Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību. Un tas uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.
/2. Samuēla 7:12-13/
Mums, cilvēkiem, ir tik daudz un dažādi jautājumi uz kuriem vēlamies saņemt atbildes. Uz kādiem jautājumiem šīs atbildes mums tiek sniegtas, bet tās mūs neapmierina. Un uz dažādiem jautājumiem no dažādiem cilvēkiem tiks sniegtas arī dažādas atbildes. Vieni teiks, ka princeses Diānas nāve bija nelaimes gadījums, citi – ka plānota sazvērestība. Vieni teiks, ka prāmja “Estonia” nogrimšana bija nelaimes gadījums, citi – ka slepenu organizāciju plāns. Vieni teiks, ka Ņujorkas dvīņu torņus iznīcināja teroristi, citi, ka tā bija plānota lieta no pašu Amerikas slepeno dienestu puses. Vieniem skatījums uz visu būs vienkāršs, otri – aiz katras neparastās lietas saskatīs sazvērestību. Tad kuram viedoklim ticēt? Tam, kas man šķiet ticamāks un labāk iet pie sirds, jeb patiesajam? Un kurš tad ir patiesais? Es pats parasti esmu vienkāršā viedokļa piekritējs, kaut arī pieņemu citus gadījumus. Šajās situācijās nevaram paļauties arī uz kādiem pierādījumiem, jo parasti abu viedokļu atbalstītājiem tie it kā ir gana spēcīgi. Un kādreiz pat ir apbrīnojami, ka jo tālāk mēs laikā atvirzāmies no notikuma, jo arvien jaunāki un pārsteidzošāki pierādījumi rodas. Līdzīgi ir arī ar Bībeles notikumiem. Cilvēki meklē tiem pierādījumus pētot izrakumus, akmeņus, kapus utt., bet nonicinot pierakstītās liecības. Mēs domājam: “Nu bet kā tad mēs varam ticēt, ka tas, ko viņš pierakstījis, patiešām ar viņu ir noticis?” Un tās ir it kā pamatotas šaubas. Bet vai vēl pamatotākām nebūtu jābūt šaubām par notikumu skaidrojumiem no cilvēkiem, kurus no attiecīgajiem notikumiem atdala tūkstošiem gadu? Vēsturnieki un arheologi ir atzinuši vēsturisku Bībeles notikumu eksistēšanu vismaz no Mozus laikiem. Nu protams arī ne visi. Bet mēs cilvēciski tomēr nereti meklējam kādus jaunus pierādījumus, jo šī rakstītā liecība mūs kaut kā neapmierina. Ticība Bībelei, kā patiesībai un Dieva vārdam ir šis vienkāršais veids. Tā tas bija un tur neko nevaram darīt. Nesamierināšanās ar “tā tas bija” ir sazvērestības teoriju meklēšana. To mums skaidri parāda kaut vai tādas “zinātniskās” filmas, kā “Zeigeist”.
Un tā vienkāršās patiesības pieņemšana ir – Dievs ir radījis šo pasauli un cilvēkus, cilvēks grēkojot pievērsies ļaunumam, bet Dievs vēlas atjaunot attiecības ar cilvēku.
Derība ar Dāvidu.
Mēs esam skatījuši un pārdomājuši “Dieva stāstu” un redzējām, kā Dievs nāk atpakaļ pie cilvēka un vēlas vest viņu pie sevis. Dievs saudzēja Noasu plūdos un noslēdza ar viņu derību. Viņš izraudzījās un slēdza mantojuma derību ar Ābrahāmu. Viņš slēdza derību ar visu Izraēla tautu, izvedot to no Ēģiptes verdzības un dodot Mozum apsolījumus. Dievs slēdza derību arī ar Dāvidu. Vīru, kurš no maza ganu zēna, kļuva par varenu ķēniņu.
Ko īsti nozīmē tas, ka Dievs noslēdz derību? Man šodien gribētos vārda “derība” vietā lietot vārdu “līgums”. Bet ieskatīsimies Bībeles tekstā, kas stāsta par šīs derības noslēgšanu. Izlasiet 2. Samuēla 7:1-17!
Bībeles teksts šeit nerunā par derību, bet Dieva uzruna ir tādā pašā derības formā, kā iepriekš ar Noasu, Ābrahāmu un Mozu. Dievs atgādina un apliecina, ko viņš ir darījis un dod apsolījumu tam, ko darīs. Atgādinājums par paveiktajiem darbiem nostiprina mūsos cerību, ka arī turpmāk solītais piepildīsies. Tāpēc arī tagad, pirms vēlēšanām, deputātu kandidāti mēģina atgādināt par kādiem saviem paveiktajiem darbiem, lai noticētu viņu solījumiem. Un protams tad mēs arī vērtēsim, vai šie paveiktie darbi ir patiesi un vai noklusētie nedarbi tomēr nav vairāk par paveiktajiem. Dieva paveiktie darbi ir patiesi, jo citādi visa tauta viņam nesekotu. Dieva darbi apliecina viņa vareno spēku. Dievs arī nav deputātu kandidāts, kurš mēģina savākt pēc iespējas vairāk sekotājus. Dievs atgādina par sevi tad, kad cilvēki par viņu aizmirst un meklē ko citu.
