Un Ābrams uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.
/Genesis 15:6/

Šis būs stāsts par to, kā Dievs sāk atjaunot attiecības ar cilvēku. Un šo attiecību atjaunošanas sākumā tiek izraudzīts vīrs vārdā Ābrams, kuru Dievs vēlāk nosauks par Ābrahamu. Šis stāsts ir kā tādas lielas eņģes, kas pagriež, no Dieva prom ejošo pasaules vēsturi, citā virzienā.

Šeit pirmās Bībeles nodaļas ir tādas, ka vairākās vietās mēs atkal redzam radu rakstus, kuri parasti šķiet ļoti garlaicīgi. Parasti, tā ir, bet dažkārt tie var būt arī ļoti interesanti. Tas tāpēc, ka no šiem radurakstiem, jeb dzimtas kokiem, mēs varam iegūt interesantus faktus un atklāt, kādu cilvēku radniecību. Mazsalacā mums arī šī dzimtas koku vākšana ir īpaša. Latvijas kultūras fonda ēkā iespējams šādus kokus arī apskatīt un ir kādas dzimtas, kam šie raduraksti ir daudz plašāki, nekā šeit Bībelē aprakstītie. Nesen arī radio gadījās dzirdēt kādu raidījumu, kur runāja par šādu ciltskoku veidošanu, pētot izmirušās lībiešu tautas šodienas mantiniekus. Tā interesanti būtu uzzināt, vai arī man gadījumā nav lībiešu saknes, jo šai raidījumā arī Mazsalaca tika pieminēta. Vēl kāds klausītājs zvanīja un teica, ka viņam pētot šādu dzimtas koku atklājies, ka viņš esot Barklaja de Tolli mazmazmazdēls, kaut gan viņa pēcteči tiek uzskatīti par izmirušiem. Nevēlos tagad diskutēt par to, vai tā varētu būt patiesība, bet fakts ir tāds, ka no šādiem dzimtas koku pētījumiem, mēs varam nonākt pie kādiem interesantiem atklājumiem.

Mūsu šīsdienas varoņa, Ābrama, dzimtas koks ir atrodams Radīšanas grāmatas 11. nodaļā. Tas parāda nevis dzimtas plašumu, bet stiepjas paaudžu dziļumā. Vairākas paaudzes līdz Šemam, kurš ir Noa dēls. Savukārt Noa dzimtas koks ir atrodams jau dažas nodaļas iepriekš un tas stiepjas līdz pat pirmajam, Dieva radītajam cilvēkam, Ādamam. Tomēr Ābrams, tāpat kā Noa ir īpašs ar to vien, ka šis vienmuļais radurakstu uzskaitījums pie šī vīra tiek pārtraukts. Es teiktu tā, ka šī ir vieta, kur atkal cilvēku grēka evolūcijā iejaucas Dievs, lai to apturētu. Tātad šis ir stāsts par Dievu un viņa darbu pie cilvēka.

Dievs vēlas veidot attiecības ar cilvēku.
Ko mēs varam uzzināt par Ābramu no šiem radurakstiem? Pirmkārt jau to, ka pēc grēku plūdiem Ābrams ir pēcnācējs Šemam, kurš bija viens no 3 dēliem, kas bija kopā ar Noa uz šķirsta. Viņš bija uzticams dēls savam tēvam un Noa Šemu īpaši svētīja. Vēl mēs redzam no šiem rakstiem, ka Šema mūžs bija ap 600 gadu, bet katra viņa pēcnācēja mūžs ir arvien īsāks, un Ābrama tēva Teras mūžs bija vairs tikai ap 200 gadu. Tas mums dod tādu kā mājienu uz to, ka cilvēks joprojām no Dieva attālinās un grimst arvien dziļāk grēkā. Vēl mēs arī uzzinām par Ābrama dzimtas vietu, kas ir kaldeju Ūrā. Kaldeju Ūra atradās šodienas Irākas dienvidu daļā, kādreizējā Babilonijā, tāpat kā Bābeles pilsēta, kuru Dievs iznīcināja un kuras iedzīvotāju valodas tika sajauktas. Tāpat kā Bābele, arī Ūra bija attīstīta pilsēta un tā bija arī grēcīga vide. Vēsturnieki saka, ka cilvēki šai pilsētā aizrāvās ar debesu spīdekļu pielūgšanu un dievināšanu. Izrakumos ir atrastas arī cilvēku upurēšanas pēdas. Tas liecina, ka cilvēki šeit dzīvo jau ļoti tālu prom no Dieva. Un kāpēc lai Ābrams būtu izņēmums?

