Un Īzaks savas sievas dēļ stipri pielūdza Dievu, jo tā bija neauglīga, un Dievs ļāvās pielūgties, un viņa sieva Rebeka kļuva grūta.
Un divi bērni rosījās viņas miesās, un viņa sacīja: “Vai tam tā jābūt? Kāpēc gan man tā notiek?”
Un Tas Kungs viņai atbildēja: “Divas tautas ir tavā klēpī, un divas ciltis izraisīsies no tavām miesām. Un cilts sacentīsies ar cilti varas dēļ, un vecākais kalpos jaunākajam.”
/Genesis 25:21-23/

Ir tāda populāra, bet diezgan muļķīga filma “Dumjš un vēl dumjāks”. Arī šīs dienas stāsts ir diezgan mūsdienīgs. Es pat teiktu – populārs. Beidzot mums ir Bībelē viens stāsts par reālu ģimenes dzīvi. Jums taču patīk vērot kādu svešu ģimeņu dzīves, vai ne? Seriāli, jeb tā sauktās “ziepju operas” lielākā daļa ir par svešu ģimeņu dzīvi. Nezinu cik daudz jūs no tiem skatāties, bet nu kaut ko jau katrs būsiet par tiem ja ne redzējuši, tad dzirdējuši. Nupat mums pat vienu šādu seriālu draudēja finanšu trūkuma dēļ apturēt filmēt, bet tā kā šo svešo cilvēku ģimeņu problēmas cilvēkiem ir ļoti aktuālas, tad skatītāji bija gatavi vākt šai “ziepju operai” pat ziedojumus. Bet nu ne jau par to, kāda ir seriālu vērtība, mēs šodien domāsim. Tomēr šādi TV raidījumi rosina mūsos iztēli. Atceros, kādā intervijā viens no mūsu “Neprāta cenas” aktieriem stāstīja, kā viņam uz ielas pienākusi vecāka kundze un sākusi pamācīt, ar kuru viņam tagad būtu jāprecas un kuras attiecības jāpārtrauc. Nu dažiem patiešām šādi seriāli kļūst par tik reāliem, ka tos grūti izšķirt no reālās dzīves.

Kādam no jums tie varbūt nebūs seriāli, bet žurnāli, tādi kā “Privātā dzīve”. Citam tās būs interneta vietnes. Cilvēkiem patīk redzēt kā dzīvo citi. Un patīk šausmināties, cik briesmīgi tie citi dzīvo. Vai arī patīk sevi mierināt, ka redz kā citiem arī iet diezgan traki. Un jāsaka, ka bieži vienu mūsu “Patiesā dzīve” nemaz nav sevišķi atšķirīga no tām “šausmīgajām”, kas ir publiskotas.

Es, brīžiem, kad garš laiks, ieteiktu labāk par TV seriālu vērošanu palasīt Bībeli. Jūs teiksiet – garlaicīgi. Bet šīsdienas stāsts par Īzaku un viņa ģimeni ir tieši šāds stāsts, par kādu ģimeni, kura ir kristīga ģimene, bet kuras “Privātā dzīve” rada mūsos izbrīnu, neizpratni un galvas saķeršanu.

Tēvs un viņa dēls.
Un notika, kad Īzaks bija palicis vecs un viņa acis bija kļuvušas tumšas, ka viņš vairs nevarēja redzēt, tad viņš ataicināja savu vecāko dēlu Ēsavu un sacīja tam: “Mans dēls.”
Un tas viņam atbildēja: “Te es esmu!”
Un viņš sacīja: “Redzi, es esmu vecs palicis, un es nezinu, kad miršu. Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu. Gatavo man ēdienu, kā man patīk, un cel man to priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu.” (Genesis 27:1-4)

Par šo ģimeni iepriekš jau uzzinājām, ka tur ir divi brāļi – dvīņi. Man ir grūti dvīņus nosaukt par vecāko un jaunāko, jo manā uztverē viņi nāk pasaulē vienlaicīgi. Protams, vienam ir jāpiedzimst papriekšu un tad otram. Ēsavs ir šis pirmais pasauli ieraudzījušais, un laikam tāpēc tēvam viņš ir īpaši mīļš. Mātei atkal mīļāks ir otrs – Jēkabs. Šī jau ir pirmā dīvainība, jo normāli jau būtu ja visi bērni ģimenē būtu vienlīdz mīļi. Mēs taču gribam, lai Debesu Tēvs mūs visus mīl vienādi. Tas šķiet tik godīgi. Un Jāņa 1. vēstulē ir teikts, ka ja Dievs mūs ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.

