Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.”
/Genesis 22:17-18/

Stāstā par to, kā Dievs aicina Ābrahāmu prom no grēcīgās vides, ļoti liela nozīme ir Dieva dotajam apsolījumam. Apsolītā zeme, varena tauta, svētības kas tiks nestas visai pasaulei. Šodien mēs domāsim par vēl vienu pārbaudījumu Ābrahāmam, pēc kura Dievs šo doto apsolījumu atkal atkārto, tādējādi pārliecinot, ka nekas nav mainījies.

Ja šodien paskatāmies apkārt ap sevi uz cilvēkiem, lietām un vietām, jāatzīst, ka mēs esam tā jūtami apkrāvušies. Mums tik daudz kas pieder, ka pat to visu pat nav iespējams apzināt. Kāds teiks, ka varbūt tev pieder, bet man jau nemaz tik daudz nekā nav. Man tomēr ir sajūta, ka ja tev pieder vairāk nekā tu vari uzkraut sev uz muguras un panest, tad tas jau ir daudz. Un it sevišķi tad, kad mēs kļūstam vecāki. Ap mums tik daudz kas sakrājas. Kādreiz ieejot kāda vecāka cilvēka mājās tur ir tik daudz kas sastutēts uz visiem plauktiņiem galdiņiem, skapjiem. Dažnedažādas lietiņas. Nemaz nerunājot par lietiņām, kas nav redzamas. Arī man katru reizi, kad savā mājā kaut ko izmisīgi sāku meklēt, bet starp visām citām lietām, meklēto nevaru atrast, ir jādomā, vai to mantu nav par daudz.

Dieva vārds saka, ja mums ir barība un apģērbs, tad tas ir pietiekami. Pāris dienas atpakaļ skatījos kādu misionāru uzfilmētu stāstu par to, kā viņi Āfrikas valstī Ugandā meklē palīdzēt cilvēkiem, kuri dzīvo vienkārši kaut kur krūmos. Un šādā vietā viņi nejauši bija atraduši divus bērnus, brāli un māsu. Viņi gulēja kaili zemē un spēja pārvietoties tikai lēni lienot uz vēdera un klusi vaidēt. No nespēka, kas rodas, kad nav ēsts. Astoņgadīgais puisis savos izmēros nepārsniedza divgadnieku. Bija tik smagi ko tādu redzēt. Mēs runājam par Dieva mīlestību uz cilvēku, bet kāda ir mūsu mīlestība pret citiem cilvēkiem? Mēz uzskatām par pienākumu regulāri barot savu kaķi vai suni, bet palīdzēt badā mirstošam cilvēkam par labdarību, cēlu žestu. Pārbaudiet sevi, pret ko jūsu mīlestība ir patiesāka – cilvēkiem vai kādiem mājdzīvniekiem! Ābrahāms mīl Dievu un Dievs arī nolemj pārbaudīt šīs mīlestības patiesumu.

Ābrahama rīcība.
Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: “Ābrahām!”
Un tas atbildēja: “Te es esmu.”
Tad Viņš teica: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzaku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” (Gen. 22:1-2)
Ko šeit Dievs prasa no Ābrahāma? Kaut ko reālu, jeb kaut ko pavisam aplamu? Dēlu, kuru Dievs tika apsolījis, kuru Ābrahāms gaidījis 25 gadus, caur kuru Dieva apsolījumam jāpiepildās, Dievs prasa upurēt. Un nemaz nerunājot par tiem iemesliem un loģiku šajā upurēšanas faktā, ko nozīmē upurēt savu dēlu? Savu bērnu. Savu vienīgo bērnu. Atceramies, ka Ābrahāmam vēl ir ārlaulības dēls Ismaēls, tomēr viņš ir jau ir prom tuksnesī.

