Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: “Nāciet tuvāk klāt!” Un tie pienāca. Un viņš sacīja: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību.
/Genesis 45:4-5/

Ja esat lidojuši ar lidmašīnu tad varbūt būsiet ievērojuši kādu interesantu lietu. Lidmašīna lidlauka skrejceļu izmanto abos divos virzienos. Man, lidojot uz Amsterdamu, šī lidmašīna uz šī skrejceļa pagriezās dienvidu virzienā, bet braucot uz Frankfurti – uz ziemeļiem. Tomēr Frankfurte atrodas vairāk uz dienvidiem no Rīgas nekā Amsterdama. Paceļoties gaisā, lidmašīna ar slaidu loku apgriezās, un devās tomēr pareizajā virzienā. Kāpēc tā? Tā kā es esmu lidojis vairākkārt un bijis arī lidmašīnu muzejā, es saprotu, ka lai šis lidojošais transporta līdzeklis tiešām paceltos gaisā, tam jālido pret vēju. Un tā kā vēja virziens ir mainīgs, tad arī ieskriešanās ceļa virziens lidmašīnām attiecīgi tiek mainīts. Sasniedzot noteiktu ātrumu un augstumu, vēja virziens vairs nav tik noteicošs un tad var arī lidaparāts iegriezties pareizajā virzienā. Tomēr, neko nezinot par lidmašīnas lidojuma darbības principiem, varētu likties mazliet dīvaina šāda aplamu virzienu izvēle paceļoties no lidostas. Es gribu lidot uz siltām zemēm, bet mani ved ziemeļu virzienā. Varbūt pat kāds šādā brīdī satrauksies, vai iekāpis pareizajā maršrutā.

Kāpēc šis stāsts par lidmašīnu, kurš nepavisam nav no Bībeles, vai ar kādu kristīgu apceri? Vai mums dzīvē arī kādreiz negadās tā, ka liekas, viss notiek pilnīgi pretējā virzienā un ir pilnīgs pamats satraukumam. Latvija kļuvusi par brīvu valsti un nu mums vajadzēja taču pēdējo 20 gadu laikā zelt un plaukt, bet tomēr ir tik daudz nabadzīgu cilvēku visapkārt. Atšķirībā no padomju laikiem, šeit Mazsalacā kādu darbu dabūt ir ļoti grūti. Un kādreiz varbūt arī šķiet, ka viss kļūst tikai sliktāk. Skolā skolēnu skaits samazinās, bērnudārza un slimnīcas pastāvēšana apdraudēta, ēkas pilsētā kļūst arvien noplukušākas, dažas sabrūk pavisam, dzelzceļš nolikvidēts… Un tā mēs varētu droši vien vēl daudz lietu uzskaitīt.

Šīs dienas stāsts būs par vīru kura dzīve bija tieši tāda. It kā kaut kādas brīnumainas izmaiņas dzīvē notika, tomēr ceļš brīžiem izskatījās vedam pavisam pretējā virzienā. Un tomēr galamērķis tika sasniegts. Šis vīrs ir Ābrahāma mazmazdēls Jāzeps un viņš ir viens no 12 Jēkaba dēliem.

Kādēļ dzimst grēks?

Bet Izraēls mīlēja Jāzepu vairāk nekā visus citus savus dēlus, tāpēc ka tas bija viņa vecumā dzimušais dēls. Un viņš tam taisīja svārkus ar piedurknēm. Un viņa brāļi ievēroja, ka viņu tēvs to mīlēja vairāk nekā viņa brāļus. Un tie to ienīda un nevarēja laipni ar to runāt. Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk. (Gen. 37:3-5)