Bet Dievs tomēr vēlas cilvēku vest atpakaļ un jāsaka, ka tāpat kā Noa, viņš uzrunā arī grēcīgo Ābramu.
Un Tas Kungs sacīja uz Ābramu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” /Genesis 12:1-3/

Ābramam ir 75 gadi. Šodien mēs teiktu: “Nu viss ko varēju ir padarīts, tagad atliek mierīgi vadīt savas vecumdienas.” Tas kas tiek prasīts no Ābrama ir savā ziņā diezgan radikāls solis – pamest to, ko tu visu savu dzīvi esi veidojis. Jā, Dieva skatījumā tas ir šīs grēcīgās vides pamešana, bet Ābramam tas ir viss viņam piederošais īpašums. Mums, latviešiem, to vēl jo labāk ir saprast, jo mums ir dabiski turēties pie sava kaktiņa. Kad Dievs uzrunāja Ābramu, viņš darīja, kā tam bija sacīts. Grūti pateikt, cik liels bija Ābrama šaubu moments un pārdomu laiks, bet viņš paklausīja. Grūti arī pateikt, kā tieši šī Dieva uzruna izpaudās, bet tas acīmredzot bija nepārprotami. Dievs uz cilvēku var runāt dažādi – caur citiem cilvēkiem, sapnī, caur kādiem apstākļiem, varbūt ar kādu parādību. Jāsaka, ka caur parādību uz mani Dievs nav runājis, bet viņš to ir darījis nepārprotami caur kādiem dzīves apstākļiem. Un tad ir tā, ka tu nespēj, vienkārši nespēj tam pretoties. Arī Ābrams to nespēja. Viņam tika doti arī kādi apsolījumi, un tiem mēs pieskārsimies mazliet vēlāk.

Mans prāts nav Dieva prāts.
Svarīgākais ir tas, ka Ābrams Dievam atsaucās. Tomēr tas nenotiek arī bez šaubām. Šaubas, tas pats par sevi nav nekas slikts. Es pat teiktu, ja tev nav šaubu, tad man ir šaubas… par tavas ticības patiesumu. Ticība gandrīz vienmēr sākas ar šaubām. Nezinu, vai tās īsti var nosaukt par šaubām, bet arī Jēzum lūdzot Dievu Ģetzemanē ir smagi brīži, kur viņš saka: “Ja vien tas iespējams, lai šis kauss iet man garām”. Mēs šādas šaubas varam nosaukt arī par Dieva prāta neizprašanu, vai brīžiem, kad to ir grūti pieņemt. Tomēr Jēzus šai smagajā brīdī arī turpina, sakot: “Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Mans prāts nav Dieva prāts. Mans prāts ir cilvēcisks, nevis dievišķs, tāpēc arī Jēzus mācītajā lūgšanā mēs sakām ”Tavs prāts lai notiek…”

Ābramam šaubu un jautājumu ir vairāk, nekā varu iedomāties. Viņš ir vecs vīrs, pametis mājas, sievai nevar būt bērnu, gadi iet un nekas nemainās. Šādā šaubu brīdī Dievs Ābramam liek skaitīt laukā zvaigznes naksnīgajās debesīs un apsola atkal, viņa pēcnācējus neviens nevarēs saskaitīt tāpat kā zvaigznes. Un ko mēs lasām par Ābramu? Un Ābrāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību. (Genesis 12:6) Lai arī viņš nesaprata un nespēja aptvert, kā tas var notikt viņš uzticējās. Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi. Dievs zin mūsu šaubas un neizpratni, un jautājumus. Tomēr ne pareizās atbildes mūs ved pie viņa, bet gan ticība. Pāvils vēstulē galatiešiem (3:6) atkal atgādina, ka jau Ābrahāms “ticēja Dievam, un to viņam pielīdzināja par taisnību”. Jēzus brālis Jēkabs saka vēl skaidrāk un ir piepildīti raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, – un viņš tika nosaukts Dieva draugs. (Jēk. 2:23) Tas lielais, ka palīdzēja Ābramam atgriezties pie Dieva ir ticība.

