//laikraksts “Mazsalacietis” 12.10.2005.//

Tas bija 1930. gadā, kad kāds jauns un enerģisks jauneklis vārdā Arnolds Ūsis vienā no pirmajām kristiešu sapulcēm Mazsalacā izteica ideju par garīgā kora dibināšanu. Pirmajā kora mēģinājumā sanāca pussimts cilvēku.

Augusta otrajā nedēļā Mazsalacas baptistu koris svinēja savu 75 gadu pastāvēšanas jubileju. Svētki tika svinēti ar vērienu – svētku dievkalpojumā kora dziedātāju rindas bija pārpildītas. Jaunākajai dziedātājai bija tikai 5 gadi, bet vecākajai – 72 . Koris Leonarda Skrundas un Inetas Martinsones vadībā izpildīja plašu un modernu dziesmu repertuāru. Pie klavierēm Aivis Martinsons, soliste Māra Martinsone, bet Andra Tuča ziņā bijā saksofons un basģitāra.
Ciemos bija aicināts mācītājs un ministrs bērnu un ģimeņu lietās Ainārs Baštiks, kā arī LBDS (Latvijas Baptistu draudžu savienības) Kora apvienības priekšsēdētājs Jānis Jūrmalis ar ģimeni.

Ineta Martinsone, kora pastāvīgā diriģente stāsta:

Svētkiem gatavojāmies kādus 3 vai 4 mēnešus. Protams, nebija viegli, tika darīts smags darbs, tomēr gandarījums un pacēlums tagad ir liels. Uzskatu, ka svētki izdevās. Īpašs prieks gatavoties kora svētkiem ir bijis bērniem. Nospraustais mērķis, process un, protams, paši svētki – tas viss bērnus aizrauj, un man liekas, ka tieši viņi sajuta arī vislielāko prieku. Viņi ir pirmie palīgi pie lielām un mazām lietām, grib visur piedalīties, malači! Lielu paldies jāsaka Leonardam Skrundam, kas ir ielicis milzīgu ieguldījumu korī.

Visiem, kas bija sapulcējušies dievnamā, tika dota iespēja klausīties svētrunu, ko teica Ainārs Baštiks. Pēc dievkalpojuma viņš piekrita nelielai intervijai.

Jūs svētrunā runājāt par to, ka dziesmai ir jāskan gan ar dvēseli, gan prātu. Kā jums pašam ir ar dziedāšanu?

Ainārs Baštiks: Esmu dziedājis. Padomju laikā bija tāds kristīgs ansamblis MaranAta, kur arī dziedāju. Šis ansamblis bija pirmais Padomju Savienībā, kas izpildīja modernu kristīgo mūziku. No šī ansambļa kādi 10 cilvēki ir kļuvuši par mācītītājiem. Īstenībā neesmu nekāds dižs dziedātājs, bet mūzika man ir vienmēr gājusi pie sirds. Esmu par to daudz domājis – par mūzikas un dziesmas vietu dievkalpojumā. Mūzikai ir spēja atvērt durvis uz cilvēku. Mūzikai, īpaši kristīgai mūzikai, ir jāliek klāt sava sirds, citādi tā, lai arī cik profesionāla nebūtu, neievibrēs.

Kas bija spilgtākie iespaidi jubilejas dievkalpojumā?

Man jau vienmēr iet pie sirds, ka vietās, kur nekad nav bijuši lieli resursi cilvēku vai talantu ziņā, tomēr draudze dara visu, lai svētki tiktu nosvinēti godam. Ļoti liels prieks, ka šodien kora rindas bija pavisam pilnas, kā arī gandarījums, ka korī ir daudz bērnu un jaunu cilvēku, kas grib dziedāt Dievam par godu. Kad klausījos kori, neizbrīnīja, ka jaunieši dzirdami labi, toties tas, ka puiši braši dziedāja, bija jauks pārsteigums. Konstatēju arī, ka reperutārs ir mazliet mainījies, dziesmas kļuvušas jauniešiem tuvākas, ne tik ļoti klasiski baznīciskas, kādas bija pagājušā gadsimtā, un tas ir labi! Kaut arī dziesmas forma mainījusies, vēsts paliek tā pati.
Mūsu tik ļoti strukturētajā sabiedrībā robežas ir strikti novilktas – kas domāts jauniešiem un kas vecākiem cilvēkiem. Bet draudze jau ir tāda unikāla vieta, kur sastopas visi vecumi – no zīdainīša līdz sirmgalvim, dažādi kultūras, intelektuālie un materiālie līmeņi, tāpēc robežas gūti novilkt. Bet par formu nevajadzētu strīdēties. Mūzika ir tāpēc, lai cilvēku uzrunātu.
Vēl esmu patīkami pārsteigts par to, ka MBD ir tāda liela, jauka piebūve ar telpām svētdienskolai, sadraudzības zāle un citas telpas aktivitātēm, kas notiek ārpus dievkalpojuma. Dievkalpojums ir viena daļa, bet arī pārejais notiekošais ir ne mazāk svarīgs draudzē.

