Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.”
/Genesis 22:17-18/

Stāstā par to, kā Dievs aicina Ābrahāmu prom no grēcīgās vides, ļoti liela nozīme ir Dieva dotajam apsolījumam. Apsolītā zeme, varena tauta, svētības kas tiks nestas visai pasaulei. Šodien mēs domāsim par vēl vienu pārbaudījumu Ābrahāmam, pēc kura Dievs šo doto apsolījumu atkal atkārto, tādējādi pārliecinot, ka nekas nav mainījies.

Ja šodien paskatāmies apkārt ap sevi uz cilvēkiem, lietām un vietām, jāatzīst, ka mēs esam tā jūtami apkrāvušies. Mums tik daudz kas pieder, ka pat to visu pat nav iespējams apzināt. Kāds teiks, ka varbūt tev pieder, bet man jau nemaz tik daudz nekā nav. Man tomēr ir sajūta, ka ja tev pieder vairāk nekā tu vari uzkraut sev uz muguras un panest, tad tas jau ir daudz. Un it sevišķi tad, kad mēs kļūstam vecāki. Ap mums tik daudz kas sakrājas. Kādreiz ieejot kāda vecāka cilvēka mājās tur ir tik daudz kas sastutēts uz visiem plauktiņiem galdiņiem, skapjiem. Dažnedažādas lietiņas. Nemaz nerunājot par lietiņām, kas nav redzamas. Arī man katru reizi, kad savā mājā kaut ko izmisīgi sāku meklēt, bet starp visām citām lietām, meklēto nevaru atrast, ir jādomā, vai to mantu nav par daudz.

Dieva vārds saka, ja mums ir barība un apģērbs, tad tas ir pietiekami. Pāris dienas atpakaļ skatījos kādu misionāru uzfilmētu stāstu par to, kā viņi Āfrikas valstī Ugandā meklē palīdzēt cilvēkiem, kuri dzīvo vienkārši kaut kur krūmos. Un šādā vietā viņi nejauši bija atraduši divus bērnus, brāli un māsu. Viņi gulēja kaili zemē un spēja pārvietoties tikai lēni lienot uz vēdera un klusi vaidēt. No nespēka, kas rodas, kad nav ēsts. Astoņgadīgais puisis savos izmēros nepārsniedza divgadnieku. Bija tik smagi ko tādu redzēt. Mēs runājam par Dieva mīlestību uz cilvēku, bet kāda ir mūsu mīlestība pret citiem cilvēkiem? Mēz uzskatām par pienākumu regulāri barot savu kaķi vai suni, bet palīdzēt badā mirstošam cilvēkam par labdarību, cēlu žestu. Pārbaudiet sevi, pret ko jūsu mīlestība ir patiesāka – cilvēkiem vai kādiem mājdzīvniekiem! Ābrahāms mīl Dievu un Dievs arī nolemj pārbaudīt šīs mīlestības patiesumu.
Continue reading →

Un Ābrams uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.
/Genesis 15:6/

Šis būs stāsts par to, kā Dievs sāk atjaunot attiecības ar cilvēku. Un šo attiecību atjaunošanas sākumā tiek izraudzīts vīrs vārdā Ābrams, kuru Dievs vēlāk nosauks par Ābrahamu. Šis stāsts ir kā tādas lielas eņģes, kas pagriež, no Dieva prom ejošo pasaules vēsturi, citā virzienā.

