Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. Šis ir stāsts par Nou:
Noa bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī, jo Noa vadīja savas gaitas ar Dievu.
/Genesis 6:8-9/

Pavisam drīz, droši vien, mēs tiksim atkal pie jaunas valdības. Daudzi uz šo jauno valdību liek lielas cerības, tomēr es gan uz to nevienu neaicinātu. Ne jau tāpēc, ka zinātu, ka šī jaunā vadība nebūs labāka par veco. Iespējams ka nē. Bet tas ko šodien gaida lielākā daļa mūsu tautas – tā gaida uz glābēju, kurš atrisinās visas, vai vismaz lielāko daļu viņu problēmu. Varbūt kādu apbēdināšu, bet tāda glābēja nav un nebūs. Jūs man neticat? Nu paskatieties vēsturē, kurš ir bijis tāds valsts vadonis, kuru visi ir mīlējuši? Nav tāda.

Šodien cilvēki meklē Dievu starp cilvēkiem, bet viņa šeit cilvēku vidū vairs nav. Cilvēku vidū Dievu atrast nav iespējams arī tā iemesla dēļ, ka katrs viens mēs paši esam mazi dieviņi, un lai mans vadonis būtu ideāls, tam ir jābūt tādam pašam kā es. Tāpēc nekad neviens vadonis nav bijis ideāls visiem. Dievs, tiem kuri par viņu iedomājas, liekas ideāls, bet nesaprotams un pārāk tāls. Tomēr vairums ļaužu šeit Latvijā par tādu Dievu vispār nedomā. Kāds vēl Dievs, ja man jārisina problēmas, jautājumi par darbu, algu, iztiku, ģimeni? Dieva nav, esmu tikai es un tādi kā es.

Un tā cilvēki dzīvo. Jau kopš pasaules pirmsākumiem. Lasot pirmās nodaļas Bībelē, mēs ātri vien nonākam pie secinājuma, ka pēc krišanas grēkā, cilvēks ir iekļuvis tādā kā vāveres ritenī. Radīšanas grāmatas 5. nodaļa stāsta par cilvēkiem pēc Ēdenes dārza aptuveni 1600 gadu ilgā laika posmā. Kāpēc šie daudzie gadi ir aprakstīti vien vienā īsā nodaļā? Tāpēc, ka viss kas notiek cilvēku dzīvēs ir viens garlaicīgs nekas. Kāds piedzimst, dzīvo, rada bērnus un nomirst. Nākamais piedzimst, dzīvo rada bērnus un nomirst. Un tā nākamais, aiznākamais un aizaiznākamais pēcnācējs turpina šo garlaicīgo un bezjēdzīgo stāstu. Šī nodaļa sākas ar Ādama dzīvi un nonāk līdz vīram vārdā Noa. Noa ar kaut ko ir īpašs, lai viņu atcerētos vairāk, kā ikvienu, kas pirms viņa ir dzīvojis. Bībelē stāstam par Nou ir veltītas veselas 5 nodaļas un viņš pieminēts arī daudzviet Jaunajā Derībā. Tātad ar ko īpašs stāsts par Nou, ar ko īpašs viņš pats, un kā šis stāsts runā uz mums šodien?

Grēka alga ir nāve
Es nākšu uzreiz ar savu apgalvojumu, ka cilvēka dzīve visus šos 1600 gadus nav bijusi ne ar ko interesanta, jo tā ir bijusi dzīve prom no Dieva. Iespējams, ka šai laikā ir bijušas cilvēkiem daudz problēmas, krīzes, nelaimes, tāpat kā šodien, bet nu kuru tad tas šodien interesē. Un dzīve prom no Dieva ir grēkpilna dzīve. Bībelē par šo laiku lasām vārdus, kas vienmēr tikuši pakļauti dažādām spekulācijām, minējumiem un neskaidrībām.

Un notika, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas, tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie ņēma tās sev par sievām, kas tiem labāk patika.
Tad Dievs sacīja: “Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi.”
Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu. Kad Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma. Un Dievs sacīja: “Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem, un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis.”
/Genesis 6:1-7/

