Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai. Viņā jūs esat saņēmuši arī apgraizīšanu – ne to, kas ar rokām veikta, bet atbrīvoti no miesas dabas, jūs esat saņēmuši apgraizīšanu Kristū: jūs esat līdz ar viņu apbedīti kristībā, kurā arī jūs caur ticību esat augšāmcelti Dieva spēkā, tā spēkā, kas viņu atmodināja no mirušajiem. Jūs, kas bijāt miruši savos grēkos un miesā neapgraizīti, Dievs darīja dzīvus līdz ar Kristu, dāvinādams mums visu grēku piedošanu. Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta, – viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas un, tās atklāti kaunā likdams, svinēja pār tām uzvaru Kristū.
/Kolosiešiem. 2:8-15/

Turpināšu apskatīt, ko Bībele mums māca par kristību. Es esmu ieplānojis tam veltīt 5 svētrunas un šī jau būs otrā. Kāds varbūt vaicās, kāpēc tik daudz? Man liekas, ka šis jautājums ir pietiekami svarīgs un mēs parasti tam esam veltījuši nepietiekami daudz savas uzmanības. Šodien cilvēki gandrīz katru dienu runā kaut ko par valdību, Saeimu, pašvaldības darbu utml. Cik bieži mēs runājam par kristību? Mūsu draudzēs kristība ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem tās dzīvē. Ir divi nozīmīgi baznīcas ‘rituāli’, par kuriem mēs piekrītam, ka tie ir svarīgi katram kristietim, bet par kuriem runājot, nākas apjaust, daudziem nav īstas skaidrības. Šos ‘rituālus’ arī dažkārt dēvējam par sakramentiem – svētais vakarēdiens un kristības.

Ja man jāatceras savas kristības, tad jāsaka godīgi tādu sevišķi spilgtu atmiņu man nav. Es atceros šo notikumu, kādas nianses ir spilgtākā atmiņā, kādas pagaisušas pavisam. Tas bija 1992. gada 5. jūlijs – 17 gadus atpakaļ. Un arī šo datumu es neatceros, bet man tas ir ierakstīts Bībelē, kuru šai dienā draudzē saņēmu kā dāvanu. Bībele ir vislabākā dāvana, ko kādam uzdāvināt un it sevišķi jau kristību dienā. Tas nekas, ka mājās jau ir kāda Bībele. Man mājās ir vismaz 5 latviski, 4 angliski, viena krieviski un vēl vairākas Jaunās Derības, vienmēr kāda no tām atradīsies pa rokai. Protams nevajag jau arī iziet galējībās un kraut Bībeles mājās kalnos, bet kāpēc tas ir labi? Bībele ir dzīvais Dieva Vārds. Tas ir mācījis, uzrunājis un mainījis mani un visu šo gadu laikā devis arī daudz jaunu atbilžu attiecībā uz lēmumu būt kristītam.

Tradīcijas var būt bīstamas

Ja domājam par kristībām, tad vislabākās atbildes varam atrast tikai šai dzīvajā Vārdā. Ir protams arī daudz grāmatu un citu rakstu, kas skaidro kristības nozīmi, bet ar šādiem rakstiem bieži vien varam nonākt pie interesanta secinājuma – viedokļi mainās. Līdzīgi varbūt ir ar kādiem zinātniskiem pētījumiem. Aizvadītā nedēļā ziņās lasīju par to, ka zinātnieki nonākuši pie slēdziena, ka ekoloģiski audzēta pārtika nav veselīga par parasti audzēto. Un gan jau pēc gadiem būs vēl kādi atklājumi, kas apgāzīs iepriekšējos. Bībele ir dzīvais Vārds, kas dzīvo līdzi laikam un nemainās. Pāvils rakstīja Kolosas draudzei: “Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū”
Grieķu vārds συλαγωγέω (sulagōgeō) ir vārds, kuru šeit lieto Pāvils. Šis vārds parasti tika lietots, runājot par kravas izlaupīšanu no kuģa. Varbūt šis ir vārds, kuru, ja mēs runātu grieķiski, varētu lietot, kad pieminam plaši piesaukto “valsts izlaupīšanu”. Kad viss it kā ir darīts labi, viss it kā ir ar labiem mērķiem, nekas slikts nav it kā noticis, bet mēs pēc laika pamanām zaudēto.

