Šodien domāsim par to, kas cilvēkam ir nepieciešams, lai viņš pilnvērtīgi varētu nodzīvot savu dzīvi. Gandrīz katra cilvēka dzīvē pienāk kāds moments, kad iestājas tāds kā apjukums – kā man kļūt sakārtotam, lai es nedaru lietas, kuras man pēc tam jānožēlo? Lai arī dauzi māca, ka pasaule radusies no haosa un haotiski joprojām attīstās, vairumam cilvēku tomēr gribas kaut kādu kārtību savai dzīvei. Haoss ir nomācošs.
Bībeles pirmajās grāmatās ir atrodama bauslība, kas ir Dieva likumi cilvēkiem. Vienlaikus tie ir arī likumi, lai cilvēks no grēka radītā haosa, redzētu izeju kādā sakārtotībā. Likumi ir vajadzīgi un svarīgi. Fizikā, matemātikā, valodā ir dažādi likumi, kurus ievērojot mēs kaut ko varam no šīm jomām saprast. Futbolā, hokejā u.c. sporta spēlēs ir likumi. Dievs cilvēkiem ir devis likumus kārtības labad un pašu cilvēku dēļ. Likumi nav tie kā dēļ cilvēks dzīvo, bet tie palīdz dzīvot.
Bauslība ir laba, līdz brīdim, kad tā tiek padarīta par reliģiju – kalpošanu likumam. Tas ir tas, kas ar bauslību bija noticis Jēzus laikā. Jēzus ar savu rīcību ļoti izaicināja šādus likumu sekotājus. Dievs bija devis kādu ļoti labu lietu, bet cilvēks to atkal bija ņēmis un sabojājis. Patiesībā visu to labo, ko Dievs mums ir devis, mēs ņemam un sabojājam – naudu, sportu, mūziku, seksu, dažādus augus, brīvību utt.
Dievs visu laiku pēc grēkā krišanas cilvēkam ir nācis palīgā. Un faktiski sodīšana ir tā palīdzība, kura uz cilvēku ir daudz maz arī iedarbojusies. Bet arī tikai uz īsu laiku. Un tad Dievs veica kaut ko radikālu. Viņš, kā cilvēks pats nāca pie cilvēkiem un ne vairs tikai mācīja un audzināja, bet ar savu piemēru rādīja, kā dzīvot īstu un sakārtotu, un pilnīgu dzīvi.
Šoreiz redzēsim gan piemēru, gan pamācību, gan audzināšanu – visu kopā vienā notikumā.


Runājot par piemēru, tas jau iesākās iepriekšējos pantos, kad Jēzus mazgāja saviem mācekļiem kājas. Viņš mazgāja vienlīdzīgi kājas visiem. Arī tam vīram, kurš tūlīt pat dosies Jēzu nodot nāvessodam.

