LĀCARS UZMODINĀTS NO NĀVES JĀŅA EV.11:1-44

Šajā reizē es vēlos apskatīt diezgan garu paragrāfu no Bībeles, bet visu vienā reizē tādēļ, ka tas ir viens notikums. Tāpēc, gari nekavējoties pie Rakstu vietas konteksta, uzreiz ķeršos pie rakstītā vārda.


Ko nozīmē mīlēt?
Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā. Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims.(Jņ.11:1-2)
Vairāk par Martu un Mariju varam lasīt Lūkas evaņģēlija 10. nodaļā. Par to, kā Marija svaida Jēzu ar dārgu svaidāmo eļļu, Jānis mums, latviešiem īpatnējā secībā, to raksta tikai nākamajā nodaļā. Katrā no šīm vietām notikums ir atšķirīgs un liek noprast, ka šīm māsām un brālim, kas dzīvo kopā ir statuss sabiedrībā un īpašas attiecības arī ar Jēzu.
Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: “Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims.” (Jņ.11:3)
Draugi ne vienmēr var palikt kopā, bet draugi nekad nepārstāj savstarpēji sazināties. Mūsdienās lielu popularitāti piedzīvo dažādi sociālie tīkli (Draugiem.lv, facebook, twitter utt.), jo draugiem ir vajadzīga komunikācija. Ja kādā ģimenē piedzimst bērniņš, tad viena no pirmajām lietām ir izsūtīt īsziņas draugiem ar dzimšanas laiku un bērna svaru. Ja kādi kristīgi draugi ir grūtībās, tas šis pats aparāts noder īsziņai ar aizlūgšanas vajadzību, vai zvanam pēc mierinājuma. Marta un Marija sūta Jēzum ziņu par smagu situāciju, kas atgadījusies viņa drauga dzīvē. Šī ģimene ar Jēzu bija tuvās attiecībās, kā draugi.

Jēzus, to dzirdējis, sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.” (Jņ.11:4)
Jēzus saņēmis ziņu uzreiz dod diagnozi slimībai. Nereti arī mums, cilvēkiem, šādi sanāk rīkoties, bet tas ir nevis tāpēc, ka mēs patiešām zinātu slimības iemeslu, bet gan tāpēc ka mums ir versija uz kuru ceram. Jēzus – Dieva Dēls zin šīs slimības iemeslu, un vienīgais iemesls tai ir, lai pagodinātu Dievu! Kā slimība var būt par godu Dievam? Tas šķiet absurdi un “nemīļi”! Slimība taču ir ciešanas. Bet Jēzus teiktais skan: ”Slimībai un nāvei nav pēdējais vārds, bet gan Dievam!
Viens no zināmākajiem amerikāņu teologiem, Džonatans Edvards devis sekojošu formulējumu: “Visu lietu iemesls ir Dieva pagodināšana, un kad Dievs tiek pagodināts, viņa ļaudis piedzīvo īstu prieku!” Jēzus saviem mācekļiem saka, ka Lācara slimība ir iemesls Dieva pagodināšanai. Un es pat teiktu, ja slimība tiek izārstēta, bet Dievs netiek pagodināts, tad prieks par to būs varen īslaicīgs. Labākajā gadījumā līdz nākamajai slimības reizei. Šajā gadījumā jāsaka vēl vairāk, nevis lai Dievs vien tiek pagodināts, bet lai Dieva Dēls taptu pagodināts. Tas nozīmē, ka Jēzus pravieto savu lomu Dieva goda apliecināšanā.
Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divas dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās. (Jņ.11:5-6)
Mums uzreiz gribas teikt, ka šeit taču ir pretruna. Kas tā par mīlestību? Saņēmis ziņu, ka draugs ir slims Jēzus nolemj divas dienas par to nelikties ne zinis. Vai viņš cer ka situācija tāpat atrisināsies un nekur nebūs jādodas? Pilnīgi noteikti nē. Jēzum ir svarīgi, ka šī slimība nav vien bezjēdzīgas ciešanas dažu dienu vai nedēļu garumā ģimenei, bet, lai tiktu pagodināts Dievs. Mums vienmēr šķiet, ka Dievs visu dara pārāk lēni un pārāk vēlu. Es taču lūdzu, šodien, vakar un aizvakar, kur ir atbilde? Kur ir rezultāts? Kur ir vismaz kāds mājiens? Mums bieži vien gribas būt Dievam par tādiem kā palīgiem, kas no aizmugures pastumj, jo viņš acīmredzot ir vecs un nespēj vairs tik veikli rīkoties kā sendienās. Mēs saprotam, ka tas tā ir smieklīgi, bet vienalga tā rīkojamies – Dievs, lūdzu ātrāk! Tomēr viņš ir tas kas kontrolē un man pat šķiet, ka jo mēs viņu vairāk steidzinam, jo viņš vēl vairāk nogaida. Audzināšanas nolūkos. Viņš nepamet, bet, kā varonis filmā, nāk tad, kad tas ir tieši laikā, lai nebūtu pa vēlu.

Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” Mācekļi Viņam saka: “Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal jau dodies turp?” (Jņ.11:7-8)
Mācekļiem Lācars nav tik mīļš, kā Jēzum. Mācekļus uztrauc Lācara liktenis, bet viņi ir pārliecināti, ka tas jau ir izlemts un viņi negrib zaudēt arī Jēzu. Mācekļi šeit parāda tipisko šodienas “tradīciju kristieti” – iešu tur, kur jūtos droši, sludināšu tik tiem, kas paši to gribēs, un mēģināšu izvairīties no jebkāda kontakta ar nekristiešiem, lai mana ticība netiktu apdraudēta. Kāpēc ar kaut ko riskēt, ja es varu būt drošībā?

Jēzus atbildēja: “Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas.” (Jņ.11:9-10)
Iespējams, ka šie Jēzus vārdi izklausās nevietā un ārpus jebkāda konteksta. Man visvairāk, šos vienkāršos vārdus ir traucējis izprast mūsu tulkojumā lietotais vārds “piedauzās”. Jēzus mācekļiem runā nelielā līdzībā – dienā ir 12 stundas un šajā laikā nav iespējams paklupt, ja acis tur vaļā, jo ir gaišs. Par klupšanu būtu jāuztraucas tumsā. Citiem vārdiem, vēl ir diena un vēl nav laiks uztraukties. Jēzus zin, ka viņa nāves stundai vēl nav laiks. Jau iepriekš Jāņa evaņģēlijā teikts, ka jūdu vadītāji gribēja Jēzu nomētāt ar akmeņiem, bet vēl nebija laiks. Dievs ir tas, kurš valda arī par laiku.
To viņš teica un pēc tam saka viņiem: “mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet es eju viņu modināt.” Mācekļi viņam sacīja: “Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies. Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka viņš runā par miegu.” (Jņ.11:11-13)
Tāpat, kā šodien, arī tanī laikā nomiršanai tika lietots tāds vārds kā “atdusēties”. Mācekļi negrib, ka Jēzus dodas tur, kur nav droši, tāpēc mēģina tielēties. Viņi arī nezin, ka Lācars varētu būt jau miris, jo šādas ziņas viņus vēl nav sasniegušas. Jēzus mīl Lācaru tik ļoti, ka tad, kad ir laiks doties pie sava drauga, nekas cits tam nav par šķērsli.
Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: “Lācars nomiris; un es priecājos jūsu dēļ, ka es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!” (14-15)
Lācars nomiris un nu Jēzus saka, ir īstais laks pie viņa doties! Tā ir mīlestība uz savu tuvāko – pat nāves draudos es tevi neatstāšu. Tā ir Jēzus mīlestība! Vienīgi vai jums nešķiet, ka nu jau ir tā kā pa vēlu? Cilvēks ir beigts, var aizsūtīt kartiņu ar kādu mierinājuma vārdu, tagad patiešām pie jūdiem tur labāk nav ko meklēt, jo pat slimais draugs ir miris. Bet Jēzus saka, es priecājos, ka nebiju tur, kad viņš vēl bija dzīvs. Un cilvēciski ir tik viegli pārprast Jēzus vārdus, ja tie netiek dziļi sevī iedēstīti un tiek izvērtēti ar grēcīgā cilvēka prātu, kurš pilns bailēm, satraukuma, steigas un paštaisnības. Tā arī notiek ar mācekļiem. Viņi noprot vien to, ka tagad laikam ir drošāk doties uz Betāniju, nekā pirms tam.
Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!” (Jņ.11:16)
Toms ir gatavs mirt kopā ar Jēzu. Viņš nesaprot Jēzus vārdus, bet viņa apņemšanās ir apbrīnojama. Es teiktu, ka Toms ir uzticams draugs un uzticams Jēzus sekotājs. Viņš seko Jēzum pat tad, kad viņu nesaprot un priekšā ir bailes un neziņa.

