Svētruna 27. aprīlī

Lūkas 18:1-8
Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.
“Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku. Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā.”
Un Tas Kungs sacīja: “Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?” Es jums saku: “Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?”

Cik ļoti un vai mums ir nepieciešama lūgšana? Cik reizes lūgt par vienu un to pašu lietu? Vai būtu solīdi no Dieva prasīt tik daudz? Kādai jābūt lūgšanai? Ja Dievs dzird katru mūsu nopūtu, vai lūgšanai ir jābūt kaut kam vairāk kā klusai nopūtai pie sevis? Šie ir tikai daži jautājumi, kurus vismaz man pa laikam neviļus sanāk sev uzdot un uz kuriem meklēsim atbildes arī šodien. Pirmām kārtām jau vispār cik nepieciešama ir lūgšana. Šodien pasaulē lietas notiek tik strauji un ir visa kā tik daudz, ka laiks lūgšanai tad arī būtu jāiekļauj mūsu dienas plānā. Varbūt kādiem tā dzīve šeit laukos tik strauja nav kā pilsētniekiem un tas ir ļoti labi. Taču aktīviem cilvēkiem parasti vienmēr atrodas daudz svarīgu un interesantu, un neatliekamu lietu ko darīt. Un ja tā nav, tad mūsu informācijas laikmets ir visu salicis tomēr pa plauktiņiem, jo brīvie brīži pie televizora, tā jau ir ikdiena. Bet vai mūsu ikdienā ir vieta arī lūgšanai? Un cik lūgšana ir svarīga?

Šodien pie lielās steigas ir labi saplānot lietas tā lai visu var paspēt un lai paspēt var pēc iespējas vairāk. Dažas lietas darot var apvienot. Ja šo neklausās neviens ceļu policists, tad varu atzīties – es, lai taupītu laiku bieži apvienoju pusdienošanu ar braukšanu mašīnā no Rīgas uz Mazsalacu. Šādi man ietaupās vismaz 20 minūtes. Varbūt arī lūgšanu var apvienot ar, nu piemēram, bedres rakšanu? Varbūt.
Bet mūsu šīsdienas teksts ir Jēzus līdzība, jeb stāstiņš. Un autors saka, tas ir stāsts par to, kā būs Dievu lūgt un nepagurt. Ha, viegli teikt – būs nepagurt! A ko darīt, ja es pagurstu? Kad jums ir jūsu ikdienas lūgšanu laiks, ja ir? No rīta vai vakarā? Jeb no rīta un vakarā? Un vai vakarā pēc smagas dienas lūdzot ne reizi nav gadījies tā pagurt, ka saproti – esmu jau gandrīz iemidzis? Vai varbūt tā saprašana atnāk pat tikai uz rīta pusi. Ja jums nav, tad man gan tā ir gadījies. Dažreiz diena ir bijusi tik smaga un gara, ka lūgt nepagurstot ir tikpat kā nereāli. Bet šis Jēzus stāsts mūs mācot kā nepagurt. Vai tas mums dos kādu vērtīgu enerģētisko mundruma formulu? Nu skatīsim!