Kāds varbūt Ābrahāma ticību nevar vien apbrīnot, jo tālāk Bībele saka: Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzaku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Ābrahāms neko daudz negaida, bet rīkojas, kā Dievs saka. Kāds cits varbūt vaicās: “Kā viņš varēja būt tik pārliecināts, ka Dievs ir tas, kas to saka? Varbūt kāds ļauns gars?” Tomēr tā kā Ābrahams Dievu jau savā dzīvē ir vairākkārtīgi piedzīvojis, arī šeit gan jau viņš saprot, ka tas patiešām ir Dieva. Cits varbūt uz Ābrahāmu raugās kā bezsirdi, kurš nemīl savu dēlu. Bet arī Dieva Vārds šeit saka, ka Ābrahāms mīl Īzaku: Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli.

Mums ir svarīgi atcerēties Ābrahāma pagātni un no kurienes viņš nāk. No grēcīgas vides un vietas, kur tika pielūgti dažādi dievi un, kur viens no rituāliem bija arī cilvēku upurēšana. Dievam bija nepieciešams, lai Ābrahāms pamet savu dzimto Babilonijas pilsētu, lai šie upuri svešiem dieviem paliktu aiz muguras. Jeremijas grāmatā 32:35 atrodam ko Dievs saka par šīm upurēšanām: Tie cēla Baalam Ben-Hinomas ielejā altārus, kur tie upurēja Moloham, sadedzinādami savus dēlus un savas meitas, ko Es tiem nekad neesmu pavēlējis, un Man nevarēja ne prātā nākt, ka tie varētu darīt tādas šausmīgas negantības un pavedināt Jūdu uz apgrēcību. Dievs saka, ka viņam šādas briesmu lietas nav nekad bijuša padomā. Tātad tas uz ko Dievs pārbauda Ābrahāmu nav, vai viņa mīlestība uz dēlu ir lielāka par mīlestību uz Dievu. Tas ir pārbaudījums, vai mīlestība uz Dievu ir stiprāka par mīlestību uz pagātnes, pagānu dieviem.

Dieva rīcība.
Protams, Dieva rīcību mums gribas kritizēt. Jo paši mēs taču esam bezgala svēti. Mēs nekad nepieļautu pat domu sava bērna upurēšanai kaut kāda, vienalga kāda dieva labā. Bet vai tā ir taisnība, jeb mums tikai tā liekas? Mums varbūt liekas, ka esam svētie, tomēr ikdienas gandrīz 40 bērni mūsu valstī tiek upurēti Komfota, Ērtību un Karjeras dieviem. Pēc statistikas rādītājiem katru dienu vidēji 38 bērnu dzīvības tiek pārtrauktas par labu savam Nākotnes Redzējumam. Man tas liekas šokējoši un es šaubos, vai Ābrahāma laikā Moloham tik daudz bērni tika upurēti, kā tas ir šodien. Un šodienas situācija Dieva pārbaudījums Ābrahāmam būtu – ja tev šodien nekas cits netraucē, vai arī manā labā tu būtu gatavs šķirties no sava vienīgā bērna. Tu esi gatavs uz aborta izdarīšanu savas karjeras, nākotnes komforta, naudas dēļ. Vai tu esi kaut ko tādu gatavs veikt arī Dieva labā?

Redziet, Dievs nekādus jaunus pārbaudījumus nevienam neuzliek. Ābrahāmu viņš pārbauda cilvēku metodēm, kuras nav viņa izdomātas. Abortu mēs kristieši šodien saucam par amorālu un pretīgu, tāpat arī Dievs Molohu Bībelē sauc par riebīgo amoniešu dievu. Cilvēku upurēšana jebkā labā Dieva acīs ir riebīga. Tāpēc arī viņš aptur Ābrahāmu un neļauj šai upurēšanai notikt. Tas ir pārbaudījums, kurš ir tik riebīgs, ka Dievs attur ikvienu cilvēku no tā: Un no saviem pēcnācējiem tev ir aizliegts dot kādu, lai to vestu cauri ugunij Moloham, ka tu sava Dieva Vārdu nepulgo,- Es esmu Tas Kungs! (Lev. 18:21) Dievs saka :”Es esmu tas kungs! Es pats šo riebīgo lietu novedīšu līdz galam un es pats savu dēlu upurēšu tavā labā.” Šodien raugoties uz Ābrahāmu, grūti sevi ielikt viņa vietā. Bet kā ir tad ja raugāmies uz Dievu un Jēzus atdošanu mūsu labā? Ar Īzaka un Jēzus upurēšanu mēs varam saskatīt vairākas paralēles.