Tas, ko cilvēki uzreiz šajos pantos pamana ir Dieva dēli un milži, tālāk no šiem teikumiem radot kaut kādus mistiskus secinājumus. Tomēr Dieva dēli šeit nav nekas vairāk kā cilvēki, ka seko Dievam. Nevis eņģeļi vai dēmoni, kā daži mēģina skaidrot. Šodienas kontekstā mēs varētu teikt, ka tie ir ticīgi vīri, kas izvēlas sev kopdzīvi ar neticīgām sievām, kuras viņiem patīk. Iespējams būšu pārāk tiešs, bet šis pants norāda nevis uz mistiskām cilvēku – eņģeļu attiecībām, bet gan uz kristieša laulību ar nekristieti, un ka šāda laulība ved prom no Dieva. Un parasti tā arī notiek. Protams man ir zināmi arī izņēmumi, bet tie ir tikai izņēmumi, kuros Dieva žēlastība parādījusies īpašā veidā. Realitāte ir tāda, ka šodien kristiešu vidū, kur pārsvarā ir sievietes arī kristiešu jauniešu vidū pārsvarā ir meitenes. Un tad gluži loģiski iznāk, ka savu draugu ir jāmeklē ārpus “Dieva dēliem”. Un mēs zinām vairākus piemērus, kad šādi šīs meitenes ir pagriezušas muguru Dievam. Pievēršoties “milžiem”, skaistiem puišiem, skolas varoņiem.
Redziet šis stāsts uz mums runā pavisam skaidru valodu un tas nerunā ne par milžiem no lugas “Sprīdītis”, ne par Dieva dēliem no fantastikas filmām. Šis stāsts runā par vīrieša un sievietes attiecībām, kas ved prom tālāk no Dieva. Kas šādiem cilvēkiem var būt kopīgs, ja viņi kopīgi nedzīvo ar Dievu?

Dievs tāpēc saka lai cilvēka mūžs vēl ir 120 gadu un tad es to iznīcināšu, jo man ir žēl, ka esmu to radījis. Tā ir nožēla, kādu varbūt tikai retais spēj sajust. Varbūt atceraties televīzijā to veco sievu, kura nožēloja, ka viņai ir dēls, kurš izrādījās slepkava, kas nogalināja savu gultā gulošo meitiņu. Es teiktu, ka Dievs dod cilvēkam vēl vienu iespēju atgriezties – 120 gadus. Šo vietu tulko arī, ka tā kā agrāk cilvēki dzīvoja ilgāk, tad šeit Dievs sola saīsināt viņu mūžu uz 120 gadiem. Tā arī protams ir versija, jo šobrīd vecākais cilvēks uz zemes būtu apmēram tik vecs un arī Mozus nodzīvoja tieši 120 gadu. Taču Noa un viņa pēcnācēji, kā rakstīts Bībelē, dzīvoja ilgāk. Tāpēc ticamāks šķiet, ka tas ir laiks, ko Dievs dod kā žēlastības laiku grēkā dzīvojošai pasaulei, par kuru viņam ir žēl.

Atrast labvēlību Dieva acīs
Tomēr ir kāds vīrs, kuru Dievs nevēlas pazudināt. Kāpēc? Tāpēc ka viņš ir ticīgs, taisns, dievbijīgs? Mēs lasījām pavisam citus vārdus: Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. Vārds labvēlība šeit nozīmē žēlastību. Noa nebija nekāds svētais, kura dēļ Dievam plānus par pasaules iznīcināšanu nācās atcelt. Dievs vienkārši iežēlojās par kādu vīru vārdā Noa, tāpat, kā viņš ir apžēlojies par katru kristieti. Es kā kristietis nekad nevaru teikt, ka Dievs mani mīl, jo es esmu ļoti labs, vai diezgan labs. Es mīlu Dievu, jo viņš ir apžēlojies par mani, lai arī es zinu kāds grēcinieks es esmu. Ap. Pāvils efeziešiem 2. nodaļā 8. pantā saka: “Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, Tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties.”
Pavisam skaidri to redzam, kad vērojam, ko Noa dara pašu pirmo, kad nokāpj pēc plūdiem no šķirsta. Viņš uzceļ altāri un upurē Dievam.

Jautājums par Noa grēcīgumu vai taisnumu Dieva priekšā ir diezgan aktuāls, jo tas dod mums redzējumu par Dievu un viņa īpašībām šodien. Kāds teiks, ka šis 6. nodaļas 9. pants par Nou taču pasaka, ka viņš bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī, jo Noa vadīja savas gaitas ar Dievu. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem ar domām par to, cik taisns es esmu Dieva priekšā. Noa bija taisns un bezvainīgs tikai tāpēc, ka viņš atrada labvēlību Dieva acīs. Tāpēc Noa vadīja savas gaitas ar Dievu. Noa pat nelūdzās apžēlošanu no Dieva, bet viņš vienalga apžēlojās.

Stāsts par Nou nereti tiek pārprasts, domājot, ka Noa bija vienīgais bezgrēcīgais cilvēks un vienīgais, kas viņam trūka bija spārniņi un nimbs virs galvas. Ja mēs šādi vēlamies tulkot šo stāstu, tad tas nozīmē, ka pasaulē ir labie un sliktie cilvēki, un Dievs vēlas izglābt labos. Noa arī bija grēcinieks un viņa stāsts pēc plūdiem turpinās ar vīna dārza audzēšanu un piedzeršanos ražas dienā. Mēs katrs grēkojam. Es to nesaku, kā mierinājumu vai par attaisnojumu, kādam mūsu grēkam. Tomēr tā ir realitāte. Un ja mēs varētu negrēkot, tad Jēzum nebūtu jānāk un jāmirst, tad pietiktu vien ja mēs paši pacenstos uz labiem darbiem.

