Šodien mēs apskatīsim vienu pavisam vienkāršu stāstu. Jēzus paēdina tūkstošus ar nedaudz maizēm un zivīm. Lai arī tas ir brīnumains stāsts, tomēr to lasot, nerodas nekādas sevišķās neskaidrības un to uztvert ir ļoti vienkārši arī pirmklasniekam. Patiesībā šis ir stāsts par vienu grūtu un neparedzētu situāciju, un kā Jēzus palīdz no tās izkļūt. Tāpēc, lai šis stāsts mums kaut ko šodien nozīmētu, padomāsim vispirms par tām grūtajām situācijām, ar kādām mums katram šobrīd nākas saskarties. Es neticu, ka ir kāds cilvēks, kurš savā dzīves ikdienā nepiedzīvo situācijas, kur ļoti noderētu palīdzība. Tā ir sākot jau no mazumdienām, kad vajag kādu, kurš palīdz uzvilkt bikses. Vēlāk šīs aktualitātes mainās, kaut gan daudzi arī pie palīdzības bikšu uzvilkšanā reiz atgriezīsimies. Ir daudz un dažādas nepieciešamības, bet visregulārākā no tām ir nepieciešamība pēc ēdiena. Tā ir tā pamatrūpe. Strādājam taču pirmkārt, lai būtu ko ēst.
Jo smalkāki ēdieni man garšo, jo vairāk jānopūlas, lai tos iegūtu. Jo smalkāka dzīve man patīk, jo vairāk man jānopūlas. Un kas manas pūles padara vēl smagākas? Tie ir cilvēki, kuri traucē un nepalīdz, kā arī paša veselības problēmas. Tātad, lai es varētu laimīgi šeit dzīvot man vajag labu veselību un cilvēkus, kuri man kalpos un nerunās pretī. Tāpēc Jaunajā Gadā mēs cilvēkiem vēlam laimi un veselību, piebilstot, ka tas jau ir tas pats galvenais. Un tas ir tikai normāli.
Stāsts par tūkstošu paēdināšanu ir stāsts par Jēzus palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kuriem ir šīs praktiskās ikdienas vajadzības. Ko tad dod Jēzus?

Jēzus dod dziedināšanu.
Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. (Jāņa 6:1-2)
Jēzus apmierina pašu nozīmīgāko cilvēka vajadzību. Viņš dāvā veselību. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka liels ļaužu pulks viņam seko un viņu meklē. Ja man ir kāds cilvēks, kurš var man palīdzēt, es viņu meklēšu. Cik daudzi no jums ir piedzīvojuši Jēzus dāvātu dziedināšanu? Iespējams, ka teiksiet – es lūdzu Dievu, atveseļojos un nezinu vai tas bija Jēzus darbs, bet labāk man palika. Jēkaba vēstulē 1:17 teikts, katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes. Ja tu esi atveseļojies no kādas smagas slimības, tad tas nav noticis netīšām.
Tādi naivi optimistiski cilvēki mēdz teikt, ka viss, kas ar mums notiek, notiek uz labu. Tiem, kuri ir grūtībās noteikti gribētu saņemt savus pēdējos spēkus, lai šādus laimīgos kārtīgi iekaustītu. Bet viss var dzīvē notikt uz labu, pat tad, ja ir grūtības, jo grūtībās cilvēki meklē palīdzību. Tā ir iespēja sastapties ar Jēzu, jo Jēzus dziedina.
To saprot daudzi cilvēki. Un daudzi arī saprot, ka šādu situāciju ir labi izmantot. Ja reiz Jēzus dziedina, tad būtu jauki pastāstīt, ka Jēzus ir tur, kur esmu es, jo tad cilvēki nāks pie manis. Ja viņi saņems to, ko vēlas, tad viņi vēlēsies atlīdzināt, un ja palīdzību viņi saņems pie manis, tad arī atlīdzību gribēs tepat atstāt. Televīzijas evanģēlistu popularitātes uzvaras gājiens sākās tad, kad cilvēki redzēja tur notiekošās dziedināšanas (kas lielā vairumā ir vienkārši psihoterapijas seanss, kura darbība ir identiska kādreizējām Kašpirovska TV parraidēm.) Tāpēc nav jābrīnās, ka piemēram populārais sludinātājs Benijs Hinns ir viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, bet ar tādām pašām personīgās dzīves problēmām, kā visi citi cilvēki. Un es teikšu tā, dziedināšanu meklējošie cilvēki ir vienīgā šo cilvēku līdzība ar Jēzu. Jēzum nepiederēja ne villa vairāku miljonu vērtībā, ne personīgā lidmašīna. Šajā jautājumā daudzi sludinātāji Jēzu ir apsteiguši. Viņš arī nemeklēja televīziju, lai kļūtu populārs, bet pārsvarā atradās vietās, kur cilvēki nemēdza uzturēties.
Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. (Jāņa 6:3)
Jēzus slavenākā uzruna arī ir teikta Kalnā, nevis sinagogā vai templī. Viņš neizveda īpašu reklāmas kampaņu, jo viņa profesija nebija – dziednieks. Dievs nesūtīja Jēzu dakterēt cilvēkus. Iemesls, kāpēc Jēzus dziedina, ir vēlme palīdzēt. Jēzus nav dziednieks, Jēzus ir glābējs. Ja tu esi gatavs šķirties no jebkā, lai iegūtu veselību, ko tu esi gatavs dot par to Jēzum?

