Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.
Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.
/Mozus 1:1-2/

Nesen varējām dzirdēt par kārtējo dīvaino atgadījumu Austrālijas piekrastē, kad tur krastā izmetās 50 vaļi un visi aizgāja bojā. Valis, tas ir liels un aizsargājams, un tiek uzskatīts par vienu no gudrākajiem dzīvniekiem. Tomēr uz jautājumu, kāpēc viņi tā rīkojas, cilvēki nespēj atbildēt. Ir protams vairākas versijas, bet visas tās ir tikai versijas. Un es teiktu, ka būtiskākais iemesls tam, kāpēc cilvēks vali nesaprot ir tas, ka viņš to nav veidojis. Lietas, kuras tu pats neesi radījis ir nereti ļoti grūti izprast brīžos, kad tās reaģē savādāk, nekā mēs to esam iedomājušies. Un tādas grūti izprotamas lietas mums apkārt ir bezgala daudz.

Domājot par šādām lietām man visgrūtāk ir izprast, kur radies viss tas lielais, ko es ikdienas redzu sev apkārt. Koki, dzīvnieki, cilvēki, zeme, saule, zvaigznes, galaktikas… Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem tas ir pavisam vienkārši un viņi saka ka tas radās pats no sevis, bet kaut kā šī atbilde tomēr mani sevišķi neapmierina. Kā teicis kāds cilvēks: “Pieņēmums, ka visums radās tāpat vien ir pielīdzināms pieņēmumam, ka virpuļviesulim iegriežoties autokapsētā var izveidoties Boeing lidmašīna. Es varbūt pieļautu, ka tā var notikt, bet mācoties augstskolā man bija arī tāds priekšmets varbūtības teorija un šajā gadījumā varbūtību raksturo skaitlis, kuru būtu ļoti, ļoti ilgi jāraksta. Tāpēc es atļaušos teikt, varbūtība līdzinās nullei. Šādas varbūtības piekritējiem tomēr labāk ieteiktu vispirms izpētīt un izskaidrot kādas mazākas lietas, kuras viņi tāpat arī nav radījuši.

Bībele skaidro, ka viss, kas mums ir visapkārt – redzamais un neredzamais, ir radīts, nevis veidojies no nekā. Šī ideja liekas daudz saprotama un loģiskāka, bet arī tikai līdz zināmam brīdim. Un zināmais brīdis ir tad, kad rodas jautājums: “Bet kur tad viņš ir, tas Dievs?” Un uz šādu jautājumu mēs nevaram īsti atbildēt ar vārdiem: “Bībelē ir rakstīts…”. Ar šādiem vārdiem var runāt tikai ja tic tam, kas tur rakstīts. Un domājot par to, no kurienes viss radies, kur ir Dievs, kāpēc jātic Bībelei, mums tomēr jābūt diezgan praktiskiem, iesaistot gan savu prātu, gan sajūtas, gan pieredzi, gan vēstures liecības.

Kāpēc Dievs rada?
Šādi, pavisam praktiski, pieejot jautājumam par visa iesākumu, un raugoties no ticīga cilvēka perspektīvas rodas arī pirmais praktiskais jautājums: “Kāpēc Dievs kaut ko rada?” Ja ticīgie sakām, ka Dievs ir pašpietiekams, kāpēc viņam kaut kas ir jārada. Viņam taču neko nevajag. Bībele nemāca, ka Dievam kaut kā trūktu, vai ka viņam vajadzīga palīdzība kādā lietā, vai ka viņam ir garlaicīgi esot tikai pašam. Tomēr Bībele sākas ar šiem vārdiem: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”.