Tāpēc arī mēs šodien varam teikt, ka varam savas dzīves gaitas vadīt ar Dievu. Iet ar Dievu. Dēļ tā, ka Dievs ir apžēlojies un izvedis cauri nāves plūdiem ar Jēzu Kristu pie krusta, lai katrs no mums varētu dzīvot dzīvi ar Dievu. Ar to kristietība atšķiras no visām citām reliģijām, saprotot, ka neko tā ar vienkārši ar labiem darbiem mēs nespējam nopelnīt. Katram mums ir arī vairāk vai mazāk slikto darbu un tie ir darbi, kurus tikai Jēzus asinis, kā tāds dziedējošs serums spēj izdzēst.

Dievs slēdz derību
Stāstā par vīru vārdā Noa, mēz tālāk redzam, ka Dievu iepriecina Noa dedzinātais upuris. Tāpat kā viņu iepriecināja arī Ābela upuris, jo tas ir upuris no patiesas sirds, bez kāda viltus vai aprēķina, ka tagad nu Dievam pienāktos mani pateicībā svētīt. Nē, tas ir upuris pateicībā, kas Dievu iepriecina un kad Tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja Savā sirdī: Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo, kā Es to esmu darījis. Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts. /1.Moz.8:21-22/

Dievs svētīja Nou un slēdza ar viņu derību, ka nekad vairs zeme netiks izdeldēta ūdens plūdos. Šodien, kad mēs lietus laikā redzam varavīksni, tā mums nav atgādinājums par to, ka uz pasaules pastāv homoseksuāļu organizācijas, bet gan piemiņa mūžīgai derībai starp Dievu un cilvēku. Šīs Dieva dotās svētības Noa ir tādas pašas, kā Ādamam, vien tagad tiek cilvēkam atļauts ēst arī dzīvnieku gaļu. Kristietība nav veģetārisma mācība. Ja kāds vēlas atturēties no gaļas ēšanas, lai tā notiek, nesaku, ka tas ir slikti, bet Dievs Noa teica: “Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību. Es jums to visu nododu, tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai. Vienīgi miesu tās dzīvībā, tās asinīs, jums nebūs ēst.”

Kādi cilvēki kam likumi patīk vairāk, kā izprast Dievu, saka, ka šeit ir pirmais aizliegums ēst asinsdesu. Bet jāsaka skaidri – Dievs runā par dzīvnieku lietošanu uzturā, kuros asinis vairs neplūst. Asinis ir dzīvības simbols, tāpēc arī vakarēdiena laikā Jēzus sniedzot saviem sekotājiem vīna kausu saka – tā ir Jaunā Derība manās asinīs. Dažādās pagānu reliģijās arī kā rituāls ir asins dzeršana. Izklausās baisi, un tā tas arī ir, tāpēc vēlāk Bībelē mēs arī atrodam Dieva aizliegumu asiņu baudīšanai tādējādi kalpojot dažādiem elkiem.

Tomēr tāpat kā Dievs slēdz derību ar Nou, tā viņš vēlas slēgt derību ar ikvienu. Noa šī derības zīme ir varavīksne, kas atgādina apsolījumu vairs šādi pasauli neiznīcināt. Mums šī derības zīme ir krusts, kas ir par atgādinājumu – tavs sods ies tev secen, jo viņš pats to ir uzņēmis uz sevis. Dievs bija tas, kurš aizdarīja šķirsta durvis, Noa tajā ieejot. Viņš noslēdza durvis aiz kurām palika nāve un bojāeja. Šis ir Dievs, kurš vienīgais var noslēgt durvis mūsu katra grēku plūdiem. Un tā ir Jaunā Derība Kristū.

Ja mēs sakām, ka šodienas cilvēkam Vecā Derība nav svarīga, un ir kas tā saka, tad mēs redzam, ka Dievs meklējis cilvēku atpakaļ pie sevis ir vienmēr. Kristus ir šo meklējumu augstākais punkts un viņa otrā atnākšana būs mūžīgās Ēdenes atgriešana. Šodien cilvēki tāpat kā Noa laikā dzīvo, priecājas, dara lietas par kurām dažiem pēc tam ir kauns. Citiem arī kauna nav. Dieva Vārds saka: Un, kā tas bija Noa dienās, tā arī būs Cilvēka Dēla dienās: ēda, dzēra un precējās, līdz kamēr Noa iegāja šķirstā un plūdi nāca un visus iznīcināja. /Lūkas 17:26-27/
Tāpat kā Noa laikā cilvēkiem tika dota iespēja atgriezties, tā arī šodien mēs varam Bībeles pēdējā nodaļa trīs reizes lasīt Kristus apstiprinājumu: “Es nāku drīz!”. Toreiz tie bija 120 gadi, šodien tas ir “drīz”. Toreiz neviens, izņemot Nou to nelikās ne dzirdam, vai es šodien dzirdu šos Jēzus vārdus “Redzi, es nāku drīz!”