Šodien domāsim par to, kas cilvēkam ir nepieciešams, lai viņš pilnvērtīgi varētu nodzīvot savu dzīvi. Gandrīz katra cilvēka dzīvē pienāk kāds moments, kad iestājas tāds kā apjukums – kā man kļūt sakārtotam, lai es nedaru lietas, kuras man pēc tam jānožēlo? Lai arī dauzi māca, ka pasaule radusies no haosa un haotiski joprojām attīstās, vairumam cilvēku tomēr gribas kaut kādu kārtību savai dzīvei. Haoss ir nomācošs.
Bībeles pirmajās grāmatās ir atrodama bauslība, kas ir Dieva likumi cilvēkiem. Vienlaikus tie ir arī likumi, lai cilvēks no grēka radītā haosa, redzētu izeju kādā sakārtotībā. Likumi ir vajadzīgi un svarīgi. Fizikā, matemātikā, valodā ir dažādi likumi, kurus ievērojot mēs kaut ko varam no šīm jomām saprast. Futbolā, hokejā u.c. sporta spēlēs ir likumi. Dievs cilvēkiem ir devis likumus kārtības labad un pašu cilvēku dēļ. Likumi nav tie kā dēļ cilvēks dzīvo, bet tie palīdz dzīvot.
Bauslība ir laba, līdz brīdim, kad tā tiek padarīta par reliģiju – kalpošanu likumam. Tas ir tas, kas ar bauslību bija noticis Jēzus laikā. Jēzus ar savu rīcību ļoti izaicināja šādus likumu sekotājus. Dievs bija devis kādu ļoti labu lietu, bet cilvēks to atkal bija ņēmis un sabojājis. Patiesībā visu to labo, ko Dievs mums ir devis, mēs ņemam un sabojājam – naudu, sportu, mūziku, seksu, dažādus augus, brīvību utt.
Dievs visu laiku pēc grēkā krišanas cilvēkam ir nācis palīgā. Un faktiski sodīšana ir tā palīdzība, kura uz cilvēku ir daudz maz arī iedarbojusies. Bet arī tikai uz īsu laiku. Un tad Dievs veica kaut ko radikālu. Viņš, kā cilvēks pats nāca pie cilvēkiem un ne vairs tikai mācīja un audzināja, bet ar savu piemēru rādīja, kā dzīvot īstu un sakārtotu, un pilnīgu dzīvi.
Šoreiz redzēsim gan piemēru, gan pamācību, gan audzināšanu – visu kopā vienā notikumā.

Continue reading →

Kā neizniekot savu dzīvi? Patiešām, dzīve mums ir tik, cik nu uz šīs zemes tā ir dota. Skolā droši vien skolniekiem skolotāji atgādina – mācies, neiznieko savu laiku! Pēc skolas – strādā, neiznieko dzīvi dažādiem niekiem! Ceļo – neiznieko savu dzīvi vienā vietā! Atpūties – neiznieko savu dzīvi nemitīgā darbā! Kā to visu sasaistīt kopā, lai savu dzīvi varētu saukt par neizniekotu? Mums jābūt praktiskiem, jo viss nepraktiskais ir laika, naudas un enerģijas lieka izšķērdēšana. Varbūt man savu dzīvi būtu lietderīgi optimizēt, lai tā būtu vēl praktiskāka, bet kas tad ir tie virzieni?
Lai cik tas neliktos dīvaini, bieži vien izrādās, ka tas praktiskais, kas it kā šķita ļoti noderīgs pirms kāda laika, šodien, iespējams, jau ir pavisam nederīgs. Nesen radio dzirdēju tādu jautru aptauju, kur klausītāji tika aicināti zvanīt, lai pastāstītu, kurš mācību priekšmets ir viņiem bijis pats noderīgākais. Citiem vārdiem, pats praktiskākais. Un mums nāksies atzīt, ka vismaz tas, ko mācījāmies vidusskolā, lielākoties šodienai ir pilnīgi nevajadzīgs. Turpretī ir ļoti daudz lietu, kuras skolā nemācīja, bet nu ir tās jāapgūst pašam. Jāņa evaņģēlija 12 nodaļa sākas ar stāstu par to, kā Marija Betānijā Jēzu svaida ar eļļu. Taču vēl vairāk šī rakstu vieta atklāj to, kā mēs praktiski varam rīkoties dažādās situācijās un kāda vieta ir pragmatismam mūsu dzīvēs.

Continue reading →

Šajā reizē es vēlos apskatīt diezgan garu paragrāfu no Bībeles, bet visu vienā reizē tādēļ, ka tas ir viens notikums. Tāpēc, gari nekavējoties pie Rakstu vietas konteksta, uzreiz ķeršos pie rakstītā vārda.

Continue reading →

Šodien mēs apskatīsim vienu pavisam vienkāršu stāstu. Jēzus paēdina tūkstošus ar nedaudz maizēm un zivīm. Lai arī tas ir brīnumains stāsts, tomēr to lasot, nerodas nekādas sevišķās neskaidrības un to uztvert ir ļoti vienkārši arī pirmklasniekam. Patiesībā šis ir stāsts par vienu grūtu un neparedzētu situāciju, un kā Jēzus palīdz no tās izkļūt. Tāpēc, lai šis stāsts mums kaut ko šodien nozīmētu, padomāsim vispirms par tām grūtajām situācijām, ar kādām mums katram šobrīd nākas saskarties. Es neticu, ka ir kāds cilvēks, kurš savā dzīves ikdienā nepiedzīvo situācijas, kur ļoti noderētu palīdzība. Tā ir sākot jau no mazumdienām, kad vajag kādu, kurš palīdz uzvilkt bikses. Vēlāk šīs aktualitātes mainās, kaut gan daudzi arī pie palīdzības bikšu uzvilkšanā reiz atgriezīsimies. Ir daudz un dažādas nepieciešamības, bet visregulārākā no tām ir nepieciešamība pēc ēdiena. Tā ir tā pamatrūpe. Strādājam taču pirmkārt, lai būtu ko ēst.
Jo smalkāki ēdieni man garšo, jo vairāk jānopūlas, lai tos iegūtu. Jo smalkāka dzīve man patīk, jo vairāk man jānopūlas. Un kas manas pūles padara vēl smagākas? Tie ir cilvēki, kuri traucē un nepalīdz, kā arī paša veselības problēmas. Tātad, lai es varētu laimīgi šeit dzīvot man vajag labu veselību un cilvēkus, kuri man kalpos un nerunās pretī. Tāpēc Jaunajā Gadā mēs cilvēkiem vēlam laimi un veselību, piebilstot, ka tas jau ir tas pats galvenais. Un tas ir tikai normāli.
Stāsts par tūkstošu paēdināšanu ir stāsts par Jēzus palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kuriem ir šīs praktiskās ikdienas vajadzības. Ko tad dod Jēzus?
Continue reading →