vai jums nav bijusi tāda sajūta? Man tā ir bijis. Un šādās reizēs ir labi sev pašam uzdot kādus kritiskus jautājumus par lasīto tekstu un tad lūgt Dievu sniegt atbildes, to pārdomājot. Tā arī darīsim!
Continue reading →