Tomēr kā Jēkabs arī raksta, ticība nav īsta, ja tai neseko darbi. Jā ticībai ir jānāk vispirms, jo kā mēs redzam pie Ābrama, Noa, Pāvila un ikviena Dieva sekotāja darbi nav tie, kas spēj kādu taisnot, bet ticība tiek pieskaitīta par taisnību. Tāpēc Jēzus saka: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Mk. 16:16) Nevis, kas kristās un top ticīgs, bet kas tic un top kristīts. Ābrams ticēja un sekoja Dieva norādēm, ar šaubām un jautājumiem, bet viņa ticība bija tā, kas palīdzēja, lai darbi būtu tādi, kas ved pie Dieva. Viņa darbi bija viņa ticības rezultāts.

Nav jākaunas par to, ka es nesaprotu kādas lietas Bībelē, ka es nesaprotu, kāpēc Dievs rīkojas tā un ne citādi. Tāds pavisam vulgārs piemērs, bet mazam bērnam arī ir grūti saprast, kāpēc viņam neļauj darboties ar gludekli. Šādi jautājumi ir tie, kas uzdoti ticībā, liek mums tuvoties Dievam un domāt par viņu. Dieva Vārds saka, ka ticība, tā ir paļaušanās uz neredzamām lietām. Es teiktu vēl vairāk – tā ir paļaušanās uz nesaprotamām lietā. Ja tu paļaujies tikai uz to, ko saproti un par ko nav šaubu, tad tā nav nekāda ticība.

Pacietība – ticības termometrs.
Lai sāktu piepildīties Dieva apsolījums – Ābramam bija jāgaida 25 gadi. Tas ir daudz, it sevišķi, ja šis apsolījums tiek dots 75 gadu vecumā un saistīts ar pēcnācēju radīšanu. Ne Ābramam ne viņa sievai šis laiks nešķiet mazs un kādā brīdī viņi izlemj rīkoties uz savu roku. Tā Sāra ved pie Ābrahama savu kalponi Hagaru un tā dzemdē Ābrahamam dēlu – Ismaēlu. Bet tā kā Dieva plāni nav cilvēka plāni, mēs ari redzam, kas šai stāstā notiek. Sāra pati kļūst skaudīga un greizsirdīgu uz Hagaru, savukārt Hagara – lepna. Ir konflikts, kas gandrīz noved pie traģēdijas, kad padzītā Hagara tuksnesī krīt izmisumā un mazais Ismaēls gandrīz aiziet bojā. Tad Dievs uzrunā arī Hagaru un apsola, ka arī no Ismaēla dzims varena tauta. Cilvēka plāns ir tik tuvredzīgs, ka Sāra un Hagara ienīst viena otru vēl šodien. Īzaks, kurš Sārai piedzima 25 gadus pēc tam, kad Dievs bija solījis kļuva par varenu tautu, ko šodien mēs pazīstam kā ebrejus. Ismaēla pēcnācēji ir arābi – liela daļa no tiem šodien ir musulmaņi. Un cīņas starp šīm tautām Tuvajos Austrumos nerimst vēl šodien.

Ābrahamam bija vajadzīga pacietība, kuras viņam pietrūka, jo arī pacietība ir tā, kas jāsaņem no Dieva, nevis jāmeklē spēks sevī. Pacietība ir sava veida ticības termometrs, kas parāda vai ticība ir plusā, jeb tuvojas nullei. Zem nulles noslīdot sākas sals, kur Dieva darbu sevī es iesaldēju. Apustulis Pāvils Galatiešiem raksta: Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. (Gal. 3:22-23) Pacietība ir Gara auglis, tā nāk no Dieva. Savā spēkā mēs esam nepacietīgi. Savā prātā mēs steidzinam Dievu, dodam viņam padomus, norādījumus un cenšamies optimizēt viņa darbus.

