Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam – tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm.
/Exodus 12:13-14/
Grūti pateikt vai šī ir tā Bībeles rakstu vieta, kuru jūs sagaidījāt dzirdēt šais Lieldienās. Tomēr šīs ir pirmās, pašas pirmās jūdu Lieldienas. Mums šais svētkos ir pierasts un vairāk patīk dzirdēt par skaisti krāsotām olām, līksmu izšūpošanos, vai vismaz jauki saulainu rītu, kurā sievas atrod tukšo kapu. Tas viss protams piederas pie Lieldienām un līdz saulainajam rītam arī mēs nonāksim. Tomēr lai rīts iestātos, ir jāpaiet tumšajai naktij.
Man, laukos dzimušam un dzīvojušam, tādi asiņaini skati ir bijuši diezgan pierasta lieta. Cūku bēres, vistu bēres, aitu bēres un citu mājlopu bēres nešķiet nekas sevišķs. Tas tā šodien tikai cilvēkiem nāk ģībiens, ieraugot asins pilienu uz pirkstiņa, kad jānodod analīzes. Atceros, smalki, kā cūku nokaujot tika spainī tika salietas asinis un tad tās asinis tika pildītas desās. Tas, kas to darīja, bija pamatīgi notašķījies. Nu nekāda romantika un apburošais skats tas nebija. Padomājiet, kas jums ir bijis tas asiņainākais skats ko nācies piedzīvot. Tās nav patīkamas atmiņas, bet reiz gadījās, ka skolas laikā savai radiniecei netīšam iemetu pa galvu ar pamatīgu akmeni un vienā momentā asinis burtiski pārklāja visu viņas galvas virsu. Skats galīgi nebija no tiem patīkamākajiem. Ja godīgi, tas bija briesmīgs skats. Šodien mēs sakām, ka tik daudz asiņu ir televīzijā un ka tas ir par traku. Tas ir nepatīkami un briesmīgi. Var jau kādreiz par šīm lietām pasmieties, bet kad tas nonāk līdz kaut kam personīgam, tad asiņainie skati ir briesmīgi un pat pretīgi. Tomēr gan jūdu, gan kristiešu Lieldienas nav iedomājamas bez šiem briesmīgajiem un pretīgajiem skatiem. Tad kāds asinīm sakars ar šiem gaišajiem un līksmajiem pavasara svētkiem?
Asinis pasargā no nāves.
Šīs dienas lasījums ir no stāsta par Dieva tautas izvešanu no verdzības Ēģiptē. Lai tas varētu notikt, Dievs Ēģiptes zemei un tās ļaudīm sūta dažādus pārbaudījumus, jeb mocības, bet tā viņam nepadodas. Un tad nāk pēdējā mocība – nāve. Tiek apsolīts nonāvēt ikvienu pirmdzimušo. Ikvienu, izņemot tos, kuru mājokļa durvis būs notraipītas asinīm. Šī asins zīme, pasargāja no nāves ikvienu, kuru Dievs uzrunāja un kurš viņam paklausīja. Tika nokauts labākais jērs un ar tā asinīm notrieptas ārdurvis. Skats nav diez ko, vai ne?
Un tad mēs jautājam, bet kāpēc Dievs tā rīkojas? Kāpēc viņam vajadzīgas kaut kādas tik pretīgas lietas? Kāpēc viņš nogalina mazos nevainīgos bērniņus? Tie ir smagi jautājumi. Un tik pat smags jautājums ir arī tas, kāpēc Dievs nenonāvē visus. Svētie raksti saka, ka visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības (Rom. 3:23). Un tie arī saka, ka grēka alga ir nāve (Rom. 6:23). Tātad nāve pienākas visiem un tā pienāks visiem, agri vai vēlu. Par šo liktenīgo nakti teikts, ka liela brēkšana bija Ēģiptē, jo nebija nama, kur nebūtu mirušo. Padomāsim, kāda sajūta bija tiem, kuri savā namā bija drošībā, bet aiz sienas skanēja šīs vaimanas. Droši vien līdzīgi ka Noa, kad viņš bija šķirstā un kliedzieni un vaimanas – aiz šķirsta sienas… Vai tas bija uzvaras prieks, vai tomēr izbīļa pilna pateicība Dievam un asaras?
