Jēzus sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu tam tici?”
/Jāņa ev. 11:25-26/

Šie ir vārdi, kurus Jēzus sacīja saviem mācekļiem aptuveni nedēļu pirms krustā sišanas un augšāmcelšanās. Viņš tos sacīja pirms veica kādu brīnumu darbu – uzmodināja kādu nesen mirušu vīrieti, Lācaru.

Lieldienas ir kristiešu lielākie svētki. Tāpēc jau mums latviešiem ir arī šai dienai dots tāds nosaukums. Mēs zinām daudz dažādas konfesijas – baznīcas, kuras vieno atšķirīgas ticības apliecības izpratnes. Taču vienā lietā visas šīs draudzes ir vienotas – baptisti, luterāņi, katoļi, adventisti, vasarsvētku draudzes, metodisti, reformāti, presbiterāņi, pareizticīgie un daudzas citas denominācijām nepiederošas draudzes. Šī viena lieta ir Kristus augšāmcelšanās fakts. Kristus augšāmcelšanās diena ir lielākā diena ikvienā no šim ticīgo apvienībām. Pat tad, ja šī diena kādreiz nesakrīt vienā datumā, dēļ atšķirīgās kalendāra lietošanas, pats vienojošais fakts paliek nemainīgs – Kristus ir augšāmcēlies. Jēzus ir augšāmcēlušais Dieva Dēls.

Kas ir augšāmcelšanās?
Ko mēs saprotam ar šo vārdu “augšāmcelšanās”? Vai tas izklausās pēc kaut kā reāla, jeb drīzāk neiespējami? Kad Jēzus Martai, mirušā Lācara māsai, teica, ka viņas brālis celsies augšā, Marta ar to saprata aizkapa dzīvi. Ko tu saproti ar šo vārdu? Mūsu šīsdienas tekstā lasām, ka Jēzus Martai atbild: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība”. Jēzus augšāmcelšanos pielīdzina dzīvībai. Respektīvi, augšāmcelšanās ir tā, kas dzīvei, kurai ir kāds noteikts laiks, piešķir mūžības dimensiju. Citiem vārdiem, tas, ko Kristus šeit pasaka Martai, ir tas, ko jādzird ikvienam, kurš vēlas kaut ko vairāk no savas dzīves, kā vien tos nomocītos, vidēji 70, mūža gadus. Tas, ko Jēzus saka nav tikai lieli vārdi, kurus varētu pateikt jebkurš. Jēzus savus vārdus ir apliecinājis ar redzamiem darbiem. Viņš piecēla no kapa Lācaru un pēc nedaudz dienām arī sevi pašu. Jēzus pavisam skaidri ir parādījis, kā nāve var nebūt tas, ar ko viss tavā dzīvē izbeidzas.

Jēzus Martai jautāja, “Vai tu tam tici?” Es tev negribu šādu jautājumu jautāt, jo šodien tas vairs nav tādas ticības jautājums, kāds tas bija Martai. Viņa nekādu augšāmcelšanu nebija pieredzējusi, tāpat kā neviens cits cilvēks līdz tam laikam. Šodien mēs varam teikt, ka vēsts par augšāmcelšanos nav nekas jauns. Tā ir 2000 gadus veca vēsts. Tāpēc mans jautājums tev ir nevis vai tu tam tici, bet vai šis notikums tev ir pieņemams. Tas, ka tas ir neticams, ir pats par sevi skaidrs. Taču liecības par Jēzus augšāmcelšanos ir daudzkārt spēcīgākas par to, ka nekas tāds nav noticis. Par augšāmcelšanos liecina ne tikai Bībelē atrodamie pravietojumi un notikumu apkopojumi, kā arī apstākļi kas iespaidojuši turpmāko pasaules vēsturi. Arī tādas nekristīgas pirmā gadsimta vēstures liecības, kā jūdu vēsturnieka Jozefa Flāfija, romiešu vēsturnieka un annālista Svetonija un rakstnieka Plīnija Jaunākā pierakstos minēti fakti par notikušo augšāmcelšanos no kapa un to kā kristieši pulcējas, lai to svinētu.
Visos laikos ir bijuši arī cilvēki, kas šo brīnumaino faktu mēģinājuši dažādos veidos noliegt. Vieni mēģina noliegt, ka Jēzus augšāmcēlās, citi saka, ka viņš nemaz pa īstam nebija nomiris tāpēc augšāmcelšanās nebija uzmošanās no nāves, bet gan tikai no tādas kā klīniskās nāves. Un tas nav nekas jauns. Jūdi jau no pirmajām ziņām par Jēzus pazušanu no kapa sāka izplatīt baumas, ka viņš ir izzagts. Kāpēc daudziem tas arī šodien šķiet pieņemams skaidrojums par to, kur palicis Jēzus? Tāpēc, ka neiedziļinoties, šāds notikumu pavērsiens izklausās daudz ticamāks. Taču tad, ja mēs par to domājam konkrētāk, tad ir vismaz 3 iemesli, lai šāda notikumu “interpretācija” liktos pilnīgi neticama.