Tātad Jēkabam ir 12 dēli un arī viena meita. Nepieskāršos vairs smalkāk stāstam par šo lielo ģimeni, jo tā ir izvirtīga un vēl ārprātīgāka“ziepju opera”, kā mūsu iepriekšējais stāsts par Īzaku un Rebeku. Variet šo pārlasīt vēlāk Genesis 29 – 35 nodaļu. Atšķirīgs šajā stāstā ir viens no dēliem un tas ir Jāzeps. Viņš ir kārtīgais dēls. Teicamnieks. Tāds dēls vecākiem patīk. Viņš ir godīgs un pastāsta arī savam tēvam par brāļu sliktajiem darbiem. Jauns puisis būdams, mēs teiktu, viņš ir tāds panaivs ideālists. Viņš nedomā par to, ka brāļi nevis labos savas kļūdas, bet dusmosies uz viņu. Tāpat kā skolā nevienam nepatīk teicamnieki, kuri, vēloties būt godīgi, nedod sliņķiem norakstīt, Jāzeps sevišķi nepatīk saviem brāļiem. Un tēvs Jēkabs, turpinot savu vecāku paraugu, nolemj pārējiem dēliem parādīt, kā viņš godīgos atalgos. Savam īpašajam dēlam tiek dāvāts glauns mētelis. Un kā jūs domājat, vai dēli ir nikni par to uz tēvu? Nē, viņi ir nikni uz to apdāvināto brāli. Viņš ir vislielākā problēma, jo ja nebūtu viņš – izlecējs, tad mēs visi būtu vienlīdz labi tēva acīs. Patiesībā Jēkabs savu priekšzīmīgo dēlu izmanto kā ieroci pārējo audzināšanā. Jā, bērnus ir jāaudzina. Bet vissvarīgākais audzināšanā ir, lai viņi viens otru mīlētu un savā starpā nenaidotos. Ja ģimenē ir vairāki dēli, tad parasti tur ir arī savstarpējas cīņas un kautiņi. Taču tie ir jāizšķir, nevis jāpaziņo uzvarētājs, kā boksa ringā. Šāda audzināšana noved pie naida, nevis izlīguma. Un Jāzepa brāļi tiek novesti tik tālu, ka viņi no tēva mīļā dēliņa nolemj atbrīvoties. Un tas nav nekāds attaisnojums šo brāļu rīcībai. Taču doma par šī briesmīgā grēka darba veikšanu dzimst, redzot vienas grēcīgas audzināšanas metodes. Lai arī Jēkabs ir īpaši Dieva svētīts, viņa raksturs joprojām ir kā jaunības dienās. Viņš neuztic savas problēmas Dievam, bet pakļaujas citu cilvēku iegribām. Viņš nespēj pretoties sava onkuļa Lābana pārbaudījumiem un apņem divas sievas. Viņš nespēj pretoties šo sievu iegribām un apņem vēl divas. Viņš nespēj saņemties savu dēlu stingrākai audzināšanai, tāpēc kaitina viņus, ceļot godā paklausīgo. Pāvils vēstulē efeziešiem 6:4 raksta “Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam. ” Jēkabs dara pilnīgi pretēji un viņa grēks dzemdē jaunu grēku. Desmitkārt lielāku grēku, kas dzimst visu dēlu sirdīs. Jēkabs tiek satverts, piekauts un pārdots verdzībā par divdesmit sudraba seķeļiem. Šodien tas būtu nedaudz pāri 50 latiem. Šis darījums nav peļņa, bet gan atbrīvošanās no brāļa.

Dzīve, kurā piepildās sapņi.
Nezinu vai tā ir visiem, bet ir cilvēki, no kuriem mēs vēlamies atbrīvoties. Vienalga par kādu naudu, bet lai tikai viņi pazūd. Jo, tad mums šķiet mūsu problēmas atrisināsies un sapņi piepildīsies. Šo brāļu problēma bija sapņi, kurus Jāzeps sapņoja un viņiem ari pastāstīja.

Un viņš teica tiem: “Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju. Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.”
Un viņa brāļi sacīja tam: “Vai tiešām tu būsi mūsu ķēniņš? Vai tu valdīdams valdīsi pār mums?” Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ.
Un vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem: “Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā.”
Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to sarāja un sacīja tam: “Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet – man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?” (Genesis 37:6-10)

Jāzepa sapņi nebija viņa paša, aiz gara laika izsapņoti. Jāzeps savus sapņus izskaidrot droši vien pat baidījās. Jāzepa sapņi viņa ģimenei nepatika, jo šī ģimene nepriecājas par to, ka vienam varētu veikties, bet uztraucas tikai par sevi. Jāzepa sapņi tiek iznīcināti, šķiet uz visiem laikiem. Tomēr tie nav sapņi, pēc kuriem viņš pats būtu ilgojies, bet gan sapņi, kurus dāvājis Dievs. Tie ir tie sapņi, kas piepildās. Mūsu sapņi var būt dažādi – daudz naudas, liela ģimene, liela māja, liela mašīna, spēks un vara. Kādi no šiem sapņiem var arī piepildīties, ja mēs mērķtiecīgi uz to arī virzāmies. Tomēr vienmēr var notikt kāds satricinājums, vai neparedzēts negadījums, kas šos sapņus piepildīt liedz. Ir daudz sportistu, kuriem ceļā stājušās kādas veselības problēmas, kas liedz viņu sapņus piepildīt. Un kāda ir šī sajūta, kad saproti, mani sapņi nekad vairs nepiepildīsies.