Jēzus mīl visus. (21-30. pants)
Šeit jāsāk ar to, ka mums ir svarīgi nevis vienkārši šo tekstu izlasīt, bet izdzīvot. Tas tāpēc, ka mums šī aina šķiet ļoti saprotama, bet tā nav gluži tāda, kā pirmajā brīdī gribas domāt. Proti, nebija tā, kā mēs redzam gleznās, ka visi sēdēja ap galdu. Ap galdu, visticamāk, visi gulēja. Tā kā to redzam filmās par Romas impērijas laikiem, kur viesībās visi nevis sēž bet guļ, galvu uz vienas rokas atspieduši tādos kā dīvānos. Es tā daru arī mūsdienās, kad televizoru skatos. To ir svarīgi iztēloties, jo kad Jēzus dod Jūdam maizes kumosu, tas ļoti iespējams bija turpat viņam blakus. Varbūt mums gribas domāt, ka Jūda Iskariots jau nebija īsts māceklis, bet nu tāds, starp citu. Tāds ierindas biedrs. Tā nebija. Jēzus Jūdam bija uzticējis pārvaldīt visas finanses un ļoti iespējams, viņam tika ierādīta arī goda vieta pie galda.
Es esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka Dievs jau tāpat mīl visus labos ļaudis. Tā patiešām ir. Bet viņš mīl arī visus sliktos ļaudis. Un, lai kāds sliktais cilvēks mainītos viņam mīlestība jāpiedzīvo jo īpaši. Sliktais cilvēks bieži vien ir slikts tāpēc, ka viņš nezin kā mīlēt. Cietumā nonākušie lielākoties ir no cilvēki no nepilnvērtīgām ģimenēm. Jēzus savu mīlestību parāda mums visiem.
Iepriekš Jēzus runāja par izredzētību un izredzētība nozīmē, ka tie ir kādi, nevis visi, un ka šie kādi viņam ir zināmi. Taču savu mīlestību viņš dāvāja visiem, arī tam, par kuru viņš zināja, ka Sātans viņu pievils un viņš padosies.
Vai tas jums neliek domāt par kaut ko nesaprotamu un pārcilvēcīgu? Ja mēs gribam būt labie, tad mēs arī gribam dot mīlestību citiem, bet ja nu skaidri zinu, ka kāds to nenovērtēs? Būsim godīgi, parasti sanāk nosvērties par labu: “Ai, nu tur nav vērts savu laiku un nervus tērēt!” Mēs gan esam vieglākā situācijā, jo atšķirībā no Jēzus, nezinam kas attiecīgajam cilvēkam būs padomā. Tomēr lēmumu par cieņas un mīlestības izrādīšanas pārtraukšanu mēs pieņemam krietni vien ātrāk.
Jūda nodos Jēzu, un lai arī Jēzus to labi zin, viņš Jūdu nenodod citiem mācekļiem. Jēzus nav tāds, kā politiķi, kuri stāsta kā viņiem piedāvāts kukulis, un tad, kad tiek prasīts, kurš tad to piedāvāja, atbilde neseko. Jēzus atbildēja Jānim, kurš tas ir, bet viņam tas tajā brīdī droši vien nepieleca. Iespējams, ka viņš nevarēja pat iedomāties, ka tas būs Jūda. Man ir smagi par to domāt. Ja Jēzus būtu visiem skaļi pateicis, kas Jūdam padomā, tad visas viņa ciešanas un nāve būtu atliktas.
Ja kāds saka, ka Dievs mums ar savu bauslību utt. atņem brīvību, tad viņš nepazīst īsto Dievu. Tad viņš pazīst tikai to elku dievu, kuram pats ar savu dzīvi vergo. Jēzus Jūdam deva mīlestību un brīvību – Jūda turpināja vergot savam dievam. Naudai, kuru viņš tik ļoti mīlēja, tā ļaujot sātanam ienākt viņa dzīvē un ar to manipulēt. Nauda jau nav slikta, un ir labi ar to prasmīgi rīkoties. Ir patīkami, ja ir nauda. Tomēr ir bīstami to iemīlēt. Sal.pam.17:16 teikts, “Ko palīdz nauda nejēgas rokā, lai pirktu augstāko gudrību, ja viņš tomēr ir un paliek nepraša.” Nauda vēl nevienu cilvēku nav mīlējusi, bet mēs naudu gan. Jēzus ir mīlējis visus, bet mēs viņu?

Mīlēt kā Jēzum (31-35. pants)
Nav vienkārši mīlēt kā Jēzum, vai ne? Mums vēl jādomā, vai mēs ko tādu vispār gribam. Tomēr mums mīlēt pašu Jēzu nozīmē līdzināties viņam. Filosofs Sērens Kirkegors teicis, ka mīlestība, tie ir mīlestības darbi. Tie ir lieli maldi un muļķība par mīlestību nosaukt tikai sajūtas. Ja tās ir tikai sajūtas, tad tā ir kaut kāda iekāre un nekas vairāk. Mīlēt, nozīmē dot sevi. Mīlēt nozīmē darbu. Jēzus mīlestību rādīja ar darbiem. Tad, kad Jēzus staigāja pa zemes virsu, viņa mācekļiem nevajadzēja nekādus likumus. Viņu priekšā bija dzīvs piemērs. Kristus bija ne tikai piemērs bet arī glābējs, kuram šī pasaule bija jāatstāj kaunpilnā veidā. Un atkal – viņš to labi zināja. Viņš zināja, ka nu viņam savi mācekļi būs jāatstāj, tāpēc tagad ir brīdis, kad Jēzus atjauno tos likumus, kurus mēs esam pazaudējuši. Pēc šiem likumiem dzīvojot un tiem sekojot, mēs būsim kā Jēzus. Arī tad, kad, viņa piemērs nav vairs uz zemes, mūsu vidū.
Patiesībā Jēzus dod tikai vienu likumu un dod mums brīvību dzīvot pēc tā. Šis likums skan – Mīliet cits citu! Kā es jūs esmu mīlējis, tā arī jūs mīliet cits citu!
Izklausās šausmīgi skaisti, vai ne? Bet kā tad ir tad, kad nonākam līdz praktiskām lietām?
- Viņš mani nemīl. Lai parāda vismaz drusciņ pretimnākšanu, tad es arī viņu mīlēšu.
- Viņš man nav atvainojies par kādu lietu. Kā tad es varu viņu mīlēt.
- Viņš man tā pateica toreiz, ka es nevaru mīlēt.
- Es jau visus mīlu, mani gan neviens nemīl.
Tas pēdējais piemērs man vislabāk patīk. To parasti saka kāds vai kāda, kas jau vairākas reizes ir šķīris laulību vai sarāvis kādas tuvas attiecības.