Tomēr Īzaks ir grēcīgs cilvēks un viņam vecākais dēls ir mīļāks, jo viņš acīm redzot ir vīrišķīgāks par brāli. Tādēļ Īzaks grib savu svētības mantojumu nodot tālāk savam mīļajam dēlam. Par spīti tam, ka viņam ir Dieva apsolījums, ka vecākais kalpos jaunākajam, Īzaks izvēlas rīkoties pa savam. Viņš izvēlas grēkot. Viņš zin, ka Rebeka, varētu iebilst, tāpēc izvēlas to darīt slepeni. Mēz redzam, ka tēvs šai ģimenē grēko.

Kāds ir Ēsavs? Vai viņš iebilst? Ja izlasīsiet 25. nodaļu, tad tās beigās redzēsiet, ka Ēsavs savu pirmdzimtā godu pārdod brālim. Iemaina pret zupas bļodu. Viņam šī pirmdzimtība neko nenozīmē. Tomēr šajā brīdī pie sava vecā tēva viņš neatzīst, ka šis pirmdzimtā mantojums pēc taisnības jau vairs nepienākas. Viņam ir bail atzīt tēvam savu muļķīgo rīcību. Par Ēsavu arī lasām, ka viņš apņēma 2 sievas un tās radīja galvassāpes viņa vecākiem. Ko mēs varam teikt par Ēsavu? Pamatīgs grēcinieks un vējgrāpslis.

Un tomēr, neskatoties uz to, ka Īzaks nav apmierināts ar sava dēla ģimeni. Neskatoties uz to, ka viņš zin Dieva apsolījumu, šie abi vīri slepus vienojas par darījumu. Grēku ir jādara slepus, jo tad visu zinošais un redzošais Dievs varbūt to nepamanīs. Tāpat kā Īzaks, kad mēs grēkojam, to darām paslepus.

Māte un viņas dēls.
Bet Rebeka dzirdēja Īzaku ar Ēsavu, savu dēlu, tā runājam; un Ēsavs izgāja laukā, lai dotos medīt medījumu un lai to atnestu.
Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: “Redzi, es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēsavu, tavu brāli, sacīdams: atnes man medījumu un gatavo man ēdienu, ka varu ēst un tevi svētīt Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu. Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu: ej tūdaļ pie sīklopiem un paņem no tiem divus labus āzīšus. Es no tiem sagatavošu ēdienu tavam tēvam tā, kā viņam patīk. Un tu tos aiznesīsi tēvam, lai viņš tevi pirms savas nāves svētī.”
(Genesis 27:5-10)

Ko mēs varam teikt par Īzaka sievu Rebeku? Rīkojas tā kā katra māte rīkotos, aizstāvot savu dēlu? Droši vien, bet galīgi aplamā veidā. Un sava vīra un otra dēla rēķina, viņa cer panākt taisnību. Rebeka nevis dodas pie vecā Īzaka, lai panāktu, ka viņš tomēr slepus negrēko, pagriežas un pati dodas taisnā ceļā pie grēka darbiem. Piešmaukšu savu aklo veci, savu palaidnīgo dēlu un viss būs nokārtots. Rebeka rīkojas tāpat kā mēs. Kāds man blakus grēko, nu tad es viņam parādīšu, lai nākošreiz zin kā grēkot. Es pat teiktu, ka tā mēs sevi nostādām Dieva lomā un paši arī izlemjam kā ar grēku un ļaunumu cīnīties un kā to sodīt. Tāda diezgan pragmatiska pieeja. Ja redzu notiek kāda netaisnība, piemēram politiskajos procesos, tad es cīnīšos par taisnību. Un es to darīšu izsmejot politiķus, aprunājot cik visu viņi dara aplami, rakstos aizskarošus komentārus internetā. Tas ir kaut kas pilnīgi pretējs, ko māca Dievs – lūdziet par tiem kas valdībā un augstā amatā. Aizlūdziet par tiem, kas jūs kaitina. Tomēr mums bieži vien labāk patīk grēkot nevis lūgt. Tāpat arī Rebeka izvēlas risināt problēmu aizmuguriski.