Kaps bija aizvērts ar milzīgu akmeni un to apsargāja bruņoti romiešu karavīri. Nav izskaidrojams kā šis akmens tika novelts, kamēr tas tika apsargāts.

Ja ķermenis no kapa būtu izzagts, visticamāk tiktu izsludināta liela atlīdzība tam, kurš to atrastu. Vai, ja to būtu izdarījuši mācekļi, tad viņi tiktu meklēti un spīdzināti, lai atzītos, taču nekas tāds nenotika.

Pat ja ķermenis būtu nozagts, ko darīt ar liecībām, ka Jēzus parādījies un runājis dažādās vietās uz dažādām cilvēku masām?

Es nevaru iedomāties arī nevienu motīvu, kāpēc mācekļi, lai riskētu ar savām dzīvībām un izzagtu Jēzus miesas. Viņu piedzīvotās vajāšanas taču bija tikai tāpēc, ka viņi sludināja augšāmcelšanos. Nav nekādas loģikas radīt melus, lai būtu ko pielūgt un to vārdā doties drošā nāvē. Jo mēs vairāk iedziļināmies faktos par Jēzus dzīvi, jo vairāk sapratīsim, ka stāsti par viņa izzagšanu no kapa ir līdzīgi stāstam par to, kad policists aptur automašīnu un atklāj, ka tajā pie stūres sēž suns, bet blakus piedzēries vīrietis, kurš skaidro, ka ir tikai stopētājs.

Tieši tāpat ir ar stāstiem par to, ka Jēzus nemaz pa īsam pie krusta vēl nenomira. Tas ir tas, ko māca musulmaņu Korāns. Divus gadsimtus atpakaļ Edija Mērija Beikere dibināja “Kristiešu zinātnes” organizāciju. Tai nebija nekā kopēja ar kristiešiem un arī ar zinātni (līdzīgi, kā “Zosu kājiņas” nav ne no zosīm, ne kājiņām). Arī viņa apgalvoja, ka Jēzus gāja cauri tam, kas izskatījās kā nāve. Interesanti vien, ka neviens no šiem “pētniekiem” vēl nav bijis ar mieru praktiski pierādīt, ka cilvēks pēc mocīšanas visu cauru nakti, sišanas ar kulakiem, rīkstēm un dažādiem speciāliem moku rīkiem, apmētāšanas ar akmeņiem, piesišanas krustā, caurduršanas ar šķēpu, pilnīgas ietīšanas aptuveni 40kg linu autu drānās, kas piesūcinātas ar dažādām eļļām un 3 dienu atrašanās tumša un aukstā akmens alā ir spējīgs celties un staigāt. Daudzi, kam šāds nāves sods tika piespriests dzīvību zaudēja jau pirms krusta.
Tieši tāpat man jāsecina, raugoties uz visiem citiem mēģinājumiem apstrīdēt to kas ir noticis. Un kas ir noticis tas nav vairs sagrozāms. Augšāmcelšanās ir fakts, kas ir neticams. Tomēr šis fakts ir iespējams tādēļ, ka tas ir Jēzus – mūsu dzīvais Dievs, kas to paveicis. Vai tu tam tici, ka viņš ir Dievs, kurš nācis pie tevis, lai arī tevi celtu augšām?