Jēzus saka vēl kādu lietu. Ja jūsu starpā būs mīlestība, tad visi zinās, ka esat viņa mācekļi. Viņš nesaka, ja nepārtraukti kādam to mēģināsiet ieskaidrot, ka esat ticīgs, tad beigās viņš to noteikti sapratīs. Nē! Viņš sapratīs, ka tu esi jucis un ka tev vajadzīga palīdzība un mīlestība. Un ja tu to stāstīsi cilvēkam, kurš dzīvo tev blakus, bet kuram nekad neesi palīdzējis, tad viņš vēl sapratīs, ka tu esi arī liekulis.
21. gadsimts ir laiks, ka cilvēki lielākoties viens ar otru sastopas tikai internetā. Draugiem.lv varbūt ir simtiem “draugu”, no kuriem ar vienu arī pirms trīs gadiem sanāca satikties netīšām, stāvot veikala rindā. Mēs skatāmies realitātes šovus, kur cilvēki ir ieslēgti vienā istabā un brīnāmies kā viņi sarunājas. Mums grūti uzaicināt kaimiņu ciemos, jo īsti nezinām, kas viņš ir. Darbā kolēģus mēs pazīstam vien pēc vārdiem. Mēs nezinām, kas viņi ir, tāpat kā viņi nezin neko par mums. Jēzus saka – ja tu esi māceklis, tev jābūt misionāram. Misija nav tikai tie, kuri ir tālu prom aizbraukuši. Misijas lauks ir arī Mazsalaca, Rūjiena, Valmiera… Tas ir jaunais bauslis. Kristieša misija ir mīlēt.

Nepilnīgā mīlestība. (36-38. pants)
Ar saviem vārdiem mēs droši vien mīlam daudz vairāk, nekā tad, kad lietas nonāk līdz realitātei. Kad mīlestība ir jāparāda. Jēzus māceklis Pēteris savos vārdos bija ļoti cēls. Un atšķirībā no Jūdas, viņš patiešām Jēzu mīlēja. Tikai viņa mīlestība nebija pilnīga. Pēteris, atšķirībā no mūsu piemēra, Jēzus dēļ, nebija gatavs ciest un varbūt pat mirt viņa dēļ. Ar vārdiem jā, bet lai tas notiktu arī reāli, viņam bija jāpiedzīvo spēcīga vilšanās savos spēkos.
Būsim nu reāli. Mēs, savā spēkā kādu mīlēt, esam tik tālu no Jēzus, ka dažreiz viņu pat grūti saskatīt. Bet vai ar to varam samierināties? Es domāju, ka samierināšanās ir pirmā padošanās pazīme un tad mēs vairs neesam Pēterim līdzīgi, bet gan Jūdam.
Pāvils raksta Filipu draudzei, kas ir uzmundrinājums arī katram, kura dzīve ir cīņa ar savām vājībām. 2. nodaļā teikts: ”Esiet vienprātībā, kopīgā mīlestībā, vienoti dvēselē un domās, neko nedariet sāncensības, vai tukšas slavas dēļ, bet pazemībā vērtējiet cits citu augstāk par sevi, rūpēdamies katrs ne tikai par savu labumu, bet arī par cita labumu.” Viņš saka arī – mirdziet kā zvaigznes debesīs.
Padomāsim, kas gan ir tie iemesli, lai mēs izvēlētos nerūpēties par saviem apkārtējiem.

