Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, tad, Viņam Dievu lūdzot, debesis piepeši atvērās, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts.” Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu. Pēc ļaužu domām viņš bija Jāzepa dēls.
/Lūkas 3:21-23a/
Sen bērnības laikā atceros tādu multfilmu “Kas tas ir – kolhozs?”. Man šis jautājums šķita muļķīgs, jo domāju, ka to taču katrs zin. Abi mani vecāki strādāja kolhozā. Tomēr atceros, ka tā multene tomēr bija arī interesanta, jo kaut kas tur jauns arī tika pateikts. Vai arī tika pateikts, kā kolhozā būtu jābūt, bet dabā neko tādu netiku novērojis. Tāpēc šoreiz man radās arī līdzīgs jautājums “Kas tas ir – kristīts?” Kristietim šis jautājums droši vien šķiet pašsaprotams, bet varbūt mēs tur varam saskatīt arī jaunas nianses, tāpat kā es bērnībā ar to kolhozu?
Bībelē visi četri evaņģēliji piemin Jāņa Kristītāja kristību un to, kā viņš kristī arī Jēzu. Es šoreiz izvēlējos Lūkas aprakstu, bet nedaudz ieskatīsimies arī citos. Vispār jau Bībeles lasīšana tādam rūdītākam kristietim kādreiz izvēršas par tādu kā rutīnu, jo es jau tos notikumus visus it kā zinu un atkārtošanas pēc varu arī pārlasīt. Varbūt arī pārdomāt, bet tas viss pēc laika var likties kaut kā mehāniski un sausi. Vai jums nav bijusi tāda sajūta? Man tā ir bijis. Un šādās reizēs ir labi sev pašam uzdot kādus kritiskus jautājumus par lasīto tekstu un tad lūgt Dievu sniegt atbildes, to pārdomājot. Tā arī darīsim!
Kāpēc Lūka par Jēzus kristīšanu raksta pēc stāsta par Jāņa nonāvēšanu?
Lūka 3. nodaļā pirmajos 20 pantos apraksta Jāņa dzīvi, viņa arestēšanu un nonāvēšanu. 21. nodaļā viņš atkal atgriežas pie Jāņa Kristītāja viņa kristības vietā – Jordānas upē, kur tiek kristīts arī Jēzus. Vairākās vietās Bībelē varam atrast teksta nepakļaušanos hronoloģijai, kas šodienas cilvēkam var šķist mulsinoši. Tomēr tas nav nekas ārkārtējs. Arī šeit Lūka visticamāk vēlas nodalīt Jāņa un Jēzus kalpošanu, jo viņš 16. nodaļas 16. pantā saka “Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā. ” Tātad pēc Lūkas iznāktu, ka bauslība noslēdzas 3. nodaļas 20. pantā. Jēzus un Jāņa Kristītāja dzīves laiki pārklājas, tāpēc šīs dzīves Lūka izvēlas atdalīt. Jānis bija “populārs” jūdu tautā un viņam bija vairāki mācekļi. Jēzu kāds varēja arī mierīgi uzskatīt par Jāņa mācekli, jo viņš savu kalpošanu uzsāk tieši pēc sastapšanās ar Jāni. Tādēļ vēl vēlāk (Lk. 7:26-28) Dievs caur Lūku mums atklāj arī Jēzus vādus par pašu Jāni Kristītāju un viņa lomu. Jēzus tā arī saka, ka nav neviena lielāka pravieša par Jāni. Jānis bija varens pravietis, bet nu nāca kas pavisam jauns – Mesija. Tāpēc Lūka šeit stingri nodala Jāņa un Jēzus kalpošanu, kā būtiski atšķirīgas. Tātad sakot: “Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts” mēs nevaram teikt ka Jēzus bija tikai viens ķeksītis Jāņa darbu sarakstā. Ja es teiktu, ka biju kādā smalkā pieņemšanā un ar visiem apsveicinājos, arī ar valsts prezidentu, tad šis automātiski nozīmētu kulminācijas momentu manā piedzīvojumā. Tāpat arī Jānim sastapšanās ar Jēzu ir kulminācija viņa kalpošanā. Iespējams, ka Jēzus nebija pēdējais ko Jānis kristīja, bet no šī brīža viņa sludinātais bija: “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” (Jņ.3:30) Jāņa kalpošana šeit noslēdzas un sākas Jēzus darbs.