Kā jūs skatāties uz mazo draudžu un mazpilsētu nākotni Latvijā?

Man liekas, ka ar mazām draudzēm ir tāpat kā ar mazām skolām. Ir kāda minimālā robeža, zem kuras gan draudzei, gan skoliņai ir grūti pastāvēt, bet, ja mēs likvidējam skolu vai draudzi, tad mēs šo vietu pakļaujam diezgan bezcerīgai nākotnei. Jo kā skola, tā baznīca ir garīguma vieta, centrs, kur cilvēki regulāri var nākt un attīstīt savu garīgo pasauli un prātu.
Tas, protams, ir izaicinājums un nebūt ne viegls, aprūpēt nelielas draudzes, kur pārsvarā ir vecāka un vidēja gadagājuma cilvēki, kur jauniešu ir maz, jo viņiem nav darba vai augstskolas šajā vietā. Tomēr mēs nevaram šķirot vietas pēc perspektīvām un neperspektīvām, jo Dieva acīs katrs cilvēks ir vērtība. Bībele saka: “Kur divi vai trīs ir Dieva vārdā kopā nākuši, tur pats Dievs ir viņu vidū.“ Tad arī iznāk, ka mazākajai draudzei pietiek tikai ar diviem cilvēkiem.

Kā jūs skatāties uz situāciju Mazalacā, kur jaunu cilvēku paliek mazāk un mazāk?

Tas, protams, ir bēdīgs fakts, ka tā notiek, un, droši vien, ka kādu laiku arī tā būs. Cilvēki, kas ir aktīvāki, meklē labāku izglītību vai darbu. Uz vietas dažkārt paliek tikai tie, kas citur nekur neder un daži – kas nekur negrib iet, kaut varētu. Bet man liekas, ka visam tomēr ir tāds kā svārsta princips. Ne jau visu beigās izšķir fakts, cik daudz tu vari nopelnīt, bet draugi, ar kuriem tu vari būt kopā, dzimtā vieta. Saknes jau neviens negrib gluži pazaudēt. Parasti, pārceļoties uz kādu citu vietu, pirmā paaudze nevar lāgā iedzīvoties. Integrēšanās vidē notiek tikai ar otro, trešo paaudzi.
Cilvēks varbūt arī aizbrauc uz Īriju un pelna lielu naudu, bet, ja tas pats cilvēks tāpat stādātu šeit Latvijā, es domāju, garas stundas no agra rīta līdz vēlam vakaram, un dzīvotu tikpat askētiski kā šie viesstrādnieki, kuriem pieder tikai gultasvieta un mazs skapītis, kur salikt savas mantas… tad arī tam cilvēkam te Latvijā būtu nauda. Bet parasti jau mēs dzīvojam ar daudz lielākām prasībām pret dzīvi un ērtībām, nekā strādnieki Īrijā.

Ko jūs gribētu novēlēt Mazalacai un tās baptistu draudzei?

Man liekas, ka vislielākā vajadzība ir, lai jūs atrastu mācītāju draudzē, jo no tā ir daudz kas atkarīgs. Protams, gribu arī novēlēt, lai mūzika, kas skanējusi jau 75 gadus, skan arī turpmāk. Un vēl gribētu novēlēt, lai Mazsalacā cilvēki justos nozīmīgi un piederīgi savai pilsētai. Pazīstu kādu tēti, kas strādā Rīgā, bet saka, ka tomēr “velk” uz Mazsalacu. Lai Dievs dod, ka Mazalaca cilvēkiem, kas šeit dzīvo vai tikai iebrauc, ir mīļa un dārga.

Ainārs Baštiks šopavasar ir atvēris jauniešu centru Mazsalacā, muižas ēkas piebūves pagrabstāvā. Viņš cer, ka tas labi noder Mazsalacas jaunajai paaudzei, un vēl tiem daudz jauku brīžu jaunajās telpās.