Kurš ir gatavs dot Jēzum?
Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. (Jāņa 6:4-6)
Kaut arī Jēzus nekur nereklamējās tomēr viņa popularitāte bija milzīga. Pirms Pashā svētkiem ļaužu pūļi devās ne uz Jeruzālemi, bet meklēt Jēzu. Kā jums šķiet, ko viņi pie Jēzus meklē? Protams, kā jau iepriekš Jānis rakstīja – dziedināšanu. To saprot arī Jēzus mācekļi. Ļaudis nāk pēc palīdzības. Tūlīt atkal būs ko redzēt! Bezmaksas dziednieks!
Taču Jēzus turpina mācīt savus mācekļus. Šoreiz viņš dod nelielu pārbaudes darbu. “Ko nu darīsim? Ļaudīm jāpalīdz, kur tagad ēdamo pirksim, lai viņus pabarotu?” Filipam droši vien labāk patiktos jautājums – kurš šos ļaudis var izdziedināt. Dziedināt, salīdzinot ar pabarošanu ir vienkāršāk, jo tas maksā lētāk. Kur lai ņem maizi? Varbūt nevajag “garīgā” pasākumā pīt iekšā tās “miesīgās” lietas?
Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” (Jāņa 6:7)
Te pat nav ko mēģināt. Lai šo pūli paēdinātu ir 8 mēnešu alga jānoliek. Labāk iztiksim ar dziedināšanu – tas maksā lētāk un šovs arī lielāks. Ar paēdināšanu te nekādu iespaidu mēs neatstāsim.
Kāds cits māceklis laikam ir gājis skolā tāpēc Jēzum mēģina vēl piepalīdzēt ar skaitļiem.
Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” (Jāņa 6:8-9)
Te nav pat vērts iesākt. Miežu maizes ir nabagu ēdiens, līdzīgs krekerim un zivis visticamāk ir pāris sardīnes, nevis sami. Tās ir nabadzīgas pusdienas mazam zēnam, nevis pūlim.

Mēs jau mācekļus varētu nosaukt par neko nesaprotošiem, kuri šajā pārbaudījumā ir izgāzušies, taču paši rīkojamies identiski.
Jēzus vaicā: “Kurš Mazsalacas draudzē vadīs svētdienas skolu, kurš palīdzēs grūtībās nonākušajiem, kurš dos iespēju kādam bērnam vasarā būt nometnē, kurš uzvārīs zupas katlu, kurš brauks kalpot uz citu pilsētu?...” Un mēs atbildam: “Nu paklausies Jēzu, tā matemātika ir vienkārša – man ir 100 lati mēnesī, kur pats knapi galus savelku, kā tur vēl kādam ko palīdzēt. Man darbi ir pāri galvai, kur tad vēl kaut kur braukt. Man jau pašam vēl jāmācās, ko tad nu es mācīšu… Varbūt iztiksim ar lūgšanu, dziedināšanu un “Jauno Derību”, vai kādu bukletiņu.”
Es avīzē redzu reklāmas dziedināšanas dievkalpojumiem ļoti bieži, bet pabarošanas dievkalpojumi kaut kā nav manīti. Taču Jēzus saka, ka kaut kas būtu jādara. Kā rīkosimies, kur ņemsim maizi?
Vai jums šķiet, ka no tiem tūkstošiem, tam zēnam vienīgajam bija kas ēdams līdzi paņēmies? Man gan šķiet, ka viņš bija visnaivākais un vienīgais atsaucās aicinājumam.
Es domāju, ka tieši tāpēc mums ir tik grūti atsaukties Jēzus aicinājumam. Nevis tāpēc, ka tas tiktu pārprasts, bet tāpēc, ka papriekšu pašam jāpaēd un tad redzēs vai kas paliks pāri. Ja nu Dievs dos brīvu laiku, tad es viņam nākšu un kalpošu. Ja nu mēneša beigās kāda kapeika atliksies, tad uzticēšu to Viņam. Ja nu man pavasarī paliks pāri kādi kartupeļi, tad tos izdīgušos kādam arī varu atdot. Bet visticamāk jau nekas no tā nenotiks, jo man pašam tas viss ir pa īsu. Ko gan es varu dot?
Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. (Jāņa 6:10)
Jānis uzsver lielo cilvēku skaitu. 5 tūkstoši vīru vien, tas nozīmē, ka kopumā varētu būt līdz par 20 tūkstoši cilvēku. Milzīgs pūlis un kura fona zēna pusdienu maizītes izskatās vienkārši kā piliens jūrā.
Mazsalacā dzīvo 2 tūkstoši un tev noteikti ir vairāk visa kā, nekā šim zēnam. Taču arī tad mūsu iespējas kaut ko te vērā ņemamu darīt ir nereālas. Bet es tāpat kā Jēzus gribu teikt: “Apsēsties un drusku nomierinies!”
Kāpēc tad, ja vēlamies kādu redzēt paēdušu mēs nevaram to mazumiņu, kas mums ir, uzticēt Jēzum? Vai tas ir pārāk naivi? Nu tad cerēt, ka tu vari tikt izdziedinās tāpat vien, manuprāt, ir vēl naivāk. Ja Jēzus nav dakteris, bet Glābējs, tad arī šeit ir vērts meklēt viņu.