Kāpēc tad Jēzum bija jātop kristītam?
Šis droši vien ar tas pirmais lielākais jautājums, kas rodas Jordānas upes notikuma sakarā. Bībele taču vairākās vietās īpaši uzsver, ka Jēzus vienīgais ir bez grēka dzīvojušais. Jānis taču aicināja atgiezties no grēkiem un tos nožēlot publiski, apliecinot, sevi pagremdējot ūdenī. Tas viss simboliski apliecina grēku nomazgāšanu. Ko vajadzēja nomazgāt Jēzum? Šī var izskatīties tikpat kurioza situācija kā tad, kad plikpauris atnāk pie friziera. Tur nav ko griezt. Jēzum nav grēku, ko nomazgāt (2.Kor. 5:21; Ebr. 4:15) Un tas, ka Jēzus vēlme tikt kristītam rada izbrīnu, nav nekas dīvains. Arī Jānis Kristītājs pats bija izbrīnīts, teikdams: “Tev mani būtu jākristī, nevis man tevi.” Tomēr Lūka šo Jāņa nesaprašanu nemaz neatspoguļo. Viņš vispār pašai kristībai, kā faktam, pievēršas ļoti maz, akcentējot šo kulmināciju, ka Jēzus ir ieradies pie Jāņa. Lūkas evaņģēlijā Jēzus kristības ir brīdis, kad Dievs apliecina viņu par savu Dēlu. Mateja evaņģēlijā Jēzus atbild, ka tā tam jābūt pēc taisnības. Kristības ir apliecinājums, ka es aplecinu savu novēršanos no grēka un Jēzus to arī var apliecināt. Mēs esam grēcīgi un vēlamies apliecināt, ka no tā gribam novērsties. Jēzus ir bez grēka un no grēka arī novēršas. Jēzus sevi salīdzina ar cilvēkiem, kas pareizi dara, kas vēlas novērties no grēka un uzticēties Dievam un Jēzus kristība ir apliecinājums, ka šis izvēlētais ceļš ir pareizs.
Kāpēc minēts, ka Jēzus lūdza?
Neviens cits evaņģēlijs nesaka, ka Jēzus lūdza. Lūka īpaši piezīmē Jēzus lūgšanas gan šiet, gan izvēloties mācekļus, gan pirms Pētera liecības, gan apskaidrošanas kalnā, gan Ģetzemanes dārzā. Tiek pieminēts, ka Jēzus bieži nogāja nomaļās vietās un lūdza Dievu (5:16). Pirms izraudzīties apustuļus, Jēzus lūdza visu nakti (6:12). Lūgšana pavada visu Jēzus dzīvi, bet ko viņš lūdz dievam pēc kristībām?
Man liekas atbilde ir atrodama Lk. 11:13, kur Jēzus pats arī šo atbildi sniedz: “Ja nu jūs, samaitāti būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” ” Ko paklausīgam bērnam lūgt no sava Debesu Tēva? Svēto Garu. Tas nenozīmē, ka Svētais Gars ik pa laikam kaut kur pazūd vai izlietojas un jālūdz atkal. Tas nenozīmē, ka Jēzum nebija Svētā Gara pirms šīs lūgšanas. Svētais gars ir dots ikvienam kristietim, pat visvājākajam ticīgajam. 1.Kor.6:11 saka: “Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem?” Tomēr Svētais Gars nav kaut kas ierobežots un tos, kuri vēlaties sekot Dievam, vienmēr sagaida kāda jauna pieredze un atklājumi. Svētais Gars nav garlaicīgs, bet tas bezgalīgi ļauj satvert vai saredzēt ko jaunu un pārsteidzošu. Varbūt būsiet jau kādi piedzīvojuši, ka vienu un to pašu Bībeles tekstu pārlasot, Dievs, caur savu Garu, atklāj arvien ko jaunu. Tas ir Svētais Gars, par ko runā Bībele Lūkas evanģēlijā. Iespējams, ka Jēzus šeit lūdza pēc apstiprinājuma savai īpašajai – mesiāniskajai kalpošanai. Un Dievs atbildēja lūgšanu, dodot savu Svēto Garu.