Šeit pirmās Bībeles nodaļas ir tādas, ka vairākās vietās mēs atkal redzam radu rakstus, kuri parasti šķiet ļoti garlaicīgi. Parasti, tā ir, bet dažkārt tie var būt arī ļoti interesanti. Tas tāpēc, ka no šiem radurakstiem, jeb dzimtas kokiem, mēs varam iegūt interesantus faktus un atklāt, kādu cilvēku radniecību. Mazsalacā mums arī šī dzimtas koku vākšana ir īpaša. Latvijas kultūras fonda ēkā iespējams šādus kokus arī apskatīt un ir kādas dzimtas, kam šie raduraksti ir daudz plašāki, nekā šeit Bībelē aprakstītie. Nesen arī radio gadījās dzirdēt kādu raidījumu, kur runāja par šādu ciltskoku veidošanu, pētot izmirušās lībiešu tautas šodienas mantiniekus. Tā interesanti būtu uzzināt, vai arī man gadījumā nav lībiešu saknes, jo šai raidījumā arī Mazsalaca tika pieminēta. Vēl kāds klausītājs zvanīja un teica, ka viņam pētot šādu dzimtas koku atklājies, ka viņš esot Barklaja de Tolli mazmazmazdēls, kaut gan viņa pēcteči tiek uzskatīti par izmirušiem. Nevēlos tagad diskutēt par to, vai tā varētu būt patiesība, bet fakts ir tāds, ka no šādiem dzimtas koku pētījumiem, mēs varam nonākt pie kādiem interesantiem atklājumiem.

Mūsu šīsdienas varoņa, Ābrama, dzimtas koks ir atrodams Radīšanas grāmatas 11. nodaļā. Tas parāda nevis dzimtas plašumu, bet stiepjas paaudžu dziļumā. Vairākas paaudzes līdz Šemam, kurš ir Noa dēls. Savukārt Noa dzimtas koks ir atrodams jau dažas nodaļas iepriekš un tas stiepjas līdz pat pirmajam, Dieva radītajam cilvēkam, Ādamam. Tomēr Ābrams, tāpat kā Noa ir īpašs ar to vien, ka šis vienmuļais radurakstu uzskaitījums pie šī vīra tiek pārtraukts. Es teiktu tā, ka šī ir vieta, kur atkal cilvēku grēka evolūcijā iejaucas Dievs, lai to apturētu. Tātad šis ir stāsts par Dievu un viņa darbu pie cilvēka.
Continue reading →

Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. Šis ir stāsts par Nou:
Noa bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī, jo Noa vadīja savas gaitas ar Dievu.
/Genesis 6:8-9/

Pavisam drīz, droši vien, mēs tiksim atkal pie jaunas valdības. Daudzi uz šo jauno valdību liek lielas cerības, tomēr es gan uz to nevienu neaicinātu. Ne jau tāpēc, ka zinātu, ka šī jaunā vadība nebūs labāka par veco. Iespējams ka nē. Bet tas ko šodien gaida lielākā daļa mūsu tautas – tā gaida uz glābēju, kurš atrisinās visas, vai vismaz lielāko daļu viņu problēmu. Varbūt kādu apbēdināšu, bet tāda glābēja nav un nebūs. Jūs man neticat? Nu paskatieties vēsturē, kurš ir bijis tāds valsts vadonis, kuru visi ir mīlējuši? Nav tāda.

Šodien cilvēki meklē Dievu starp cilvēkiem, bet viņa šeit cilvēku vidū vairs nav. Cilvēku vidū Dievu atrast nav iespējams arī tā iemesla dēļ, ka katrs viens mēs paši esam mazi dieviņi, un lai mans vadonis būtu ideāls, tam ir jābūt tādam pašam kā es. Tāpēc nekad neviens vadonis nav bijis ideāls visiem. Dievs, tiem kuri par viņu iedomājas, liekas ideāls, bet nesaprotams un pārāk tāls. Tomēr vairums ļaužu šeit Latvijā par tādu Dievu vispār nedomā. Kāds vēl Dievs, ja man jārisina problēmas, jautājumi par darbu, algu, iztiku, ģimeni? Dieva nav, esmu tikai es un tādi kā es.