Pēc savas tautas izvešanas no Ēģiptes, Dievs liek atcerēties šo dienu. Dievs slēdz derību ar savu tautu. Un šai atcerei ir divi momenti. Viens – izvešana no verdzības. Otrs – dzīvības saudzēšana. Ik gadu jūdu tauta šo dienu atceras ar asiņu izliešanu, nokaujot vislabāko un jaukāko, pavisam nevainīgu jēru. Šodien tas nozīmētu ik gadu jūs iznīcinātu savu mīļoto draudziņu, jauno mobilo telefonu. Tā tas turpinās līdz dienai, kad šajos svētkos tiek upurēts vislabākais, skaistākais un nevainīgākais jērs – Dieva vienīgais dēls, Jēzus Kristus. Lieldienu ainavu nerotā pakalns ar mirdzošu krustu tā virsotnē, bet gan koks, kas notraipīts ar asinīm, tāds, ka to nav patīkami uzlūkot. Koks, pie kura pirms pāris dienām tika nonāvēts bezvainīgs upuris. Dievs katram, kurš šo krustu, vai asiņaino upura altāri, vai asiņaino durvju priekšu nepatikā aplūko, atgādina – tāda ir vieta grēkam manā priekšā. Tas ir pretīgs un no tā gribas novērsties. Tomēr viņš to uzlūko un vēl vairāk, ar savām asinīm izdzēš to uz visiem laikiem. Lai uz visiem laikiem šis pretīgais grēks pazūd. Lai mums šodien nebūtu šie pretīgie asiņu skati vairs jāpiedzīvo, Jēzus pirms savas nāves sniedz kausu ar vīnu mācekļiem un saka: ”Šī ir jaunā derība, manās asinīs”.
Dievs izved no nāvējošās vides.
Jūdu Lieldienas tiek sauktas par Pashā svētkiem. Pasha primāri nav ēdiens, bet gan atceres diena Dieva tautas izvešanai no verdzības. Tā tēlaini runājot es pat teiktu, tā ir izvešana no elles. No vietas, kur cilvēks ir nolemts mokām, sāpēm, bezcerībai un iznīcībai. Tā ir ne tikai vešana prom, bet arī ceļš atpakaļ pie Dieva. Kādam varbūt liekas, ja es esmu kristietis, tad es vairs nedrīkstu grēkot. Nē, tu nedrīksti grēkot arī, ja neesi kristietis, bet grēks uzbrūk arī kristiešiem. Ikvienam cilvēkam. Dieva tautai, izrautai no pazušanas, viņu paverdzinātājs atkal mēģina uzbrukt, un Dievs aizstāv. Tauta pati grib iet atpakaļ, un Dievs par sevi artgādina un sevi apliecina. Tauta grēko – Dievs ļauj izpirkt šo grēku.
Mēs visi grēkojam. Biežāk vai retāk, bet grēkojam. Apustulis Pāvils pat saka vēstulē Romiešiem Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? (Rom. 7:24) Atbilde ir pie Krusta Golgātas kalnā. Dievs, samaksādams pats par taviem un maniem grēkiem, izved mani un tevi no šīs nāves nolemtības. Tāpat, kā viņš to atgādina jūdu tautai Pashā svētkos, tāpat viņš to rāda tev šais Lieldienās.
Asinis ir glābšanas zīme. Jūdu tauta savu grēku izpirkšanai pienesa upuri templī, kura altāris mirka asinīs un cilvēku grēka vaimanās. Un atkal tā tēlaini varētu teikt, ka templis ir nams, kura durvis tiek nosmērētas asinīm. Paldies Dievam, mums šodien nav ik gadu jāpērk lētās lidmašīnas biļetes ar dārgajiem pievienotajiem nodokļiem, lai lidotu uz kādu svētu zemi, kur varētu apmeklēt templi. Arī no šāda veida darbībām Jēzus upuris mūs ir atbrīvojis. Kur tad šodien ir šis templis? Tas ir šeit. Šajās Lieldienās nekur nav nepieciešams braukt. Dieva Vārds saka: “vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis” Jūs esat templis, Dieva mājoklis. Jūsos vairs nav nāves vara, jo jūsos mājo Dievs. Jums vairs nav jānododas grēka verdzībai, jo jūs esat dzīvais Dieva templis. Psalmists saka, ka cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums. Lai arī mēs atzīstam, ka ik dienas mēs ar savu grēcīgo dabu krītam, Pashā svētki, Lieldienas atgādina, ka tu pats nepiederi vairs šai pasaulei un šim grēkam nav varas valdīt pār tevi. Tas gan nenozīmē, ka mūsu ikdienas grēkiem būtu kāds attaisnojums. Dieva vārds mudina atmest veco dzīvi, atmest grēcīgo cilvēku dabu, jo jūs vairs nepiederiet grēkam. Pāvils saka: “ …jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus.” Tātad Kristus ir tas, kas nodrošina mūsu iziešanu. Viņš nodrošina samaksu par grēku un ikviens no jums var, atbrīvots no soda, droši raudzīties uz priekšu, uz to vietu, kur ļaunums nepastāv.
Mans upuris Lieldienām.
