Šodien mēs apskatīsim vienu pavisam vienkāršu stāstu. Jēzus paēdina tūkstošus ar nedaudz maizēm un zivīm. Lai arī tas ir brīnumains stāsts, tomēr to lasot, nerodas nekādas sevišķās neskaidrības un to uztvert ir ļoti vienkārši arī pirmklasniekam. Patiesībā šis ir stāsts par vienu grūtu un neparedzētu situāciju, un kā Jēzus palīdz no tās izkļūt. Tāpēc, lai šis stāsts mums kaut ko šodien nozīmētu, padomāsim vispirms par tām grūtajām situācijām, ar kādām mums katram šobrīd nākas saskarties. Es neticu, ka ir kāds cilvēks, kurš savā dzīves ikdienā nepiedzīvo situācijas, kur ļoti noderētu palīdzība. Tā ir sākot jau no mazumdienām, kad vajag kādu, kurš palīdz uzvilkt bikses. Vēlāk šīs aktualitātes mainās, kaut gan daudzi arī pie palīdzības bikšu uzvilkšanā reiz atgriezīsimies. Ir daudz un dažādas nepieciešamības, bet visregulārākā no tām ir nepieciešamība pēc ēdiena. Tā ir tā pamatrūpe. Strādājam taču pirmkārt, lai būtu ko ēst.
Jo smalkāki ēdieni man garšo, jo vairāk jānopūlas, lai tos iegūtu. Jo smalkāka dzīve man patīk, jo vairāk man jānopūlas. Un kas manas pūles padara vēl smagākas? Tie ir cilvēki, kuri traucē un nepalīdz, kā arī paša veselības problēmas. Tātad, lai es varētu laimīgi šeit dzīvot man vajag labu veselību un cilvēkus, kuri man kalpos un nerunās pretī. Tāpēc Jaunajā Gadā mēs cilvēkiem vēlam laimi un veselību, piebilstot, ka tas jau ir tas pats galvenais. Un tas ir tikai normāli.
Stāsts par tūkstošu paēdināšanu ir stāsts par Jēzus palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kuriem ir šīs praktiskās ikdienas vajadzības. Ko tad dod Jēzus?
Continue reading →