Jēkabs ir mātes mīļais dēliņš. Mums skolas laikā bija tāds vārds, kas tika lietots – memmes dēliņš. Kārtīgs, apzinīgs, paklausīgs – tāds, kāds katrai mātei patiktu. Tomēr arī bez sava mugurkaula un rakstura. Viņš neiet mežos medīt un darīt kādus smagākus darbus. Viņam patīk dzīvot pa māju un labprātāk gatavot ēst. Es negribu teikt, ka vīrietis, kas gatavo ēst un dzīvo pa māju ir nicināms. No šī stāsta mēs redzam, ka taisni šo Jēkabu Dievs izvēlas svētīt. Tomēr šie brāļi man atgādina par divām dvīņu māsām Ē. Kestnera grāmatā “Divas Lotiņas”.

Ko tad Jēkabs dara nepareizi? Pirmkārt jau viņš, tāpat kā Ādams, kārdinājumam grēkot atsaucas bez mazākās iebildes. Viņš nevis atgādina savai mātei, ka vismaz jau nelāgi izklausās apkrāpt vecu un aklu vīru, bet pamāj ar galvu un rīkojas tā, kā māte pavēl. Līdzīgi kā Ēdenes dārzā – viens saka, otrs dara un grēks tiek pastrādāts kolektīvi un ar iepriekšēju nodomu. Protams arī pēc tam ir iespēja visu vainu novelt uz otru. Vai nu uz darītāju, vai rosinātāju. Un Jēkabs piekrāpj savu tēvu tāpat, kā Jūdass nodod Jēzu pēc daudziem gadiem.
Un viņa tēvs Īzāks sacīja viņam: “Nāc klāt un skūpsti mani, mans dēls.”
Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu, un viņš to svētīja, sacīdams: “Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko Tas Kungs ir svētījis. (Genesis 27:26-27)
Skūpsts simbolizē mieru un drošību. Tomēr ja šis skūpsts nāk ar viltu, tas simbolizē nodevību. Jūda nodeva Jēzu ar skūpstu, Jēkabs izkrāpa sev svētību ar skūpstu. Mūsdienu kultūrā skūpsts ir kas intīmāks, kā sveiciens. Šajā gadījumā tas ir mīlestības apliecināšanas simbols, kurš bieži vien tiek lietots arī, lai slēptu kādu nodevību un krāpšanu.

Grēks rada grēku.
Un Ēsavs vajāja Jēkabu tās svētības dēļ, ar kādu viņa tēvs to bija svētījis, un sacīja savā sirdī: “Gan manam tēvam drīz nāks bēdu laiki; tad es nokaušu savu brāli Jēkabu.” (Genesis 27:41)

Tālāk šai stāstā visas attiecības šai ģimenē sagriežas vienā lielā virpulī. Ēsavs sāk gaidīt tēva nāvi, lai nogalinātu savu brāli, tāpat kā to reiz izdarīja Kains. Par Īzaku mēs lasām, ka viņš izbijās, kad uzzināja, ka svētība nav tikusi tam, kam viņš gribēja to paslepus dot. Rebeka atkal turpina komandēt savu dēlu Jēkabu. Pats Jēkabs spiests atstāt savas mājas.

