Bet Tas Kungs ir Savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!
/Habakuka 2:20/

Turpināsim sekot Habakuka grāmatai. Bībeles grāmatai, kas izskaidro ticību. Pirmā nodaļa sākās ar Habakuka sūdzību Dievam par apkārt pasaulē valdošo netaisnību. Netaisnība nevienam cilvēkam nepatīk. Netaisnīgo ir jāsoda tā, lai viņš labotos un tā nekad vairs nedarītu. Diemžēl prakse ir tāda, ka ļoti bieži, kad ir pastrādāts kāds noziegums, vainīgais ir agrāk sodīta persona. Tātad vai nu sods ir pārāk maigs, vai arī nepareizs. Pirms aptuveni 10 gadiem veiktas aptaujas liecina, ka Latvijā 70% iedzīvotāju atbalsta nāvessodu, kā soda izpildes līdzekli. Kad dzirdam atkal par kādu briesmīgu noziedznieku, tad šis procents droši vien vēl palielinās. Kāpēc tā? Man liekas pavisam tieši, bez aplinkiem, to presē paudis kāds uzņēmējs: “Man ļoti zīmīgs šķiet salīdzinājums ar dārzu, kurā aug dažādi augi, arī nezāles. Ja nezāle nekontrolēti sāk izplatīties, ja sāk traucēt pārējiem, tad loģisks solis ir to vienkārši izravēt, likvidēt.” Un, lai cik nežēlīgi tas neizklausītos, patiesībā tas ir vienīgais risinājums ar 100% garantiju. Tāpēc jau lielākajai daļai cilvēku tas liekas pareizs solis cīņā ar ļaunumu. Un tīri cilvēciski mēs arī saprotam, ka par kaut ko slikti darītu, mums pienāktos sods. Tāpēc ikviena cilvēka tieksmes ir izvairīties no vainīgā statusa. Pat, ja ir izdarīts kaut kas slikts, tad mums ir desmitiem argumentu, kāpēc es neesmu tas vainīgais.
Es iesitu sievai, jo viņa pati bija vainīga. Viņa mani nokaitināja. Radio nesen dzirdēju par kādu vīru, kurš apzadzis valūtas maiņas punktu. Viņš esot nevainīgs, jo īpašnieki ir viņam parādā. Eiropas čempionāta basketbola spēlē mūsu spēlētājs sāpīgi iesita pretiniekam, jo pie vainas bija emocijas par sāpīgo zaudējumu. Tāpat jau kādu laiku atpakaļ sabiedrību šokēja ziņa ka sieviete līdz nāvei piekāvusi savu 7 mēnešus veco bērnu, jo viņš pārāk skaļi naktī trokšņojis un traucējis gulēt. Un mums bieži vien ir šī atbilde par saviem pārkāpumiem: “Jā, atzīstu, ka rīkojos slikti, bet…”
Mēs jau lasījām Habakuka sūdzības Dievam, ka Dievs neko nedara ar to kas notiek apkārt. Un Dievs atbildēja Habakukam, ka apkārt notiek tas kas notiek tikai tāpēc, ka viņš neiedegas emociju dusmās, bet ir pacietīgs. Tomēr Dievs nav arī nevērīgs un vienaldzīgs. Viņš sola problēmas atrisināt. Un te sākas interesantākā daļa cilvēka un Dieva attiecībās. Cilvēks cer, ka Dievs nevis patiešām sodīs, bet kaut kā ļaus izlocīties. Līdzīgi kā ātrumpārkāpējs uz ceļa ieraugot policistu, cer uz brīdinājuma izteikšanu. Bet tas nav risinājums.
Continue reading →