Dāvida laikā Dievs viņu tā bija svētījis, ka viņš aiz gara laika sāka domāt, ko labu Dievam izdarīt un nolēma: “Uzcelšu viņam jaunu māju.” Doma jau pati par sevi nav slikta, bet Dievs Dāvidam atgādina: “Es taču esmu daudzkārt lielāks, kā tu domā. Tu man necelsi māju, es to pats sev uzcelšu!” Dieva celtais nams pastāvēs mūžīgi. Tāds ir šis apsolījums. Tas ir Dieva darba uzdevums sev pašam. Šodienas līgumu valodā runājot: “Dievs apsola akceptu nama celšanai un viņš pats to apsolās arī izpildīt. Bet šis līgums sevī ietver arī to, Dievs strādā ar uzticamiem klientiem.”
Bet kā tad Dievs uzcels sev namu, ja viņš apsola, ka to uzcels Dāvida pēcnācējs? Dieva vārds ir patiess vārds un tas ir arī spēcīgs vārds, kas sevī ietver vairāk, kā vienkāršus solījumus. Tas ir pravietisks vārds, kam nav laika dimensijas. Tūlīt mēģināšu paskaidrot precīzāk.
Derībā ietvertie pravietojumi.
Šajā derības apsolījumā Dievs 3 reizes lieto vārdu “mūžība”. 12. un 16. pantā. Šī pēcnācēja valstības tronis tiks nostiprināts uz mūžīgiem laikiem. Bet mēs zinām, ka grezno Dieva namu – templi uzcēla Dāvida dēls Sālamans. Dāvida pēcnācējs. Un viņa tronis nepalika mūžīgi. Arī templis šodien vairs nepastāv. Vai šis beidzot ir Dieva apsolījums, kurš nav piepildīts, tāpat kā kādi politiķu solījumi, kuros ieklausījāmies? Ja es tā prasu, tad jau droši vien tā nebūs, bet kādēļ? Šī ir viena no grūtajām Bībeles vietām un ja kāds saka, ka Bībele ir izdomājums, lai manipulētu ar cilvēkiem, tad nez vai tur būtu ierakstītas tik grūti izprotamas lietas. Bet patiesībā jau nekas tik grūts šeit nemaz nav, ja vien mēs spējam atvērt savas sirdis šim vārdam un Svētā Gara spēkā uz to paskatīties daudz vienkāršāk. Arī apustuļi šādas Bībeles vietas neizprata līdz brīdim, kad Dievs atdarīja viņu gara acis. Un šeit, tāpat kā vēstules galatiešiem 13. nodaļas 6. pantā Ābrahāma dzimumam ir apsolījums Dāvida dzimumam. Un tad dzimumam vai dzimumiem? Vienam vai vairākiem? Šis pravietiskais vārds sevī ietver gan vienu, gan vairākus. Dāvida dēls Sālamans bija tas, kurš uzcēla templi. No Dāvida pēcnācējiem dzimušais Jēzus ir tas, kurš uzceļ jaunu Dieva namu, ne no akmeņiem mūrētu. Viņš ir tas, kurš valda šajā tronī mūžīgi. Šķiet, ka pats Dāvids varbūt par tādu šīs rakstu vietas šodienas skaidrojumu brīnītos, bet tā nebūt nav. Dāvids 132. psalmā atceras Dieva doto solījumu (ko viņš pat sauc par zvērestu): “Ja tavi dēli turēs manu derību un manas liecības, tad arī viņi sēdēs mūžīgi uz tava troņa.” Arī viņi, tāpat, kā šis viens.