Ja es esmu Dieva mājoklis, Templis, kurā šodien tiek svinēti svētki Dieva žēlastībai un aizstāvībai, kāds es šodien esmu? Tas man pašam sev šķiet svarīgs jautājums. Korintiešiem 6:20 teikts: “Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu! ” Pagodināt Dievu ar savu miesu nenozīmē tikai uzturēt to labā formā. Arī to, bet tas nav tas būtiskais. Būtiskais ir, lai arī tava miesa, kas ir mājoklis Dievam, tiek lietota tam mērķim, kam tas paredzēts – upura un pateicības pienešanai.
Pirmkārt ir svarīgi pārbaudīt, vai manas durvis ir ar asinīm. Vai skatoties uz sava mājokļa durvīm man ir prieks, vai pretīga sajūta. Vai sāpēs un nāves mokās izlietās Dieva Jēra, Jēzus asinis ir uz tavām sirds durvīm? Viņa asinis ir izlietas, tas ir fakts, bet vai šīs asinis redzamas uz tavām sirds durvīm, lai nāve, kurai ikviens grēcinieks nolemts, ietu garām arī šim mājoklim?
Otrkārt ir svarīgi, lai šis tavs altāris tomēr nepaliek tukšs, lai tu ar savu miesu pagodini Dievu. Padomā, kas var būt tavs upuris, ko Dievam pienest? Ja tev, tāpat, kā kādam no rakstu mācītājiem, kas reiz runāja ar Jēzu ir atziņa, ka Dievu mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri. , tad Jēzus atbilde skan: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.”
Upuris Dievam var būt arī finansiāls. Upuris tiek pienests pazemībā, ziedojums dara lepnu, kā Kainu.
Upuris Dievam var būt arī laiks kopā ar Dievu. Nevis izdevīgu apsvērumu izvēlēts laiks, bet mērķtiecīgi atvēlēts laiks pateicības pienešanai – Dieva klātbūtnes piedzīvošanai.
Upuris Dievam nav ziedojums vai maksa. Upuris Dievam ir pateicība par to, ka maksa ir jau samaksāta. Tā ir pateicība par iespēju dzīvot, par vislielāko dāvanu, kādu vien kāds spēj man dot.
Iespējams, ka kāds no jums jūtas kā sašauts. Skaistais Lieldienas rīts pārvērsts par upuru, asiņu, smagu pārdomu, vainas apziņas un asaru rītu. Bet arī Māte Terēze ir teikusi šādi:
“Ciešanas, ja tās tiek pieņemtas un paciestas, kopumā ir prieks. Atcerieties, ka Kristus ciešanas vienmēr beidzas ar Kristus augšāmcelšanās prieku. Tāpēc, ja savā sirdī jūs jūtat Kristus ciešanas, atcerieties, ka nāks augšāmcelšanās un atausīs Lieldienu prieks. Nekad neļaujiet savu sirdi piepildīt ar bēdām tik ļoti, ka aizmirstos prieks par augšāmcēlušos Kristu. Ciešanas vienas pašas prieku nenes, bet ciešanās uzlūkojot Kristu, atnāk prieks…”
Šis Lieldienas rīts tiešām ir skaists. Un skaists ar to, ka Kristus nepalika nāvē un viņa augšāmcelšanās rīts ir liecība, ka ikkatrs, kas bijis viņam uzticīgs reiz celsies jaunai dzīvei kopā ar viņu mūžībā. Kristus augšāmcelšanās, kas ir kristiešu lieldienu simbols, ir uzvaras diena pār grēku, Sātanu, elli un nāvi. Augšāmcēlušais Kristus šai rītā katram cilvēkam rāda, kādas būs pēdējās dienas uz šīs zemes ikvienam, kas ir atzinis šo Viņa doto upuri. Šī ir priecīga diena, tāpēc Dievs saka savai tautai – sviniet to kā svētkus. Šī nav asaru diena, jo Kristus ir atstājis kapu. Šī ir diena, kad nāve tiek palaista garām. Tāpat kā pēdējā mocība, kas iet pāri tautai Ēģiptē, Kristus saka viss piepildīts un tā ir pēdējā asins izliešana, lai varam svinēt uzvaru pār grēku un nāvi.
Ja tu arī vēlies būt kristus upura mantinieks, tev nav jākļūst par svēto, jo svēts spēja būt viens cilvēks, kurš nomira tavu grēku dēļ un augšāmcēlās, salaužot nāves varu. Ja tu vēlies sekot Jēzus pēdās augšāmcelšanās rītā, tad atzīsti, ka viņš ir tas Kungs, kurš vienīgais spēj uzveikt nāvi un dāvāt tev dzīvību. Šī atziņa izmainīs tavu dzīvi jau šodien. Kristus ir vienīgais, kuram ir vērts sekot visu savu dzīvi, jo viņš, savu kapu atstādams, dod cerību arī tev. Priecīgas Lieldienas!