Jāzepam vajadzētu būt līdzīgai sajūtai, tomēr viņš paliek uzticīgs Dievam, kurš sapņus viņam ir dāvājis. Viņš ir uzticīgs kā vergs, kā sava saimnieka pirmais palīgs, kā cietumnieks un visbeidzot arī tad, kad kļūst par visas Ēģiptes pārvaldnieku. Es nezinu, Dievs, kāpēc tā notiek un es esmu nonācis tur, kur esmu nonācis, bet es sekošu tavai vadībai uzticīgi. Jāzepa uzticēšanos spilgti raksturo tas, ka pat faraona priekšā par savām spējām tulkot sapņus viņš savi neliela, bet saka: “Tas nav manā varā, bet Dievs to var atklāt.”

Spēks piedot.
Jāzepam savā dzīvē ir bijis nepieciešams ļoti daudz spēka. Gan tad, kad brāļi nodeva, gan verdzības laikā, gan pretojoties Potifāra sievas kārdinājumiem, gan pavadot gadus cietumā. Kā šis cilvēks nesalūza? Un viņš nesalūza pat tad, kad atkal, pēc daudziem gadiem, satika savus brāļus, kuri šo pārbaudījumiem pilno dzīvi viņam bija sagādājuši.

Bet tagad piedod mūsu pārkāpumus tava tēva Dieva kalpiem!”
Un Jāzeps raudāja, kad tie tā uz viņu runāja. Tagad viņa brāļi paši nāca un krita viņa priekšā zemē un sacīja: “Redzi, mēs tev gribam būt vergi.”
Un Jāzeps sacīja viņiem: “Nebīstieties, vai tad es esmu Dieva vietā? Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, gribēdams, kā šodien redzams, daudz ļaužu saglabāt dzīvus. Bet tagad nebīstieties, es gādāšu par jums un jūsu bērniem.” Tā viņš tos mierināja un runāja uz to sirdīm.(Genesis 50:17b-21)

Vai kāds var apgalvot, ka Jāzeps bija jau paspējis aizmirst, ko brāļi viņam tika nodarījuši? Domāju ka nē. Tas bija pats sāpīgākais moments, kas Jāzepa dzīvē vispār tika piedzīvots. Un tomēr viņš piedod. Piedošana un aizmiršana ir divas dažādas lietas. Tās ir saistītas. Mūsu tautai šonedēļ arī bija kāda atceres diena, kura ir tik sāpīga, ka mēs to nevaram aizmirst. Šodien vēl ir daudz to cilvēku, kas šo izsūtīšanas pāridarījumu ir piedzīvojuši uz savas ādas. Tā ir milzīga netaisnība, kuras sekas mēs katrs jau patiesībā vēl šodien arī varam izjust. Tomēr mēs atkal esam brīvi. Mēs nevaram aizmirst šos sāpīgos notikumus, bet vai mēs spējam šiem darītājiem piedot? Raugoties uz šo stāsta nobeigumu, mēs varētu teikt, ka brāļi zemojās un lūdza piedošanu. Kad mūsu tautai kāds tā zemosies, tad varbūt arī mēs varēsim piedot. Taču Jēzus pie krusta saka šos vārdus: ”Tēvs piedodi viņiem, jo tie nezina ko dara”. Un vēlāk: “Viss piepildīts!” Piedot vienmēr nav viegli. It sevišķi šādos gadījumos. Teiksiet, ka man jau viegli tā runāt, jo es neko no tā pats personīgi neesmu piedzīvojis. Nu jā, mana paaudze to uz savas ādas nav izjutusi, bet mūsu brālis Vilis Dzelmītis, kurš arī tika izsūtīts, savās dzejas rindās raksta šādi:

Gudrais sevi pašu vēro,
citu brūces neuzplēš,
savus soļus simtkārt mēro,
brāļa kļūdas labprāt dzēš.

