Svētruna 27. aprīlī
Lūkas 18:1-8
Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.
“Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku. Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā.”
Un Tas Kungs sacīja: “Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?” Es jums saku: “Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?”
Cik ļoti un vai mums ir nepieciešama lūgšana? Cik reizes lūgt par vienu un to pašu lietu? Vai būtu solīdi no Dieva prasīt tik daudz? Kādai jābūt lūgšanai? Ja Dievs dzird katru mūsu nopūtu, vai lūgšanai ir jābūt kaut kam vairāk kā klusai nopūtai pie sevis? Šie ir tikai daži jautājumi, kurus vismaz man pa laikam neviļus sanāk sev uzdot un uz kuriem meklēsim atbildes arī šodien. Pirmām kārtām jau vispār cik nepieciešama ir lūgšana. Šodien pasaulē lietas notiek tik strauji un ir visa kā tik daudz, ka laiks lūgšanai tad arī būtu jāiekļauj mūsu dienas plānā. Varbūt kādiem tā dzīve šeit laukos tik strauja nav kā pilsētniekiem un tas ir ļoti labi. Taču aktīviem cilvēkiem parasti vienmēr atrodas daudz svarīgu un interesantu, un neatliekamu lietu ko darīt. Un ja tā nav, tad mūsu informācijas laikmets ir visu salicis tomēr pa plauktiņiem, jo brīvie brīži pie televizora, tā jau ir ikdiena. Bet vai mūsu ikdienā ir vieta arī lūgšanai? Un cik lūgšana ir svarīga?
Continue reading →