Ko nozīmē pārsteidzīgi rīkoties?
No iepriekš lasītā labi varam redzēt, ka Jēzus mīlestība izpaužas veidā, kas pilnīgi noteikti nav pārsteidzīga rīcība. to mēs redzam arī šeit tālāk.
Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. (Jņ.11:17-18)
Jēzus ir ieradies 4 dienas pa vēlu (mūsu izpratnē). Un viņš ir ļoti tuvu (apm. 3km) Jeruzālemei, t.i. pilsētai, kur viņa dzīvība var būt briesmās. Pie tam ir otrādāk, nekā mācekļi bija cerējuši, ka pie Lācara varētu ielavīties pa kluso. Tas varbūt būtu iespējams, ja viņš vēl nebūtu miris, bet nu te bija pilns ar sērotājiem, no kuriem daudzi noteikti ir no bīstamās Jeruzālemes.
Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli. Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot. (Jņ.11:19-20)
Ja cilvēka personības tipus var sadalīt 3 galvenās grupās – domātājs, darītājs un jutējs, tad Marta ir darītāja tipa cilvēks. Viņai ir tādas kā līdera dotības. Kad Jēzus kādā reizē bija ciemos pie Martas un Marijas, tad Marta bija tā kas visu kārtoja un gatavoja un gādāja. Marta bija tā, kas aizrādīja savai māsai uz darbiem, kuri jāpadara. Un Jēzus bija tas, kurš Martu mazliet nomierināja un lika atslābt. Arī šoreiz Marta momentāli pieņem lēmumu rīkoties. Padzirdējusi, ka Jēzus nāk, viņa skriešus dodas tam pretī. Man patīk darītāja tipa cilvēki. Marta pirmā šajā bēdu brīdī meklē Jēzu. Viņa nedomā, ka nav jau vērts vairs steigties utt. Marta dodas pretī Jēzum.
Tad Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! (Jņ.11:21)
Darītāja tipa cilvēki ir ļoti iedvesmojoši, bet tā lielākā problēma šādiem cilvēkiem ir tā, ka darbi skrien parasti drusku pa priekšu domām. Nav tā, ka viņi nedomā ko runā, viņi tikai runā drusku par ātru. Es to sauktu par pārsteidzīgu rīcību. Marta vispirms aizrāda Jēzum par kavēšanos, bet tad viņas domas noķer pasacīto un nākas to mazliet pielabot.
Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko tu no Dieva lūgsi, Dievs tev dos.” (Jņ.11:22)
Marta saprot, ka ir muļķīgi teikt Jēzum, ka viņš nāk pa vēlu, jo viņš vienmēr ir laikā. Es nemāku teikt, ko Marta sagaida no Jēzus, lai viņš lūdz Dievam, bet viņa tic, ka Jēzus šajā grūtajā brīdī dos visu, kas būs nepieciešams. Kaut mums dzīves grūtajos brīžos būtu šāda ticība. Un Jēzus saka, ko viņš lūgs no Dieva.
Jēzus viņai saka: “Tavs brālis celsies augšām!”
Marta saka Viņam: “Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.” (Jņ.11:23-24)

Atceraties Martu. Viņa ļoti ātri pieņem lēmumu. Viņa ir darītājs, cilvēks, kurš rīkojas uzreiz un varbūt tāpēc arī nereti rīkojas un runā pārsteidzīgi. Un ir ļoti labi, ja šādam cilvēkam var būt blakus padomdevējs Jēzus.
Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?” (Jņ.11:25-26)
Ja Jēzus ir blakus, tad arī jebkurš pārsteidzīgais lēmums mūsu dzīvēs var tikt ievirzīts pareizajās sliedēs. Martas paviršā pieeja mirušo augšāmcelšanai tiek izskaidrota vienā teikumā. Un tagad es pateikšu, kāpēc man ļoti patīk darītāji. Tāpēc ka viņi nespriedelē bet pieņem un nolemj bez tielēšanās.
Viņa saka: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē.” (Jņ.11:29)
Ko nozīmē pārsteidzīgi rīkoties? Tas nozīmē iet nepareizā virzienā un izskatīties muļķīgi. Taču kopā ar Jēzu jebkurš pārsteidzīgs solis tiks virzīts pareizajā virzienā jau laikus. Jēzus un Martas attiecības to labi ataino.