Piedošanai vajadzīgs liels spēks. Es pat teiktu, ka piedošanas spēks ir lielākais spēks, kāds cilvēkam var piemist. Piedot vislielāko pāri nodarījumu, kā Jāzepam – piedot un savus pāri darītājus ņemt savā apgādībā.

Un šeit mēs nevaram apstāties tikai pie Jāzepa. Mums šodien vissvarīgāk ir apstāties pie Golgātas krusta un šiem vārdiem: “Tēvs, piedod viņiem!” Dievs piedod ikvienam, lai arī kādi nebūtu viņa noziegumi. Jēzus pie krusta, lūdz piedošanu to vietā, kas viņu pavisam fiziski sit, nievā un apspļauda. Vislielākais piedošanas spēks ir pie krusta Golgātā. Efeziešiem 1:7 saka: “Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības” Piedošanu nevar izpelnīties vai izlūgties. Kad brāļi nāca un klanījās Jāzepa priekšā, tas bija vienīgais, ko viņi varēja darīt. Tas nebija tas, ko Jāzeps ilgojās sagaidīt, jo viņš savā sirdī jau bija piedevis, redzot lielos Dieva darbus savā dzīvē. Redzot pat to, kā šos pāridarījumus Dievs ir pārvērtis par uzvaru. Varbūt mēs šeit varam arī teikt, ka Jāzepa liktenis bija ielikts Dieva rokās. Tomēr būsim uzmanīgi piesaukt likteni brīžos, kad to iespaido kādi grēcīgi darbi. Dievs ir tālredzīgs un viņš dzīves nevis nolemj, bet pakārto. Apustulis Pāvils saka: “Tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu” (Rom 8:28)

Jāzeps ir izcils piemērs tam, kā dzīvi vadīt ar Dievu. Jēzus ir izcils piemērs, kam sekot, lai dzīve tiktu vadīta ar Dievu. Tāda īsa definīcija dzīvei ar Dievu ir lūgšanā, ko saviem sekotājiem māca Jēzus. Un tur starp citu ir arī šādi vārdi: ”Piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Kā mēs piedodam saviem parādniekiem? Kā Dievs piedod, jeb ar atlaižot procentus? Juris Rubenis ir teicis:

“Piedošana un nepiedošana ir sviras, kas kustina un kārto pasauli. Kāpēc ir ciešanas? Raugies sevī un redzi, cik maz tu vēl piedod, cik daudz nepiedošanas ir tevī un, redzi, tur ir visu pasaules ciešanu un ļaunuma cēlonis.”

Mēs ikviens, tāpat kā Jāzeps savu dzīvi, savu likteni varam ielikt Dieva rokās. Uzticēt to viņam. Tas nenozīmē, ka dzīve būs rožaināka un labklājība gāzīsies pār mums aumaļām. Tas nozīmē, ka tad tava dzīve būs lietota Dieva darbam. Neatkarīgi no kādiem citiem blakus apstākļiem. Ja tu spēj ielikt savu likteni tālredzīgā Dieva rokās, tad jebkurš grēks var tikt vērsts par labu. Jāzepa brāļu grēks deva iespēju Jāzepam kļūt par visas Ēģiptes pārvaldnieku. Cilvēku grēks, nonāvējot Jēzu Kristu, deva iespēju piedzīvot augšāmcelšanās brīnumu un mūžīgās dzīvības cerību ikvienam.

Ko tu izvēlēsies? Tāds retorisks jau šis jautājums, bet tomēr.. Nodot savu dzīvi Dievam un kalpot viņam ar visu savu spēku un spējām, jeb censtīsies vadīt savu dzīvi pats ar visu spēku un spējām. Cilvēka spēks un spējas ir ierobežoti un kādu dienu izsīks pavisam, tāpēc mans ieteikums būtu izvēlēties pirmo variantu. Kalpojot Dievam ar visu to mazo vai lielo, ko spēju. Lūdzot tā, kā spēju. Dziedot un slavējot, dodot desmito, palīdzot citiem, piedodot – kā spēju.