Jēzus dot visu to, kas man vajadzīgs
Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. (Jāņa 6:11-13)
Jēzus dara brīnumu, un ja tu viņam netici, tad tas ir neticams stāsts. Bet es mēģināšu tev šo stāstu padarīt ticamāku. Redzi, ja ļaudis lietoja arī to ēdamo, kas viņiem bija kabatās, tad varēja iznākt, ka beigās visiem īstenībā bija vairāk ēdamā nekā šķita sākumā. Tādā gadījumā Jēzus darītais brīnums pats par sevi nebija brīnums. Taču brīnums bija tas, ko viņš no ļaudīm panāca.
Es gan šādam uzskatam nevaru piekrist. Šādā gadījumā Jēzus būtu līdzīgs izveicīgam psihoterapeitam. Taču viņš tāds nebija. Iepriekš Jāņa ev. redzējām, ka Jēzus ir Dieva sūtīts un viņš dara Dieva darbus. Un ja Dievs bija tas, kurš pasauli radīja no nekā, tad pagatavot maltīti 20 tūkstošiem no kaut kā (lai arī maza), viņam ir tīrais nieks. Kad viņi salasīja miežu maižu druskas kurvjos, tur nebija pa vidu burkānu un kabaču atliekas vai kūpinātu vistu kauliņi. Es ticu, ka Jēzus patiesi darīja brīnumu, jo līdzīgus brīnumus esmu arī pats piedzīvojis. Kad es sapratu, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt (Raiņa vārdiem: “Gūt var dodot, gūt var ņemot. Dodot gūtais neatņemams”), tikai tad es to varēju piedzīvot. Tās ir pavairotās maizes un zivis.
Kad man vajadzēja izšķirties atstāt stabilu darba vietu, lai sekotu Dieva aicinājumam, tad tas nebija viegli. Bet es lūdzu Dievu un uzticējos, ka viņš neatstās, un viņš gādāja.
Kad es aizvadītā gada nobeigumā plānoju šim gadam ģimenes budžetu, man nācās apstāties pie ailītes “Draudzes darbam”, jo es zināju, ka mani ienākumi stipri samazināsies. Man tas likās nepareizi, samazināt arī šo ailīti un es nospriedu, gan jau kaut kā saspiedīsimies. Tas galīgi nebija pragmatisks lēmums. Un līdz šim es varu teikt, ka maižu un zivju princips darbojas. Es katru mēnesi devis draudzei tāpat kā iepriekš un spējis dot kādam atbalstu arī vēl citās situācijās vairāk, nekā iepriekš. Es nezinu, kur Dievs to naudu mums pēkšņi iepludina, jo ienākumi mūsu ģimenei ir krietni samazinājušies. Un nav arī tā, ka Dievs vienmēr man dod visu, ko es vēlos, taču viņš vienmēr ir devis to, ko man vajag. Un es redzu šos kurvjus ar atlikumu. Neko tādu es nevaru ielikt savos plānos un tabulās.
Šis nav labklājības evaņģēlijs – dod Dievam un viņš tev atmaksās ar uzviju. Šis ir evaņģēlijs – mīli Dievu un savu tuvāko no visas savas sirds. Dievs tev mēneša beigās neizmaksās algu par dāsno mīlestību, bet gādās par devēju un svētīs caur viņu to, kam vajadzības.