Kāds traģisks stāsts. Un būtu labi, ja tā būtu tikai kārtējā “ziepju opera”. Tomēr šis stāsts ir daudziem diezgan personīgi pazīstams. Mēs zinām teicienu “Gribējās kā labāk, sanāca…”. Dievs ir labs un nav nekā labāka par Dieva plānu mūsu dzīvēm. Ja mums šķiet, ka zinām kā ir labāk, tad tie ir maldi un grēks. Grēks nerada situācijas risinājumu. Grēks rada grēku. Ēsavs nemeklē vainu pie sevis, bet nolemj visiem atriebties. Brāli solās nokaut un, lai ieriebtu saviem vecākiem, apņem vēl trešo sievu. Rebeka turpina izrīkot Jēkabu un sūta viņu pie sava brāļa Lābana, kur viņai šķiet, dēlam nāksies nedaudz pagaidīt, lai brāļa dusmas atiet. Tomēr Rebekas brālis par memmes dēliņu kārtīgi izņirgājas, liekot viņam kalpot 20 gadus, lai dabūtu sev sievu. Un šeit loģiski rodas jautājums, vai tāpat kā šis Dieva apsolījums un viņa svētības tiks pārmantotas tālākajās paaudzēs? Ābrahams vadīja savu dzīvi ar Dievu, kopš viņu sastapa. Jēkabs ir tikai Ābrahama mazdēls, svētību mantinieks, krāpnieks. Vai tiešām tāpat kā līdz grēku plūdiem cilvēks atkal grimst arvien dziļāk grēkos un vienkārši aizmirst par Dievu?

Dievs mīl neatkarīgi.
Ko gan īsti nozīmē iešana ar Dievu? Noa, Ābrahams nebija dzimuši svēti un tā arī viņu dzīves – nebija nekādas svētās. Līdz brīdim, kad Dievs viņus uzrunāja. Un šajā brīdī viņu dzīves tika izmainītas un tās kļuva svētas. Kādas tad viņu dzīves izskatījās? Tās bija dzīves ticībā. Atkal jāatkārto Jēkaba vēstule 2:23 “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, – un viņš tika nosaukts Dieva draugs.” Arī pēc tam, kad Dievs bija aicinājis Ābrahamu, viņš grēkoja. Un man šis redzamais Ābrahama grēks liekas ļoti pazemojos un kaunpilns. Viņš pārgulēja ar savu kalponi un tai dzemdināja dēlu. Laulātā pāra attiecības tika izkropļotas un patiesībā tas atstāja pēdas arī turpmākajā Ābrahama dzīvē, tomēr Dievs ir atšķirīgs un viņš palika uzticams.

Ja jautāsiet, kāpēc Dievs neiejaucās un neļāva šo svētību Jēkabam dot, tad tas būs pavisam loģisks jautājums. Kāpēc viņš Jēkabs tiek svētīts, nevis sodīts? Vai jūs variet saskatīt, kurš šai stāstā ir vainīgs un kurš būtu jāsoda? Visi ir vainīgi un visi ir grēkojuši. Rom. 3:23 saka “jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” Desmitais pants saka: “Nav neviena taisna, it neviena”. Tad kāpēc lai Dievs svētītu manu dzīvi. Kāpēc lai viņš iejauktos šajā “ziepju operā”? Kāpēc viņš dod apsolījumus mūžīgai dzīvei, ja godīgi tur pienāktos sods, nevis dāvana?

Neviens cilvēks nevar iemantot mūžīgo dzīvību ar savu kārtīgo dzīvi un labajiem darbiem. Tāpēc ka neviena cilvēka dzīve tāda nav. Mūsu ģimenes līdzinās Īzaka un Rebekas ģimenei, kur ir neuzticība, slepenība, naids bērnu starpā. Mums liekas, ka visi citi mūsu ģimenē ir vainīgi pie tā, ka tā ir tāda kā ir, jo mēs paši baidāmies atzīt, ka esam vieni no šīs grēcīgās ģimenes, kas tikai piemetam savu pagalīti šim grēka ugunskuram. Un tad bez Dieva žēlastības, nākas gaidīt to, kas ir taisnīgi nopelnīts.

Dievs dod nepelnīti. Bet mēs arī saprotam, ka atstāt nesodītu to, kurš pelnījis sodu nav taisnīgi. Tāpēc kristīgās baznīcas centrālā vēsts ir Jēzus Kristus, kurš izcieta cilvēku pelnīto sodu, lai Dieva žēlastība, ko viņš piešķir, būtu taisnīga. Ticība Jēzum Kristum ir tā vienīgā, kas spēj tevi paglābt no nāves, kuru neizbēgs neviens cilvēks. Ticība Jēzum Kristum kā patiesam Dievam, patiesībā ir vienīgā iespēja, lai pēc taisnības dzīvojot netiktu saņemts tas, kas pēc taisnības iegūts, bet gan tas, kas pēc taisnības tiek dāvāts.