• Īzaks un Jēzus bija bērni, kas tika apsolīti jau ilgi pirms viņi dzima.
• Īzaks un Jēzus tika solīti piedzimt sievām, pie kurām fiziski šis apsolījums nevarēja piepildīties.
• Īzaks un Jēzus bija pirmdzimtie dēli.
• Īzaks un Jēzus bija ļoti mīļi saviem tēviem.
• Īzaks pats nesa kalnā malku savai upurēšanai, Jēzus pats nesa krustu, pie kura viņš tika pienaglots.
• Īzaks un Jēzus brīvi ļāvās upurēties.
• Īzaks, tēlaini sakot, tika piecelts no sava kapa. Jēzus no kapa tika piecelts pavisam reāli.

Mana rīcība.
Vēstules ebrejiem 11:17-19 teikts šādi: Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzaku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumus, par ko bija teikts: pēc Īzaka tev pēcnācēji tiks nosaukti, – jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību. Tātad Ābrahāmam bija šī ticība, ka ar viņa dēlu nekas nenotiks un pat, ja viņš tiks upurēts, Dievs viņu atgriezīs. Tagad gan daudzi jūs droši vien domājat: “Būtu man tāda ticība…”.

Kā iegūt šādu ticību? Tas būtu temats veselam lekciju ciklam, tomēr raugoties uz Ābrahāmu redzam šo dzīvi, kas vadīta ejot ar Dievu. Tur nav citas norādes kādiem īpašiem ticības treniņiem vai metodēm, vien dzīve, kas vadīta kopā ar Dievu. Un šī dzīve iespaido arī viņa dēlu Īzaku. Tā ir daļa no Dieva apsolījuma: “Es svētīšu tevi ar pēcnācējiem, kuri tiks tevis svētīti, un kuri šīs svētības nesīs tālāk.” Īzakam redzot tēva ticību bija iespēja arī redzēt Dieva darbus viņa dzīvē. Un savā ziņā šis pārbaudījums Ābrahāmam, bija ticības pārbaude arī Īzakam. Un Īzaka tēvs ir viņa ticības paraugs.

Šeit man jādomā par sevi. Kāds es esmu paraugs? Vai es tāds esmu? Jūs, kas esat vecāki, vai jūs esiet paraugs saviem bērniem. Tāds paraugs, lai tā žēlastība, kas jums ir dāvāta, tiktu pārmantota arī tālākās paaudzēs. Kuriem jums ir kristīgi vecāki vai vecvecāki varbūt arī viņi ir jūsu ticības paraugs, kā Ābrahāms Īzakam. Var arī būt tā, ka tā nevar teikt. Tomēr Dieva varenība un viņa žēlastība ir tā, kas jāpiedzīvo katram pašam personīgi. Ja tā līdzībā runājot šis bija gadījums, kad Īzaks piedzīvojas savas kristības, tad Ābrahāms bija tas, kurš savu dēlu līdz šim brīdim noveda. Līdz brīdim, kad Dievs tiek piedzīvots pavisam personīgi. Un es nevaru šeit nedomāt arī par savu meitu, vai viņa, raugoties uz manu dzīvi, varēs teikt: “Šis Dievs, kam mans tētis seko, ir uzticams, un es arī gribu tam sekot.” Tas iespējams tikai un vienīgi tad, ja ikkatra mūsu dzīves dienas stunda, minūte un sekunde ir iešana ar Dievu. Kad mēs ģimenē pirms ēšana kopīgi pateicamies Dievam, mana nepilnus 2 gadus vecā meita ir jau pirmā, kas pastiepj savas rokas lūgšanai. Pagaidām tas varbūt viņai ir tikai tāds ēdienreizes rituāls, bet tas viņai patīk. Man šāds rituāls savā bērnībā nebija. Un šis rituāls norāda, ka mūsu dzīve, ir Dieva dāvana, tā ir Dieva žēlastības dāvana. Mums ir ko likt galdā, mums ir ko ģērbt mugurā un mums ir mūžīgās dzīvības cerība. Pāvils efeziešiem tāpēc raksta: “nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam”. Audzināt, tas nozīmē rādīt ar savu piemēru.