Šeit mums nav jāsaprot debesis un zeme burtiskā veidā. Nākamais pants saka, ka zeme bija bez formas un tukša. Arī debesis nav nekas sataustāms un kurš var pateikt, kur sākas un beidzas debesis, kā arī noteikt to formu. Bībele sākas ar šiem vārdiem saprotot pavisam burtiski – iesākumā Dievs radīja visumu. Kāpēc tad tā arī Bībele nevarēja sākties? Labs jautājums. Droši vien tikpat labs jautājums būtu pašam 1.Mozus grāmatas pierakstītājam un cilvēkiem senos laikos, ja Bībele sāktos ar vārdiem “Iesākumā Dievs radīja visumu”. Viņi teiktu: “Mums nav ne jausmas, kas ir visums, jo mēs pazīstam tikai zemi un debesis, bet nu laikam jau kaut ko tādu Dievs arī ir radījis”.

Tad kāpēc? Un Dievs pats caur Bībeli mazliet atklāj mums, kāpēc.

Dievs radīja visumu, lai tas pagodinātu viņu. Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu /Ps. 19:2/

Dievs radīja visumu, lai rādītu savu mīlestību. Par to runā viss 136. psalms.

Dievs radīja visumu sev pašam. Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu /Kol. 1:16/

Dievs radīja visumu, lai rādītu savas īpašības. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties. /Rom. 1:20/

Dievs radīja visumu, lai tas slavētu viņu. Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un spēku, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas. /Atkl. 4:11/

Jā, šīs varbūt nav visas atbildes, kāpēc Dievam kaut kas bija jārada, bet tās dod ieskatu, un atbildi, ka ne jau tāpēc, ka viņam kaut kas būtu trūcis.

Dievs ir pāri visam.
Viens no lielākajiem jautājumiem mums parasti saistās ar to, kur radās ļaunums? Ja Dievs ir visa iesākumā un viņš radīja visu, tad viņš radīja arī ļaunumu? 1.Mozus grāmatā teikts, ka Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. Smags jautājums, bet realitāte tomēr ir tāda, ka arī labas lietas, dažkārt kļūst ļaunas. Alfrēds Nobels izgudroja dinamītu, lai klinšainajā Skandināvijas pussalā kalniem varētu iet cauri, nevis apkārt. Tomēr dinamīts ļoti ātri kļuva par ieroci. Tas, ko Dievs bija izveidojis kā labu, izdomāja ka viņš gribētu būt savādāks. Un savādāks nekā labais ir tikai sliktais. Es to saku ļoti primitīvā veidā. Bet tas, ko es īpaši gribu uzsvērt, Dievs iesākumā visu radīja labu.

Vēl viena svarīga lieta, ko der atcerēties ir tā, ka Bībele nav mācību grāmata. Tā nav kāds zinātnisks rakstu krājums par pasaules radīšanu. Bībele ir atklāsme par Dievu. Protams Bībele var dot mums arī kādas atbildes zinātniskā skatījumā, bet tomēr tās būs vairāk kā mīkla, kura mums jāatrisina pašiem. Bībele ļoti maz runā par to kas bija pirms zemes un cilvēka radīšanas. Šeit faktiski ir tikai 2 panti un arī tie neko daudz neiedziļinās šajā jautājumā, jo tas nav Dieva Vārda mērķis. Un tomēr šai grāmatā ir kādas norādes, no kurām varam noprast, ka tika radīti eņģeļi no kuriem viens gribēja būt lielāks par Dievu un tika sodīts. Un ka šis viens aizrāva sev līdzi trešdaļu pārējo eņģeļu. Bet šādu stāstījumu Rakstos nekur jūs neatradīsiet. Varbūt kādu tas pārsteigs, bet tāds eņģelis Lucifers Bībelē nekur atklāti nav minēts. Šie notikumi pirms zemes radīšanas ir noprotami vien no kādu praviešu vīzijām, kuras ir pietiekami nekonkrētas. Šīs ir vietas, kur Jesaja runā par Bābeles ķēniņa sodīšanu un Ecehiēls – par Tiras ķēniņu, kas abi ir vēsturiskas personas. Tomēr abu šo praviešu valoda ir tāda, kas liek domāt par vēl kādu, apslēptu vēstījumu.

