Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!
/Habakuka 3:17-18/

Šis būs apkopojošs noslēgums Habakuka grāmatai. Atgādināšu, ka Habakuks ir viens no Bībelē atrodamajiem mazajiem praviešiem. Par mazo pravieti viņu dēvē tādēļ, ka Dievs caur Habakuku, tāpat kā caur citiem “mazajiem” praviešiem ir vēlējies cilvēkiem pavēstīt vienu, bet pavisam konkrētu lietu. Habakuks nāk pie Dieva ar sūdzību par to, ka visapkārt valda ļaunums un nav nekāda labuma būt taisnīgam, jo apkārt nevalda taisnība. Ļaundari un grēcinieki, dzīvo cepures kuldami, bet “godīgie” cilvēki dabū ciest.
Dievs atbild Habakukam un apsola, ka viņš tiesās tautu par viņas darbiem, bet Habakuku tas satrauc. Jo kā nu ne – sods ir tautas iznīcināšana, bet viņš pats ir viens no šīs iznīcināmās tautas. Tomēr Habakukam Dievs dod cerību – taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ. Būtībā tas nozīmē, ka taisnais būs nevis tas, kurš būs sadarījis mazāk grēkus par citiem, bet gan, kurš ticēs. Taisnais būs tas, kurš pieņems to, ka arī viņš nav bez grēka un, ka arī viņam Dieva priekšā pienāktos dusmas un sods. Taisnais būs tas, kurš apzināsies, ka tikai Dievs pats var mani apžēlot, citiem vārdiem, tas, kurš uzticēsies un ticēs viņam.
Tā ir lielā ticības tēma, kuru Dievs mums pauž no Habakuka grāmatas. Jaunajā Derībā to atkārtoti redzam Pāvila vēstulēs, caur kurām Dievs izskaidro vēl detalizētāk, kāda ir patiesa ticība. Ka tā nav no darbiem, lai neviens nelielītos.
Nez vai pavisam droši var apgalvot, ka Habakuku iepriecināja Dieva atbildes, bet tās pavisam noteikti nomierināja un deva cerību. Trešā nodaļa, kuru apskatīsim šodien, ir slavas dziesma Dievam. Tā ir Himna ticībai. Tā patiešām ir dziesma, vienīgi mūsu tulkojumā tā jau ir zaudējusi pantmēru. Mūzika bieži vien mums ir tā, kas palīdz atbrīvoties no stresa, bet ja cilvēks rada kādu dziesmu, tad tam ir īpašs sirds stāvoklis, jeb emocionāls aizskāriens. Mēs Latvijas valsts atjaunošanas brīdi atceramies arī kā dziesmoto revolūciju. Dziesma parāda cilvēka spēku un bieži vien arī to, kas patiesībā ir cilvēkā. Un šī ir Habakuka dziesma.
Continue reading →

Bet Tas Kungs ir Savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!
/Habakuka 2:20/

Turpināsim sekot Habakuka grāmatai. Bībeles grāmatai, kas izskaidro ticību. Pirmā nodaļa sākās ar Habakuka sūdzību Dievam par apkārt pasaulē valdošo netaisnību. Netaisnība nevienam cilvēkam nepatīk. Netaisnīgo ir jāsoda tā, lai viņš labotos un tā nekad vairs nedarītu. Diemžēl prakse ir tāda, ka ļoti bieži, kad ir pastrādāts kāds noziegums, vainīgais ir agrāk sodīta persona. Tātad vai nu sods ir pārāk maigs, vai arī nepareizs. Pirms aptuveni 10 gadiem veiktas aptaujas liecina, ka Latvijā 70% iedzīvotāju atbalsta nāvessodu, kā soda izpildes līdzekli. Kad dzirdam atkal par kādu briesmīgu noziedznieku, tad šis procents droši vien vēl palielinās. Kāpēc tā? Man liekas pavisam tieši, bez aplinkiem, to presē paudis kāds uzņēmējs: “Man ļoti zīmīgs šķiet salīdzinājums ar dārzu, kurā aug dažādi augi, arī nezāles. Ja nezāle nekontrolēti sāk izplatīties, ja sāk traucēt pārējiem, tad loģisks solis ir to vienkārši izravēt, likvidēt.” Un, lai cik nežēlīgi tas neizklausītos, patiesībā tas ir vienīgais risinājums ar 100% garantiju. Tāpēc jau lielākajai daļai cilvēku tas liekas pareizs solis cīņā ar ļaunumu. Un tīri cilvēciski mēs arī saprotam, ka par kaut ko slikti darītu, mums pienāktos sods. Tāpēc ikviena cilvēka tieksmes ir izvairīties no vainīgā statusa. Pat, ja ir izdarīts kaut kas slikts, tad mums ir desmitiem argumentu, kāpēc es neesmu tas vainīgais.
Es iesitu sievai, jo viņa pati bija vainīga. Viņa mani nokaitināja. Radio nesen dzirdēju par kādu vīru, kurš apzadzis valūtas maiņas punktu. Viņš esot nevainīgs, jo īpašnieki ir viņam parādā. Eiropas čempionāta basketbola spēlē mūsu spēlētājs sāpīgi iesita pretiniekam, jo pie vainas bija emocijas par sāpīgo zaudējumu. Tāpat jau kādu laiku atpakaļ sabiedrību šokēja ziņa ka sieviete līdz nāvei piekāvusi savu 7 mēnešus veco bērnu, jo viņš pārāk skaļi naktī trokšņojis un traucējis gulēt. Un mums bieži vien ir šī atbilde par saviem pārkāpumiem: “Jā, atzīstu, ka rīkojos slikti, bet…”
Mēs jau lasījām Habakuka sūdzības Dievam, ka Dievs neko nedara ar to kas notiek apkārt. Un Dievs atbildēja Habakukam, ka apkārt notiek tas kas notiek tikai tāpēc, ka viņš neiedegas emociju dusmās, bet ir pacietīgs. Tomēr Dievs nav arī nevērīgs un vienaldzīgs. Viņš sola problēmas atrisināt. Un te sākas interesantākā daļa cilvēka un Dieva attiecībās. Cilvēks cer, ka Dievs nevis patiešām sodīs, bet kaut kā ļaus izlocīties. Līdzīgi kā ātrumpārkāpējs uz ceļa ieraugot policistu, cer uz brīdinājuma izteikšanu. Bet tas nav risinājums.
Continue reading →

…Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības – un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai Tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību – un Tu nesniedz palīdzību?…
/Habakuka 1:1-11/

Sabiedriskās aptaujas liecina, ka 43% Latvijas iedzīvotāju tic, ka pasauli ir radījis Dievs. It kā paliels rādītājs, tomēr mēs nevaram teikt, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju ir ticīgi. Dīvainākais un vienlaikus arī skumīgākais, vērojot šādu statistiku ir tas, ka ar to arī attiecības ar Dievu lielākajai daļai cilvēku beidzas. Ir ļoti savdabīga situācija, ja tu apzinies, ka tu esi dzimis kādiem vecākiem, bet tev nav ne mazākā interese un vēlme uzzināt, kādi viņi ir, kur viņi ir, kāpēc tu viņus neesi redzējis utt. Es teiktu, ka šādai apziņai – man ir vecāki, nav nekāda nozīme. Varbūt kādam liekas, ka Dievs ir mūs radījis un kādreiz jau mēs pie viņa nonāksim, tikai kā tu to vari zināt, ja neesi neko par viņu pat painteresējies?

Patiesībā es ar pilnu apziņu un pavisam droši varu teikt, ka Latvijā ticīgo skaits varētu būt 10 reizes mazāks, pat neveicot nekādus pētījumus, bet ieskatoties, kas notiek baznīcās. Man labāk par statistiku patīk fizika, nevis procenti, bet lietderības koeficients. Baznīcu solu lietderības koeficients šodien līdzinās tam, kāds tas ir ar kūdru kurinātam kamīnam. Kaut kas jau tur ir, bet jēga maza. Ja raugāmies no lietderības viedokļa, tad lielākai daļai no draudzēm būtu no baznīcām jāpārvācas uz trīsistabu dzīvokli. Tas nav nekas briesmīgs, jo līdzīgos apstākļos pulcējās arī pirmie kristiešu un varbūt tas būtu pat daudzkārt veselīgāk pašai draudzei. Tomēr es gribu šoreiz uzsvērt nevis veselīgumu, bet to realitāti, kādā šodien atrodas mūsu valsts. Dievs nav godā! Un nemelošu, ja teikšu, ka tā ir visā pasaulē, tikai šis lietderības koeficients katrā valstī būs mazliet atšķirīgs. Latvija laikam pasaules kontekstā būs kaut kur pa vidu. Dievs šodien ne tikai nav godā, bet par viņu smejas. Pasaulslavenā dziedātāja Madonna publiski piesmej Jēzus nāvi pie krusta, un pat mūsu valsts vadītāji izbrīvē sev laiku, lai arī varētu papriecāties par šo jauko priekšnesumu. Šogad īsi pirms mūsu valsts svētkiem Rīgā notiks gada lielākais koncerts – superzvaigzne Merilins Mansons, kurš atklāti ņirgājas par Dievu. Var jau par to visu pasmieties un uzskatīt, ka šāda veida izdarības vienkārši tagad ir stilīgas. Tomēr, ja ņirgāties par Dievu ir stilīgi, tad tas vien jau skaidri parāda, ka cilvēku attiecības ar Dievu ir vienīgi kā ar modes aksesuāru. Pat, ja man tas nepatīk, varu to pārdot par labu naudu.
Continue reading →