Ko man nozīmē draudze?

Svētruna teikta 24.02.2008. Mazsalacas baptistu draudzē
“Šī ir tā vēsts, ko esam no Viņa dzirdējuši un pasludinām jums, ka Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības. Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu, bet staigājam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību. Bet, ja mēs staigājam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesības nav mūsos.” 1. Jāņa 1:5-8

Jau gada sākumā es runāju par draudzi un tās mērķiem. Šodien šim jautājumam gribu pieskarties mazliet dziļāk. Domāsim un atskatīsimies uz to, kāpēc tika veidota kristiešu draudze. Atcerēsimies, kas tad ir draudze! Nu to mēs, domājams, saprotam, ka draudze nav baznīcas ēka. Draudze nav arī dievkalpojums. Pirms brīža lasītā rakstu vieta arī it kā par draudzi nerunā. Lielākā daļa no mums jau zina, ka Bībelē draudze ir salīdzināta ar Kristus miesu. Un vēlreiz atgādināšu, ko Bībele māca – draudze mūs pasargā no sātana ietekmes. Bet kādai jābūt šai draudzei? Tāpēc vēlreiz uzmanīgi atskatīsimies uz šodienas Bībeles pantu.
Vai draudze ir vieta sadraudzībai? Mēs tā sakām.
Vai svētdienas dievkalpojums ir draudzes sadraudzība? Tā tam vajadzētu būt.
Bībeles tekstā Jānis saka kādus vārdus par sadraudzību. Kas ir staigāšana tumsā? Ko Dieva vārds šeit mums vēlas pateikt? Lai būtu sadraudzībā ar Dievu, mēs nevaram staigāt tumsā. Kāpēc? Pasaulīgā izpratnē tās intīmākās lietas taču parasti notiek tumsā. Kā tas ir – staigāt gaismā? Mums taču liekas, ka šo alegoriju mēs saprotam. Gaisma ir laba, tumsa – slikta.
Atceraties, kā Mozum atklājās Dieva godība? Kā pārdabīgi spilgta gaisma, uz kuru Mozus, tikai ieslēpies starp akmeņiem, noskatījās, tai aizejot. No šīs gaismas arī Mozum pēc tam seja spīdēja. Jēzus arī saviem sekotājiem teica: “Jūs esat pasaules gaisma”. Mēs dziedam tika daudz dziesmas par gaismu. Gaismā ir Dieva godība.
Bet atgriezīsimies pie mūsu pārdomu panta. Un tas saka:
Bet, ja mēs staigājam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.
Tātad, būšanas gaismā sekas ir sadraudzība. Sadraudzība ir likumsakarība staigāšanai gaismā. Vai mēs varam uz šim vārdiem paskatīties no otras puses? Kas notiek, ja mūsu starpā nav sadraudzības. Vai sadraudzības trūkums par kaut ko neliecina? Vai mēs varam staigāt gaismā un nebūt sadraudzībā? Tur tad varētu būt divi varianti. Vai nu uz mums šis apsolījums nav piepildīts, vai arī mēs patiesībā gaismā nemaz nestaigājam. Un tas ir liels jautājums, vai var gadīties, ka Dievs savus apsolījumus nepilda? Tad, diemžēl, paliek tikai viens variants. Domāju ka starp draudzi un sadraudzību mēs pavisam drosmīgi varam ielikt arī vienlīdzības zīmi. Ja sadraudzība var pastāvēt arī bez draudzes, tad draudze bez sadraudzības – nekad. Un tad arī saprotamāks kļūst apsolījums, kāpēc šādā draudzē Sātans mūs neuzveiks.