Izraēla tautas vēsturē Sālamans nepaklausīja Dievam un tāpat, atkal un atkal, sekojošie valdnieki sagrāva šo valsti. Bet tauta atcerējās šo solījumu par pastāvēšanu mūžīgi un valdnieku, kas nostiprinās šo troni uz MŪŽĪGIEM LAIKIEM. Neviens no ķēniņiem nespēja šo pravietojumu piepildīt jo tajā bija vārds arī par pārmācīšanu nepaklausīgajiem. Dieva apsolījums ir patiess un tas ir arī visām nepaklausībām un grēkiem pāri stāvošs. Paldies Dievam, ka tā! Pravietis Eceķiēls vēstīja: “Es tiem piedošu visus uzticības laušanas gadījumus, kādos tie apgrēkojušies, un Es tos šķīstīšu; tad tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs. Mans kalps Dāvids būs viņu ķēniņš, un tiem visiem būs viens gans.”(37:23) Atkal tiek solīts šis mūžīgais valdnieks, viens gans. Un šos vārdus vēlreiz apstiprina arī pravietis Jeremija, tādējādi neatstājot nekādas šaubas par to, ka tas ir patiess Dieva Vārds: “ “Redzi, nāks dienas,” tā saka Tas Kungs, “kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi, kas valdīs kā ķēniņš, valdīs ar gudrību un uzturēs tiesu un taisnību valstī! Viņa laikā izglābs Jūdu un Israēls dzīvos drošībā. Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība.”(23:5-6)
Mana piederība derībai ar Dāvidu.
Redzam, ka Jēzus ir apsolīts, kā mūžīgs valdnieks un šodien arī zinām, ka viņš tika sagaidīts un Lieldienās atcerējāmies lielāko uzvaru, ko viņš izcīnīja pret neuzvaramajiem ienaidniekiem – Sātanu, elli un nāvi. Viņš ir šis mūžīgais Izraēla ķēniņš. Tikai kāds mums ar viņu tad sakars, vai ne? Varbūt kādiem jums arī ir ebreju vecvecāku asinis, bet lielākoties Latvijā mēs visi esam tīrasiņu pagāni. Nepiederīgi pie Dāvida bērniem. Arī šis jautājums ir jau izlemts. Apustuļu darbu 15. nodaļā varam lasīt par Jeruzālemes koncilu, kurā galvenais jautājums bija par to, vai pagāniem, ja tie grib būt Dieva apsolījuma mantinieki, ir jāintegrējas ebreju tautā, vai tomēr nē. Tur bija diezgan asas diskusijas šo pirmkristiešu vidū. Pēteris piecēlās un teica, ka arī pagāniem Dievs devis Svēto Garu, tātad tas nozīmējot, ka Dievs nešķiro jūdus un pagānus. Pāvils un Barnaba stāstīja par savu pieredzi un piedzīvotajiem brīnumiem pagānu vidū. Tad skaidrību un punktu visam pielika Jēkabs, sakot: “Brāļi, uzklausiet mani! Sīmanis stāstīja, kā Dievs iesākumā uzlūkojis pagānus, lai sapulcinātu no viņu vidus tautu savam vārdam. Un ar to saskan pravieša vārdi, kā ir rakstīts: pēc tam es atgriezīšos un atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo namu, to, kas bija drupās es atkal uzcelšu un atjaunošu, lai atlikušie ļaudis dzītos pēc Kunga un arī visas tautas, pār kurām Mans Vārds ir piesaukts, saka tas Kungs, kas to dara zināmu no mūžības.” (Ap.d.15:14-17) Tātad arī uz mums, latviešiem, šis apsolījums Dāvidam ir saistošs. Tiem, kas piesauc Dieva Vārdu.
Ķēniņa Dāvida valsts ir kas vairāk kā mums šķiet, jo Jēzus Kristus ir viņa pēcnācējs. Tāpēc šodien šis, Dāvidam dotais apsolījums, ir ieguvis jaunu spēku un piepildījumu. Mums pravietojums ir lasāms Atkl.11:15 “Ir tapusi mūsu Kunga un viņa Kristus pasaules valstība, viņš valdīs mūžu mūžos” Tā ir valsts, kurai mēs ikviens varam būt piederīgi un un kuru mēs gaidām. Vieni no pēdējiem vārdiem Bībelē ir šis atgādinājums “Es, Jēzus, sūtīju savu eņģeli liecināt jums draudzēs par visu šo. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, mirdzošā Rīta Zvaigzne” (Atkl. 22:16) Šī ir tā patiesība, ko mēs sludinām. Šī ir tā patiesība, ko mēs apliecinām un, kas ikvienam Kristus sekotājam viņa draudzē ir jādara zināma visiem cilvēkiem. Jēzus Kristus nav persona, kas dzīvojusi diezgan īsu mūžu pirms 2000 gadiem. Jēzus Kristus ir tas, ko Dievs solījis pašos pasaules pirmsākumos, Dāvida laikā, kurš parādījies apustuļiem un kurš kādu dienu parādīsies mums ikvienam. Dieva apsolījumi ir piepildījušies un viņa derība paliek nemainīga. Tad kāpēc vēl šaubīties? Nenovērsies no viņa un seko šai patiesībai! (Jes. 55:1-3)