Slinkums. Mums mājās ir televizors, kas nopirkts par dārgu naudu, tāpēc par to pirmkārt jāparūpējas.
Laiks. Mēs esam šausmīgi aizņemti. Es zinu, ka visi tādi nav, bet tu tāds esi, jo tu esi ļoti svarīgs cilvēks, kam jādara ļoti svarīgas lietas.
Savtīgums. Kam tagad viegli? Kāpēc man jāpalīdz kādam, par kuru man grūtāk klājas? Man palīdzība ir vajadzīga vairāk.
Ir ko slēpt. Es nevaru veidot pārāk ciešas attiecības ar savu kaimiņu, jo tad viņš vēl uzzinās par mani, ka es eju baznīcā un padomās, ka tur visi tādi.
Nav pierasts. Nu kā es tā, es nekad neko tādu neesmu darījis, ja nu man nesanāk…? Varbūt tu esi visneveiklākais cilvēks pasaulē, tomēr arī tad ir lielāka iespēja, nekā tad, ja tā arī nesāksi rīkoties.

Varbūt tev nāk prātā vēl kādi iemesli, lai nedzīvotu tā, kā Jēzus rāda un māca, tā kā Pāvils iedrošina Fil.2. Tomēr, lai arī šie iemesli parāda, cik nepilnīgi mēs esam, neviens no tiem nav tāds, pie kura mums ir jāapstājas.
Vai kādreiz tev nav sanācis iedomāties – varbūt Jēzum arī nemaz ļoti negribējās no Debesīm nākt uz zemes, lai būtu kopā ar tādiem spītīgiem cilvēkiem, lai ciestu un mirtu viņu dēļ?
Jēzus tika Dieva sūtīts. Viņš un Tēvs mums deva savu Garu, lai arī mēs būtu sūtīti. Līdzīgi Jēzum. Un pat, ja tā kā Pēteris, mēs kritīsim, kļūdīsimies, pievilsim, mums ir aizstāvis un palīgs, kurš nepamet.
Tātad Jēzus nav nolicis bauslību malā kā vecu un nederīgu. Tā ir nācies dzirdēt, ka bauslība jau ir Vecai Derībai, tagad ir žēlastības laiks. Bauslība ir laba, bet Jēzus ir vēl labāks. Tas ir tāpat kā lidmašīna ir laba, bet lidmašīna ar pilotu ir vēl labāka. Mēs nemākam labi lidot, bet Jēzus ir pilots. Ja man būtu jāiemācās lidot no grāmatas, jūs droši vien negribētu, ka es izvizinu, bet ja pats pilots ir man parādījis kā tas viss notiek, piedevām vēl tas viss ir nofilmēts un saglabāts, nu tad jau ir cerība. Nemaz nerunājot par to, ka viņš ir atstājis stūri autopilota režīmā.

Jēzus bauslību nav atcēlis. Viņš to ir savienojis ar savu piemēru, kurš ir visas bauslības mērķis. Bauslība bez mīlestības uz Jēzu ir pilnīgi tukša. Mīlestība uz Jēzu bez mīlestības uz apkārtējiem ir nekas. Pāvils saka, ka tā ir kā skanošs zvārgulis.

Ja tu gribi piedzīvot mīlestību savā dzīvē, tad to var tikai dzīvojot ar Jēzu. Viņš dod mieru, drošību par nākotni, viņš neatstāj vienu, nepieviļ, viņš mīl tevi tādu, kāds tu esi. Viņš vēlas arī tevi mainīt. Nevis tāpēc, ka tu viņam šausmīgi nepatīc, bet tieši otrādi. Viņš tevi šausmīgi mīl un grib redzēt tavu dzīvi jēgpilnu un piepildītu.
Un, kad viņš tevi maina, esi gatavs viņam sekot. Gan ciešanās, kādas Kristus piedzīvoja par tevi nomirstot. Gan augšāmcelšanās priekā. Gan veltot savu dzīvi citiem.