Raugieties, ka jūs neviens nepieviļ ar cilvēcisko gudrību. Ka jūs neaplaupa ar tukšu filozofiju. Šādas runas un raksti var šķist skaisti un gudri, bet, ja tie balstīti tradīcijās un kaut kādās likumsakarībās vai vienkārši principos, tie var būt nebalstīti Kristū. Un šeit Pāvils runā par kristību. Kristībai jābalstās Kristū. Pats vārds “kristība”, jau to mums saka priekšā. Kristības, man liekas katrā draudzē notiek vismaz mazliet savādāk. Vieni pagremdē ūdenī, citi aplej ar ūdeni, citi apsaka. Vieni gremdē vai aplej, vai apsaka vienu reizi, citi 3 reizes – Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Vieni apģērbj baltas drēbes, citi ir pavisam ikdienišķi. Vienus kristī mācītājs, citus draudzes vecaji, citus diakoni, citus jebkurš kristietis. Kurš no šiem veidiem ir vispareizākais? Mums jāatzīst, ka tās ir tradīcijas. Jā, šīs tradīcijas veidojoties ir balstītas Kristū, bet ja kristības faktu mums aizkavē diskusija par to, kā tam būs notikt, tad atkal un atkal ir jāuzdod jautājumu par ko ir šī diskusija. Vai tā ir par pamatu Kristū vai mūsu draudzes iedibināto tradīciju? Tradīcijas nav sliktas, bet vienmēr der atcerēties, ka jo spēcīgāka ir tradīcija, jo lielāka iespēja tajā ir pazaudēt pamatu. Ziemassvētki ir tradīcijām bagāta diena, bet cik daudz cilvēkiem šīs tradīcijas ir ar izdomātu pamatu! Varbūt tāpēc draudzē ir iemesls tradīcijas laiku pa laikam pamainīt vai pat no tām atbrīvoties, lai mēs atkal un atkal meklētu Dieva Vārdā uz kā tad mums īsti balstīties. Uz kā mums balstīties raugoties uz kristībām?

Kristības – grēcinieka bēres

Vēstulē Kolosiešiem teikts, ka kristībā mēs līdz ar Kristu esam apbedīti. Kā tas savienojas ar to, ka iepriekš esmu kristības salīdzinājis ar kāzām. Man uzreiz acīs stāv sludinājums laikrakstā, kur visi šie vārdi ir vienkopus – “Fotografēju bērēs, kāzās, kristībās” Vai visas šīs trīs lietas ir savienojamas. Es domāju, ka šeit nav ko tukši filozofēt un tiešām jāskatās ko Dieva Vārds saka. Romiešiem 6:4 teikts, ka līdz ar viņu (Kristu) kristībā esam aprakti nāvē. Manā uztverē tā ir perfekta savienība laulībā, ja laulātie viens ar otru ir kopā jebkurā situācijā. Kristus ir galva šai savienībā un viņš uzņēmās iet nāvē savas laulātās – draudzes labā. Un kristība ir atgādinājums un apliecinājums, ka tā ir tava nāve, kurā Kristus ir apbedīts. Kristības ir apliecinājums, ka tava vecā dzīve tiek aprakta un apbedīta Kristū.

Pirms kāzām nereti tiek rīkotas vecpuišu vai vecmeitu ballītes, kur notiek atvadas no vecās dzīves. Kristībās tiek aprakta tava vecā dzīve. Tāpēc arī dievnamos, kuros ir izbūvēts speciāls baseins kristībām, tas tiek saukts par kristības kapu. Man pirmo reizi šo vārdu dzirdot tas izklausījās briesmīgs – kaps baznīcā, kurā jānokāpj lai tiktu kristīts. Tas ir kaps tavai grēcinieka dzīvei. Jūs esat līdz ar viņu apbedīti kristībā. Kristībā tu atzīsti, ka tava vieta ir būt līdz ar Kristu pie krusta, jo tu esi grēcinieks, un viņš mira tavā vietā. Tu atzīsi, ka līdz ar Kristu tev ir vieta klints kapā.
Bet tev jāatzīst vēl kāda lieta. Kristus nav palicis kapā, bet no tā piecēlies un to pametis. Un ja tu esi ar Kristu, tad tu šo kapu vari atstāt un doties kopā ar viņu. Tāpēc paskaidrojot mūsu baznīcas tradīciju, kas ir pagremdēšana, man jāpaskaidro kā tā ir balstīta Kristū. Kad cilvēks nokāpj kristības ūdenī tas simbolizē kapu, kurā kristus tika aprakts. Pilnīga pagremdēšana ūdenī simbolizē un atgādina Kristus nāvi un pilnīgu aprakšanu. Izkāpšana no ūdens atgādina par jaunu dzīvi, ko Kristus dāvā, kurā arī jūs caur ticību esat augšāmcelti Dieva spēkā, tā spēkā, kas viņu atmodināja no mirušajiem.