Ko īsti nozīmē sadradzība
“Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi.” 1.Pētera 3:8
Kā mums iet ar vienprātību? Kāda vienprātība demokrātijas laikmetā?
Kas ir vienprātība? Vai tas, ka mēs klausāmies vienādu mūziku un ēdam vienādus ēdienus?
Kas ir līdzcietība? Vai līdzjūtības izteikšana brāļa sērās?
Kas ir brālība? Kāds vienam mērķim vienotu cilvēku kopums?
Kas ir pazemība? Nekad nesēdēt dievnama pirmajos solos?
Es visas šīs jaukās īpašības gribētu apvienot vienā. MĪLESTĪBA. Ja būs šī viena, tad visticamāk iepriekš uzdotie jautājumi mums nemaz neradīsies. Korintiešiem Pāvils tā arī raksta – mīlestība apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Ja ir mīlestība, tad draudzē māsa var droši iet pie brāļa un izsūdzēt savus grēkus. Tad brālis var droši kopīgi ar māsu priecāties par Tā Kunga darbiem savā dzīvē. Tad viena māsa otrai var droši atklāt kādas dzīves problēmas, saņemot atbalstu, nevis nedrošību, vai par šo problēmu rīt jau nerunās puse pilsētas. Vai es esmu tāds draudzes loceklis pie kura brālis vai māsa var droši nākt bez zobu sakošanas un nedēļu ilgas gavēšanas?
Kā ir ar mūsu lūgšanu dzīvi? Vai mēs lūdzam par mūsu brāļiem un māsām? Vai mums kādam ir iekārtota lūgšanu grāmatiņa, lai šīs vajadzības neaizmirstos. Dievs patiesi uzklausa lūgšanas par draudzi.
Man sanāca saruna ar Čaku Kelliju. Viņš teica, ka esot saņēmis e-pasta vēstuli no kādas cienījamas kundzes ASV – Carol Bowers. Viņa pirms kāda laika bijusi vienā draudzē ar Bob Costa Oregonā. Un pirms 13 gadiem Bob Costa bija misijas braucienā uz Mazsalacas draudzi. Mēs kādi to noteikti atceramies. Tā sadarbība nebija ļoti ilgstoša, bet šī sieviete tad nolēma, ka viņa grib lūgt par Mazsalacas draudzi. Un viņa šai vēstulē rakstīja, kā regulāri savās lūgšanās paturējusi arī mūsu draudzi. Veselus 13 gadus. Šajā laikā viņa neko vairāk par Mazsalacas draudzi netika dzirdējusi. Līdz tagad nolēmusi, ka vairāk lūgt droši vien nav vajadzīgs. Un kad viņa tā nolēma, pēc pāris dienām viņa no sava drauga Čaka saņem vēstuli, kur tiek pastāstīts par Dieva darbiem, kas tiek darīti Latvijā. Cita starpā arī par Baltijas pastorālo institūtu ar nelielu aprakstu par studentiem. Un tur viņa ierauga arī vārdus Mazsalacas baptistu draudze. 13 gadus lūgts. 13 gadus viņa vārdu Mazsalaca nebija dzirdējusi un redzējusi. Nolemj, ka nav vērts lūgt, un tūlīt atrod e-pasta vēstuli, kur šī draudze pieminēta. Dikti smalka sagadīšanās. Kā jūs domājat, vai šī sieviete šodien lūdz par mūsu draudzi? Viņai esot blociņš, kur visas lūgšanu vajadzības ir pierakstītas, lai neaizmirstas. Mīļie, būsim nomodā savās lūgšanās par savu draudzi, par saviem brāļiem un māsām.
Šeit vietā ir arī jautājums, cik daudz mums nozīmē mūsu draudze. Man patīk uzdot daudzus jautājumus, jo tie man liek meklēt atbildes arī pašam. Cik % no mūsu dzīves mums nozīmē Mazsalacas baptistu draudze? Ja tas ir svētdienas dievkalpojums, tad tie ir 1,5% no visa mūsu laika. 3 stundas nedēļā ir nepilni 2% no visa mūsu laika. Es negribu teikt, ka mums tagad jāpārvācas uz dzīvi dievnamā, bet vai 2% jums nešķiet tāds kaut kas maziņš. Vai varbūt teiksiet: “Labāk būtu priecājies, ka vispār kāds nāk!” Bet Dievam jau nevajag lai nāk.
“Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni.”
1.Mozus gr. 4:3-5
Kāpēc Dievs pieņēma Ābela upuri, bet uz Kaina – pat nepaskatījās? Dievam jēra gaļa garšoja labāk nekā augļi? Vai ne tāpēc, ka Ābels no sava nesa to labāko, bet Kains – kas palika pāri? Un kā ar mūsu 2%, tie ir tie labākie no mūsu laika vai pārpalikušais, jeb brīvais laiks. Nu svētdien jau tāpat nav ko darīt! Vaiiii, cik mazs korītis, vaiiii cik tukši soli, vaiii cik garlaicīgs sprediķis. Būtu labāk tikmēr kaut ko mājās padarījis. Kas tā par draudzi, kur nekas nenotiek? Vai kādreiz mēs sevi neuzķeram, ka baznīcā nākšana svētdienās ir nevis mūsu pienesums Dievam, bet izklaides pasākuma apmeklējums. Un ja slikta izklaide, vai nav īsta iedvesmojuma, ko mēs sakām?
Un ziniet, ir vēl trakāk. Dažkārt pat mēs esam tik svēti un gatavi izturēt tās pāris stundas nedēļā un vēl uzupurēties, atdodam Dievam 10% no saviem ienākumiem. Protams, ja ir tādi apstākļi un paliek pāri pēc visiem “nepieciešamajiem” ikdienas izdevumiem. Es atvainojos par tādu varbūt pārlieku bravūrīgo ironiju. Taču mēs esam gudri. Saliekot kopā savu laiku ar nomaksāto desmito, sanāk jau veseli 6%. Wow! Veseli 6% savas dzīves veltīti Dievam. Viņš nu gan noteikti ir priecīgs!
Diemžēl, vai varbūt, pa laimi, Jaunajā derībā mums netiek prasīta desmitā tiesa. Tur rakstīts savādāk:
“Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Lūkas ev. 6:38
Un par mūsu “tabu” finansēm Jēsus saka:
“Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” Mateja ev. 6:21
Ja Dievs apsola mums dot tāpat, kā mēs dodam, tad jāsaka – dažkārt mēs kā latviešu tauta esam visai pieticīgi. Mums pietiek ar 6% no tā, ko Dievs grib dot. Tikai lūdzu nesāciet tagad ņemt kalkulatorus un rēķināt, kas un cik man jādod Dievam, lai svētības par mani plūstu lielāks procents.