Lūdzējs pie tiesneša
Stāsts ir par tiesnesi un atraitni. Tātad tā ir līdzība, kur ar tiesnesi jāsaprot būtu Dievs un ar atraitni cilvēks, jeb šai gadījumā – lūdzējs. Nu tad vispirms ko mēs lasām par Dievu, jeb to tiesnesi – Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Varens vīrs – ne no kā nebaidās, nelokāms, cilvēki viņu nevar iespaidot. Tomēr viņam bija bail, ka viņu neiepļaukā. Tātad arī diezgan bailīgs. Un vēlāk Jēzus saka, tas bija netaisns tiesnesis. Vai Dievs tiek pielīdzināts netaisnam tiesnesim? Un bailīgam tiesnesim? Nu pasaulīgais uzskats bieži vien tāds ir. Dievs taču ir tas, kas pieļauj visus karus, badu, slepkavības, ciešanas, sāpes, netaisnību. Dievs ir netaisns! Un bailīgs, jo spēcīgus ļaundarus nesatriec ar zibeni un pērkonu. Tāds patiešām ir pasaules uzskats par Dievu tāpēc skaidrs, ka šeit uz to līdzība nav vērsta.
Kurš no jums 100% var pateikt, ka uzticas Latvijas tiesnešiem? Un vai ir kāds taisnīgs tiesnesis? Ja arī ir, tad ne vienmēr tas likums, kurš tiesnesim taisnīgi jāpilda ir 100% taisnīgs. Šai līdzībā Dievs ir salīdzināts ar to pasaulīgo taisnīguma etalonu. Nu bet taču, ja mums ir kāda netaisnība – mēs griežamies tiesā, lai arī aptaujas rāda, ka Latvijā tām uzticas tikai ap 25% cilvēku.
Un tagad otra puse, cilvēks, kas salīdzināts ar atraitni. Nabadzīga atraitne ir diezgan bezspēcīga, jo viņai nav vairs neviena, kas viņu aizstāv. Tātad pēdējā cerība ir tiesnesis, kurš kāds nu ir, tāds ir. Bet citas cerības nav. Un viņa meklē palīdzību. Ilgstoši un neatlaidīgi, jo Jēzus saka – tiesnesis ilgu laiku negribēja palīdzēt. Mēs pat varētu teikt, šī sieva uzmācās. Un tiesnesim beigās, latviski sakot “piegriezās”. Viņam droši vien ieraugot šo sievu jau pa gabalu, kļuva nemierīgs prāts. Patiesībā no tiesneša puses arī ļoti loģiska rīcība. Lai tā sieva vairāk ar saviem lūgumiem nemocītu, piepildīšu to ko viņa man prasa.
Un tagad saliksim šos divus tēlus kopā tajā bildē kas mums ir vajadzīga šai dienai. Ko tad Jēzus šeit saviem mācekļiem un mums pasaka? Lūdziet Dievu bez mitēšanās un gan jau kādreiz Dievs jūsu nemitīgo lūgšanos nespēs vairs izturēt, un to piepildīs? Tā mēs varētu domāt, ja Dievs patiešām nebūtu nekas vairāk kā cilvēks, kurš ir tiesnesis un neciena citus cilvēkus. Bet tāpēc jau Dievs ir tā vērts, lai pie Viņa vērstos lūgšanā, ka viņa spriedums var būt vairāk kā 25% uzticams. Viņa spriedums ir pilnīgs. Kā es to varu tā apgalvot? Ja tā nebūtu, tad tādam Dievam es nemūžam neticētu un samierinātos ar to ceturtdaļu pilnības patiesības. Ja es nespētu ticēt, ka Dievs ir 100% taisnīgs, tad manis kristiešu vidū vienkārši nebūtu. To es varu apgalvot pilnīgi patiesi. Baznīca bez taisnīgi uzticama Dieva man būtu tikpat vajadzīga kā Bugatti Veyron ar Zaporožeca dzinēju. Varbūt smuki izskatās, bet pārvietoties bez zirga, kurš velk līdzi remontdarbnīcu, tāpat nav iespējams. Jēzus par Dievu saka; “Viņš viņu lietu izlems drīz.” Drīz, tas nenozīmē kādu laika sprīdi, bet tas nozīmē ne tā, kā netaisnais tiesnesis – kamēr apnika klausīties. Jautājums paliek – ko Dievam nozīmē izlemt drīz. Cik Dievam ir “drīz”?