Redziet kristībā jau nav galvenais ko un kā mēs darām, bet kāpēc mēs to darām. Mēs vēlamies būt līdz ar Kristu apbedīti grēkam. Es nesaku, ka mūsu kristības veids ar pagremdēšanu ir pareizs un vienīgais veids kā tikt kristītam, bet tas ir veids, kā mēs skaidri un nepārprotami apliecinām savu piederību Kristum visā, ko viņš mūsu labā darījis.
Kad es tiku kristīts, tajā vecumā man bija diezgan lielas bailes no ūdens. Man bija sajūta, ka es varētu arī noslīkt tā atmuguriski pagremdēts. Bet šodien es saprotu, ka tās bailes ir sīkums salīdzinot ar to, ka Kristus patiešām nomira reāli, nevis tikai simboliski. Un viņš zināja, ka viņš dodas reālā, nevis kristības kapā. Ja arī tev kristības ir saistītas ar baiļu pārvarēšanu, tad droši vien tava sekošana Kristum arī kļūst reālāka.

Dzīva dzīve ar Kristu

Jums jāsaprot, ka dzīve ar Kristu, kurai jūs izšķiraties, nav atjaunota vai uzlabota dzīve, bet tā ir pavisam jauna dzīve. Tā beidzot patiešām ir dzīve – īsta un dzīva. Dieva Vārds saka, ka jūs pirms tam bijāt miruši.
Jūs, kas bijāt miruši savos grēkos un miesā neapgraizīti, Dievs darīja dzīvus līdz ar Kristu, dāvinādams mums visu grēku piedošanu.
Ko nozīmē visu grēku piedošana? Tieši to tas arī nozīmē. Vai ir kāds grēks, ko Dievs tev nevar piedot? Tad Pāvilam Dievs būtu licis rakstīt vārdu “izņemot” vai “gandrīz”. Bet šāda vārda tur nav. Tur teikts, ka Dievs izdzēsa parādrakstu. Izdzēsts raksts kļūst par baltu lapu.
Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta,
Ja gribi redzēt kur ir spriedums par tavu veco dzīvi, vai kur tas paliks, paskaties uz krustu. Tur tas ir pienaglots. Tas nav pazudis bez vēsts, kā mēs dzirdam ka pazūd kādi ieraksti mūsu valsts tieslietu sistēmā. Dievs ir taisnīgs tiesnesis, kurš neko nepazaudē. Tavs ieraksts vairs nav izskatāmo lietu sarakstā, bet tas ir aiznests un pienaglots pie krusta. Ja vien tu to esi nodevis Kristum, kurš to tur aiznesis.

Dievs tev ir devis jaunu dzīvi ar Kristu. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai. Kas tad ir pilnība? Vai kāds par savu dzīvi bez Kristus var teikt: “Jā mana dzīve ir patiesa pilnība?” Ja kāds tā arī teiks, tad skaidrs ka tie būs meli, jo ikviena cilvēka dzīvē tiek piedzīvotas arī vilšanās. Un ir cilvēki, kas piedzīvojot vairākas šādas vilšanās nonāk depresijā, alkohola atkarībā, kļūst īgni, sāk domāt par pašnāvību. Jo kāda gan jēga no dzīves, kura ir tukša un mirusi. Dzīva dzīve ir tikai ar Kristu. Un es uzsveru vārdu “tikai”. Jūs protams variet pamēģināt arī ko citu, bet mūsu laiks šeit ir tik īss, ka to nav vērts izniekot. Tāpat tu arī nezini, cik vēl dienas tev tiks dāvātas, jo lai tiktu piecelts no kapa, tev tajā jābūt kopā ar Kristu. Neiznieko savu dzīvi, bet dzīvo to ar Kristu!