Ko nozīmē emociju vadīta rīcība?
Tomēr ne jau mēs visi esam cilvēki, kas šādi pārsteidzīgi rīkojamies. Lielai daļai no mums tas jutējs, jeb emocionālais, dzīvē ieņem lielāku lomu par pragmatisko. Šāds cilvēks ir arī Martas māsa Marija.
Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: “Mācītājs ir atnācis un tevi sauc.” Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie viņa. Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi. (Jņ:1128-30)
Marija rīkojas līdzīgi kā Marta, vienīgi viņa nav pirmā, bet seko savai māsai. Tāda ir Marija. Viņa nav sliktāka vai labāka par Martu, viņa ir savādāka un arī mīl Jēzu.
Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. (Jņ.11:31)
Šīs ģimenes paziņu bariņš nesekoja Martai, bet seko Marijai. Un tas ir tikai loģiski, ja viņi šīs sievietes pazīst. Viņi zin, cik Marija ir emocionāla un ja šāds cilvēks nolemj viens doties uz kapiem, es ieteiktu, ka kāds dodas viņam tur līdzi, un mierina bēdās. Vienīgi viņi kļūdījās un šoreiz Marija devās pie Jēzus, kurš joprojām nekur sevišķi nesteidzās.
Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, to ieraudzījusi, metās tam pie kājām un sacīja Viņam: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” (Jņ.11:32)
Šeit gan Marija sāk ar tiem pašiem vārdiem kā Marta un tā atkal ir gaušanās, ka Jēzus nāk pārāk vēlu. Vienīgi Marija ir bēdu pārņemta un viņa nespēj kā Marta stauji mainīt savas domas. Marija ir jutēja tipa cilvēks. Un Jēzus viņu saredz kā savādāku, un izturas pavisam savādāk.
Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: “Kur jūs viņu esat likuši?” Tie viņam saka: “Kungs, nāc un redzi!” Jēzus raudāja. (Jņ.11:32-35)
Jēzus nav noskumis par to, ka Marija un jūdi raud un domā, ka viņš ieradies pa vēlu. Es nezinu, kādēļ šeit ir vārds noskumis, citos latviešu tulkojumos šeit teikts, ka Jēzus kļuva garā satriekts vai uztraukts. Tas vārda spēks, kāds lietots oriģinālajā tekstā drīzāk norādītu uz dusmām vai niknumu, un tas noteikti nav uz šiem cilvēkiem. Tās ir dusmas uz nāvi, kā grēka sekām. Jēzus zin, kādai bija jābūt pasaulei un cilvēkam bez grēka. Nāve tur nebija paredzēta. Bībelē teikts, ka nāve ir Dieva ienaidnieks un tā tiks sakauta. Jēzus nav priecīgs ne par vienu cilvēku, kurš padevies grēkam un kura dzīvību paņēmusi mūžīgā nāve. Viņš ienīst grēku un ienīst nāvi un mīl cilvēkus, kaut arī tie grēkojuši. Īsākais pants Bībelē ir šis trīsdesmit piektais. Jēzus raud, viņam nav svešas emocionāla jutēja sajūtas. Viņš vienīgais ir klāt gan priekos, gan sērās un Viņa Vārds uz to mudina katru no mums “Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud.” (Rom.12:15)
Tad jūdi sacīja: “Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!” Bet daži viņu starpā sacīja: “Vai viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?” (Jņ.11:36-37)
Apkārtējie tikai tagad sāka runāt par to, kam ticēja Marta un Marija. Ja Jēzus būtu bijis blakus, tad Lācars nenomirtu. Un protams Jēzus to varētu darīt, bet, lai netiktu kārdināts un, lai Dieva spēks atklātos ikvienam no šiem ļaudīm, viņš nebija blakus. Un visu šo cilvēku lielākā bēdu problēma ir tā, ka viņi netic, ka ar nāvi cilvēka dzīve var nebeigties. Tā ir tā pati problēma, kas lielākai daļai cilvēku šodien. Lai ar kāda nebūtu slimība, visu laiku tomēr saglabājas cerība, ka kaut kas varētu mainīties, bet nāve ir viss, cauri. Jutēja tipa cilvēki ir tie, kuri slimnieku neatstās un darīs visu, lai palīdzētu un jutīs cietēja sāpes sevī. Nāve šādiem cilvēkiem ir ļoti smags trieciens, tāpēc arī šādu cilvēku dzīvē ir vajadzīgs Jēzus.

Ko nozīmē Jēzus manā dzīvē?
Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.
Jēzus saka: “Noņemiet akmeni!” Marta, mirēja māsa, saka viņam: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.” (Jņ.11:38-39)