Ko nozīmē ticēt augšāmceltam Jēzum?
Jēzus teica Martai: “Ikviens, kas man tic, nemirs nemūžam.” Ja tu tici, ka Jēzus ir augšāmcēlies no kapa, vai tu tici arī tam, ko viņš ir sacījis un solījis? Ja viņš ir vienīgais, kurš spējis piecelt mirušo un pats piecelties, vai tu tici, ka viņš šādu dzīvību, kas nebeidzas, spēj dāvināt arī tev? Apustulis Pāvils rakstot vēstuli Korintas draudzei Grieķijā saka: “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav mirušo augšāmcelšanās. Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts.”
Citviet atkal Dieva Vārds saka, mēs visi esam savos grēkos miruši. Citiem vārdiem, pat ja šodien dzīvojam, tad bez atbrīvošanas no grēkiem mūsu dzīves ir nolemtas. Taču ja ir iespējams no nomiršanas atgriezties dzīvē, tad tas ir iespējams tikai ar Kristu, t.i. ar to spēku, kurš augšāmcelšanos ir darījis mums zināmu. Šis augšāmceltais Jēzus nav tikai garīga būtne. Jēzus piecēlies no kapa gāja pie saviem mācekļiem, ēda kopā ar viņiem, viņa rokas un sāni bija rētās. Jēzus augšāmcelšanās bija pavisam reāla.

Rezultāts tam, ka cilvēkos radās neticība reālai augšāmcelšanai, bija Jehovas liecinieku reliģijas rašanās Pitsburgā 1872. gadā. Šīs mācības pamatā ir vairākas maldīgas doktrīnas un viena no tām māca, ka Jēzus no kapa nepiecēlās miesīgi, bet gan garīgi, kas atkal ir pretrunā vēsturiskajiem notikumu faktiem, bet dod mierinājumu neticīgai sirdij.
Bībelē skaidri aprakstīts (pie tam Lūkas evanģēlijā, kuru vēsturnieki izmanto kā vispietuvinātāko faktiem), ka mācekļi arī Jēzu domāja kā garu redzot, taču tas nebija gars, bet reāls cilvēks.

Un, kad viņi runāja par šīm lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū . Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem šķita, ka garu redzot. Un Viņš tiem sacīja: “Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs? Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustiet Mani un apskatiet; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.”
Bet, kad tie tam aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: “Vai jums še ir kas ēdams?” Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu. Un Viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot. (Lk.24:36-43)

Taču pats svarīgākais, ko mēs no šiem senajiem notikumiem redzam ir tas, ka Jēzus augšāmcelšanās ir kas vairāk, kā tikai vēl viens brīnumskaists vēsturisks notikums. Šim notikumam ir kāds nebijis praktisks pielietojums tavai dzīvei šeit šodien un arī dzīvē aiz kapa. Diemžēl šodien ir tik daudz dažādu sajukumu un spekulāciju šajā sakarā. Ir ļoti daudz cilvēku, kas uzticas vēsturiskajiem faktiem par Jēzu un augšāmcelšanos, bet nav kļuvuši par kristiešiem liekot savu personīgo ticību Kristū Jēzū. Ir arī daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, bet noliedz Kristus augšāmcelšanās vēsturisko patiesību.

Jēzus apsolīja, ka viņš ne tikai piecelsies no nāves, lai atņemtu jebkādas šaubas, ka viņš ir Dievs, bet arī tiesās ikvienu, kurš jebkad ir dzīvojis un izlems viņu likteni (Jāņa 5). Šī apsolījuma pirmās daļas piepildījums ir Lieldienās pirms 2000 gadiem, un otrā daļa piepildīsies tad, kad mēs nomirsim vai Kristus nāks otrreiz. Tas vēl jo nozīmīgāku un steidzamāku dara to iespēju, ko viņš dāvā tev jau šajā dzīvē – nožēlot grēkus, un no grēka un soda doties pie pie Jēzus.
Jēzus ir nācis pie cilvēkiem, pie tevis. Kā tu viņam atbildēsi?