Tas attiecināms arī uz tiem, kas esat jau kristīti. Dzīve ar Kristu nav tikai kopdzīve, kuru apstiprina kāds dokuments. Meitenes, kad apprecēsities, jums vairs nebūs jāskalda malka, jānaglo šķūnītis, jāuzrok dārzs vai jāremontē veļas mašīna. Jūs to varēsiet paprasīt izdarīt savam vīram, ja vien būsiet apprecējušas vīrieti, nevis puiku, kuram aug ūsas. Un ja sievas, jums kārtējo reizi jādusmojas uz sevi, ka neizdodas novērst sūci veļasmašīnā, tad varbūt nevajag mēģināt vēl simtu astoņpadsmito reizi, cerībā, ka vienreiz taču sanāks, bet gan paprasīt savam vīram.
Ja tu jau nemitīgi atkal krīti vienā un tajā pašā grēkā, tad varbūt beidz sevi mocīt, bet ļauj Kristum ar šo problēmu tikt galā. Dzīvo dzīvu dzīvi un izbeidz sodīties par to, ko tu nespēj! Kristū mājo visa Dieva pilnība. Turies pie viņa! Pāvils korintiešiem 1. vēstules 11. nodaļā 3. pantā raksta: “Bet es gribu, lai jūs ņemtu vērā, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs. ” Ar to nav jāsaprot, ka vīrs ir sievas starpnieks pie Kristus, bet gan ka tāpat kā vīrs rūpējas par sievu, Kristus rūpējas par vīru un ikvienu cilvēku, kurš ir attiecībās ar viņu. Kurš ir kristībā vienots. Tas arī nenozīmē, ja tu neesi kristīts, viņš par tevi nerūpējas, taču šī savienība ir īpaša uzticēšanās.

Praktiski tas nozīmē to, ka ja es sajūtu kārdinājumu savā dzīvē, es lūdzu Jēzu un ņemu rokā Bībeli un ļauju viņam, savam Kungam, tikt ar šo problēmu galā. Es nezinu, varbūt man sanāk arī tāpat pašam, bet diemžēl ir tik daudz reižu, kad nav sanācis, ka labāk ir lūgt palīdzību.

Varbūt kādam no jums būs līdzīgi, bet nesen dzirdēju kādu cilvēku stāstām par sevi šādu liecību:
“Es uzaugu mācītāja ģimenē un visa mana dzīve bija it kā kristīga. Es visu dzīvi esmu ticējis Dievam un Jēzum, ka viņš miris par maniem grēkiem. Bet tomēr manā dzīvē bija daudz grēka, atkārtota grēka, vilšanās, un brīžiem pat likās, ka notiek attālināšanās no Dieva. Bet tagad es saprotu, ka mana dzīve nebija balstīta Bībelē.”
Kā ir ar tevi? Vai tava dzīve ir balstīta Kristū un viņa Vārdā? Vai tā ir tikai laba kristīga tradīcija kurā tu dzīvo? Šī labā tradīcija ir kā kā kuģis, kurš lēnām un nemanot tiek izlaupīts. Kristības ir jaunas dzīves sākums. Bērnam ienākot pasaulē ir vajadzīgs arī pieaugt un nevajag cerēt, ka kristības momentāni darīs tevi par jaunu, pieaugušu cilvēku. Mūsu Tēvs grib jūs audzināt, mācīt un sargāt, jābūt tikai ciešās attiecībās ar viņu. Meklē laiku Bībeles lasīšanai, meklē laiku lūgšanai, meklē laiku būt kopā ar Dievu. Ir svarīgi šo laiku atrast, jo tas ir vērtīgākais laiks mūžības skatījumā. Ja tev ir grūti saprast kādu Rakstu vietu (tas tomēr ir senākais teksts), meklē kristiešus ar ko pārdomāt šīs vietas kopā. Sātans vienmēr meklēs pievilt, izšaubīt, aizvilināt, bet ja būsi cieši pie Kristus, nekas nespēs tevi izraut no viņa rokām.