Nesaprastais Ķēniņš
Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. (Jāna 6:14-15)
Jēzus ir brīnišķīgs! Viņš ir palīgs jebkurā dzīves situācijā. Kurš gan šādu cilvēku negribētu redzēt par Latvijas ministru prezidentu? Kāpēc Jēzus mūk no ļaudīm? Tāpēc ka ļaudis viņa brīnumus nesaprot. Arī šodien, cilvēki meklē Jēzu, jo viņš dara brīnumus. Man likās pievilcīgs krekliņš, kuru varēja ASV interneta veikalā nopirkt ar uzrakstu “Jēzu, glāb mani no saviem sekotājiem”. Izskatās, ka Jēzum arī pašam ir jāmeklē glābiņš. Tomēr ne jau tāpēc, ka viņam nepatiktu cilvēki.
Kādu laiciņu atpakaļ mums bija kādi cilvēki, kuriem gribējās ļoti palīdzēt. Un tad mēs viņu vajadzībā iedevām naudiņu, lai būtu vieglāk no tās grūtās situācijas izkļūt. Un tā tas turpinājās gadu, kad mēs ar sievu sapratām, ka tas nav gluži tas, ko bijām domājuši. Ja tev vajag palīdzību, tad tā ir jāmeklē, bet ja tev vajag regulārus ienākumus, tad ir jāmeklē kāds darbs. Vienīgie bezdarbnieki, par kuriem Dievs mums katram liek gādāt ir atraitnes un bērni bez vecākiem, kaut arī šajos gadījumos šodien mums nav tā jāsatraucas, jo šodien ir dažādi sociālie atbalsi no valsts, kaut arī nelieli. Un mēs šiem cilvēkiem bijām kļuvuši par tādu reālu ienākumu avotu, bet tas nebija mērķis. Un tad arī mums vajadzēja no šiem cilvēkiem drusku norobežoties.
Mums tuvojas vēlēšanas un kurš gan negribētu redzēt uzvaram kādu, kurš dāvās bezmaksas medicīnu un ēdienu. Loģiski, ka Jēzus ir jādabū tajā amatā. Un Jēzum nākas palīdzēt ne tikai grūtībās ar dažādām sadzīves problēmās, bet arī grūtības izprast Dievu.

Ja tavā dzīvē Dievs nedara brīnumu, nedziedina, nepabaro, neuzdāvina mašīnu un māju, tad tas nenozīmē, ka viņš tev negrib palīdzēt. Padomā, ko viņš tavā labā ir darījis un tad pēc tam, kāpēc viņš tevi ir atstājis šajā konkrētajā situācijā.
Kad domājam par Dieva atbildi cilvēkiem viņu vajadzībās, populāra ir viņa atbilžu versija “Jā, nē vai gaidi”. Taču es drīzāk teiktu, ka Dieva atbildes cilvēkam ir “Jā, nē vai Es gaidu”.
Kāda būs tava atbilde uz to, ko Dievs jau ir darījis.
Ja tu pie Jēzus nāc tikai ar savu vajadzību, tad tam tev nevajag viņu. Iespējams ka to var darīt arī kāds cits. Pats svarīgākais mums katram ir saprast, ka mūsu vajadzības ir tās, kas rodas personīgo problēmu rezultātā. Proti, vajadzība pēc darba ir rezultāts problēmai, ka ir jāpabaro ģimene. Vajadzība pēc mājas ir rezultāts problēmai, ka ziemā zem egles ir auksti. Mūsu vajadzības ir mūsu vērtības, un tas ir tādēļ, ka tās palīdz atrisināt problēmas. Jēzus nākšanas mērķis nav mūsu vajadzību apmierināšana, bet gan problēmu likvidēšana.

Mana un es domāju ikviena cilvēka lielākā vērtība ir dzīvība. Tas, kuram sava dzīvība nav vērtība noteikti vairs nedzīvo. Tā ir ikviena dzīva cilvēka vajadzība. Un problēma, kas šo vajadzību uztur dzīvu katru dienu ir grēks. Šīs problēmas dēļ mēs pazīstam Jēzu, kurš savu dzīvību, šo vērtību atdeva, lai tā piederētu tev un grēka problēma izzustu no tavas dzīves uz visiem laikiem.
Ko tu ar šo visu darīsi? Kā tu Jēzum atbildēsi? Vai skriesi viņam virsū, saukdams: “Dod vēl, es gribu vēl, rādi vairāk brīnumus!”?
Es pateikšu, kā vēl tu vari viņam atbildēt. Tu vari savu dzīvi atdot viņam tāpat, kā viņš tev atdeva savējo. Tas nenozīmē tikai vienreizēju lēmumu, bet pilnīgu nodošanos. Tu vari kalpot viņam savā nespēkā, pienest to, kas tev ir, savā nabadzībā, veltīt laiku savā aizņemtībā. Tās ir maizes un zivtiņas, ko dot. Viss turpinājums ir brīnums.