Un kas šeit uz pasaules dzīvojot ir mūsu svētība? Tā ir veselība, bērni, arī pietiekami ēdiena un mantu. Tā ir Dieva svētība. Dievs saka Ābrahāmam: “Es tevi svētīdams svētīšu”. Tomēr mums būtu jāuzmanās šo svētību uzskatīt par Dieva apsolījumu ikvienam kristietim. Šis ir apsolījums, kas runā uz konkrētu cilvēku – Ābrahāmu. Šis ir arī apsolījums par viņa pēcnācēju – Jēzu, kurš iekaros ienaidnieku vārtus. Kas ir vislielākais cilvēka ienaidnieks? Tā ir nāve. Varam arī saukt to par elli. Mūžīgā iznīcība, kam pakļauts ikviens, lai cik viņš spēcīgs nebūtu. Ābrahāmam Dievs rādīja, ka viņš ir tas, kas nāvi atstādina. Mums Dievs šodien norāda uz Jēzu, kurš nāvi ir uzvarējis un sakāvis šo ienaidnieku. Liecība tam ir tukšais kaps Lieldienu rītā. Korintiešu draudzei Pāvils raksta: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?”. Tāpat Jēzus saka katram mums šodien: “Elles vārtiem nebūs uzveikt manu draudzi!” Viņš šos ienaidnieka vārtus ir iekarojis un šis Ābrahāmam dotais apsolījums šodien ir piepildīts. Tas piepildīts jau 2000 gadu. Tas nozīmē, ka šodien mūsu miesīgā nāve nav vārti uz elli, bet vārti uz debesīm. Ja vien tava izvēle ir ieiet pa šiem vārtiem. Šis ir Ābrahāma svētības piepildījums, kas katram pieejams šodien. Uz šī fona veselība, bērni, manta ir nieks. Dzīve mūžībā ir tā vislielākā svētība, kas mums iegūstama.

Džeks Haifords (Jack Hayford), dziesmas “Godiniet!” autors, ir teicis šādi: “Dievs mūs aicina pielūgt nevis lai mūs ekspluatētu, bet lai atklātu mūsu bailes un paņemtu tās. Un tādēļ mēs esam aicināti iet Ābrahāma pēdās. Turklāt Ābrahāms saņēma arī atalgojumu. Un tas sniedzās vēl pāri tam faktam, ka tika sagādāts upuris, lai nebūtu jāupurē Īzaks. 1.Mozus gr. 22:15–18 ir teikts, ka tas Kungs svētīja Ābrahāmu, atbildot uz viņa uzticību. Līdzīgi mēs atklājam, ka tiekam svētīti, atsaucoties aicinājumam uz pielūgsmi. Mēs atklājam, ka tieši tās lietas, ko mēs baidījāmies pazaudēt, ir tās, kuras Dievs apsola bagātīgi vairot un svētīt.”

Mani uzrunā šis citāts ar šo domu, ka Dievs patiesībā apsola Ābrahāmu svētīt ar to, kas viņam ir vismīļākais un ko viņš visvairāk nevēlas zaudēt. Vai tas varētu būt, ka viņš arī mani un tevi vēlas svētīt ar tām lietām, kuras man jau pieder? Ja vien tās tiek pienestas viņam. Ja tu savu visu savu dzīvi vari pienest viņam un teikt: “Te tā ir, ņem kungs manu šīs zemes dzīvi!”, tad Dievs dāvā dzīvi, kura ir svētīta, kura nebeidzas – mūžību.