Vecā derība par sātanu vispār daudz nerunā un uzsvaru liek uz Dieva un cilvēku attiecībām. Izņēmums ir Ījaba grāmata, par kuru runāsim citreiz. Ebreji šai laikā nelika velnu pretstatā Dievam, jo Dievs ir tas, kas stāv pāri visam, tāpēc viņš ir tas par ko tiek runāts, domāts un, kas tiek pielūgts. Bet līdz Jaunās Derības laikam viņi sastopas arī reliģijām, kas balstās uz duālismu – labais un ļaunais. Un par ļaunā dabu vairāk mēs noprotam vien no Jaunās Derības rakstiem. Sevišķi izteikti tas parādās stāstā par Jēzus kārdināšanu un visā Jāņa atklāsmes grāmatā, kas lai arī runā simbolu valodā dod priekšstatu par šī ļaunā rašanos, par gaismas eņģeļa sacelšanos pret savu radītāju.

Kur ir Jēzus?
Domājot par visuma radīšanu tādos lielos vilcienos mums šķiet ir radīšanas un evolūcijas teorijas, kas ir viena otrai pretstatā un viena ir domāta ticīgajiem, otra – pārējiem. Tomēr arī radīšanas teorija, jeb kreacionisms ir tikai teorija un tā nevar būt zinātne, kas balstīta Bībelē. Tā var būt zinātne, kas nekonfliktē ar Bībeli vai turas pie tās principiem, bet kā jau teicu, Bībele nav arheoloģisks dokuments uz kura būvēt zinātnisku teoriju.

Radīšanas teorijai arī pastāv vairākas versijas un tam ar ko tās savā starpā atšķiras mums droši vien būs jāpieskaras citreiz. Skatoties uz 1.Mozus grāmatas pantiem, kur Dievs rada visumu, kādi vaicās, viss jau smuki, bet kur viņš ņēma materiālu, lai to radītu. Vārdam “radīt” ebreju valodā Bībelē tiek lietoti trīs dažādi vārdi bara, jacar, asah un tikai bara ir vienīgais, kurš netiek lietots tad, kad tiek radīts no kaut kā un šis darbības vārds vienmēr tiek attiecināts tikai uz Dievu. Kā var kaut ko radīt no nekā? Mēs to nevaram, jo tā ir tikai Dievam piemītoša īpašība. Vienīgi šajā pirmajā pantā Mozus lieto vārdu bara, tālāk divus pārējos. Vienīgi šeit, kad tiek runāts par pašu iesākumu.

Ar šādiem pašiem vārdiem par iesākumu sākas arī Jāņa evaņģēlijs. Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva un vārds bija Dievs. Mūsdienu racionālajam cilvēkam šis teikums liekas diezgan abstrakts, bet šis teikums vissaprotamāk izskaidro vārda bara nozīmi. Un vēlāk tur teikts: Viss ir radies caur viņu, un nekas nav radies bez viņa. Caur viņa Vārdu viss ir radīts. Un šeit lasot ir kāda sevišķi svarīga lieta pie kuras mēs nonākam Jāņa ev. 1:10 Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Tas, ko Raksi šeit saka, tie runā par Jēzu, kā šo gaismu, caur kuru pasaule radās. Šie vārdi runā par Jēzu, kā Dievu. Iepazīstot Bībeli un vēstures rakstus man vieglāk ir noticēt, ka Jēzus ir izdomāts cilvēks, nekā tam, ka Jēzus ir dzīvojis, bet viņš bija parasts cilvēks. Ja viņš patiešām bija, tad viņš bija cilvēka veidolā ietērpts tas pats Dievs ar kura vārdu viss ir radīts.