Kad Jēzus atstāja savus mācekļus Dievs apsolīja, ka viņš atgriezīsies. Mācekļiem likās, ka tam jānotiek tūlīt – rīt vai parīt, bet viņi tika izklīdināti pa visu zemi, lai sludinātu vēsti par Jēzu. Un šī ir otrā Ābrahamam dotā apsolījuma daļa: un tevī būs svētītas visas zemes ciltis. Visas zemes tautas tiks svētītas caur Ābrahamu, jo Jēzus ir no Ābrahama ciltskoka – ebreju vīrs. Neviens cits no Ābrahama pēcnācējiem šo svētību nav varējis nest visām pasaules tautām, vienīgi Jēzus. Jo cilvēka prāts nav Dieva prāts un vienīgi Jēzus ir patiess Dievs. Cilvēka prāts Dieva derībā ar Ābrahamu meklēja svētības sev. To īpašo, kāpēc Dievs tieši Ābrahamu ir izraudzījies, it kā Ābrahams būtu bijis kāds īpašs cilvēks. Viņš bija pavisam vienkāršs vīrs, kam tika dots apsolījums, kurš tika pārprasts.

Kad Ābrahams nonāca Kānānas zemē, Dieva apsolījums mūsu Bībelē skan “Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi.” (Gen. 12:7) Tomēr šeit ir viena nianse, kas laika gaitā izrādījusies visai būtiska. Ebreji ar to saprata, ka šis ir Dieva apsolītais nekustamais īpašums Vidusjūras krastā. Un nebūt ne dīvaini, ka tā sapratušas arī arābu tautas, kas šobrīd apdzīvo labi zināmo Gazas joslu. Arī viņi taču ir Ābrahāma pēcnācēji un kāpēc lai šis apsolījums uz viņiem neattiektos. Dīvaini ir trešie pretendenti uz šo zemes gabalu – kristieši, kas to sauc par svēto zemi visiem Dieva sekotājiem. Bet vai tiešām Dievam ir svarīgi kādai noteiktai cilvēku grupai uzdāvināt kādu noteiktu un pavisam nelielu nekustamo īpašumu jūras krastā? Jaunās Derības tekstā Pāvils vieš pilnīgu skaidrību par šo apsolījumu Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts “un dzimumiem”, tas ir par daudziem, bet par vienu: “un tavam dzimumam”, proti, Kristum. (Gal. 3:16) Arī mūsu valodā mums ir vārdi, kuri neatšķiras runājot vienskaitlī vai daudzskaitlī – durvis, bikses utt. Bet mūsu valodā Bībeles tulkojums šeit varētu būt precīzāks, un pēcnācēju vietā būtu labāk lietot vārdu “atvase”. Tavai atvasei es došu šo zemi. Un arī šai gadījumā mēs ar to varētu saprast visus Ābrahama pēcnācējus, taču Pāvils saka – tie nav visi, tas ir viens, kurš būs ne tikai šī zemes pleķīša, bet visas zemes valdnieks. Kristus ir tas, kurš nāks un valdīs pār visām tautām un šis ir kārtējais Dieva apsolījums. Jūs teiksiet, ka tādu interpretāciju jau tikai kristieši ir izdomājuši un neviens ebrejs to neņems pa pilnu. Apustulis Pāvils, kurš šādi skaidro apsolījumu Ābrahamam, par sevi saka – ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs. Šis nav apsolījums par izredzēto tautu, šis ir apsolījums izredzētajam vīram par Kristu.

Šodien ir cilvēki, kas mēģina skaitīt un rēķināt, un noteikt to brīdi, kad tad Kristus nāks un ņems šo zemi atpakaļ savā valdīšanā. To nav vērts darīt. Pirmkārt, Dieva Vārds saka, ka to laiku neviens nezin. Otrkārt, caur šīs dienas pārdomām redzam, ka Dievs mīl pacietīgos. Nepacietība noved pie rezultāta, kādu mēs redzam Ābrahama gadījumā – pilnīgs sajukums par to, kam, uz kuru un kā attiecas Dieva solījumi. Būsim pacietīgi un sekosim Dievam ticībā. Soli pa solim. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts. Ja esi nepacietīgs, pārbaudi savu ticību. Pat ja esi kristīts. Jēzus saka: “…kas netic, tiks pazudināts.” Ābrahams uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. No šī vīra mēs daudz varam mācīties, bet pats svarīgākais, kad Dievs noslēdz ar tevi derību, seko viņam ticībā.