Kāpēc Svētajam Garam bija jāizskatās kā balodim?
Un tad te vēl droši vien varētu rasties arī jautājums, kā jāizskatās tam, kad Dievs dod man Svēto Garu? Ir protams dažiem pilnīgi skaidras versijas par to. Tomēr Jēzum tas parādās baloža izskatā. Un ne upē stāvot, kā reakcija uz pagremdēšanu, kā filmās rāda. Tā ir atbilde uz lūgšanu. Balodi Jēzus piemin Mateja ev. 10:16 “Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” Nezinu, cik gudras ir čūskas un bezviltīgi baloži, un mēs taču saprotam, ka šīs dzīvās radības ir izteiksmes līdzekli stiprinoši simboli. Balodis norāda uz Jēzus šķīstumu un bezvainību. Ērglis ķēniņam varbūt labāk piestāvētu, bet balodis ir vienkāršs, bezvainīgs putns, kurš tika pienests arī par upuri Dievam, pēc bauslības rakstiem. Balodis ir zīme no Dieva.
Jesajas 42:1-4 ir kāds pravietojums, kas skan: “Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību. Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes. Jūras salas jau cer uz viņa norādījumiem. ” Šis pravietojums rāda, ka Mesija nebūs kā ērglis, bet kā balodis. Mierīgs un pazemīgs. Balodis ir apliecinājums no Dieva, ka šis pravietojums tiek piepildīts. “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā… ” (Lk. 4:18) Balodis ir zīme, ka šis ir miera ķēniņš. Vēl vienai zīmei būtu jābūt tādai, ka Jēzum jābūt Ābrahama pēcnācējam, tādēļ Lūkas evanģēlijā pēc kristību stāsta ir Jēzus dzimtas raksti. Matejs šais rakstos velk saknes līdz Ābrahamam, bet Lūka pat līdz Ādamam. Tomēr vislielākais jautājums šeit ir cits.
Kāpēc Radu raksti Lūkas un Mateja evanģēlijā ir pilnīgi atšķirīgi?
Es zinu, ka daudzi no jums šos radu rakstus ar sevišķu rūpību parasti nelasiet. Matejs sāk ar Ābrahamu un nonāk līdz Jēzum, Lūka sāk ar Jēzu un nonāk līdz Ādamam. Tomēr arī tā nav tik liela atšķirība, kā tā, ka abos evaņģēlijos raduraksti sastāv no daudziem pilnīgi atšķirīgiem cilvēku vārdiem. Starp Jēzu un Dāvidu ir tikai divi vienādi vārdi.
Jāsaka, ka es tagad nepretendēšu uz pareizo atbildi šai jautājumā, tomēr mēs to nevaram atstāt arī neatbildētu. Šādi neatbildēti jautājumi ir tie ar kuriem Sātans cilvēkus mēģina pievilt. Man jāpiekrīt tiem pētniekiem, kas saka, ka ir pastāvējušas divu veidu radu rakstu “metadoloģijas”. Tās nav pretrunā viena ar otru, bet ir atšķirīgas. Ir minēti vairāki iemesli, kādēļ tas tā ir, bet nu pareizo iemeslu tomēr šodien nezinām. Viens pieņēmums ir tāds, ka Matejs ņem vērā mantiniekus, bet Lūka – tiešo tēva līniju. Piemēram, Lūka pieraksta Dāvida dēlu Nātānu, bet Matejs – Sālamanu, kurš ir troņmantinieks. Šīs divas līnijas varētu savienoties, kad kāds no Nātāna pēcnācējiem mantotu troni.
