Kā neizniekot savu dzīvi? Patiešām, dzīve mums ir tik, cik nu uz šīs zemes tā ir dota. Skolā droši vien skolniekiem skolotāji atgādina – mācies, neiznieko savu laiku! Pēc skolas – strādā, neiznieko dzīvi dažādiem niekiem! Ceļo – neiznieko savu dzīvi vienā vietā! Atpūties – neiznieko savu dzīvi nemitīgā darbā! Kā to visu sasaistīt kopā, lai savu dzīvi varētu saukt par neizniekotu? Mums jābūt praktiskiem, jo viss nepraktiskais ir laika, naudas un enerģijas lieka izšķērdēšana. Varbūt man savu dzīvi būtu lietderīgi optimizēt, lai tā būtu vēl praktiskāka, bet kas tad ir tie virzieni?
Lai cik tas neliktos dīvaini, bieži vien izrādās, ka tas praktiskais, kas it kā šķita ļoti noderīgs pirms kāda laika, šodien, iespējams, jau ir pavisam nederīgs. Nesen radio dzirdēju tādu jautru aptauju, kur klausītāji tika aicināti zvanīt, lai pastāstītu, kurš mācību priekšmets ir viņiem bijis pats noderīgākais. Citiem vārdiem, pats praktiskākais. Un mums nāksies atzīt, ka vismaz tas, ko mācījāmies vidusskolā, lielākoties šodienai ir pilnīgi nevajadzīgs. Turpretī ir ļoti daudz lietu, kuras skolā nemācīja, bet nu ir tās jāapgūst pašam. Jāņa evaņģēlija 12 nodaļa sākas ar stāstu par to, kā Marija Betānijā Jēzu svaida ar eļļu. Taču vēl vairāk šī rakstu vieta atklāj to, kā mēs praktiski varam rīkoties dažādās situācijās un kāda vieta ir pragmatismam mūsu dzīvēs.


Marijas praktiskums
Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko viņš bija uzmodinājis no miroņiem. Tur tie viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar viņu sēdēja pie galda. (Jņ.12:1-2)
Šī jau ir trešā reize, kur Jānis raksta par Jēzus došanos uz Jeruzālemi Pashā svētku laikā. No tā varam arī izsecināt, ka Jēzus kalpošanas laiks ir bijis 3 gadus. Betānija ir pilsētiņa pie Jeruzālemes un arī vieta, kur dzīvo Jēzum tuvi cilvēki – Marta, Marija un Lācars. Trīs pilnīgi atšķirīgu personību cilvēki, kas visi mīl Jēzu un kurus viņš arī ļoti mīl. Saprotams, ka ceļā uz Jeruzālemi, Jēzus tiek ieaicināts un viņiem ir brīnišķa atkalredzēšanās. Marta, kā parasti ņem visus tos praktiskos mielasta darbus uz sevi un viņas brālis Lācars kā parasti ir kluss. Lācars ir pieminēts vairākās vietās Bībelē, kā Jēzum tuvs cilvēks, bet nevienā no šīm vietām nav teikts, ka viņš kaut ko runātu, vai citādi īpaši izceltos. Tomēr viņš ir Jēzus sekotājs, tāpat kā māsas, tikai viņš ir klusākas dabas cilvēks.
Vēl šeit jāpiemin, ka tā sēdēšana pie galda nav gluži tāda, kādu mēs iedomājamies kopīgu pusdienošanu. Mūsdienās varbūt līdzīgāka būtu zvilnēšana dīvānā un banketa baudīšana, kad savstarpējai sadraudzībai un sarunām ir primārā nozīme un ēdiens ir neatņemama sastāvdaļa, bet tomēr piedeva. Varbūt Da Vinci svētā vakarēdiena bilde mums liek domāt savādāk, taču tādus galdus austrumu ļaudis tai laikā sevišķi neizmantoja, un nākamā nodaļā, tā paša vakarēdiena laikā, redzēsim pieminētu, ka Jānis ir atgūlies blakus Jēzum. Tātad šīs nav tādas formālas pusdienas, bet draugu svinības un sarunas. Vismaz man ir ļoti svarīgi spēt vizuāli iztēloties tā laika situāciju, vēl jo vairāk, tas palīdz iztēloties arī tos notikumus, kas notiek apkārt.
Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju. (Jņ.12:3)
Nu atkal mums tiek parādīta otra māsa Marija. Tā ir emocionālā māsa. Ja Marta, redzot kādu vajadzību, nespriež, ko citi padomās, bet dara, tad Marija šīs vajadzības sajūt iekšēji. Viņa vēlas īpaši pagodināt Jēzu. Šis ir īpašs mīlestības un cieņas apliecināšanas moments. Marija lietoja ļoti daudz un ļoti dārgu parfimēriju, lai pagodinātu Jēzu. Šādu eļļu varēja iegūt tikai Indijas ziemeļos, tāpēc tās cena bija augsta. Marija, lai Jēzu svaidītu, iztērēja ap puslitru un tas maksātu vidēji viena gada algu. Viņa nebija tik bagāta lai tādu lietu tā mierīgi varētu atļauties un visticamāk, tās bija visas vērtīgās smaržas, kas viņai bija. Viņa noteikti šo smalko eļļu lietoja ne tikai kājām, jo Matejs un Marks raksta, ka eļļa tika izlieta arī pār Jēzus galvu. Tomēr Jānis īpaši uzsver kāju svaidīšanu un žavēšanu ar matiem. Tā ir pazemošanās Jēzus priekšā. Šai laikā bija pierasta lieta, ka mājas viesiem tiktu mazgātas kājas, bet to darītu kāds kalps. Jānis Kristītājs, redzot Jēzu, teica, ka viņš nav cienīgs tam atraisīt kurpju siksnas. Citiem vārdiem – Jānis Kristītājs sevi nespēj Jēzus priekšā pat salīdzināt ar to kalpu, kurš mazgā kājas. Marija publiski apliecināja savu kalpa stāvokli pie Jēzus kājām, viņa lietoja pašu dārgāko mazgāšanas līdzekli, kādu var iedomāties. Faktiski viņa darīja divas lietas, kas apkārtējo acīs varēja izskatīties ļoti pazemojoši. Viena ir kāju mazgāšana. Otra – žāvēšana ar saviem matiem. Jūdu sievietēm nebija pieņemts izlaist matus, to uzskatīja par necienīgu un šādas sievietes parasti automātiski tika uzskatītas par prostitūtām. Tas nebija cienīgs izskats, taču Mariju tas nesatrauca. Viņa protams nevēlējās izskatīties pēc prostitūtas, bet viņa vēlējās apliecināt Jēzus varenību cilvēka priekšā, tā, ka nedomāja, pēc kā viņa tagad izskatās. Ziniet, ja mēs patiešām sāktu domāt, kādi mēs Dieva priekšā izskatamies, tas tur ne droši vien būtu kas vairāk kā ceļos nometusies Marija ar izlaistiem matiem. Mūsu ārējais izskats bieži vien ir maska aiz kā slēpt to iekšējo. Marijai nekas nebija slēpjams. Viņas praktiskums bija rīcība, kas nedomā par sevi, bet visu noliek pie Jēzus kājām.

Jūdas Iskariota praktiskums
Bet viens no viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk viņu nodeva, sacīja: “Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?” (Jņ.12:4-5)
Skaidrs, ka tad, ja mēs visas lietas pārrēķinam latos un santīmos, Marijas rīcība šķiet pavisam nepraktiska. Līdzīgus pārmetumus nācies dzirdēt arī par dažādākiem pasākumiem, kas dažuprāt tiek rīkoti pārlieku grezni. Kāpēc gan lūgšanu dienas, piemēram, jārīko viesnīcā, nevis kādā šķūnī utml. Un tas šķiet ļoti praktiski un pamatoti. Par šo naudu kādai nabagu ģimenei veselu gadu būtu ko ēst. Jūda bija tas, kurš to pateica, jo viņš bija atbildīgs par naudas vākšanu, bet arī pārējos mācekļos, kā to atklāj citi evaņģēliji, bija šāda nesaprašana. Priekš kam tāda izšķērdība. Un protams, ir reizes, kad tā arī ir jāsaka, taču Marijas “izšķērdība”, nebija veltīta sev, bet kādam citam – Jēzum. Jūdam tas šķita gaužām nepareizs ieguldījums, bet Jānis saka, ka tur bija arī vēl kāds iemesls.
Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas. (Jņ.12:6)
Jūdas Iskariota vienīgais grēks nebija tas, ka viņš nodeva Jēzu. Viņš jau iepriekš slepus dzīvoja grēkā, tāpēc arī vēlāk nav jābrīnās, ka tieši viņš bija tas, kurš Jēzu nodeva. Dievs mūs var svētīt dažādos veidos, bet ja mēs šo svētību sākam izmantot savā labā, tad tā var kļūt par lāstu. Sauls tika Dieva izredzēts pirmais ķēniņš izraēlam, taču viņš sev doto varu izmantoja pēc saviem ieskatiem un no Dieva atkāpās. Dāvids bija apdāvināts ar drosmi, varu un dievatziņu, bet viņš to izmantodams pārgulēja ar precētu sievu un viņas vīru aizsūtīja drošā nāvē, Salamans tika apdāvināts ar gudrību, bet viņš to zaudēja sekojot kārdinājumiem un savās vecumdienās visu dzīvi novērtēja kā bezjēdzīgu. Apustulis Pēteris bija dedzīgs un nepiekāpīgs Kristus sekotājs, bet aizliedza viņu 3 reizes. Jūda Iskariots bija apdāvināts naudas lietu kārtotājs, bet viņš to izmantoja savā labā. Es domāju, ka nauda ir viena no tām lietām, kura cilvēkos visvairāk spēj atraisīt grēka darbus. Man šķiet kristietim, kurš darbojas ar naudu un mantu, nav tik daudz jāskatās uz pirkstiem, jo ja būs kārdinājums, tad nāksies lietot lielākas blēdības. Par kristieti, kurš ir pakļauts šādiem kārdinājumiem ir nemitīgi jābūt aizlūgšanās, lai saglabātos nemainīga uzticība Dievam.
Ja naudas maks būtu uzticēts, kādam, kurš ir kā Marija, tad iespējams tas maks būtu vēl tukšāks, jo Jūda bija praktiķis un “grāmatvedis”. Un šeit problēma jau nav galvenokārt par to, kur tā nauda paliek, bet kas notiek ar pašiem cilvēkiem. Jūda bija praktiķis, bet viņš nogrima grēkā, tā ka šis viņa pragmatisms viņam neko nedeva. Šī cilvēka praktiskā rīcība bija nederīga, jo tā bija vērsta tikai vienā virzienā.

Jēzus praktiskums
Tad Jēzus sacīja: “Laid viņu, to viņa manai bēru dienai ir pataupījusi! Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet es neesmu vienmēr.” (Jņ.12:7-8)
Mani ļoti iespaido tas, ka Jēzus nenobar grēcinieku Jūdu, bet pamāca. Viņš izskaidro, ka tas, ko dara Marija var būt praktiski noderīgāks, nekā tas, ko Jūda vēlas. Jā, Jūda vēlas lai viņam lielāks “otkats” būtu, bet pat par to Jēzus nerunā. Viņš runā par tiem pašiem nabagiem. Un no vienas puses viņa sacītais ir diezgan skumīgs – tas nozīmē, ka nabagi būs vienmēr un nekāds naudas maiss to neaizbāzīs. Mums gan šķiet, ja mēs tagad kā komunisti visiem atņemtu to, kas viņiem ir un sadalītu vienlīdzīgi, tad nabadzība izbeigtos. Tie, kuri labi atceras vēl Padomju laikus zin, ka tā ir tikai bezizeja, nevis risinājums. Un patiesībā Jēzus teikto mēs varam pagriezt arī otrādāk – turīgi cilvēki ir nepieciešami, lai būtu kāds, kurš nabagiem var palīdzēt. Vai vēl vairāk – neviens cilvēks nevar palīdzēt visiem. Neviens cilvēks nevarēs atrisināt visas mūsu problēmas, jo visu mūsu problēmu sakne un cēlonis tomēr ir grēks. Tikai Jēzus spēja uzveikt grēku un tikai viņš ir tas, kurš spēs tikt galā ar ikvienu no tā izrietošo mūsu problēmu. Tāpēc arī Marijas nepraktiskā rīcība ar dārgajām smaržām izskatās labāk par Jūdas praktiskajiem padomiem. Nevis tāpēc, lai mēs darītu vienalga ko, ka tikai no neviltotas sirds, bet tāpēc, lai visu ko darām, mēs darītu Jēzum.
Jēzus neaicina nerūpēties par nabagiem. Gluži otrādi, viņš saka, ka tas ir tas, kas vienmēr būs jādara. Taču pirmā lieta ir viņa klātbūtne. Bez viņa mēs nevarēsim paši sev palīdzēt, kur nu vēl citiem. Tā praktiskā lieta ko māca Jēzus, ir palīdzēt tiem, kuriem klājas grūtāk. Jēkaba vēstulē teikts, ka tā ir tīra un neaptraipīta kalpošana. Bet tur arī teikts, ka tā ietver arī sevis sargāšanu no šīs pasaules nešķīstības. Un tas sasaucas ar Jēzus vārdiem Jūdam šeit citiem palīdzēt, kalpojot Kristum.