Un tā cilvēki dzīvo. Jau kopš pasaules pirmsākumiem. Lasot pirmās nodaļas Bībelē, mēs ātri vien nonākam pie secinājuma, ka pēc krišanas grēkā, cilvēks ir iekļuvis tādā kā vāveres ritenī. Radīšanas grāmatas 5. nodaļa stāsta par cilvēkiem pēc Ēdenes dārza aptuveni 1600 gadu ilgā laika posmā. Kāpēc šie daudzie gadi ir aprakstīti vien vienā īsā nodaļā? Tāpēc, ka viss kas notiek cilvēku dzīvēs ir viens garlaicīgs nekas. Kāds piedzimst, dzīvo, rada bērnus un nomirst. Nākamais piedzimst, dzīvo rada bērnus un nomirst. Un tā nākamais, aiznākamais un aizaiznākamais pēcnācējs turpina šo garlaicīgo un bezjēdzīgo stāstu. Šī nodaļa sākas ar Ādama dzīvi un nonāk līdz vīram vārdā Noa. Noa ar kaut ko ir īpašs, lai viņu atcerētos vairāk, kā ikvienu, kas pirms viņa ir dzīvojis. Bībelē stāstam par Nou ir veltītas veselas 5 nodaļas un viņš pieminēts arī daudzviet Jaunajā Derībā. Tātad ar ko īpašs stāsts par Nou, ar ko īpašs viņš pats, un kā šis stāsts runā uz mums šodien?
Continue reading →

Tad Dievs sacīja Kainam: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!”
/Mozus 4:6-7/

Esam apskatījuši, kā Dievs veidojis visumu, pasauli un visu, kas uz tās. Kā Dieva līdzībā radītais cilvēks novērsās no viņa. Šīs dienas pārdomām stāsts par to, kas notiek ar cilvēku, kad viņš iet prom no Dieva.

Gan jau lielākā daļa no jums atminaties neseno miniskandāliņu mūsu valstī, kad tika atklāts, ka veikalos tiek pārdoti kaķādu kažoki. Latvija humānu apsvērumu dēļ ir pievienojusies tām valstīm, kur kaķādas izmantot nav atļauts. Tāpat arī ir bijuši aktīvi protesti pret Lielbritānijas goda gvardes cepurēm, kuras tradicionāli tika izgatavotas no Kanādas lāču ādām. Tas nav humāni. Notiek arī protesti par to, ka tādās valstīs kā Afganistāna tiek iznīcināti kādi teroristiski grupējumi. Tas nav humāni. Gan cilvēki, gan dzīvnieki ir dzīvība, kas jāsaudzē. Un kaut kādā mērā šiem protestiem varētu arī piekrist, jo iespējams, ka tas terorists ir pāraudzināms. Tāpat arī dzīvniekus cepures dēļ droši vien varētu nemedīt, ja šodien ir pieejami arī mākslīgi radīti līdzvērtīgi materiāli materiāli. Tomēr interesanti, ka bieži vien šie paši protestētāji aktīvi iestājas pret tādu lietu kā abortu aizliegšanu. Iepriekš jau minēju statistikas datus, kuri rāda, ka nevienā no attīstītajām pasaules valstīm cilvēku skaits vairs nepieaug. Varbūt arī viens no iemesliem arī ir tas, ka visās attīstītajās valstīs praktiski nav nekādu aizliegumu, lai varētu veikt abortu. Arī mums Latvijā. Teroristi mums šeit problēmas nesagādā, taču nelaikā dzimuši bērni gan. Un no problēmas ir jāatbrīvojas, jo tā mums traucē un mums galīgi nav komfortabli.

Es neesmu nāvessodu karsts aizstāvis, bet kāpēc cilvēki var mierīgi izmest miskastē vēl nedzimušu un pilnīgi nevainīgu mazo dzīvību, bet par humānisma kalngalu uzskata nāvessodu nepieļaušanu? Par to arī Bībeles stāsts par Kainu un Ābelu – pirmajiem, ko radījis cilvēks.
Continue reading →