Jēzus došanās pie Lācara nav prāta darbs. Viņš tur ir jau 4 dienas un ož ne jau pēc ceriņiem. Glika tulkojumā ir skaidra valoda “viņam jau ir smaka”. Pat ja viņš vēl būtu dzīvs, pēc 4 dienām tur nekas labs nevar būt. Nevienam ne prātā neienāktu līst tādā kapā. Taču Jēzus nedodas pie sasmakušas gaļas, viņš dodas pie sava drauga, pie cilvēka, kurš viņam mīļš. Un jāsaka, ka daudzu mūsu dzīves ir bijušas, vai vēl ir, vai kādu apkārtējo dzīves ir tādas, kur ir jau smaka. Kur tā ož, ka nevienam cilvēkam tur negribas vairs līst iekšā. Bet redzi, Jēzum smaka nav šķērslis. Vēl vairāk, var izrādīties, ka viņš tavu smaku var atņemt ar vienu rokas mājienu. Ar vienu vārdu. Un Marta atkal ir tik uztraukta par smaku, ka ticība Dieva varenajam spēkam drusku pazudusi aiz steigas.
Jēzus viņai saka: “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” (Jņ.11:40)
Tas arī nenozīmē, ka tad, ja Marta neticēs, viņa neko neredzēs. Jēzus nemudina uz pašiedvesmu – tici, kamēr sāc kaut ko redzēt. Tas drīzāk nozīmē: “Atceries, ko es tev teicu. Un es tev prasīju vai tu tici. Neaizmirsti savā steigā to, uzticies man. Es vienmēr nāku laikā, un daru to, kas ir pēc Dieva nodoma. Atceries – es esmu augšāmcelšanās un dzīvība!” Jēzus neprasa Martai ticēt augšāmcelšanai un visādiem citiem brīnumiem, bet ticēt viņam un ļaut viņam darīt brīnumus, kad vien nepieciešams, un tādus, kādi vien nepieciešami.
Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, es tev pateicos, ka tu mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka tu katrā laikā mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” (Jņ:11:41-42)
Jēzus varēja atkal neko neteikt un neko nedarīt, bet šis brīnums bija nepieciešams, lai ļaudis ieraudzītu un noticētu Dieva – dzīvības devēja spēkam Jēzū, cilvēkā mums blakus. Šie vārdi pasaka arī to, ka Jēzus negrib piecelt Lācaru no nāves, jo viņš ir dikti labs draugs, bet apkārtējo ticības dēļ. Dieva brīnumi nav tikai kāda indivīda svētīšanai, bet visiem par stiprinājumu.
Un, to sacījis, viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet.” (Jņ.11:43-44)
Man grūti iztēloties to skatu un es domāju, ka daudzi apkārtējie bija šokā. Es nezinu, cik daudzi no jums tā mierīgi varētu vērot, kā kāds nāk laukā no kapa. Pat ja tas ir tuvs radinieks. Es domāju, ka tur nebija nekādas viennozīmīgas emocijas, bet vienots šoks un apstulbums. Arī Jānis neatklāj neko vairāk par to, ka daudzi sāka ticēt. Un ticība ir tāda lieta, ka tā šķiet neiespējama un jo neiespējamāka tā šķiet, jo lielāks šoks ir ieraudzīt patiesību. Es domāju pēc nomiršanas šeit uz zemes daudzus cilvēkus sagaida milzīgs šoks un gan jau arī es pats būšu bez valodas. Bet tas, ko es tagad zinu – Jēzus manā dzīvē lai arī nozīmē šoku, tas ir tas uz ko es ceru. Un es drebot, bet ar ilgām gaidu to dienu, kad tāpat kā Lācars varēšu atstāt to smakojošo vietu un dzirdēt šos vārdus “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet.

Bet patiesībā jau šis stāsts nav tik daudz par miruša cilvēka uzmodināšanu, kā mūsu ticību tam, ka Jēzus to darīs tad, kad būs laiks pienācis. Jūs katrs labāk zinām, vai esat vairāk kā darītāja Marta, jeb jutēja Marija, un tad arī sapratīsiet, kā Jēzus uz jums runā. Un jūs vaicāsiet, kur tad paliek domātājs. Man no sākuma likās, ka šo cilvēku tipu Jēzus šeit neuzrunā, bet tad es ievēroju, ka viņš tur tomēr ir. Man to, iespējams bija grūtāk pamanīt, jo pats esmu šāda personības tipa cilvēks. Tāds, kurš uzreiz nekur neskrien, neļauj vaļu emocijām, bet visu rūpīgi izsver. Un tad es ieraudzīju savu “domātāju” Lācara vietā. Tur ir cilvēks, kurš ir aizmidzis un kuram vajag, lai Jēzus viņu uzmodina. Jā, kādam no mums vajag, lai Jēzus piebremzē, kādam – lai nomierina, un kādam, lai pamodina. Šis nav viens brīnumstāsts par notikumiem pirms daudziem gadiem, šis ir stāsts par to, ka arī šodien mums katram mūsu dzīvē ir vajadzīgs Jēzus!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>