Mums arī patīk spekulēt ar Dievam veltīto laiku, sakot: “Nu jā, bet es jau Dievu lūdzu savā ikdienas solī, man jau tās draudzes vajadzības ir allažiņ sirdī. Es jau kalpoju saviem līdzcilvēkiem visu laiku un tikai to pašu vissliktāko dienas laiku, astoņos vakarā, veltu “Neprāta Cenai” un Panorāmai”. Lai nu tā būtu, galvenais jau lai Dieva priekšā mūsu sirds būtu patiesa. Bet Dieva vārds saka
“Dod godu Tam Kungam arī no savas mantas un piešķir Viņam visu savu ienākumu pirmajus, tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību, un tavas vīna spiedes plūdīs pār malām pāri.” Salamana pamācības 3:9-10
Mums kā draudzei arī ir svarīgi, lai mūsu jaunais šķūnis būtu vienmēr pilns. Lai nav jāvelta savs laiks domām par to kā sasildīties, bet kā nest Jēzus vēsti. Mēs padomes cilvēki mutiski nospriedām, ka turpmāk varētu arī no draudzes kases Savienības darbam dot šo simboliski pieņemto desmito tiesu. Ja skatāmies uz kasiera papīriem, tad tas ir diezgan neizdevīgs ieguldījums. Ja skatāmies uz Dieva papīriem – šķūnim būtu jābūt pilnam. Kā Mirtante teica: “Galvenais, lai papīri kārtībā”. Un ja grāmatveži pielaiž kļūdas, tad Svētie Raksti ir nemainīgi. Es atvainojos par joku, jo labklājības evanģēliju negribu sludināt.

Tagad vēlreiz atcerēsimies, kādu Dievs ir veidojis un Grib redzēt savu draudzi:
Kas ir draudze? Kristus draudze ir savstarpējas, mīlestības pilnas sadraudzības rezultāts. Ja nē – tad tā nav pilnvērtīgi funkcionējoša draudze. Jo kā miesā ir daudz locekļu, tā arī mēs Kristus draudzē.
Vai es varu teikt, ka draudzes locekļi ir manas māsas un brāļi? Kopiet sadraudzību savā starpā. Ejiet apciemot cits citu, neskrieniet pēc dievkalpojuma mājās, bet parunājieties viens ar otru. Dariet Svētā Gara darbus redzamus cits citam.
Vai es savās grūtībās eju pie draudzes? Mēs nekad nevarēsim būt pilnībā atklāti pret visiem savā draudzē. Bet atrodi vismaz vienu brāli vai māsu kuram tu varētu izsūdzēt savus grēkus. Dievs mūs māca: “Izsūdziet cits citam savus grēkus”.
Vai pie manis kāds var nākt savās grūtībās? Būsim uzticami. Nesteigsimies dot padomu. Uzklausīsim. Žēlastībā piedosim. Dievs mums mūsu grēkus ir piedevis. Viņš piedevis arī mana blakussēdētāja grēkus. Darīsim tāpat arī mēs.
Kāds es esmu paraugs citiem? Vai uz mani raugoties, citi draudzē spēj augt? Būsim gatavi uzņemties arī upuri vai nastu, ja tas nepieciešams, lai celtu brāli vai māsu. Pēc Pāvila priekšzīmes: “Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos”.
Vai es dodu draudzei? Dosim ar prieku, nevis piespiešanos. 10% Jaunās derības laikmetā ir simboliska nozīme, bet tā palīdz mums sistemātiski dot Dieva darbam. Lūgsim Dievu, lai mūsu pienesums nebūtu kā upuris, bet gan pateicība par Viņa upuri, kurš nav izmērāms procentos. Dosim Dievam pirmajā algas vai pensijas dienā, nevis pēdējā, lai mūsu devums būtu tīkams.
Cik daudz laika es veltu draudzes darbam? Nebaidīsimies izrādīt iniciatīvu kalpošanas vajadzībās. Ja Jums kalpošana ir upuris, pienesiet to Dieva priekšā. Tāds upuris ir Viņam tīkams.
Vai es lūdzu par draudzi? Aizlūgsim par brāļiem un māsām personīgi. Draudze nav kāds viengabalainais veidojums, bet gan atsevišķu cilvēku kopums. Pierakstiet lūgšanu vajadzības. Gars ir labprātīgs, bet mūsu miesa, jeb dažkārt atmiņa, diezgan vāja.
Ja vēlamies kvalitatīvi mainīt draudzi, sāksim ar sevi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>