Virspriesteru praktiskums
Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka viņš ir tur, un atnāca ne vien Jēzus dēļ, bet arī lai Lācaru redzētu, ko viņš bija uzmodinājis no miroņiem. Bet augstie priesteri nolēma nokaut arī Lācaru, jo viņa dēļ daudz jūdu nogāja un ticēja Jēzum.(Jņ.12:9-11)
Tad nu šeit ir vēl viens veids, kā rīkoties. Tie ir virspriesteri un patiesībā viņu rīcības modelim pievienosies arī Jūda. Nesekojot Jēzus vārdiem, atliek sekot sev pašam, un tā ir grimšana vēl dziļāk grēkā. Nesekot patiesībai, nozīmē maldināt pašam sevi. Šie cilvēki redzēja Jēzus brīnumu darbus, viņa rādītās zīmes, dzirdēja viņa vārdus, un redzēja viņa svēto dzīvi. Tomēr viņi nolēma, ka no Jēzus jātiek vaļā un arī no Lācara. Nevis tāpēc, ka viņi ko sliktu būtu darījuši, bet tāpēc ka Jēzus traucē mierīgo dzīvi un Lācars, pat neko daudz nerunājot, par viņu atgādina ar to vien, ka viņš ir dzīvs. Vēstulē Romiešiem 1:18 teikts, ka Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību. Šeit Dieva Vārds runā par visu cilvēku netaisnību un bezdievību, kuras daba ir mēģināt noslāpēt patiesību. Un patiesība nav kaut kas izdomāts, patiesība ir tā, kas nāk no Dieva, bet kas mums bieži vien daudziem nepatīk. Slavenais britu zinātnieks Stīvens Hokings aizvadītajā nedēļa nāca klajā ar paziņojumu, ka pasauli nav radījis Dievs. Turpretī kādā intervijā viņš stāstīja, ka tas interesantākais jautājums, ko izzināt, būtu, kāpēc tā vietā, lai nekā nebūtu, kaut kas (visums) tomēr pastāv. Viņš arī saka, ka ideja par Dievu viņam nav pieņemama, jo to ar prātu nav iespējams izskaidrot. Tātad es pieņemu par patiesu visu to, ko varu izskaidrot, un ko nevaru, to noliedzu. Tā ir virspriesteru prakse Jaunā Derībā.

Ko nozīmē rīkoties praktiski? Tas nozīmē rīkoties lietderīgi. Un lietderīgi ne vienmēr ir tā, kā pirmajā brīdī šķiet pragmatiski. Cik praktisks ir praktiskais Jūda? Pārlieku praktisks. Cik praktiski ir virspriesteri? Viņi darīs visu, lai sasniegtu SAVU mērķi. Cik praktiska ir Marija? Pret sevi – pilnīgi nepraktiska, bet Jēzum viņa gatava atdot visu. Vai Jēzus ir praktisks cilvēks un vai Dievs ir praktisks? Viņš ir! Viņš dod vispraktiskākos padomus arī tev šodien. Viņa rīcība ir tik praktiska, ka to grūti aptvert. Viņš nonāca no Debesīm, visburvīgākās vietas, uz zemes, cieta, kļuva par izsmieklu, tapa pazemots un nonāvēts, lai tu tiktu izglābts. Nevis varbūt izglābts, nevis teorētiski, bet pavisam praktiski. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Tā teikts Marka 8:36. Ko tas dod, ka es praktiski esmu nodrošinājis savu rītdienu, bet mana mūžība ir neskaidra un iedveš bailes? Tas pats Hokings saka, ka vērtīgākais, ko cilvēks savā dzīvē var darīt ir nemitīgi strādāt un mācīties, jo visam citam nav jēgas. Vai tas nav mazliet skumīgi? Jēzus saka: “Skatieties uz putniem un puķēm… un mācieties.” Es teiktu, ka ir svarīgi mācīties un strādāt un tam veltīt dzīvi, bet tikai tad, ja es mācos no Dieva un veltu viņam savu dzīvi. Pretējā gadījumā, mana dzīve jebkurā gadījumā vedīs uz bezizeju.
Kur ved tava dzīve? Vai tas ir karjeras, zināšanu, prasmju ceļš augšup kalnā? Varbūt tā ir tāda brišana pa smagu purvu. Bet mēs visi zinām, ka šis ceļš reiz beigsies un daudzi ar ilgām gaida to, kas tālāk, bet pārējiem tas ir baiļu moments. Jēzus šīs bailes ikvienam var vērst cerības priekā. Ceru, ka arī tev!