Ticīgs lūdzējs
Lai uz šo jautājumu mēs rastu kādu atbildi ir vēlreiz jāizlasa viss 8. pantā rakstītais. Es jums saku: “Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” Un atkal šeit ir tas pats vecais burvju vārdiņš TI-CĪ-BA. Es tagad mēģināšu pārfrāzēt šo pantu pavisam citiem vārdiem. Dievs ir nolēmis atbildēt lūgšanas, bet vai tās ir ticības lūgšanas?
Ko tad nozīmē lūgt ticībā? Kāpēc Jēzus saka, ka Viņš mūsu lietu drīzi izlems, bet vai uz zemes vēl vispār būs ticība? Pirmajā brīdī šis teikums mūsu ausīs varbūt pat skan kā mazliet baiss pravietojums, kas liek domāt – tad, kad Jēzus nāks īstu ticīgo nemaz nebūs. Ar šo teikumu daudz iespējams spekulēt. Tomēr galvenais uz ko Jēzus šeit liek uzsvaru ir tas, TICĪBA ir tas lielākais vārds. Ticība ir tas, kam ir jābūt pirms lūgšanas. Lūgšana ir tāda, kas balstīta ticībā, nevis “ Nu labi, palūgšu. Kas būs, būs. Tad jau manīs vai ir kāda jēga.”
Vecāki, no jūsu bērniem jūs tik daudz variet mācīties par Dievu. Tas ir tikai loģiski, jo cilvēks ir radīts pēc Viņas tēla. Ja bērns jums veikalā tā starp citu paprasa konču, vai viņam ir lielas cerības to iegūt? Un bērns var teikt: “Nu jā, es jau tā domāju, ka mans lūgums paliks nesadzirdēts.” Un otrs piemērs. Bērns ar asarām acīm jums jau divdesmito reizi lūdzas, lai nopērkat to Ķīnā ražoto, nekvalitatīvo plastmasas traktoru pa desmit latiem. Es domāju, kaut arī jūs saprotat – tas ir draņķis, ne rotaļlieta, tomēr redzat, kā jūs savu mīluli ar to varētu iepriecināt. Varbūt šie salīdzinājumi ar veikala situācijām, kādam palīdzēs saprast Dieva motivāciju atbildēm uz mūsu lūgumiem. Tur protams nav arī pilnīga analoģija.
Tomēr vēl es gribētu teikt, ka mūsu lūgšanām ir jākļūst par rutīnas lietu. Rutīna nav patīkams vārds un ar šādu lūgšanu nevajadzētu saprast konveijerveida darbības. Tomēr – mūsu dienas gaitā brokastis pusdienas un vakariņas ir sava veida rutīnas režīms. Un jo veselīgāks cilvēks grib būt, jo precīzāk viņš šo rutīnu atstrādā. Vai Jūs gribat veselīgas attiecības ar Dievu? Lūk recepte – pravietis Daniēls vecajā Derībā. Tika izdota ķēniņa pavēle, ja kāds mēneša laikā griezīsies ar kādu lūgumu pie kā cita, izņemot pašu ķēniņu, tad tas iemetams lauvu bedrē nonāvēšanai. Dan.6:10 Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. Pēc tam arī Daniēls neaizgāja bojā, bet Dievs savu uzticamo lūdzēju paglāba. Vai rutīnas lūgšana var būt patiesa. Jā un nē. Rutīnai būtu jābūt procesam nevis pašai lūgšanai. Tomēr arī katru deinu vienu un to pašu lūgumu Dievs paklausa, jo galvenais vārds ir kāds? TICĪBA.

Ticība+Lūgšana=Attiecības
Es katru gribu iedrošināt šajā dienā. Ja mūsu lūgšanu dzīve arī nav tāda kā mēs vēlētos, kārtosim savu dienu tā, lai lūgšanai tur vienmēr būtu vieta. Varbūt pat vajadzētu teikt, lai lūgšanai būtu prioritāte. Bet labi jau būtu tad, ja mēs savu lūgšanu neatstātu aiz govs izslaukšanas, krāsns izkurināšanas, krēsla salabošanas un “Panorāmas” vērošanas. Pretējā gadījumā mums nav nekādu tiesību teikt, ka Dievs mūsu lūgumus nepiepilda. Viņš jau nav 3. klases puika, kas apvainojas, ja viņu atstāj pēdējo. Viņš vienkārši redz, kas mums ir svarīgi un tā arī pret to attiecas. Tāpat kā atraitnei svarīgo lietu tiesnesis ir gatavs izlemt pēc neatlaidības, mums Dievs piešķir pēc patiesās vajadzības.
Un pati pēdējā lieta. Atraitne lūdza pavisam konkrētu vajadzību. Nezinu kā jums, bet ja man kāda lieta ir ļoti, ļoti svarīga, tad tā ir pavisam konkrēta. Piemēram ja es gribu lai man dzimšansdienā uzdāvina datoru, tas ir kāds mans vēlamais modelis nevis vienkārši dators. Dators ir arī pirms 30 gadiem ražots elektronikas izstādājums ar mazu zaļu ekrāniņu, kādu es vairāk nevēlos nekā vēlos. Un jo mazāk ticības, jo abstraktākas ir mūsu lūgšanas Dievam. Tomēr lūgšana – nav arī iepirkumu liste Amerikas onkulim. Lūgšana ir attiecības kas ietver sevī priekus, bēdas, atmiņas, sāpes. Kaut ko aizmirsu? Ak jā, arī vajadzības. Šādas attiecības kopjot, tās ir dzīvas un ticības caurstrāvotas.

Par atbildētām lūgšanām ir izliets vairāk asaru nekā par neatbildētajām. /Avilas Terēze/