Kā Jēzus varēja dziedināt visus slimos un pat piecelt mirušos ar vienu vārdu? Vienīgi tad, ja viņš zināja, kā tie ir radīti. Vislabāk radīto saprot tas, kurš pats to ir veidojis. Tāpēc Jēzus Kristus ir tas, kuru mēs šodien šeit pielūdzam. Mēs pielūdzam un slavējam viņu, nevis cilvēku Pēteri, kurš dibināja pirmo kristiešu draudzi, vai Džonu Smitu, ko uzskata par baptistu kustības dibinātāju. Mūsu draudzes galva nav bīskaps Pēteris Sproģis, bet Kristus. Nedz stādītājs ir kaut kas, nedz laistītājs, bet Dievs, kas audzē. Šis varētu būt mūsu draudzes moto, no Kor.1 3:7. Mēs šeit pielūdzam Jēzu Kristu, jo viņš ir Dievs!

Jūs protams variet veltīt savu dzīves laiku cīnoties ar ateistiskās evolūcijas sekotājiem un mēģinot pierādīt radītāja esamību. To var darīt. Es to sevišķi nemēģinu darīt, jo manas bioloģijas, astronomijas, ģeoloģijas utt. zināšanas nav tik spēcīgas, lai es tajās varētu iedziļināties un par tām diskutēt. Es arī neuzskatu to par savu dzīves uzdevumu. Zinot cik veca ir zeme, tas pie manas dzīves nepieliks nevienu minūti un nepadarīs manu dzīvi ne par mata tiesu laimīgāku. Es varu uzticēties, ka zinātnieku pētījumi protams ir precīzāki par manējiem, un ko gan tie saka?

Amerikāņu zinātnieks Džordžs Valds, Harvardas universitātes profesors, biologs, kurš 1967. gadā ieguvis Nobela prēmiju bioloģijas jomā. Tātad izcils zinātnieks, saka šādi: ”Kad nonākam līdz jautājumam par dzīvības rašanos, mums ir tikai divas iespējas kā dzīvība sākusies. Viena ir spontāna attīstība vedot pie evolūcijas, otra ir pārdabiska radīšana no Dieva. Nav trešās iespējas… Spontānās attīstības neiespējamību zinātniski pierādīja Luiss Pasteurs, Spellanzani, Redijs un citi. Tas mūs ved uz zinātniski vienīgo iespējamo secinājumu, ka dzīvība radusies no Dieva pārdabiskās radīšanas. Es to nepieņemu filozofiski, jo es negribu ticēt Dievam. Tāpēc es izvēlos ticēt tam, kas zinātniski nav iespējams, spontānai attīstībai vedot uz evolūciju. (Scientific American, August, 1954.) ”

Ja kāds saka, ka zeme ir miljardiem gadu veca, man nav problēmas viņam piekrist, jo mani tas neuztrauc. Es arī spēju noticēt, ka Dievs zemi varēja radīt tik vecu, cik nepieciešams tāpat kā pirmo cilvēku viņš radīja jau pieaugušu? Man nav problēmas kā Jurijam Gagarinam, ka Dievu jābrauc meklēt ar kosmosa kuģi. Bībelē nekur neesmu atradis, ka Dievs dzīvotu uz citas planētas vai cita lidojoša objekta. Tā stāsta par Dievu, kurš dzīvo cilvēku vidū.

Man nav problēmu pateikt “es nezinu” par lietām, kuras es patiešām nezinu. Vēl jo vairāk par tādām lietām, kuras pilnīgi droši nezin neviens. Runājot par visumu un tā rašanos man protams ir kāds viedoklis, kurš balstās uz novērojumiem, loģikas principiem, vēstures liecībām un kādām iekšējām sajūtām, bet es neņemos apgalvot, ka tas ir 100% pareizs. Tas, ko es varu 100% apgalvot, ka aiz šīs pasaules ir kaut kas vairāk, kā tas ko mēs šodien redzam. Es to saucu par Dievu Radītāju, jo viņš ir tas, kuru es esmu piedzīvojis personīgi, kuru ir piedzīvojuši miljoniem citu cilvēku uz pasaules, miljoniem cilvēku pirms manis. Viņš ir visuma radītājs un es ticu viņš būs sastopams ikvienam, kas no viņa nebēgs, kā profesors Džordžs Valds.