Cits pieņēmums saka, ka Matejs nosauc Jāzepa dzimtas koku, bet Lūka – Marijas, tā kā ļaudis tikai domāja, ka Jāzeps ir Jēzus tēvs, bet viņš ir patiess Dieva Dēls, ne no vīra dzimis. Nevienu versiju nevaram pierādīt, bet man ticamāka šķiet tā pirmā. Jebkurā gadījumā Dievs ir parūpējies, lai kādu “metodiku” mēs nepielietotu, ir šis tilts no Dāvida līdz Jēzum un arī šis pravietojums ir piepildīts.
It kā mazsvarīgs jautājums, bet nespēja rast uz to atbildi, var kādreiz iedzīt mūs lielā nesaprašanā, vai kādos māņos. Pats svarīgākais jautājums šai stāstā ir pavisam cits.
Vai šodien man kristība ir svarīga?
Ja Jānis Kristītājs saka, ka Jēzus kristīs ar Svēto Garu, vai tā ūdens kristība maz ir tik vajadzīga? Tas taču ir tikai simbols, vai ne. Kristība nevienu neglābj, bet gan Jēzus. Jēzus saka saviem mācekļiem: “Ejiet un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā” (Mt. 28:19) Pie pirmajiem kristiešiem Bībelē mēs varam atzīmēt tikai vienu, kurš devās uz mūžību nekristīts. Tas bija viens no tiem diviem, kas bija kopā ar Jēzu pie krusta. Jāņa 4:1 teikts, ka Jēzus kristīja vēl vairāk par Jāni, ko patiesībā darīja viņa mācekļi. Kristīja pagremdējot ūdenī. Vien pēc Jēzus nāves šai kristībai nāk klāt vēl kāda cita simboliska nozīme – nomiršana un augšāmcelšanās jaunai dzīvei līdz ar Jēzu. Tāpat kā viņš mira un augšāmcēlās. Jānis Kristītājs vēsti par Labo Ķēniņu saka nest pasaulei kristījot ikvienu, kas viņam atsaucas. Jēzus turpināja kristīt un to lika darīt arī saviem sekotājiem. Kristībai ir ļoti liela nozīme ikviena kristieša dzīvē tāpat kā laulībām laulātā pāra dzīvē. Mēs varam dzīvot tāpat kopā, tomēr laulības solījums dod tādu kā nostiprinājumu mūsu attiecībām. Mēs apliecinām viens otram, citiem cilvēkiem un Dievam, ka vēlamies būt kopā vienmēr. Laulības nav garants mūžīgai laulībai. Arī kristība nav garants automātiskai iekļuvei Dieva Valstībai. Dzīve ar Jēzu ir garants. Kristieša dzīvi pēc kristības raksturo vārdi no vēstules Romiešiem 6:6-8 “Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka. Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs – tāda ir mūsu ticība – arī dzīvosim kopā ar Viņu.” Dzīvosim kopā ar viņu! Ja esam salaulājušies kristībā ar Dievu, tad dzīvosim kopā ar viņu.
Jāņa Kristītāja skaļākais vēstījums nebija – “liecieties kristīties”, bet “atgriezieties no grēkiem”. Ja jaunie vecāki satraucas, ka bērnu vajadzētu nokristīt, tad nevajag satraukties. Kristība nevienu neglābj un nepasargā. 200 gadus pēc Kristus ir senākie pieraksti, kur Teruliāns min atšķirības starp zīdaiņu un ticīgo kristību. Mēs nesalaulājam bērnus zīdaiņa vecumā, pret paša apziņu. Un es teiktu tā – nav svarīgi kādiem rituāliem tu esi gājis cauri savās bērnu dienās, Dievs šodien aicina tevi atgriezties no grēkiem un ticēt Kristum, kā vienīgam glābējam. Viņš aicina noslēgt šo Jauno Derību ar grēku nožēlas un kristības zīmi. Ikvienu, kas neesat sekojuši Jēzum šādā veidā, es aicinu šodien kā to darīja apustulis Pēteris “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā” Tas ir Dieva aicinājums. Tas ir paklausības un dzīvības ceļš.